Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnalā Ievas Stāsti 2011. gada 24. numurā.
Ievas Stāstos ekskluzīva tikšanās ar režisora vienīgo meitu Aiju Smiļģi-Vīgneri.
Vīnogas no tēva dārza
«Varbūt tas izklausās piepacelti, bet tēva mīlestība un valdzinošā personība mani pavada diendienā,» saka Aija, kad vaicāju, ko viņa atceras no bērnības. «Daudz kas atmiņā palicis ļoti spilgti. Salīdzinājumā ar saviem tālaika vienaudžiem mana bērnība bija unikāla.
Citi lasa
Vide – brīnumainā māja, lielais dārzs –, atbrīvotā gaisotne, kādā augu, kontrastēja ar toreizējo laiku.
Tas bija padomijas pilnbrieds ar tam raksturīgo kolektīvisma garu un sociālo ideju absurdo diktātu, pelēcību un liekulību, taču es dzīvoju brīvā fantāzijas pasaulē, kurā viss ir iespējams, kurā gandrīz nemaz nav nekādu ierobežojumu harmoniskai attīstībai. Dzīvojām tēva privātmājā Āgenskalnā, Dārtas ielā (tagad tā ir Eduarda Smiļģa iela, tur atrodas Teātra muzejs – L. G.). Tas bija vesels arhitektonisks ansamblis, kas pacēlās triju ielu krustpunktā, saulainā uzkalnā, simbolizējot paša saimnieka vērtību skalu – privātmāja, kurā ir teātris ar zāli un skatuvi.»
«Tētis aizrautīgi stāstīja par mājas tapšanu. Viņš pats to bija būvējis pēc profesora Štālberga plāna, īstenojis savu ideju – divos stāvos izvietojis teātra zāli ar mākslinieka Grīnberga griestu freskām. Zāle ar skatuvi bija iespaidīga – tur varēja ietilpt vismaz divsimt cilvēku. Domāju, Latvijā šādam privātam mājas teātrim līdzinieku nav. Brīnumainā kārtā tēvam arī padomju laikā izdevās saglabāt savu mikropasauli, par spīti daudzkārtējiem nacionalizācijas draudiem un represijām. Kamēr vien spēki atļāva, tēvs izmisīgi pretojās pret mājas un dārza atņemšanu, kaut juridiski nacionalizācijas lēmums jau bija pieņemts un protokoli parakstīti – par to liecina arhīva izziņa.
Tālaika politiskās spēles bija nežēlīgas, un tas lielā mērā noteica arī apstākļus, kādos mūsu ģimene vēlāk nonāca.
Manā bērnībā māja jau bija zaudējusi savu grezno spozmi, tomēr joprojām izskatījās varena un iespaidīga. Padomju laikā privātīpašums tika uzskatīts par izskaužamu netikumu, arī tēva ienākumi nebija tik lieli, lai viņš savu īpašumu varētu pienācīgi uzturēt. Gadiem ejot, noskaņa kļuva arvien drūmāka, negatīvie notikumi sekoja cits citam, un mūsu māju sāka apņemt bieza, pelēka depresija,» stāsta Aija Smiļģe-Vignere.
Smiļģis savā teātrī bija neapstrīdams noteicējs. Kāds viņš bija mājās? «Tētis bija stipri liels pretmetu cilvēks,» Aija domīgi atbild. «Viņā bija izteiktas galējības. No vienas puses, autoritārs, brāzmains vadītājs, varens diktators, kura vārds ir likums, no otras – maigs ģimenes cilvēks, ar lielu atbildību un taktu. Tētis izstaroja mīļu sirsnību, radīja drošības izjūtu. Savā būtībā viņš bija vientuļnieks, necieta iejaukšanos savā privātajā telpā. Ikreiz, kad pārnāca no teātra, viņš devās uz savu kabinetu, un tas laiks piederēja tikai viņam. Taču, ja pie viņa iegāju, tētis man nekad neaizrādīja par traucējumu.»
«Protams, kabinets un zāle ar skatuvi mums šķita interesantākās rotaļu telpas – mēs ar brāli tur dauzījāmies uz nebēdu, arī dārzs bija iemīļota spēļu vide. Mums gandrīz nekas netika liegts – varējām rāpties kokos, ierīkot slīdkalniņus, šūpoles, veidot spēļu vietas. Tētim arī patika darboties dārzā – viņš šajā jomā bija zinošs. Mums bija daudz rožu, izcilas šķirnes augļu koki, ziemas dārzā nogatavojās zeltaini dzeltenas un tumši violetas vīnogas – ārkārtīgi garšīgas! Joprojām atceros to pasakaino sajūtu Ziemassvētku rītā, kad tētis atnesa trauku ar norasojušām vīnogām… Vispār man jāsaka, ka esmu uzaugusi ar augļu diētu, jo ēdu tos neiedomājamā daudzumā,» smejas Aija.
