Donžuāna īstā dzīve

Operas libretā atrodams šāds dona Žuana raksturojums:

„Piedzīvojumiem bagāta bijusi Seviljas muižnieka dona Žuana dzīve. Viņu vienmēr vadījusi nepārvarama tieksme no jauna iekarot sieviešu sirdis. Kaisle viņā uzliesmo acumirklī un tikpat ātri gaist. Uzticība un pastāvīgums donam Žuanam ir svešs, bet veiklība, drosme un pašpārliecība vienmēr ļāvusi viņam izvairīties no nepatikšanām un atriebības…”

   „Mana pieredze un novērojumi liecina, ka sievietes pievelk par sevi pārliecināti vīrieši. Gan uz skatuves, gan dzīvē. Paštaisnums un savs viedoklis – tas mums abiem ar manas lomas tēlu sakrīt. Arī narcisms, kas raksturīgs donam Žuanam, savā ziņā man piemīt. Ko tur liegties – es sev patīku, un to laikam sauc par narcismu. Nedomāju, ka ir slikti, ja cilvēks sev patīk, lai gan zinu – to atklāti atzīstot, uzreiz kāds nosoda, jo nav taču pieņemts par sevi tā runāt. Jebkurš cilvēks ir egocentrisks, īpaši mākslinieks. Šaubos, vai sievietēm, ja vīrietis nav ar savu ego, tāds vispār patīk. Uz skatuves, ja neesi par sevi pārliecināts, vietas nav. Jo vairāk strādā un tas, ko dari, izdodas, jo lielāka pārliecība par sevi rodas un aug arī narcisms,” neslēpj Jānis.

Esam satikušies pēc nogurdinoša mēģinājuma dažas dienas pirms „Dona Žuana” pirmizrādes. Operas namā ir klusums. Aiz loga krēslo.

Iemūrētā vēstule

Vai pirmo mīlestību Jānis vēl atceras? „Tas laikam bija ceturtajā vai piektajā klasē,” viņš aizdomājas. „Par mīlestību to nevar saukt, bet tās bija vēl nebijušas emocijas un jūtas. Viņa bija meitene no manas klases, Inese. Man patika stundās uz viņu skatīties. Man liekas, viņa zināja, ka man patīk, ka es uz viņu skatos. Vēlāk man ļoti patika meitene no paralēlklases – Inguna. Tēvs tolaik mājās mūrēja pagrabu, un es uzrakstīju uz lapiņas Ingunas vārdu, tās dienas datumu un gadu, ieliku zīmīti kapsulā un iebetonēju pagraba pamatos. Tik nopietnas bija manas jūtas pret Ingunu!”

 Ko tagad dara agro skolas gadu simpātijas, Jānis nezina. „Diemžēl!” viņš nosaka. „Varētu sameklēt draugiem.lv. Interesanti, kā viņām tagad klājas. Bija vēl viena meitene, kas man ļoti patika, bet viņas vārdu vairs neatceros,” Jānis aizdomājas. „Nu jau gadi divdesmit kopš tā laika pagājuši… Atmiņa piedzīta ar tik daudzām lomām un skatuves mīlestībām, ka tās, kas dzīvē patikušas, sāk piemirsties. Viņa mācījās Cēsu ģimnāzijā, uz ballītēm Priekuļos brauca, un tur es viņu arī ieraudzīju.”

Starp motoriem un dziesmu

Uz Priekuļiem Madonas puiku Jāni Apeini aizveda aizraušanās ar tehniku. Jānim ir astoņus gadus vecāks brālis Dzintars. Viņam bija mopēds, ar kuru brauca un izvizināja arī mazo brāli. Tas bija vēl Degumniekos, kur pagāja Jāņa agrā bērnība. Vēlāk Apeiņi pārcēlās uz Madonu, kur tēvs uzcēla māju. Un arī to pagrabu, kura pamatos ir Jāņa vēstījums meitenei, kas viņam tolaik patika.

„Madonā aizrāvos ar hokeju. Vidusskolā sava hokeja komanda bija mums, jaunāko klašu zēniem, un sava – lielajiem puikām. Paši lējām ledu, taisījām laukumus. Notika hokeja mači Zelta ripa. Biju centrālais uzbrucējs un vēl joprojām, spēlējot LMT komandā, esmu uzbrucējs. Šoziem, kad ceturtajā līgā vinnējām kausa fināla spēli, cīņas karstumā no savējā ar elkoni dabūju pa aci. Pēc tam runāja, ka Apeinis zilu aci dabūjis kautiņā…”

Kādus četrus, piecus gadus Jānis brauca ar kartingiem. Gatavojot sacensībām, Jānis kartu neskaitāmas reizes ir izjaucis pa daļām, pārtaisījis detaļas, uzlabojis motoru. Izvēle pēc pamatskolas mācīties Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā par automehāniķi bija pašsaprotama. Bet kurā brīdī dzīvē ienāca mūzika? „Ķēriens uz mūziku arī man bija. Kopš bērnības tā mājās vienmēr skanēja. Tēvs dziedāja un pēc dzirdes spēlēja akordeonu. Pats bija apguvis. Brālis Dzintars mācījās mūzikas skolā, pabeidza flautas klasi. Tagad viņš strādā auto krāsu veikalā, sava prieka pēc un arī piepelnoties nospēlē kādu ballīti. Viņš muzicē grupā „Brālīši”, kas Madonas apkārtnē iecienīta. Mamma ar savu māsu ģimenes kopā sanākšanās vienmēr dziedāja. Kad aizgājām dzīvot uz Madonu, vecāki gribēja, lai eju bērnu mūzikas skolā. Trīs gadus mācījos spēlēt akordeonu, tomēr mūzikas skolu nepabeidzu, jo svarīgāks bija hokejs, vasarā – kartings. Skolā dziedāju zēnu korī, bet tas mani neaizrāva. Gāju uz kori ar lielu piespiešanos.”

Un atkal jāatgriežas pie meitenēm. Patiesībā, tieši pateicoties viņām, mums tagad ir operas baritons Jānis Apeinis. „Mācoties Priekuļos, spēlēju vokāli instrumentālajā ansamblī un vienā brīdī sapratu, cik tā tomēr salda sajūta – būt uz skatuves. Visas meitenes uz tevi skatās, un tas ir tik forši! Nekad līdz tam nebiju aizdomājies, ka skatuvei ir tik liela pievilkšana. Patika man tur stāvēt un dziedāt. Priekuļu ballītes bija foršas. Uz tām brauca meitenes no Cēsu ģimnāzijas, mūzikas koledžas, medicīnas māsu skolas, no Jāņmuižas. Sajūta, ka tik daudzas meitenes zālē mani redz un pievērš uzmanību, bija baigi labā! Man likās, ka es visām patīku, lai gan droši vien tā nemaz nebija.”

Muzikanti no skatuves dejotājas zālē var labi apskatīt, bet pašiem dejot nesanāk. „Sanāca jau arī pašam padejot, jo muzikantu grupas bija vairākiem kursiem un uz skatuves mainījās, katra spēlēja stundu. Kamēr ar savu grupu biju uz skatuves, noskatījos meitenes un izdomāju, kuras lūgšu dejot, kad tikšu brīvs,” atceras Jānis. Kādas meitenes patika? „Parasti vairāk uzķeros uz aktīvajām un jautrajām, taču arī no noskaņojuma atkarīgs, kāda meitene piesaista. Vēl arvien man nav izskaidrojuma, kāpēc meitene iekrīt acīs. Man nav svarīga viņas matu krāsa, kāju garums vai citi izmēri. Patīk gudras un skaistas, ar kurām ir interesanti, bet patiesībā laikam ir tā – meitene vienkārši vai nu patīk, vai nepatīk,” Jānis, šķiet, īsto atbildi ir atradis.

„Ā, tomēr atcerējos! Tā meitene, kas man Priekuļos patika, bija Santa!” Jānis iesaucas. „Interesanti, ko viņa tagad dara?”

Skatuves saldā garša

Pabeidzot Priekuļos tehnikumu, Jānim bija doma studēt Fizkultūras institūtā, kā tolaik sauca Sporta akadēmiju, taču kādas meitenes padoms izrādījās liktenīgs. Nu, ir tām meitenēm Jāņa dzīvē liela nozīme! Viņa zināja, ka Cēsu mūzikas koledžā vokālistos uzņem bez muzikālās izglītības, ja vien ir laba balss. Mūzikas skolas izglītības Jānim nebija, toties balss bija, un Jāni koledžā uzņēma. Cēsīs pie Bruņonkuļa īrēja istabu, mācījās dziedāt, nedēļas nogalēs, spēlēdams ballītēs, pelnīja naudu. Tas bija skaists un jautrs laiks – ar bohēmu un meitenēm.

„Mūzikas koledžā pirmo reizi sāku dziedāt klasisko mūziku. Atceros, dziedāju Leporello āriju, un man pašam likās, ka sanāk ļoti labi. Divus gadus nomācījies koledžā, nolēmu stāties Mūzikas akadēmijā. Mani uzņēma, un tur jau es reāli sapratu, ka man patiešām tā lieta patīk. Mīlestību uz operu man ielika pedagoģe Margarita Gruzdeva. Pie viņas mana  balss ieguva īsto skanējumu. Sapratu arī, ka mākslā ļoti svarīga ir harisma. Nezinu, vai man tā piemīt, bet manā balss grupā mūsu teātrī tā noteikti ir Samsonam Izjumovam. Man vispār patīk dziedātāji, kuriem uz skatuves ir sava attieksme, kuri sevi ieliek mūzikā, neko negaidot atpakaļ, kuriem nav maskas, un tāpēc es ticu, ka tas, ko viņi dara, ir pa īstam, jo viņi dzīvo lomā, un viņiem tāpēc arī viss izdodas. Samsons uznāk uz skatuves un paņem, jo publikai patīk. Viņam tagad ir arī pats plaukums baritonam.”

Jānim Latvijas Nacionālajā operā šī bija sestā sezona, kas noslēdzās ar dona Žuana lomu. Jau iepriekšējā šīs operas iestudējumā viņš nodziedāja divas izrādes. „Visas manas lomas, kas bijušas un ko tagad dziedu, ir mīlētāji: „Pīķa dāmā”, „Karmenā”, „Mīlas dzērienā”, „Donā Žuanā”… Austrijā, Insbrukā, nodziedāju piecpadsmit „Jevgeņija Oņegina” izrādes. Oņegins arī ir vīrietis, kas mīl. Lai gan viņa jūtas par mīlestību es tomēr nesauktu. Tā drīzāk ir panika, ka dzīve pagājusi garām. Tikai izrādes finālā varbūt pie viņa atnāk mīlestības jūtas.”

Vai kādai meitenei Jāņa dēļ sirds ir sāpējusi? „Jā, tā ir bijis,” Jānis neslēpj. „Gan agrā jaunībā tā noticis, gan tagad. Kad padomāju, tai pašai Santai, kuru atcerējos, esmu pāri nodarījis. Viņa bija jauka meitene, viņai piemita visas labākās īpašības, kādas cilvēkā var gribēt, bet vienā brīdī mana patikšana pret viņu beidzās, un man ir žēl, ka tā notika. Es viņu sāpināju. Man vispār gandrīz visas draudzības ilgst ļoti īsu laiku. Vairākus gadus pēc kārtas attiecības ar meiteni sākās Jaunajā gadā un beidzās manā dzimšanas dienā, kas ir četrpadsmitajā martā, vai tuvu ap to. Trīs mēneši, un viss! Cilvēki parasti mīlestību mēra gados, es – trīs mēnešos. Un tā trīs gadus pēc kārtas! Nevis tāpēc, ka es tā gribētu un speciāli darītu, bet tā notika. Daudzi, iespējams, domā, ka draudzība man bijusi tikai joks, bet viss bija patiešām nopietni. Pirmajā reizē vienā brīdī sapratu – ar šo meiteni ilgāk vairs negribu būt kopā. Mīlestība bija pārgājusi, patikšana beigusies. Otrajā reizē pēc trīs mēnešiem no manis aizgāja viņa. Es tiku drusku maldināts. Biju tik ļoti ar viņu aizrāvies, ka patiesību neredzēju. Man tā bija mīlestība, bet meitenei ne, un es to nesapratu. Trešajā reizē mums ar tā brīža meiteni bija burvīgi trīs mēneši, ļoti romantiski. Toreiz bija visskaistāk. Meitene bija pašķīrusies no puiša, ar kuru bija draudzējusies daudzus gadus, un es tieši tajā laikā trāpījos. Bet tad viņi salaba, meitene atgriezās pie viņa. Taču mums arī pēc šķiršanās palika ļoti labas attiecības, vēl arvien tādas ir. Tas draugs, cik zinu, viņas dzīvē gan arī vairs nav… Mīlestības jūtas nav ne aprēķināmas, ne izskaidrojamas, bet tās ir visskaistākās.”

Pār visu zemi mīla valda

Kāda meitene Jānim vienmēr paliks īpašāka par citām. Ar viņu saistās daži notikumi, kas neaizmirstas. „Brālim Dzintaram aug divas meitas – muzikālas, abas iet Madonā mūzikas skolā. Ilvija spēlē klavieres, Kadrija – flautu. Kadrija ir mana krustmeita, dabūja pirmo vietu konkursā Latvijas Cālis 2002. Toreiz Kadrijai bija divi gadi un septiņi mēneši. Es maza meitiņa, man zila kleitiņa – apmēram tāda bija viņas dziesma. Tajā laikā man bija draudzene Ieva, un mēs gājām klausīties, kā dzied Kadrija. Ieva bija pirmā meitene, ar kuru man bija ilgākas attiecības, kādus divus gadus. Mēs pat kopā dzīvojām, Valdemāra ielā īrējām dzīvoklīti. Es maz esmu dzīvojis kopā ar sievietēm, un arī šajā ziņā Ieva no citām atšķīrās. Viņa strādāja Latvijas Mobilajā telefonā. Tieši pateicoties Ievai, sāku spēlēt LMT hokeja komandā – pirms tam spēlēju citā,” Jānis aizdomājas un nosaka: „Žēl, ka mūsu attiecības beidzās.” Kāpēc tā notika? „Patiesībā bija smieklīgi. Mums uzteica dzīvokli, bija jāmeklē cits. Kamēr meklēju, Ieva aizgāja padzīvot pie savas mammas, bet es – pie drauga. Un tad, kad dzīvokli mums atradu, Ieva jau dzīvoja ar citu džeku. Viss notika diezgan ātri,” Jānis smejas. „Nu, tā notiek! Arī ar Ievu palikām draugi. Es viņai pat kāzas pēc dažiem gadiem nospēlēju. Viņa gatavojās precēties un prasīja man padomu, kas varētu spēlēt. Teicu – es to varu izdarīt! Sirdī man nebija nekāda rūgtuma. Tajā laikā arī man jau bija cita meitene.”

 Kad jautāju, vai Jānis savām bijušajām draudzenēm kāzas spēlē, viņš smejas: „Nē, nē! Tikai Ievai. Bet visām savām bijušajām mīlestībām vēlu tikai to labāko. Lai viņas ir laimīgas. Lai puiši, kurus satiek pēc manis, ir īstie. Par visu, kas bijis, esmu tikai priecīgs. Mīlestība nāk no Dieva, un par katru tādu dāvanu Viņam esmu pateicīgs.”

 Vēl nesen Jānis nokļuva valodās, jo viņa draudzene bija aktrise Rēzija Kalniņa. „Bijām norunājuši, ka neņemsim galvā, ko par mums raksta prese, ko cilvēki runā, bet spiediens bija tik liels… Protams, to nevajadzēja ņemt vērā. Mēs savas attiecības ne īpaši slēpām, ne demonstrējām. Mums vispār bija maz laika, lai tiktos. Rēzijai ir nežēlīgs režīms, viņa daudz strādā, arī man bija daudz darba, un tas laikam bija galvenais iemesls, kāpēc mūsu draudzībai nebija turpinājuma,” Jānim, stāstot par Rēziju, balss kļūst mazliet skumja. Iespējams, man tikai tā šķiet, bet tās citas meitenes Jānis atcerējās ar smaidu un runāja par viņām viegli. Krēsla aiz loga kļuvusi vēl pelēkāka un vēsāka, bet Jāņa balss ar mazliet madonisko intonāciju skan silti: „Mēs ar Rēziju satikāmies pagājušā gada divdesmit trešajā novembrī, Spēlmaņu naktī. Man viņa jau sen patika – kā aktrise, kā sieviete, un tovakar iepazināmies. Es Rēziju mīlēju… Mūsu draudzības laiks bija īss. Manu dzimšanas dienu vēl nosvinējām kopā, bet tas jau bija tā… Abi sapratām, ka turpinājuma nebūs. Bija muļķīgs pārpratums, kas starp mums arī palika. Tagad varbūt viņas acīs esmu sliktais. Ja es skaidrotos, kā bija patiesībā, tā būtu taisnošanās, un šaubos, vai Rēzija man noticētu. Arī jūtas vairs nebija tādas, lai mēs paliktu kopā. Lidojuma sajūta bija pārgājusi. Daudzi teiks, ka tā nav mīlestība, ja tik ātri pāriet, ka tā ir tikai kaisle. Es tā nedomāju. Tas ir pilnīgi normāli, ka jūtas vienu laiku ir ļoti stipras un tad pāriet. Es Rēzijai stipri nodarīju pāri, bet katrā ziņā viņa ir beidzamā sieviete, kuru esmu mīlējis. Ļoti ceru, ka tad, kad viss būs norimis, mēs atkal varēsim tikties kā draugi. Man to gribētos…”

Jānis atzīstas, ka pēc visa, kas bijis, uzsākt atkal jaunas attiecības ir grūti. „Visu laiku pastāv risks, ka arī tā sieviete var apnikt, ar laiku nepatikt, un tad viņai būs jāsaka nē, kas sāpinās un aizvainos. Bet tā dzīvē notiek – tu iepazīsties ar meiteni, tev viņa patīk, tu dzīvo ar viņu, un tad jūtas pēkšņi beidzas, un tu esi pie tā vainīgs. Bet kā tad būtu pareizāk? Palikt kopā, lai gan viņa vairs nepatīk? Un tā visu mūžu? Tas nav iespējams!”

            Kas ir labākās zāles, lai aizmirstos no mīlestības, kura sāp? „Darbs. Tikai darbs,” Jānis nosaka. „Jo vairāk spēlē, jo mazāk ir laika domāt par savu dzīvi. Es vispār dzīvoju pēc principa, ka pagātne jāaizmirst. Šis mirklis jādzīvo, nevis jādomā par to, kas bijis. Protams, vajag atcerēties labus cilvēkus un labus darbus, kas bijuši, bet, visu laiku domājot par to, kas bijis, kāpēc tā noticis un kā varēja būt, apstāsies virzība uz priekšu, radošais process.”

Vai Jānim, līdzīgi kā viņa Oņeginam, nenāk virsū panika, ka dzīve paiet garām un īstā mīlestība vēl nav satikta? „Šad un tad domas par to ir bijušas. Tomēr priecājos, ka daudzas reizes dzīvē esmu mīlējis pa īstam, manas jūtas bijušas patiesas un skaistas. Arī lomām tas palīdz. Jo vairāk esi piedzīvojis, jo lielāka dzīves bagāža sakrāta, jo krāsaināk vari to parādīt uz skatuves. Starp visu, kas man patīk, tā ir primārais, pārējais tiek pakārtots. Izrādes dienā neeju uz treniņu, nespēlēju hokeju. Lai gan ikdienā pārvietojos gandrīz vienīgi ar savu BMW motociklu, uz izrādēm braucu ar mašīnu. Nezinu, kāpēc, bet šķiet, ka izrādes dienā ar moci nevajag braukt.”

Viss pasaulīgais zūd

 Vai Jānim pirms izrādēm ir kāds rituāls vai talismans, kas palīdz? „Krievijā biju nopircis talismaniņu, viņiem ir dziedātāju aizbildnis Roman Sladkopevčeskij, bet vienā hokeja mačā laikam kaut kur nokrita un pazuda. Tagad pirms izrādes vienmēr paskatos augšā uz kādu prožektoru un saku: „Nu Dievs caur mani var radīt mākslu, caur mani runāt ar cilvēkiem.” Uz skatuves vajag just dievišķā klātbūtni, un, ja tas notiek, tas ir skaistākais, ko mūsu profesijā var piedzīvot. Izjūtas, kas tevī ienāk, un tu apzinies, ka neesi viens uz skatuves, bet caur tevi kāds kaut ko rada. Viss pasaulīgais pāriet un zūd, bet brīžos, kad izjūtu dievišķā klātbūtni, pa īstam varu būt laimīgs. Ka man ir ļauts darīt to, ko daru – būt uz skatuves un kaut ko teikt.”

Jānim šī bijusi jaunrades pilna sezona, kas devusi gandarījumu. Klāt Jāņi, un viņš beidzot var aizbraukt pie savējiem, nolīgot kopā ar viņiem. „Bija brīdis, kad Jāņu laiks dziedātājiem un mūziķiem bija pļaujas laiks – dziedot varēja sapelnīt labu naudu. Tagad man svētkos gribas būt mājās. Madonā, Bērzu ielā, kalniņā aiz upītes, zem ozola, kur Jāņi vienmēr svinēti, kopā ar draugiem alu iedzert, uzdziedāt. Tā man gribas Jāņus pavadīt, nevis kaut kur braukt, uzstāties, citus izklaidēt.”

Kāpēc vecāki Marija un Nikolajs viņam, jaunākajam dēlam, ielika Jāni vārdā, vai tāpēc, lai Jāņos būtu savas jāņabērns, nekad nav pajautājis. „Tajā laikā, kad piedzimu, – 1975. gadā, tas bija populārs vārds, visticamāk, ka tāpēc. Mēs klasē vien bijām četri Jāņi. Cik vien atceros, līgojuši un Jāņus svinējuši mājās esam vienmēr. Vēl tad, kad tēvs bija, viņš spēlēja akordeonu, mēs visi dziedājām. Tēvs pirms septiņiem gadiem nomira, bet kopā ar mums jau tad vairs nedzīvoja. Man bija kādi sešpadsmit, septiņpadsmit gadi, kad viņš aizgāja dzīvot atsevišķi. Mēs ar mammu un brāli palikām tēva celtajā Madonas mājā, viņš Stalidzānos uzcēla sev otru māju. Man ļoti žēl, ka ar tēvu nepaguvu izrunāties. Nezinu, ko viņš domāju par savu dzīvi, kāda tā viņam patiesībā bija. Tēvam bija cita dzīve. Tajā viņam bija cita sieviete. Neesmu ar tēvu par to runājis. Beidzamos gados, kad mums bija kādas sarunas, nopratu, ka viņš jutās nesaprasts un vientuļš. Viņam bija sava dzīves filozofija, kuru daudzi nesaprata. Es arī bieži jūtos nesaprasts. Man no tēva rakstura ir diezgan daudz, piemēram, paštaisnums. Un patika uz meitenēm man ir no tēva. Taču man ir arī uzticība, kas raksturīga mammai. Ja esmu kopā ar kādu sievieti, tad nevienas citas man nav. Mammai citas dzīves pēc tēva vispār vairs nebija. Domāju, ka viņa tēvu nekad nebeidza mīlēt, un arī tagad, kad tēva vairs nav, mamma viņu mīl.

Mamma ir mans tuvākais cilvēks. Kad tiekamies, mums ir atklātas sarunas. Par savu dzīvi stāstu viņai diezgan daudz. Nu, ne visu, protams. Ir jautājumi, kuros mamma man nepiekrīt. Kad presē kaut ko par mani izlasa, zvana un uztraucas, vai tā ir. Īstenībā man pašam ir vienalga, ko cilvēki par mani runā. Lai runā! Es domāju par savējiem, par to, kā viņi jūtas. Mamma lasa un pārdzīvo, visas mammas draudzenes Madonā pārdzīvo. Tur visu par visiem zina un tad prasa – kā tad tā? Saku mammai  – ja kādam mana dzīve interesē, lai jautā man, jo tā ir mana dzīve, manas attiecības, bet tevi lai liek mierā! Ar savām attiecībām es pats tikšu galā.”

„…Dons Žuans jau aizmirsis pagājušās nakts notikumus un alkst jaunu piedzīvojumu. Dona Žuana kalps Leporello pārmet kungam viņa dēkaino dzīvesveidu. Sarunu pārtrauc daiļas svešinieces ierašanās. Bet liela ir dona Žuana vilšanās, jo izrādās, ka nepazīstamā ir viņa sen pamestā donna Elvīra. Dons Žuans nogaida izdevīgu brīdi un bēg. Leporello Elvīrai stāsta, ka līdzīgs liktenis piemeklējis daudzas sievietes, kuras dons Žuans kaislīgi mīlējis, bet pēc tam pametis un aizmirsis. Lai visas tās atcerētos, Leporello nācies pat sastādīt sarakstu. Tajā ir visu tautību un kārtu sievietes – gudras un muļķes, bagātas un nabagas, jaunas un vecas, spānietes vien ir ap tūkstošiem trim… Leporello lūdz donu Žuanu izbeigt netikumīgo dzīvi, bet viņš lepni noraida šo lūgumu – nekāda vara nepiespiedīs viņu atteikties no sava es.”