Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Strādāšu līdz 100 un vairāk!
«Kamēr jutīšu žurnālistes garu, varu strādāt televīzijā līdz 100 gadiem un vairāk!» savā apaļajā jubilejā žurnālam Pērle pirms dažiem gadiem sacīja Velta.
Citi lasa
Vaicāta, kā spēj gadiem būt nemainīgi labā formā, Velta Puriņa saka: «Nedaru neko un visu mūžu neesmu neko darījusi.» Viņa gan ar to nelepojoties – zina, ka ar slodzi dārzā vien esot par maz. Arī ar kosmētiku Velta nekad pārlieku nav aizrāvusies. «Man mašīnā stāv kosmētikas maisiņš, kur ir viss – no Dzintara līdz meitu dāvinātam Dioram. Taču es daudzus krēmus nevaru lietot, jo esmu alerģiska,» skaidro Puriņa.
«Bet ar vecumu – ko es varu darīt? Paskatos spogulī un domāju – es nekad nebūšu Alla Pugačova, tādas operācijas nekad netaisīšu.
Ko mainīs tas, ja man būs cita seja?» uzskata viņa.
Kas kopējs Veltai un Zviedrijas karalienei?
Tomēr Velta aizvien ir daudzu sieviešu etalons – eleganta, inteliģenta, ar savu izkoptu stilu. «Tagad neviens netic, kad stāstu, ka pati kādreiz varēju sev uzšūt mēteli, svārkus, blūzi. Tas bija laiks, kad daudzi mācījās šūšanas kursos. Ja izdevās dabūt poļu žurnālu Kobieta vai vācu Für dich, tajos bija tik labas piegrieztnes! Tālāk bija elementāri. Vēlāk sākām skatīties ārzemju ziņas, redzējām, kā ģērbjas ārzemju diktori, bet man nekas nemainījās – melns, balts, vienkāršas pamatkrāsas,» intervijā žurnālam Pērle stāstīja viņa. «Atmodas laikos man uzradās tamborētās apkaklītes. Divas krādziņas man bija uztamborējusi tautas daiļamata meistare Anna Kuļikovska no Ilūkstes. Viņa stāstīja, ka uztamborējusi un aizsūtījusi arī Zviedrijas karalienei, taču
karalienei ir tikai viena, bet man – divas viņas tamborētās krādziņas!
Atmodas laikos tamborēto apkaklīšu man bija ļoti daudz,» saka Puriņa un atklāj, ka dažas atdevusi Tautas frontes muzejam.
Atmodas laika zvaigzne
No Atmodas sākuma daudziem joprojām atmiņā iespiedušies kadri, kā augusta puča laikā televīziju ieņēma omonieši un tieši tajā brīdī Velta Panorāmas studijā atvadījās no skatītājiem. Tas bija tik drosmīgi!
«Īstenībā man bija ļoti bail.
Bet es biju darbā, man bija jāinformē sabiedrība. Palīdzēja apziņa, ka mani bērni ir drošībā laukos, jo skolā bija vasaras brīvdienas. Bail bija, bet darbs uzliek pienākumu,» atceras Puriņa. «Kad kolēģi teica – nāc ārā, omonieši tūlīt būs klāt –, es domāju, ka jāpasaka tas viens teikums: «Cerams, ka mēs nešķiramies uz ilgu laiku.»,» tā Velta.
Dzimšanas diena saistās ar skumjām atmiņām
Savus šūpļa svētkus Velta lielākoties aizvada kā gluži parastu dienu. «Es gadus neskaitu un dzimšanas dienas nesvinu vai svinu pāris nedēļu pēc tam,» savulaik žurnālam Pērle atzinās viņa. Tā tas bijis vienmēr – viņai nekad nav paticis svinēt savas dzimšanas dienas. Īpaši pēc tam, kad ap šo – Veltas svētku laiku – mūžībā aizgāja viņas mamma.
«Tad es arī sapratu, kāpēc man visu mūžu nebija paticis svinēt dzimšanas dienas.
Domāju, kādi augstāki spēki mani gatavoja tam, kas notiks pēc daudziem gadiem šajā dienā. Un redz, kā sanāca,» atklāta bija Velta.
Tāpēc ideālais svinēšanas scenārijs Puriņai ir ceļojums. Dažkārt viņa šajā laikā dodas pie māsas uz ārzemēm.
