Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sēžam Ērikas kabinetā, viņa, iekārtojusies krēslā, rāda tievēšanas Excel tabulas, kur smalki uzskaitīti zaudētie kilogrami visos svara zaudēšanas posmos. «Tagad dzeru daudz ūdens,» viņa kādā brīdī nosaka un aizskrien papildināt ūdens glāzi. Sarkanas lūpas un sarkans manikīrs. Un balss! Īstas dzejnieces balss.
Apaļa kļuvu desmit, divpadsmit gadu vecumā un no tā brīža vienmēr tāda esmu bijusi. Kādā brīdī, padsmit gadu vecumā, sapratu, ka nevis jāslēpjas no tā, kā izskaties, bet jāiemācās sevi efektīvi pasniegt. Es valkāju tikai kleitas un, ja mugurā ir skaista kleita (atbilstoša izmēram un formām!), tad nedomā, cik kilogramu tev ir, esi un jūties skaista. Tas ir jautājums par pašapziņu, nevis kilogramiem.
– Kas notika tevis pieminētajā desmit gadu vecumā, ja sāki pieņemties svarā?
– Pirmkārt, sākās pubertāte. Divpadsmit gadu vecumā svēru septiņdesmit septiņus kilogramus, būdama metru sešdesmit centimetrus gara. Mana mamma bija ļoti atbildīga, un tiku vesta pie dažādiem ārstiem, lai saprastu, kas nobrucinājis manu vielmaiņu, jo papildus tam skolas medicīniskās pārbaudes laikā uzzināju, ka man ir ļoti augsts asinsspiediens. Gadu mani vadāja pie visādiem ārstiem, kur pārbaudīja sirdi, vielmaiņu un vēl visu ko, bet tā arī nekādu diagnozi man neuzstādīja.
– Ja tev neteiktu, ka esi kļuvusi apaļāka, tu būtu jutusi diskomfortu?
– Aizdomājos par to, kā mēs sevi pieņemam. Atbrīvojoties no 30 liekajiem kilogramiem, mana būtība jau nav mainījusies, bet man ir fiziski vieglāka dzīve. Noteiktā vecumā varbūt vari atļauties būt ar lieko svaru un iemācīties sevi pasniegt, bet pienāk periods, kad saproti – liekais svars apgrūtina gan ikdienu, gan slikti ietekmē veselību. Un tas bija liels dzinulis kaut ko mainīt: man bija gan pieminētās asinsspiediena problēmas, gan problēmas ar muguru, sāpēja ceļi, gūžas, nevarēju pietupties.
Kad saproti, ka tev ir četrdesmit plus, bet pa ielu ej kā veca tante, jo sāp kājas, nevari aizskriet uz trolejbusu, negribas doties garās pastaigās, jo ir grūti, – sāc aizdomāties, kāpēc.
Ja neskaties spogulī, liekie kilogrami jau nešķiet kaut kas traģisks. Svars jau arī pieaug lēnām – nav tā, ka vienu rītu pamosties un ir plus divdesmit kilogramu. Veselības aspekts bija ļoti liels dzinulis kaut ko mainīt. Otrs aspekts, ko, domāju, sievietes labi sapratīs – es sev vairs nepatiku fotogrāfijās.
– Starp to laiku, kad mamma tevi dzenāja pa Daugavas sporta laukumu, un to, kad aptvēri, ka četrdesmit gados nevari aizskriet uz trolejbusu, ir aptuveni trīsdesmit gadu. Kas notika ar tavu svaru šajā laikā?
– Laikā starp divpadsmit un četrdesmit pieciem gadiem tā nopietni esmu tievējusi kādas piecas reizes. Agrīnajā periodā dakterim Tupiņam izdevās palīdzēt man nomest desmit, piecpadsmit kilogramus. Tad izmēģināju Svara vērotāju programmu, arī tā palīdzēja nomest svaru. Taču pēc otrā bērna piedzimšanas sapratu: opā, sveru tā, it kā būtu stāvoklī, bet neesmu! Simts kilogramu! Dēlam bija pusgads, kad izdomāju, ka līdz viņa pirmajai dzimšanas dienai gribu nomest divdesmit kilogramus. Esmu ļoti disciplinēts cilvēks, pieturējos pie Svara vērotāju principiem, un man izdevās – zaudēju pat vairāk nekā divdesmit kilogramu. Un tad – lēnā garā atkal atslābsti, kilogrami atgriežas. Pēc trešā bērna piedzimšanas man bija diezgan nopietnas problēmas ar asinsspiedienu, sapratu, ka jābūt prātīgai pret savu veselību, sāku lietot asinsspiedienu pazeminošas zāles. Un tikai pēc gada sapratu – svars ļoti nācis klāt. Palasot zāļu aprakstu, pēdējā no piecdesmit blaknēm bija tāda, ka zāles palēnina sirdsdarbību, līdz ar to – vielmaiņu un veicina svara pieaugumu. Pagājušā gada pavasarī svars jau bija vairāk nekā simts kilogramu, un skaidrs, ka bija kaut kas jādara.
Visu interviju lasi žurnāla «Ieva» jaunajā numurā vai «Santa+».
