Anete Sietiņa savā ceturtajā pasaules vieglatlētikas čempionātā sasniedza jaunu personisko rekordu – 64,64 metri un ieguva sudraba medaļu šķēpmešanā.
Sietiņas sasniegums ir patiesi spožs. Līdz šim izcīnīt sudrabu pasaules čempionātā bija izdevies tikai tāllēcējai Inetai Radevičai tālajā 2011. gadā. Pirms diviem gadiem Anete Sietiņa jau pietuvojās uzvarētāju pjedestālam - pasaules čempionātā Budapeštā viņa palika ceturtajā vietā.
Pirms pieciem gadiem sportiste, vēl būdama Anete Kociņa, rotāja žurnāla Klubs vāku un pozēja jutekliskā fotosesijā. "Zemapziņā vienreiz dzīvē to gribēju – kamēr jauna, skaista…
Man idejas ir trakas, un es zinu, ka daudzas sportistes to neuzdrīkstētos.
Man liekas, ka dzīvē viss jāpamēģina. Turklāt sportistēm augums ir ļoti skaists," toreiz sacīja viņa.
Intervijā Anete atklāja arī savu izdošanās noslēpums sportā: «Tā ir daudziem sportistiem – jo mazāk domā, jo labāk. Ķermenis pats zina, ko dara. Tas ir automātiski. Tiklīdz liec klāt galvu, domā par niansēm – ieskrējiens, ātrums, roka –, var saiet pilnīgā…»
Viņai lieti noder arī leģendārās treneres mācība. "Trenere Eiduka ir teikusi: kad nostājies sektorā un baltais karodziņš vēl nav pacelts,
aizver acis un izmet to perfekto metienu galvā – ieskrienies, ieej krustsoļos, ievelc loku un izmet…
Tad atver acis un sāc skriet. Tā arī strādā automātiskais mehānisms. To perfekto izpildījumu diezgan daudz vajag mest galvā. To var darīt arī ikdienā, kaut vai mājās. Tas ļoti palīdz tiem, kuri ir atpūtas periodā vai satraumējušies. Un tas der jebkurā sporta veidā. Jo vairāk darīsi galvā, jo mehānisms iestrādāsies," sacīja sportiste.
Anete atzinās – viņa savus perfektos metienus jūt pirms tie vēl notikuši. «Man tie bijuši tad, kad pirms metiena ir, pat nezinu, kas tā par sajūtu, – kaut
kādas skudriņas, vēsums un karstums, nemāku izstāstīt. Un tajā brīdī es zinu, ka būs labs metiens.
Tādi metieni ir bijuši trīs visā manā karjerā. Tie visi bija personīgie rekordi. Nemācēšu pateikt, no kurienes pirms metiena nāk tā sajūta. Liekas, ka iekšā pamostas kaut kas cits, izskrien cauri pirkstgaliem, vēderam, mugurai. Es ticu, ka nevienam citam tā nav. Zinu tikai to, ka pēc tās sajūtas man bijis perfekts metiens,» tā Anete.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨










































































