Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Piecīšu satelītmeitene
Kanādā Lorija piedzīvoja jauku atkalredzēšanos ar «Čikāgas piecīšiem». Kanādas latviešu dziesmu un deju svētkos, kas notika Hamiltonā, leģendārais ansamblis sniedza koncertu.
«Atgriežoties no Trimdas latviešu dziesmusvētkiem, man ir divējādas izjūtas,» atzīstas Lorija. «Kad dzīvoju Amerikā, Dziesmu un deju svētki trimdas latviešu kopienai bija nozīmīgs kultūras pasākums. Tiem nopietni gatavojās, īrēja plašas telpas. Tagad daļa manas un jaunākās paaudzes Amerikas latviešu ir iedzīvojušies, tāpēc latviešu sabiedrība svešumā skaitliski ir sarukusi. Kādreiz kopkorī pulcējās vairāki tūkstoši dziedātāju, bet tagad – daži simti. Tomēr ir daudz aktīvu vidējās un jaunākās paaudzes dalībnieku, kas turpina latviskās dziesmu, deju un teātra spēlēšanas tradīcijas. Tas vieš cerību, ka šie svētki, lai arī varbūt pārveidosies, taču neizzudīs. Latviskā kultūras dzīve aiz okeāna nesastāv tikai no dziedāšanas un dejošanas. Svētkos bija tautastērpu skate, dziesmu spēles, teātris, literārais rīts. Tos varētu saukt par miniatūriem Latviešu dziesmusvētkiem.»
«Čikāgas piecīši» šoreiz uzstājās paplašinātā sastāvā. «Nepilnu piecdesmit gadu laikā, kopš ansamblis koncertē, tajā muzicējuši daudzi. Biežāk mainījās piecīšu meitenes. Šis bija unikāls notikums, jo uz skatuves vienlaikus dziedājām trīs: ilggadējā ansambļa dalībniece Janīna Ankipāne, kas uz Dziesmusvētkiem atbrauca no Sentluisas (ASV), dziedāšanas skolotāja, brīnišķīga mūziķe, kas ansamblī dziedāja īsu brīdi pirms manis, Linda Maruta Kronberga no Toronto (Kanāda), un es. Alberta Legzdiņa dziesmu «Latvijai», kuras melodija tapa pērn novembrī, Latvijas koncerttūres laikā, ātri samēģinājām un smuki trīsbalsīgi nodziedājām. Pēc koncerta man sacīja, ka tā bijusi viena no skanīgākajām dziesmām. Žēl, ka nav kvalitatīva koncerta audio ieraksta, – kad vēl mēs visas trīs sanāksim kopā! Piecīšiem pievienojās arī tenors Alberts Vītols, kurš skaisti dzied, spēlē ģitāru un vairākus citus instrumentus, un Rolands Zelčs, profesionāls akordeonists no Latvijas. «Čikāgas piecīši» Trimdas latviešu dziesmusvētkos beidzamo reizi uzstājās 2002. gadā Čikāgā, tālab publika pēc mums bija pat drusku noilgojusies.»
Amerikā piecīšu programma sastāv gan no muzikālās, gan humora un satīras daļas, kad ansambļa dvēsele Alberts Legzdiņš stāsta anekdotes, apceļas, joku plēšanā iesaistot arī pārējos dalībniekus. «Mūsu izrādi šoreiz atklāja īpašais viesis – indiešu kopienas pārstāvis Krišna Svami (Armanda Birkena labdabīgs parodējums), kurš sirsnīgi un jautri sveica publiku. Klātesošie smējās, vēderus turēdami! Ziemeļamerikas publika to gaida – piecīšu ālēšanos,» Lorija Vuda pēc koncertiem mīl «atspolēt» filmu un novērtēt, kā izrāde izdevusies. «Alberts bija labā formā, savā elementā. Jutāmies drusku brīvāk nekā pēdējos koncertos Latvijā. Iespējams, tāpēc, ka uzstājāmies valsts 90. jubilejas laikā – tas uzlika zināmu atbildību.»
Varbūt koncertējot Latvijā, joku groži jāpievelk, jo pie mums humors ir smags kā Latvijas māls? «Cilvēkiem, ar kuriem saskaros, ir lieliska humora izjūta, un arī man ir pielipuši šejienes joki. Latvijā smejas par citām lietām nekā Amerikā. Lai šeit dzītu humoru, svarīgi uzturēties šajā vidē ilgāk. Tāpēc pērn piecīšu patriotiskajos koncertos humorīgo monologu un dialogu, kā es tos saucu, programmā bija mazāk. Alberts parasti uguni ņem uz sevi, cenšas saprast, kuras ir «karstās» tēmas, par kurām vajadzētu pasmieties, taču jāuzmanās «uzrauties» tematam, par kuru smieties nav labi. Joki ir smalka lieta.»
Alberts Legzdiņš Loriju sauc par piecīšu satelītmeiteni Latvijā, jo pēdējos gados Lorija palīdzējusi attiecīgajām organizācijām risināt dažus jautājumus saistībā ar ansambļa koncertu rīkošanu šaipus okeānam. Leģendārā grupa 2011. gadā svinēs piecdesmit gadu pastāvēšanas jubileju. Vai ir cerība atkal dzirdēt piecīšu grāvējus klātienē? «Nākamajā dienā pēc izrādes Hamiltonas svētkos visi kopā brokastojām un apspriedām arī nākotnes plānus. Runājām, ka jāatzīmē jubileja, taču konkrētu plānu vēl nav. Galvenajam notikumam, manuprāt, noteikti jābūt ansambļa dzimtajā pilsētā Čikāgā. Iespējams, kāds koncerts varētu notikt arī Latvijā.»
Divu kultūru ģimene. Kurš kuru
Lorijas mamma divpadsmit gadu vecumā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Piecus gadus ģimene mitinājās nometnēs Vācijā un Šveicē, pēc tam pārcēlās uz Ameriku. «Kad mamma ieradās Amerikā, viņai bija septiņpadsmit gadu. Čikāgā viņa pabeidza vidusskolu. Reiz, braucot vilcienā, galants kungs viņai palīdzēja uzvilkt mēteli. Jaunie cilvēki saskatījās un apprecējās.»
Lorijas tēvs ir īrs. «Pērn martā ar «Čikāgas piecīšiem» koncertējām Īrijā. Pirmo reizi biju tēva vecāku dzimtenē. Man patika, tā ir ļoti skaista zeme. Pēc koncerta Dublinā man pienāca klāt kāds skatītājs īrs, kuram sieva ir latviete, un jautāja, vai man senčos ir īri. «Kā jūs uzminējāt?» jautāju. Viņš sacīja: «Jums ir smaidošās īru acis.»
Tētim ir vidējā tehniskā izglītība, viņš visu mūžu strādāja par elektroinstalāciju pārdošanas speciālistu. Mamma studēja ķīmiju. Kad pieteicās māsa, viņa augstskolā paņēma akadēmisko gadu, kas ieilga gandrīz divdesmit gadu. Viņa bija pilna laika mamma trīs meitām. Kad beidzu pamatskolu, viņa sāka strādāt sadzīves ķīmijas ražošanas laboratorijā. Ar laiku sapratusi, ka ķīmija nav viņas aicinājums, ieguva grādu politiskajās zinātnēs.
Tēvs tā arī neiemācījās latviešu valodu. Kad mammai vēl nebija autovadītājas apliecības, viņš mūs veda uz latviešu skolu, apmeklēja mūsu koncertus, taču mammas draugu lokā bija daudz cilvēku, kas bija apguvuši angļu valodu, un viņš nejuta vajadzību runāt latviski. «Meitenes, runājiet latviski!» mamma atgādināja, kad pārnācām no skolas, bet tētis vēl bija darbā. To darījām nelabprāt. Kaimiņos dzīvoja angliski runājoši bērni, un mēs tikai sestdienas skolā satikām latviešu vienaudžus. Katru sestdienu pēc latviešu skolas mūs veda pie mammas vecākiem, kas arī dzīvoja Čikāgā. Tur bija īsti latviska vide, klausījāmies vecvecāku stāstus par Latviju.
Tēva vecāki dzīvoja Bostonā. Ar viņiem tikāmies retāk, jo uz Bostonu ar mašīnu bija jābrauc divdesmit četras stundas.
Mamma un tētis bija ļoti muzikāli, abi dziedāja korī. Tētis – amerikāņu, mamma – latviešu korī. Vidusskolā kļuvu aktīvāka, mani interesēja latviešu tautasdejas, spēlēju kokli, dziedāju vokālajos ansambļos, koros. Mani draugi bija latvieši. Nonācu vidē, kur runāt latviski šķita pieņemami un dabiski. Ja ārpus sestdienas skolas nav latviešu sabiedrības, latviskais ar laiku nobāl un vēlāk augstskolā un darbā cilvēks arvien vairāk iesakņojas amerikāņu vidē. Manas māsas apprecējās ar amerikāņiem, viņu bērni nerunā latviski.»
Pingponga bumbiņa
«Dzīvojām diezgan pieticīgi. Varbūt tāpēc ar māsām šad tad strīdējāmies, jo nevarējām sadalīt mantu. Ar vecāko māsu man ir divarpus gadu starpība, ar jaunāko – trīsarpus. Kāroju jaunu džemperīti vai kleitu, bet man bija jāvalkā vecākās māsas apģērbs, kas viņai vairs nederēja. Tā kā drēbes stipri nodeldēju, jaunākā māsa tika pie jauna apģērba, un es par to biju cemmīga. Dzīvojām Čikāgas priekšpilsētā, mājā bija trīs guļamistabas: viena vecākiem, divas bērniem. Mums istabas bija jādala pēc principa – divi un viens. Kurš biežāk mētājās kā pingponga bumbiņa te pie vienas, te otras māsas? Es! Vecākā māsa diezgan agri apprecējās, un es biju tik priecīga – sešpadsmit gados beidzot tiku pie savas istabas!»
Svētdienās ģimene apmeklēja baznīcu. Sākumā gāja uz amerikāņu draudzi, vēlāk mamma meitas veda uz latviešu luterāņu baznīcu. Vienā no latviešu luterāņu draudzēm Lorija tika iesvētīta. «Man un manām draudzenēm bija svarīgas attiecības ar Dievu. Mēs mācījāmies Dievu turēt savā sirdī un apziņā,» viņa saka.
Īstu pārliecību par ticības spēku Lorija guva pusaudzes gados, kad viņas tēvam atklāja ļaundabīgu audzēju. Septiņdesmito gadu beigās Amerikā tikai sāka pētīt vēzi, meklēja efektīvas ārstēšanas metodes. Ārsti apgalvoja, ka nepieciešama operācija, bet Lorijas tēvs no tās atteicās. Viņš paļāvās uz Dievu. «Varbūt nomiršu, toties mana dvēsele būs vesela un nokļūs pie Dieva,» viņš sacīja. «Brīnos, ka tēvs palika pie savas pārliecības un nepiekrita operācijai,» Lorija domīgi saka. «Acīmredzot viņš klausīja kādai iekšējai balsij un viņa ticība Dievam bija ļoti stipra. Tēvs lietoja homeopātiskos preparātus, vitamīnus, lūdza Dievu un izveseļojās. Esmu domājusi – vai es spētu tā rīkoties? Šajā ziņā man ir, ko mācīties no tēva. Ceļš pie Dieva katram ir citāds. Vieni dzīvē meklē patiesību, citi – harmoniju. Garīgā pasaule visiem ir nozīmīga, to nedrīkst izstumt no apziņas.»
Kad Lorija mācījās augstskolā, viņas vecāki izšķīrās. Vēlāk abi apprecējās otrreiz. «Tas ir likumsakarīgi, jo viņiem ir silta sirds un mīlestība, ko sniegt otram,» viņa saka. «Otrā izvēle abiem ir bijusi pārdomātāka: mamma apprecējās ar latvieti, tētis – ar amerikānieti. Nesen abi pāri nosvinēja sudrabkāzas. Esmu bagāta, jo man ir četri vecāki. Māju, kurā uzaugu, vecāki pārdeva, un mamma ar otro vīru pārcēlās pie vecmammas, kura pēc vecātēva nāves dzīvoja viena. Mammas vīram Ivaram, kuru mīļi saucu par savu audžutēvu, nav bērnu, un varbūt tāpēc viņš mani lepni sauc par savu meitu. Viņš ir atguvis dzimtas īpašumu Jelgavā, un viņi ar mammu mūža nogali labprāt pavadītu Latvijā, bet šābrīža ekonomiskās situācijas dēļ nevar pārdot māju Čikāgā. Es būtu ļoti priecīga, ja vecāki atgrieztos Latvijā.»
Vilinājums un vilšanās
Lorija studēja mūzikas pedagoģiju un psiholoģiju. Skolotāju pārprodukcijas dēļ viņa jau augstskolas pēdējā kursā zināja, ka savā specialitātē darbu neatradīs. «No visām darbvietām, kur sūtīju savu CV, saņēmu atteikumu. Aizsūtīju pieteikumu arī uz Minsteres latviešu ģimnāziju. Direktors atbildēja, ka dziedāšanas skolotāju nevajag, taču piedāvāja audzinātājas vietu skolas internātā. Piekritu. Mani vilināja ne tikai darbs, bet arī vieta, jo Eiropā nebiju bijusi. Bet – likteņa ironija! Kad aizbraucu uz Vāciju, pēc nedēļas saņēmu uzaicinājumu uz darba interviju skolā, kas atradās pusotra kvartāla attālumā no manām mājām Čikāgā. Taču viss notiek tā, kā tam jānotiek.»
1982. gadā Lorija sāka strādā Vācijā, un jau pēc gada ļāvās vilinājumam redzēt Latviju. «Kāds latvietis no Hamburgas, kuram bija sava tūrisma firma, organizēja ceļojumus uz Latviju. No Berlīnes līdz Rīgai ar vilcienu bija pusotras dienas brauciens. Nokļuvusi Rīgā, nedaudz apjuku – visapkārt skanēja latviešu valoda. Teātrī, koncertos, uz ielas… Minsterē, kur bija vienīgā latviešu ģimnāzija ārpus Latvijas, vai Čikāgā, kur bija samērā liela latviešu kopiena, tikai retumis uz ielas vai pārtikas veikalā dzirdēju cilvēkus runājam latviski. Tomēr tolaik Latvijā vairums pārdevēju runāja krieviski, tāpēc uz veikalu parasti gāju kopā ar kādu paziņu vai draugu, jo bažījos, vai viena spēšu iepirkties. Piedzīvojums bija arī garās rindas. Piemēram, Rīgā universālveikalā, kas, kā stāstīja mamma, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija armijas veikals, meklēju suvenīrus un gribēju nopirkt konfektes «Gotiņa». Viss bija deficīts, un visur bija jāstāv rindā – nodaļā pie letes, tad pie kases un atkal pie letes… Tomēr brauciens bija romantisks – kā pirmā iemīlēšanās – un aizkustinošs. It kā sveša zeme, tomēr kaut kas ļoti tuvs.»
Otrreiz Latvijā Lorija ieradās 1985. gadā uz Dziesmu un deju svētkiem. «Šis brauciens izvērtās par riktīgu ārprātu! Tūrisma firmas vadītājs komplektēja grupu un pasūtīja numurus viesnīcā «Latvija», taču tur vietu vairs nebija, jo viesnīcu «Rīga» remontēja. Rietumu tūristiem Rīgā bija tikai divas «īpaši» aprīkotas (ar noklausīšanās ierīcēm) viesnīcas – «Rīga» un «Latvija». Tā vietā, lai mūs izmitinātu citā viesnīcā, «Intūrists» mums lika atstāt valsti. Grupas vadītājs piedāvāja, ka esam gatavi gulēt uz matračiem un saliekamās gultās. «Intūrista» vadība piekāpās – divvietīgos numuros nakšņojām pa trīs četri. Diemžēl Dziesmusvētku atklāšanas rītā mums paziņoja, ka pusnaktī ar vilcienu jābrauc projām. Nelīdzēja ne asaras, ne kukuļi, un «Intūristam» nenāca ne prātā atmaksāt naudu par neizmantotajām piecām dienām un istabām, kurās nenakšņojām. Es biju autā! Ārpus Padomju Savienības nekas tāds nebūtu iedomājams. Mēs aizbraucām uz Mežaparku, noskatījāmies atklāšanas koncerta pirmo daļu un devāmies uz staciju. Lai gan sirdī bija rūgtums, Dziesmusvētku koncerts mani aizrāva. Biezo obligāto padomju slāni – padomju orķestri, militāro parādi, padomju iekārtas slavināšanas dziesmas – centos neredzēt un nedzirdēt. Mani saviļņoja latviešu oriģināldziesmas, tautasdziesmu apdares.»
Svina pīrādziņi
Atgriezusies Čikāgā, Lorija strādāja par biroja administratori un aktīvi iesaistījās latviešu sabiedrības mūzikas dzīvē: vadīja Daugavas Vanadžu dubultkvartetu, diriģēja Čikāgas vīru kori, vadīja Garezera vasaras vidusskolas un Kalamazū Latviešu studiju centra jauniešu korus, piedalījās grupas «Kabarē» izrādēs. Astoņdesmito gadu otrajā pusē viņa pievienojās satīriski muzikālajam ansamblim «Čikāgas piecīši».
«Kopš bērnības pazinu Armandu Birkenu, bijām tikušies radu saietos, savulaik abi dziedājām kādā vieglās mūzikas ansamblī, uzstājāmies manas draudzenes kāzās. Pirms kāda atbildīga «Čikāgas piecīšu» koncerta, uz kuru Janīna nevarēja ierasties, Armands ieteica mani,» Lorija atceras savu ienākšanu grupā. «Es uzaugu ar «Čikāgas piecīšu» dziesmām, tāpēc man nebija grūti apgūt repertuāru.
1989. gadā, pirmo reizi ar piecīšiem koncertējot Latvijā, bija ārkārtīgi liela preses uzmanība. Laiku pa laikam kāds žurnālists vaicāja, vai es gribētu pārcelties uz Latviju. Lai atbildētu, man bija jāiztēlojas, ka es te varētu dzīvot, ka Latvijā man būtu interesants darbs un draugi. Sāku apsvērt iespēju braukt šurp, mēģināt te dzīvot, ne tikai svētku reizēs kāpjot uz skatuves.»
Tā paša gada rudenī atsākās Čikāgas vīru kora mēģinājumi. Uz vienu no tiem atnāca Latvijas virsdiriģents Jānis Zirnis, kurš ciemojās pie sava Čikāgas radinieka un vīru kora dziedātāja Jura. «Kādā no tikšanās reizēm viņam ieminējos, ka es labprāt studētu Latvijas Valsts konservatorijā. Jānis apsolīja noskaidrot, vai augstskolā ir kāda man piemērota programma. Tā 1990. gadā es pusgadu studēju Mūzikas akadēmijā un dziedāju šeit vairākos koros, kas gatavojās Dziesmu un deju svētkiem.»
Latvija bija atguvusi neatkarību, un uz Dziesmusvētkiem pirmo reizi ieradās latviešu kori no Vācijas, Ziemeļamerikas, Anglijas un Austrālijas. Lorija dziedāja vairākos – atklāšanas koncertā viņa pārstāvēja Konservatorijas mācību kori, dziedāja arī diriģenta Jāņa Zirņa sieviešu korī «Ausma» un jauktajā korī «Muklājs». «Tie bija ļoti latviski Dziesmusvētki, guvu milzīgu emocionālu lādiņu. Tie bija piepildījums manai latviskajai audzināšanai,» saka Lorija.
Pēc Dziesmusvētkiem viņa atgriezās Amerikā, taču daļiņa sirds palika Latvijā. Ne tikai mīlestība uz latviešu kora mūziku. Studijas Konservatorijā Loriju saveda kopā ar kordiriģentu Ivaru Cinkus. Uzplauka mīlestība, un 1992. gada jūlijā Rīgā, Biķeru baznīcā, kuras draudzei Lorija ir piederīga, viņi salaulājās.
Starp citu, dziedātājas dzīvē Ivars ir liktenīgs vārds. Viņas vīrs ir Ivars, titulētā vīru kora Gaudeamus diriģents un krusttēvs ir Ivars, un arī Lorijas audžutēvu sauc Ivars. Šajā sakarā viņa izstāsta kādu amizantu gadījumu. Pirms audžutēva astoņdesmit gadu jubilejas Lorija vaicājusi: «Ar ko gardu es tevi varētu iepriecināt? Varbūt uzcept kūku?» – «Uzcep speķa raušus!» viņš pieticīgi sacījis. Lai arī Lorija brīnišķīgi gatavo, speķa pīrādziņus viņa nekad nebija cepusi. «Tomēr nolēmu Ivaru iepriecināt. Receptē minēts, ka raudzēšanas un mīcīšanas procesā milti jāber, kamēr mīkla nelīp pie pirkstiem un bļodas. Iemīcīju sešas glāzes miltu, kā teikts receptē, bet tie vienalga līp pie pirkstiem. Bēru vēl un mīcīju… Bet, ak, mī un žē! Tikko no krāsns izņemtus pīrādziņus vēl varēja ēst, bet atdzisuši tie bija cieti kā hokeja ripa! Kad cepu kūkas, viesi parasti tās slavē, bet šoreiz man bija jātaisnojas: «Ivariņ, lūdzu, piedod par svina pīrāgiem…»»
Vērtību līkloči
Lorijas pirmā darbvieta Latvijā bija Rīgas kristīgā skola, kur viņa bija mūzikas skolotāja. Par respektablas konsultāciju firmas personālatlases konsultanti viņa kļuva 1996. gadā. Pēc sešiem gadiem viņa no uzņēmuma aizgāja un tagad šo darbu dara privāti. «Konsultāciju firmā izveidoju personālatlases nodaļu, manā pakļautībā bija profesionāli kolēģi, taču darba bija daudz. Pienākumi bija saistīti ar jaunu informācijas sistēmas ieviešanu, datu bāzes programmas izveidi, kas prasīja milzīgu uzmanību un daudz laika. Tas bija aizraujošs, radošs darbs, taču no darba pārnācu tikai astoņos deviņos vakarā. Biju kļuvusi par darbaholiķi, pat mājās nevarēju atslēgties no veicamajiem uzdevumiem. Muzikālajām aktivitātēm vairs neatlika laika. Tās arī īpaši nemeklēju, jo man patika šis darbs, lai gan tajā neguvu tādu emocionālu piepildījumu kā mūzikā. Taču tad sākās izdegšanas sindroms. Kļuvu īgna, allaž biju stresā. Tuvākie cilvēki to nebija pelnījuši… Nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev – Kristus zelta likums jāievēro gan darbā, gan attiecībās ar tuvākajiem un draugiem. Aizgāju no darba, saprotot, ka riskēju. Tagad man vairs nav tik liela apjoma projektu, ienākumi nav tik stabili un prognozējami, taču jūtos brīva, nevienam nav jāatskaitās, pati plānoju savu laiku. Tie ir ieguvumi, kas nav izsverami naudā. Esmu kļuvusi priecīgāka, un mūzika manā dzīvē atkal ieņem svarīgu vietu. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka strādāju kā pašnodarbinātā. Firmām un uzņēmumiem meklēju vadošos darbiniekus, speciālistus, veicu personāla atlasi. Darba apjoms krīzes laikā ievērojami krities, jo darba devēji cenšas ietaupīt un retāk izmanto starpnieku pakalpojumus. Taču man ir papildu darbs – tulkoju tekstus no latviešu valodas angļu valodā. Esmu optimiste un ceru, ka pēc kāda laika ekonomikā sāksies augšupeja un mans personālatlases starpniecības pakalpojums atkal būs pieprasīts.»
Lorija Vuda atzīstas, ka līdz šim nav plānojusi atgriezties Amerikā. «Man bija savi apsvērumi, kāpēc vilcinājos un nepieteicos Latvijas pilsonībai, kad tas bija iespējams. Tolaik domāju – esmu Amerikas Savienoto Valstu pilsone, tur esmu dzimusi, bet tas nav šķērslis manai piederībai Latvijai. Tagad esmu te iedzīvojusies, strādāju, jūtos pilnvērtīga sabiedrības locekle, dažreiz piedalos kādā mītiņā. Taču man kremt, ka nevaru vēlēt…»
Pēdējā laika notikumi un ekonomiskā situācija arī Lorijai par daudz ko liek aizdomāties. «Pagājušajā pavasarī piecīši koncertēja Īrijā, un es redzēju, kā tur dzīvo latvieši. Nenosodu nevienu, kas pamet Latviju, jo katram sava maizīte ir jāpelna, jāatmaksā kredīti. Sāpīgi, ka cilvēki pusmūžā aizbrauc no Latvijas un nevēlas atgriezties, jo ārzemēs ir atraduši darbu savā specialitātē un pelna atbilstošu algu. Atbalstu jauniešus, kuri dodas studēt uz ārzemēm. Gribētos, lai, apguvuši akadēmiskās zināšanas un bagātinājušies jaunām dzīves atziņām, viņi atgriežas Latvijā, bet vairs neesmu tik liela optimiste, ka tas notiks. Viņi diemžēl te var nedabūt darbu.»
Savā orbītā
Tagad Lorija vairāk laika velta sirdsdarbam – mūzikai. Viņa turpina sadarbību ar «Čikāgas piecīšiem», piedalās dažādos mūzikas projektos un vada Ventspils vīru kori. Ar Ventspili Cinkus ģimenei ir īpaša saikne. Lorijas dzīvesbiedrs ir Ventspils pilsētas un rajona virsdiriģents, vada kamerkori «Ventspils», kurā dzied arī Lorija, un strādā pilsētas mūzikas koledžā. Tālab ģimene dzīvo arī Ventspilī. Lorija stāsta, ka bijusi pārsteigta, kad viņai piedāvāja vadīt vīru kori, un es atceros, cik sievišķīgi lepna un stalta viņa gāja pa priekšu saviem vīriem pēdējos Dziesmusvētkos. Ieminos, ka šie svētki parādīja, ka vīru balsis koros rūk. «Interese ir,» Lorija atspēko, «taču jauniešiem gribas daudz ko pamēģināt. Tas ir normāli. Atceros sevi jaunībā. Kāpēc nedejot tautasdejas, nespēlēt teātri? Jaunam cilvēkam viss jāpamēģina, lai saprastu, kas sirdij tuvāks. Mūsu Ventspils vīru koris nav liels, toties tajā dzied arī vidusskolas pēdējo klašu puiši un studenti. Vienādi daudz ir gan vidējās paaudzes dziedātāju, gan pensionāru, kas bez kora, kā paši saka, nevar dzīvot. Statistika liecina – sieviešu kori plaukst, bet vīrieši kori skaitliski samazinās. Iespējams, tas saistītas ar ekonomisko situāciju valstī – smagākā nasta ir uz stiprā dzimuma pleciem. Ja vīrietim samazina algu vai liek iet bezalgas atvaļinājumā, viņš nereti ieslīgst pesimismā. Savukārt sievietes kora mēģinājumos emocionāli uzlādējas, tāpēc apzināti izvēlas dziedāt.»
Turpinās arī Lorijas Vudas un Hardija Madzuļa sadarbība. Hardijs savulaik atzinās, ka mūzikai pievērsies tāpēc, ka vēlējies dziedāt duetā ar Loriju. «Viņš stāstīja, ka «Čikāgas piecīšu» koncertā Mežaparka estrādē man esot pasniedzis ziedus. Diemžēl šo faktu neatceros. Taču, kad studēju Konservatorijā, Hardijs mani uzaicināja dziedāt saldumu fabrikas «17. jūnijs» (tagad – «Staburadze») sporta svētkos Lēdurgā. Tur uzstājos ar draugu grupu no Konservatorijas un dziedājām kopā arī ar Hardiju. Pēc vairākiem gadiem uz ielas nejauši satikāmies, un viņš sacīja, ka esot uzrakstījis dziesmu, ko labprāt dziedātu duetā ar mani. Piekritu.»
Dziesma «Šonakt» bija aizsākums vienam no Latvijas liriskākajiem duetiem. «Patlaban atkal ir radošs pacēlums, un tuvākajā laikā mēs studijā ierakstīsim vairākas jaunas dziesmas. Nezinu gan, vai atkal būs iespēja filmēt klipu uz kāda eksotiska fona,» Lorija šķelmīgi pasmaida. Klausītāju iemīļotā romantiskā dziesma «Ūdenskritums» tapusi pie ūdenskrituma uz Argentīnas un Brazīlijas robežas. «Brazīlijā mani toreiz gan neielaida, jo man ir Amerikas pase, bet Brazīlijā amerikāņus necieš. Tāpēc, kamēr grupa ar vietējo gidu staigāja pa ūdenskrituma takām Brazīlijas pusē, mēs ar Hardiju un operatoru filmējām klipu dziesmai «Ūdenskritums» Argentīnas pusē. Skati bija elpu aizraujoši! Uz Brazīliju noteikti kādreiz aizbraukšu!»
