Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Jūsu dzīvē sācies jauns periods – vēlreiz esat kļuvis par tēvu.
Protams, ka dēla dzimšana mainījusi manu dzīvi. Izmaiņas nav kardinālas, tomēr dzīvei parādījusies jauna jēga – ir kam dzīvot. Taču tas liek domāt arī par to, cik ilgi varēsim būt kopā, liek vēl vairāk aizdomāties par savu veselību.
Bērniņa pieteikšanās bija mērķtiecīga un apzināta?
Jā, Anna vēl ir jauna sieviete – viņa ir vairāk nekā divdesmit gadu par mani jaunāka. Mūsu draudzība veidojās ilgi – aptuveni septiņus gadus, un sākumā vispār nebija pat doma, ka starp mums varētu veidoties romantiskas attiecības. Jāatzīst gan, ka Anna jau no paša sākuma man patika, un pamazām sagājām kopā.
Protams, ka viņai gribējās bērniņu, un es piekritu. Tiesa, bērniņa gaidīšanas procesu īpaši neizdzīvojām – var teikt, ka gandrīz līdz pašam dēla dzimšanas brīdim strādājām. Anna jutās labi, un arī tas, ka viņa ir gaidībās, īpaši nebija redzams. Tas bija pārsteigums daudziem, šo svarīgo notikumu īpaši nereklamējām. Pēc dabas esmu diezgan noslēgts, man izrādīšanās nav raksturīga. Kundze, kas apsargā autostāvvietu, kur ik dienu turam mašīnu, to pat nebija pamanījusi. Kad drīz pēc bērna dzimšanas viņu satiku uz ielas un paziņoju priecīgos jaunumus, viņa bija diezgan pārsteigta – tikai iepriekšējā dienā viņai radušās zināmas aizdomas…
Kādas bija pirmās izjūtas pēc dēla nākšanas pasaulē?
Diemžēl, kad pirms daudziem gadiem pasaulē nāca mana meita, neizbaudīju laiku kopā ar viņu. Par to man žēl. Kad piezvanīju viņai un pateicu – mazdēlam būs onkulītis, viņa smējās.
Ir jau arī smieklīgi – mazdēlam ir jau divdesmit gadu, un viņa onkulis tikko piedzimis. Taču dzīvē, redziet, gadās arī tā…
Dēliņš nāca pasaulē naktī, un viņu sagaidīja brīnišķīga vecmāte. Nebiju klāt bērna dzimšanas brīdī, taču, kad viņš piedzima, paņēmu taksi un aizskrēju uz Dzemdību namu. Vecmāte ielika man rokās dēlu un teica: «Paņem, paņem, paturi!». Kamēr mazulis vēl tikai gaidāms, tas viss šķiet tāds abstrakts un netverams. Kad viņu ieliek tev rokās, tu beidzot saproti, kāda vērtība ir šim brīdim, dzīvībai vispār. Saproti, ka dzīvei iedota jauna elpa, un arī jauni pienākumi. Jā, pagaidām pie jaunajiem pienākumiem vēl tikai pierodu. Jāatzīst gan, ka dēliņa mamma Anna pati labi tiek ar visu galā, es galvenokārt piepalīdzu. Manējās ir rīta stundas, sākot no kādiem astoņiem, bet naktī mazo tomēr vairāk aprūpē mamma.
Skaidrs, ka pirmie gadi mums abiem būs rūpju pilni, bet bērni, protams, dod arī daudz prieka. Skaidrs, ka futbolu ar dēlu kopā laikam nespēlēšu. Neesmu nekāds labais futbolists, turklāt, kā es smejos, šis nav latviešu sporta veids. Lielākoties tāpēc, ka man tas pilnīgi neinteresē (smejas). Taču es būtu laimīgs, ja dēls turpinātu mūziķa profesiju. Protams, ne dziedātāja, bet instrumentālista. Varētu jau arī dziedāt, bet to tikai sliktākajā gadījumā, ja nekas cits nesanāk, kā tas bija manā gadījumā.
Visu interviju par to, kā Žoržs Siksna sevi discplinē un kāpēc viņš uzskata, ka Raimonds Pauls bija slikts kultūras ministrs, lasi 26. jūnija žurnālā Ieva.
Vēlies kaut ko vairāk nekā vienkārši žurnālu? IEVA būs tava draudzene, tāpēc, lasot IEVU, tu nekad nebūsi viena. Priekos vai bēdās - vienmēr būs atbalsts un sapratne.
