Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
– Tu pati flautu sāki spēlēt deviņu gadu vecumā. Esi kādreiz domājusi, kāda būtu tava dzīve bez flautas?
– Man jau bija vēl viens vilinājums, tas iekrita klēpī kā dāvana – kino. Biju nofilmējusies trijās filmās, un daudzi prasīja, vai tagad iešu uz aktieriem. Bet tolaik nedomāju, ka varētu būt laba teātra aktrise. Tagad domāju citādi – es būtu laba aktrise. Tie ir arī gēni – mans tētis Imants Krenbergs bija kinorežisors un aktieris, un arī manai mammai, Latvijas Radio kora un Valsts Akadēmiskā kora solistei, daudz nācies būt uz skatuves.
Trešā izvēle – es varēju uzsākt operdziedātājas karjeru, jo balss man ir dota. Bet nebija lemts. Vēl mani ļoti aizrauj glezniecība – bet tur gan man nav talanta. Taču ir saknes – mammas māsa, mana krustmāte Gunta Liepiņa-Grīva ir gleznotāja, bet vectēvs, mammas tētis Kārlis Liepiņš, vispār bija unikāls cilvēks – pirmās Latvijas brīvvalsts laika čempions vieglatlētikā daudzcīņā un Mākslas akadēmijā studējis gleznotājs. Viņš strādāja politehniskajā institūtā par sporta pedagogu un tur rīkoja arī savas izstādes.
Mans vectētiņš ir tas, kura balss padomju laikos no rītiem skanēja Latvijas Radio – viņš vadīja rītarosmi.
Savukārt mana tēta tētis Artūrs Krenbergs bija klarnetists un Aizputes pulka kapelmeistars. Un arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, ko es ilgi nemaz nezināju. Vēl esmu lepna, ka mans pusbrālis Anrijs Krenbergs tikko ieguva Lielo Kristapu kā skaņu režisors – jau kuru reizi! Tā ir liela laime piedzimt tādā ģimenē.
– Tavai meitai Martai Līnai arī tikuši dažādi talanti.
– Pamatizglītību viņa ieguva Rīgas Doma kora skolā. Bet ļoti interesēja arī vizuālā māksla, tāpēc viņa pabeidza Dizaina un mākslas vidusskolu. Martai Līnai ir brīnišķīga balss, un abas šīs mūzas cīnās, kura ņems virsroku.
– Minēji, ka tam, ko dari mūzikā, līdzvērtīga bija tikai tava bērna piedzimšana. Kā tev piedzima Līna?
– To jau nevar aizmirst! Tas notika pirms 21 gada vietā, kuras vairs nemaz nav, – Latvijas Ģimenes centrā. Man palīdzēja slavenā vecmāte Astrīda Millere, un es atceros katru mīļu sekundi. Otrā dienā vecmātei teicu: man ir daudzu konkursu lauri, diplomi un medaļas, bet lielāko medaļu es būtu pelnījusi par to, ka piedzemdēju savu meitiņu.
– No malas šķiet, ka Līna ir ļoti līdzīga tev. Vai arī pēc rakstura jūs esat līdzīgas?
– Līna ir vairāk līdzīga tētim, vismaz tā man šķiet. Taču raksturs pašai savs. Man bieži ir pārsteigums, kad viņa reaģē pilnīgi citādi, nekā darītu es. Bērni mums atsūtīti, lai mēs kaut ko iemācītos, un meita man daudz māca.
– Arī tavi vecāki bija šķīrušies, ikdienā tev tēta nebija blakus. Taču par savu bijušo vīru Ingu Pētersonu intervijā esi teikusi, ka viņš ir labs tēvs savai meitai.
– Nē, patiesībā es tā nevaru teikt. Gadiem ejot, aizvien vairāk saprotu, cik milzīga nozīme ir tam, ar kādu cilvēku tu izveido kopīgu dzīvi. Tā ir milzīga atbildība, tāpēc simtreiz vajag padomāt, kāds šis jaunais cilvēks varētu būt tēvs tavam bērnam. Agrāk uz to skatījos daudz vieglāk, bet, gadiem ejot, esmu sapratusi, ka pilnvērtīga, laba ģimene, kur ir mīloši un atbildīgi tēvs un māte, ir nenovērtējams dārgums.
Diemžēl ne man pašai, ne manai meitai ikdienā nav bijis tēva padoma, tēva atbalsta un tēva mīlestības. Es nerunāju par to, ka ir mīļas un jaukas attiecības, – tas ir kas cits. Bet topošajai sievietei ir ikdienā jāsajūt un jāredz abu vecāku pozitīva mijiedarbība.
– Bet tavs tētis pēc šķiršanās meklēja ceļu pie tevis?
– Mans tētis bija ļoti mīļš, un es viņu ļoti jutu kā savu cilvēku, mums tiešām bija garīgā tuvība. Un viss iepriekš teiktais nenozīmē, ka es saviem vecākiem kaut ko pārmestu, noteikti nē. Mans tētis ap sevi vāca visus savus bērnus, mēs tikāmies regulāri. Viņš spēja panākt pat to, ka dažas reizes satikās visas viņa trīs sievas. Nezinu, cik jauki tas bija viņām, un sevi nevarētu iedomāties tādā situācija, bet tētis bija tik apburošs cilvēks, ka spēja radīt gaisotni, kurā visas sievas jutās kaut cik komfortabli. Nemaz nerunājot par bērniem.
Man katru vakaru bija jāiet uz telefona būdiņu un jāzvana tētim. Viņš man speciāli uzdāvināja maciņu ar sīknaudu, un bija ļoti dusmīgs, ja kādreiz nepiezvanīju. Zini kā – kādreiz ļoti auksti vakari, bet pēc skolas vēl jāskrien uz būdiņu un jāstāv rindā, ja kāds tur jau pļāpā…
Tomēr skaidrs, ka svētdienas tētis ir svētdienas tētis, lai arī ir situācijas, kad dzīvē tā ir labāk.
Visu interviju lasi šīs nedēļas žurnālā Ieva.
Politiķis Artis Kampars par laulības iziršanu: «Man nav jāiet klosterī.»
Kā notiek pašaizsardzības nodarbības, un kāpēc tās mums vajadzīgas?
Viņi peld arī ziemā – aktrise Ieva Florence-Vīksne, advokāts Lauris Liepa un Ledus skolas dibinātāja Brigita Mironova
