Filozofe un žurnāliste Eva Johansone: Reflektēšana un spoguļošana laimīgu nedara

– Pirms vairākiem gadiem tev bija pirmā intervija SANTĀ, un no tās man prātā nez kāpēc palicis tikai viens stāsts.Par to, kā tu naktī pārpeldēji Lielupi kaut kur pie lielā tilta Jūrmalā, kur ir īpaši bīstami. Straumes, dzenskrūves, nakts! Domāju – tu esi vienkārši bezatbildīga romantiķe vai traka adrenalīna ķērāja?

– Laikam pirmais variants. Mēs ar labāko draugu devāmies pārgājienā gar jūru un nonācām pie Lielupes ietekas jūrā. Sapratām, ka tālāk nav cita ceļa. Tikai peldus pāri upei. Es pārpeldēju, bet viņš palika krastā, tāpēc peldēju atpakaļ. Protams, tā bija bezatbildība – peldēt tumsā, kad garām traucas motorlaivas. Jaunībā viss šķiet iespējams.

Kad man bija sešpadsmit, ar šo pašu draugu ar stopiem braucām uz Parīzi, mērķis bija padejot uz Džima Morisona kapa. Biju sapnī redzējusi, ka dejoju uz šī kapa, un man vajadzēja to izdarīt nomodā. Un mēs to izdarījām! Atpakaļceļā nakšņojām uz Parīzes parka soliņiem, jo naudas vairs nebija nemaz. Brokastīs ēdām iepriekšējās dienas bagetes, ko ceptuves met laukā. Ļoti garšīgas!

Ja mans dēls kaut ko tādu darītu, es ar sirdi aizietu! Nezinu, ko mana mamma pārdzīvoja…

– Bet Lielupi tajā pašā vietā esi pārpeldējusi arī otro reizi.

– Jo mans labākais draugs nomira. Lai to izsērotu, es viena devos 500 kilometru garā pārgājienā gar jūru, gāju un izbēdāju. Līdz atkal nonācu pie tās pašas upes deviņos vakarā, kad augustā jau metas krēsla. Un sapratu, ka ir tikai divi varianti, kā tikt uz priekšu, – iet milzu gabalu atpakaļ vai peldēt pāri. Pasmaidīju pie sevis, jo toreiz, jaunībā, mums abiem bija tā pati izvēle.

Šajā otrajā reizē to izdarīju rekorda ātrumā, jo šoreiz man tiešām bija bail. Domās teicu – tas, draugs, ir par tevi. Man tikai vēlāk saslēdzās visi vadiņi – ka viņš vēlējās, lai viņa pelnus izkaisa virs Baltijas jūras. Un, iedama gar jūru ar savu bēdu, es neapzināti biju staigājusi gar viņa kapu un pa mūsu kopīgajām takām.

– Kad uzrunāju tevi intervijai, pirmajā brīdī uzreiz atteici. Jo nevēlējies runāt tukši vai runāt par personīgo dzīvi, bijušajām attiecībām un līdzīgām lietām.

– Man ir ļoti stipra iekšējā izjūta, ka nevajag sniegt intervijas un runāt, ja nav, ko teikt. Mūsdienās ir tik daudz influenceru un vienkārši izpausties gribošu cilvēku, kam sociālie tīkli vai prese iedevusi rokās ruporu. Bet viņiem galīgi nav, ko teikt. Ir šausmīgi piesārņots publiskais ēters ar pilnīgi tukšām runām. Mana pirmā reakcija bija atteikt interviju. Bet, dziļi ievelkot elpu, tomēr sapratu, ka man uz sirds ir dažas lietas, par kurām tiešām gribu runāt.

– Piemēram?

– Starpdisciplīnas gan izglītībā, gan zinātnē, darbā un biznesā.

– Tā, labi… Stāsti!

– Jaunībā jau sen domāju, ka gribētu studēt bioloģiju. Bet jaunības romantisms, Imanta Kalniņa mūzika un ideālisms mani aizvilka uz filozofiem. Vispirms mācījos Latvijas Universitātē, tad Amerikā. Kad ASV maģistrantūrā studēju filozofiju, man bija jāizvēlas gan major jeb lielais pamata priekšmets, gan minor jeb mazais priekšmets. Piemēram, tavs diploms būs fizikā, bet mazā studiju daļa var būt literatūrā vai dejā.

Amerikas augstskolā man bija kultūršoks, jo mums piedāvāja tādus mācību priekšmetus kā laikmetīgā fotogrāfija un astronomija.

Mums, filozofiem, lekcijās klāt nāca fizikas un ķīmijas studenti. Pieķēru sevī lepnības izjūtu – ko tie fiziķi vispār saprot no filozofijas? Ko viņi te meklē? Un atklāju, cik nozīmīgs ir viņu devums. Jo līdz ar viņiem mūsu sarunās parādījās tādas saistītas tēmas kā astronomija, aptumsums, Saturns un Marss. Cik interesanti!

Šobrīd Latvijā notiek pāreja uz kompetenču izglītību. Daudzi tai pretojas, sakot, ka bērni virspusēji apgūs visu ko un pēc būtības neko… To arī pārmet mileniāļu paaudzei – ka viņi ķer un grābj pa labi un kreisi, nekur neiedziļinoties! Bet, satiekoties dzejniekiem, zinātniekiem un uzņēmējiem, rodas ģeniālas idejas. Ne vienmēr ir pareizi iet tikai vienas tēmas zināšanu dziļumā. Vajag iet arī plašumā.

– Tev ir maģistra grāds ekofeminismā. Kas tas par zvēru? Kā ekoloģijas studijas var būt saistītas ar feminismu?

– Tas ir viens no feminisma atzariem, kas attīstījās laikā, kad Amerikā labības laukus ļoti daudz migloja ar DDT. Sievietes, mātes sāka celt trauksmi par šīs ķimikālijas kaitīgumu. Vēlāk iesaistījās arī vīrieši.

Ekofeminisms nerunā par vienlīdzību starp vīrieti un sievieti, bet par vienlīdzību starp vīrieti, sievieti un dabu.

Ka neviena būtne nedominē pār otru, ka cilvēks nedominē pār dzīvniekiem, mežiem un ūdeņiem. Latvijas zināmākais ekofeminists manā izpratnē bija Dainis Īvāns. Jo padomju okupācijas laikā viņš varonīgi iestājās par Daugavu. Viņš to nemaz nezina, bet vienu savu kursa darbu Amerikā rakstīju par Daini Īvānu un Daugavu…

Tas vispār ir diezgan raksturīgi totalitārajiem režīmiem, ka tie grib pakļaut un salauzt ne tikai tautas vai indivīdus, bet arī dabu. Apgānīt svētumus, izmainīt kartes un ainavas. Īvāna cīņa par Daugavu faktiski bija aizsākums mūsu Atmodai – sargājot upi, mēs sākām glābt paši sevi un cīnīties par brīvību. Baltijas ceļš un karogotās demonstrācijas nāca pēc tam, pēc cīņas pret Daugavas pilnīgu izkropļošanu. Iestāšanās par dzimtenes dabu mūsos atvēra spēku un drosmi.

– Tu vienmēr esi atklāti iestājusies arī par geju, lesbiešu un bēgļu tiesībām.

– Arī tas ir ekofeminisms. Man šī vienlīdzības doma ir ļoti tuva. Mani neinteresē feminisma agresīvā puse, kas it kā cīnās pret vīriešiem. Es iestājos arī par vīriešu tiesībām, piemēram, audzināt savus bērnus. Jo daudzas sievietes pēc laulības šķiršanas savāc bērnus sev, nelaiž tēvus pie bērniem tiešā vai emocionālā nozīmē un liedz vīriešiem tiesības būt tēviem. Man ir iedzimta nepanesība pret netaisnību. Vienīgā grāmata mūžā, kuru lasot esmu šausmīgi raudājusi, ir Skrējējs – par geju pāri.

Mums vajadzētu sadoties rokās jaunā Baltijas ceļā pret jebkādu pāri darīšanu cilvēkiem, viņu brīvības un tiesību atņemšanu.

Manā draugu lokā ir lesbiešu pāris, kas ģimenē audzina bērnus. Viņām nav nekādu tiesību. Ja viens no pāra mirst, otru slimnīcā nemaz nepielaidīs klāt… Viņām nepienākas daudzbērnu ģimenes statuss, nepienākas nodokļu atlaides un atlaižu kartes. Viņas nebauda brīvības, kas pienākas man kā mammai. Kā tā var būt? Es nebļaustos, aizstāvot savu viedokli un ideālus. Bļāvējos neviens neklausās. Esmu par rokās sadošanos to vārdā, kam tiek darīts pāri. Esmu arī ekokapitāliste.

– Izklausās labi! Kā to tulko latviešu valodā?

– Neuzskatu, ka visi lielie uzņēmumi, lielražotāji un kapitāla turētāji ir ļauni.

Kurš tad uzcēla Rīgas Latviešu biedrības namu? Tie, kam bija kapitāls, ne jau Dziesmusvētku dalībnieki…

Šobrīd, kad tiek meklēti risinājumi, kā pasaules ūdeņus attīrīt no plastmasas atkritumiem, šos projektus sponsorē ļoti bagāti uzņēmumi. Arī kapitālisti var būt biznesa eņģeļi, kas iegulda līdzekļus sabiedrības labumā, planētas labumā. Neviens nav labāks vai sliktāks cilvēks.Ne vīrietis, ne sieviete, ne nabadzīgie, ne bagātie. Un neviens nav pārāks pār dabu.

– Un kā tu galu galā nonāci pie bioloģijas studijām? Kam tev maģistra grāds bioloģijā? Tavs vārds ikvienam saistās ar kultūras raidījumiem Latvijas Televīzijā un fondu Viegli – pavisam citu operu.

– Atgriežoties no Amerikas Latvijā, sāku rakstīt darbu maģistra grādam ekofeminismā. Tā ir tēma, kas iet roku rokā ar vides draudiem, uzturu, pesticīdiem, dabas piesārņojumu. Sapratu, ka man trūkst zināšanu šūnu un mikrobioloģijas līmenī.

Žurnālista profesija ir par visu un par neko. Tu strādā pie daudzām tēmām. Zini no visa pa druskai. Es ļoti šaubījos, vai stāties biologos, – domāju, ka nevaru, man taču nav attiecīgā diploma, zināšanu, nav kārtoti nepieciešamie bioloģijas eksāmeni. Tomēr tiku uzņemta maģistrantūrā. Studijām izvēlējos zaļo bioloģiju par Baltijas jūras piekrasti. Par viengadīgiem augiem, kas veidojas uz aļģēm. Pirmo mācību gadu izvilku ar vidējo atzīmi astoņi, komats, cik tur… Bija šausmīgi grūti!

Tas pirmais studiju vilnis nāca kā cunami. Bija jāmācās ihtioloģija, bet es pat parastākās zivis lāgā neatpazinu!

Bija jāzina visi piekrastes augi! Bija milzīgas formulas, kā aprēķināt reņģu izplatību Baltijas jūrā! Strādājot TV Ziņu dienestā, man diemžēl ir izcili uztrenēta īstermiņa atmiņa. Tu informāciju ļoti šķiro, vajadzīgo uz mirkli precīzi iegaumē, bet pēc tam atmiņa to izsviež mēslainē, jo nāk jauna informācija.

Kristīne Garklāva arī atzinās, ka brīžam kļūst bail – tu izlasi grāmatu, bet pēc gada vari lasīt kā pirmo reizi, jo atmiņa viņu ir izmetusi. Zinātnē tas neder. Tur atmiņai jābūt paliekošai un precīzai…Otrā pusgada vidū uzzināju, ka gaidu dēlu. Maijā ar lielu grūtnieces vēderu lielos gumijniekos gāju ekspedīcijās pa dažādiem biotopiem – purviem, mežiem, pļavām. Protams, šobrīd esmu paņēmusi akadēmisko gadu, lai auklētu dēlu, bet biologus noteikti gribu pabeigt.

– Un ko tu iesāksi? Pametīsi televīziju, mainīsi profesiju?

– Zinātnei es nodošos tādā klasiskā laboratorijas līmenī. Varu pieteikties kā piekrastes eksperte palīdzēt kādā pašvaldībā, kas vēlas saprast, vai saglabāt kāpas vai ko darīt ar aļģēm piekrastē. Vēl tā varētu būt vides žurnālistika ar dokumentālo īsfilmu veidošanu.

Es negribētu taisīt bēdīgus, pamācošus un biedējošus stāstiņus par to, kā pasaule iet uz galu. Es gribētu labus scenārijus un saistošus kadrus.

Lai cilvēkiem prātā kaut kas aizķeras no tās filmiņas un viņi kaut mazliet sāktu domāt un rīkoties citādi attiecībā pret dabu.

– Instagram kontā tev jau tagad pilns ar dabas bildēm un vērojumiem. Te puķīte, te sūniņa vai sēne. Esi kā purva ragana, tikai bez bailēm tikt sadedzinātai sārtā…

– Ar dēliņu staigājot pa mežu Vaivaros, fotografēju un fiksēju visus augus. Katram pierakstu klāt informāciju: šis liekams uz brūcēm, tas dzerams tējā kādas slimības ārstēšanai. Un čūskogai nevajag pieskarties, jo tai pat lapas ir indīgas…

Tas ir veids, kā mūsdienīgi un vienkārši cilvēkiem stāstīt par dabu.

Ir ļoti svarīgi sabiedrībai saprotami stāstīt par ekoloģiju. Būdama žurnāliste, es to protu. Mans sapnis ir pētīt Indonēzijas piekrastes ekoloģijas problēmas. Es protu indonēziešu valodu, jo esmu tur dzīvojusi. Protu žurnālista darbu un pratīšu bioloģiju. Viss sakrīt. Es ļoti gribētu būt vides aizsardzības speciāliste Indonēzijā. Kaut vai uz gadu. Biju tur pagājušā gada martā, un situācija tiešām ir traģiska gan invazīvo augu, gan krasta erozijas dēļ.

– Tavuprāt, Latvijā ar jūras piekrasti arī ir traģiska situācija?

– Nē. Pati Baltijas jūra ir ārkārtīgi piesārņota, bet ar piekrasti nav tik traki. Protams, ir vietas, kur pie jūras dzīvo un staigā daudz cilvēku, – Vecāķi, Jūrmala. Tur piekraste ir izmīdīta, liedags noblietēts. Latvijā bīstamākā ir piekrastes mežu izciršana.

– Pirms pāris gadiem biji zinātniskā ekspedīcijā Svalbārā, kas ir Norvēģijai piederoša sala tālu aiz arktiskā loka. Cik traki tad ir ar to globālo sasilšanu?

– Ir diezgan traki, bet runa jau nav par sasilšanu kā tādu. Planētas ekosistēma ir vienots, dzīvs organisms. Ja tiek izjaukts līdzsvars, daba dod pretī baigo triecienu.

Tāpēc ekologi šobrīd ir ļoti nobažījušies, jo ir skaidrs, ka trieciens nāks.

Tikai nav iespējams paredzēt un izskaitļot, kā tas izpaudīsies. Piemēram, pagājušajā gadā un arī šogad novērojām, ka ir ļoti maz kukaiņu. Bet, ja nav kukaiņu, nav pārtikas. Tieši tāda ir šī mātes dabas sistēma – bez kukaiņiem mēs, cilvēki, varam nomirt badā! Ekosistēmai cilvēks kā suga vispār ir ļoti neizdevīgs, jo mēs dabai pilnīgi neko nedodam, tikai patērējam.

– Līdzīga doma savulaik parādījās kulta filmā Matrikss – ka cilvēks ir planētas vīruss.

– Zini, kad sāku studēt filozofiju, man teica, ka tā ir visdepresīvākā disciplīna un katru gadu no kursa kāds tiek aizvests uz Sarkandaugavu…

Atzīšos, ka bioloģija ir daudz depresīvāka. Jo tu sāc saprast lietas, kuras labāk nezināt, ja gribi naktī mierīgi gulēt. Saliekot kopā Ziemeļpola izkušanu un vēl daudzus aspektus, aina ir ļoti drūma. Arktikā ledāju kušanas dēļ no zemes dziļajiem slāņiem laužas laukā baktērijas un vīrusi, kas tur miljoniem gadu sasalumā gulējuši, un nogalina ziemeļbriežus.

Mēs taču nezinām, kas tie par vīrusiem. Un kas vēl zem tiem ledājiem guļ apakšā…

Tādēļ pēdējā laikā zinātnieki vairs nerunā par klimata pārmaiņām, bet klimata draudiem. Lai sabiedrība apjaustu lietas nopietnību. Bet mēs jau esam pieraduši pie tā, ka dzīvnieku un zivju sugas izmirst, ka ledāji kūst. Gluži kā karā šīs ziņas par mirušajiem mūs vairs nesatriec. Mēs turpinām dzīvot tik nost, iepirkties un dzert ūdeni no plastmasas pudelēm, kas ir pilnīgs ārprāts…

– Tev ir mazs bērniņš. Tu atsāksi strādāt televīzjā, studēt bioloģiju un darboties fondos Ascendum un Viegli. Vēl ir arī 2×2 vasaras nometnes trimdas un Latvijas jauniešiem, kur aktīvi darbojies. Ļoti daudz visa kā – esi spožs multitāskinga iemiesojums.

– Ciest nevaru multitāskingu! Var darīt daudz dažādu lietu, bet ne visas vienlaikus. Lūk, tā ir neveselīga lieta!

Nupat ir veikts svaigs pētījums, kas vēlreiz apgāž muļķīgo teoriju, ka sieviete spēj darīt daudzas lietas vienlaikus labāk nekā vīrietis. Tā nav.

Sieviete kā mamma un savas profesijas pārstāve vienkārši dara daudz vairāk, jo nav citas izejas. Bet tas grauj gan psihisko, gan fizisko veselību un bojā attiecības. Neviens cilvēks ilgstoši nespēj veikt dažādus uzdevumus vienlaikus!

– Grūtniecības laikā tev sākās veģetatīvā distonija, vismaz izpausmes bija līdzīgas. Tu strādāji, darbojies fondos, studēji bioloģiju, biji jaunās attiecībās. Visa bija par daudz?

– Veģetatīvā distonija man nebija tās klasiskajā izpausmē. Būtībā tās bija straujas asinsspiediena maiņas bez jebkāda pamatojuma. Tas radīja ļoti bailīgas situācijas. Hormoni satrakojās.

Parasti tiek runāts par pēcdzemdību depresiju, bet tas nebija mans gadījums. Grūtniecības laikā man bija sliktumi ar svīšanu, aukstumiem un ģībšanu, līdzīgi kā menopauzes laikā. Tas radīja trauksmi, jo ārsti sākumā nevarēja noteikt iemeslu, biju pilnīgi vesela… Hormonu jociņi! Pēc dzemdībām nekādu depresiju nejutu. Bērniņš bija ļoti gaidīts un gribēts. Biju supermierīga mamma. Mans bērns ir no tiem, kam ļauts rāpot pa zemi un bāzt netīras rokas mutē, apēst visus B₁₂ grupas vitamīnus, kas ir augsnē. Orests ir ļoti foršs puika, man ar viņu nav grūti.

– Latvijas Radio un lsm.lv biji publicējusi ļoti sirsnīgu rakstu kā pateicību saviem vecākiem par mīlestību un palīdzību maza bērna auklēšanā.

– Es viņiem saku bezgalīgi lielu paldies. Viņi tik daudz man palīdzējuši! Kaut vai palaiduši mani vienu uz pusstundu pastaigāties bez bērna ratiņiem, lai uz brīdi izvēdinātu galvu. Kad bērnam bija kolikas un viņš visu laiku raudāja, vecāki nāca palīgā.

Es no jauna sajutu, cik ļoti mīlu savu mammu un tēti, mēs piedzīvojām otru savstarpējo mīlestības vilni.

Tētis sešos no rīta paņēma bērniņu, lai varu pagulēt. Mana mamma ir Saeimas deputāte, bet pēc darba vakarā atrod sevī spēkus paspēlēties ar Orestu. Mūsu ģimenē tā slava jeb popularitāte ir tikusi man, bet patiesībā viss pozitīvisms, enerģija un talanti man mantoti no vecākiem.

– Jā, tevī ir milzīgs dzīvesprieks un pozitīvā enerģija. Iespējams, iedzimtas. Vai tomēr pašas izkopta prasme būt laimīgai?

– Domāju, ka dzīvesprieks nāk no tā, ka cilvēks piedzīvo dzīvi. Kā lai paskaidroju… Piemēram, šobrīd sociālajos tīklos vairākums cilvēku visu ko spoguļo – viņi dalās ar saulrietu skatiem, Dziesmusvētku un ugunskuru nakts attēliem, bet paši tajos nav piedalījušies. Paši tur nav bijuši, nav piedzīvojuši klātienē.

Bet cilvēks ir laimīgs tad, ja viņš pats visas šīs skaistās lietas dara. Ja pats dzied korī, brauc skatīties koncertus, skaitīt krītošas zvaigznes vai strādāt Lielajā talkā. Jo tad tu to piedzīvo, nevis laiko feisbukā.

Reflektēšana un spoguļošana laimīgu nedara.

Man ļoti patīk filma Dižais  skaistums. Tur vecais kungs pārguļ ar jauno sievieti, viņa pēc tam viņam datorā rāda kaut kādas bildes. Un viņš aiziet projām ar tekstu, ka savā vecumā vairs negrib skatīties uz dzīvi svešās bildēs. Gribas pašam dzīvot…

Es no rītiem meditēju, un tad manā apziņā ienāk visādas ainas, kas man saistās ar laimi. Mirkļi ar dēliņu. Muzicēšana ar draugiem, brokastis ar vīru. Pastaiga pa purvu. Kādas bērnības ainas. Bet tur nav grandiozu televīzijas tiešraižu, ko esmu vadījusi. Toties ir mirklis, kad stāvēju pie Iguazu ūdenskrituma Argentīnā, kur ūdens gāzās ar neticamu spēku. Viss pilns ar varavīksnēm!

Atceros Arktiku, Svalbārdu. Ne tikai dabas skaistumu un neticamās ziemeļu ainavas, bet arī nenormālās bailes no polārlāčiem. Anormālas bailes! It kā tev ekspedīcijā līdzi nāk pavadonis ar šaujamieroci, bet polārlāči ir ļoti agresīvi. Un par polārlāča nošaušanu draud divi gadi cietumā, pat ja tā bijusi pašaizsardzība.

Svalbārdā visas māju durvis pat naktī ir vaļā, lai jebkurš cilvēks, glābjoties no polārlāča, var iebēgt iekšā. Tur kādu ārzemju studenti lācis apēda, otra bēgot nolēca no klints un salauza kājas… Mums visu laiku bija jāskatās apkārt, vai tuvumā nav lāča. Bet katrs dzeltenīgais ledus gabals izskatās pēc guļoša lāča… Biju tā pārbijusies, ka auksti sviedri izmērcēja drēbes. Bet tā ir varena sajūta. Tu esi riktīgi kaut ko dzīvē piedzīvojis. Īstas bailes. Dabas varenību, kas izārstē no cilvēkam raksturīgās iedomības, ka viņš ir dabas kronis. Smieklīgi! Pasaki to milzu ūdenskritumam! Sauszemes dēlēm Nepālā, kas noklāj tavas drēbes un ķermeni tā, ka sākas histērija. Vai izsalkušam polārlācim, pirms viņš tevi apēd.

– Fonds Viegli joprojām ir tavas dzīves pavadonis? Dzeja, mūzika un ugunskuri…

– Tur visi ir mani draugi. Nesen atceros, kā kopām vecos lībiešu kapus Sīkragā, hokejists Artūrs Irbe kā Terminators darbojās ar savu motorzāģi! Katrā Latvijas vietiņā mums ir kāda sakopta laipiņa, stūrītis, dārziņš. Publiskā puse, kas ir fonda Viegli koncerti, ir tikai aisberga redzamā daļa. Otra puse ir talkas un darbošanās, ko klusi veicam.

Man nācies strādāt daudzās organizācijās, bet šī ir pilnīga maģija. Mēs precamies, šķiramies, dzimst bērni. Un turpinās mūsu darbi. Bijuši neticami piedzīvojumi un skaisti mirkļi. Kas tikai nav darīts! Talkas, ekspedīcijas, nakšņošanas teltīs! Esam arī briduši apakšbiksēs pa upīti…Tā ir milzīga dāvana. Brīnums.

Pagājuši desmit gadi, un skatos – jaunieši ap ugunskuriem dzied mūsu vecās dziesmas.

Jūtos kā veterāne, kas nodevusi karodziņu nākamajai paaudzei. Dzīvē visam ir sākums un gals. Dzīve dalās nogriežņos – darbi, attiecības un dzīves posmi reiz beidzas vai mainās. Un tajos nogriežņu galos parasti ir tāda kā Griškoveca dzejas smeldze. Bet fonds Viegli ir kā nogrieznis, kam es gala neredzu. Tas ir mūža garuma nogrieznis.

– Arī vīru satiki fondā Viegli?

– Tu domā pirmo vīru?

– Nē, tagadējo, otro.

– Viņš caur mani ieprecējās vieglajos. Savu otro vīru mākslinieku Voldemāru Johansonu satiku nejauši. Pēc dāņu grupas Efterklang koncerta biju iegājusi galerijā Istaba padzert kafiju. Viņš apsēdās pie mana galdiņa un sāka ar mani runāt. Izrādās, bijis tajā pašā koncertā. Istaba ir tik maziņa, ka vietas trūkuma dēļ visi neizbēgami viens ar otru runā… Mēs norunājām līdz pieciem rītā. Un ļoti, ļoti ātri sagājām kopā bez kāda randiņu perioda. Šķiet, no iepazīšanās līdz kopdzīvei pagāja trīs dienas.

– Tad jau tu trešo reizi drosmīgi un traki pārpeldējidzīves upi…

– Iemīlēšanās ir tik skaista un traka! Cilvēkam tā jāizbauda! Protams, nekas nav vienkārši – reizēm kāds vēl ir precējies, reizēm kāds tikko šķīries, pa vidu bērniņi…

Iemīlēšanās laikā mums būtu jāņem medusmēneša atvaļinājums!

Ne jau pēc kāzām to vajag, tad jau cilvēki sen dzīvo kopā un ir nomierinājušies gan emocionāli, gan fiziski. Bet hormoni un pilnīgs trakums sprāgst gaisā pašā sākumā! Tad mēs neguļam naktis, zaudējam apetīti, neēdam un notievējam, un vispār neesam spējīgi ne strādāt, ne citādi normāli funkcionēt. Lūk, tad mums vajadzētu to brīvo mēnesi, kad izslimot iemīlēšanos!

Kad esi slims, tev piešķir slimības lapu. Es ierosinu Latvijā radīt oficiālu, legālu darbnespējas lapu ar diagnozi iemīlējies. Cik tad bieži mēs pa īstam, neprātīgi iemīlamies? Vienu, divas reizes mūžā? Ja cilvēks tajā laikā ir darbspējīgs, tā nav iemīlēšanās! Tā lielā mīla, kas ir mīla, nevis kārtējā iekāre, notiek reti…

Cik daudziem pāriem ir sekss kāzu naktī? Ļoti mazam procentam. Jo medusmēnesis un neprāts sāk gaist vai jau ir izgaisis, kāzu naktī jaunais pāris pārgurumā atkrīt katrs uz sava matrača. Es pat esmu veikusi aptauju savu draugu lokā. Sekss kāzu naktī ir vienam pārim no desmit. Īstais medusmēnesis ir tad, kad iepazīstas un samīlas… Tad derētu tā darbnespējas lapa. Ļoti derētu.