Baltais zvirbulis

Nacionālā teātra sufliere Ilze Meškova tēlaini salīdzina, ka viņa esot izaugusi zem mammas Drāmas teātra aktrises Irēnas Pabērzas grima sliekšņa. Ilze piedzima 1948. gadā, kad viņas vecāku laulība bija uz izjukšanas robežas. Mamma meitiņai bija izdomājusi divus vārdus – Ieva un Ilze. «Es esot piedzimusi gariem melniem matiem, vijolīšu krāsas acīm, bet mans deguntiņš esot bijis pielipis pie vaidziņa, bet viena auss nedaudz atliekta. Mamma šausmās paskatījusies un teikusi: «Tā nu nav nekāda Ieva, viņa būs Ilze!» Ārsti mammu esot mierinājuši, ka viss būšot kārtībā.

Atceros, teātra sievietes nāca skatīties, pēc kā tas bērns izskatās. Mamma lepni teica: pati pēc sevis! Kad biju maziņa, kulisēs noskatījos visas izrādes, kurās mamma spēlēja. No bērnības biju iesūkusi šo brīnumu, ko sauc par teātri, atceros grima smaržu, dekorāciju aromātu. Un kā mamma, ejot uz jubilejām teātrī, pucējās. Viņa grozījās pie spoguļa, izvēlēdamās, ko vilkt mugurā. Man ļoti gribējās, lai mamma vienmēr būtu jauna, skaista, saposusies, lai nekad nebūtu nogurusi. Viņai dzīvē galvenais bija teātris. Neatkarīgi no tā, vai viņš spēlēja lielas lomas vai ne.

Bērnībā gribēju būt tikai aktrise. Mamma sacīja, ka teātrī ir arī daudz citu profesiju: frizieres, ģērbējas, skatuves strādnieki, butafori. Teicu – nē, būšu aktrise! Kad mācījos vidusskolā, mamma teica: «Aktrises darbs ir ļoti grūta profesija. Tā paņem no cilvēka visu, arī sestdienas un svētdienas. Kad ģimenei būs brīvs, tu būsi visvairāk aizņemta. Ja tevi aicinās ciemos, tu aiziesi, kad citi dosies mājās. Dzīve būs pakārtota tikai teātrim. Bez ziedošanās, milzīgas mīlestības pret šo darbu cilvēks to nevar darīt.»

No triju līdz astoņu gadu vecumam H. Ibsena lugā «Leļļu nams» spēlēju Noras meitiņu. Kad man bija četri gadi, vecāki izšķīrās. Mamma aizņemtības dēļ nevarēja mani pieskatīt. Dzīvoju pie vecvecākiem Cēsīs. Vien vasaras atvaļinājumā mamma mani paņēma pie sevis, un mēs dzīvojām Jūrmalā. Ne vienmēr omīte mani varēja aizvest uz Rīgu, kad man bija jāspēlē «Leļļu namā». Tolaik uz galvaspilsētu gāja tādi čukčukbāņi. Man bija četri gadi, omīte mani iesēdināja vilcienā, iedeva koferīti un kādai kundzei palūdza, lai mani pieskata – lai neizkāpju nepareizā pieturā. Rīgā mani vienmēr sagaidīja vecaistēvs, taču ar mammu pārrunājām, kā rīkoties, ja viņš kāda iemesla dēļ būtu aizkavējies: «Tad tev jāstāv uz perona un jāgaida. Tu nedrīksti nevienam citam iet līdzi.» Viņa man ļoti uzticējās, un es viņas uzticību nekad neesmu pievīlusi.

Savā dzīvē esmu bijusi apveltīta ar lielu mīlestību. Tā ir milzīga Dieva dāvana. Vecvecāki bija brīnišķīgi cilvēki, augu harmoniskā vidē. Arī mamma un tētis, lai arī nedzīvoja kopā, labi sapratās. Viņi nešķīrās naidā – laulības iziršanas iemesls bija atkarība. Nekad man neviens neteica: «Redz, tētis neatbrauca pie tevis ciemos.» Nevis pārmeta, bet centās saprast, kāpēc cilvēks tā rīkojas. Visu mūžu man ar tēti bija labas attiecības, viņš nāca ciemos pie mums, es viesojos pie viņa.

Līdz septītajai klasei mācījos Cēsīs. Man ļoti gribējās pie mammas. Izlūdzos, un viņa mani paņēma pie sevis. Mamma uzskatīja, ka pusaudzi trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumā nedrīkst atstāt bez pieskatīšanas, un «izcīnīja» vietu internātskolā. Viņa domāja, ka tā ir parasta skola, kur bērni paliek pa nakti, turpat mācās, skolotāji viņus pieskata, ir stingrs režīms. Taču tas gads manā dzīvē bija ļoti smags. No vecvecāku uzmanības un mīlestības nokļuvu starp bērniem no bērnunama, nelabvēlīgām ģimenēm, bāreņiem. Bērni manā gultā lēja ūdeni, zem segas lika kastaņus, no skapīša pazuda manas mantas. Brīvdienās braucu mājās, bet pirmdien bija tik grūti atgriezties skolā… Psiholoģiskā diskomforta dēļ man bieži bija paaugstināta temperatūra. Internātskolā jutos kā baltais zvirbulis. Bērni, padzirdējuši, ka mana mamma ir aktrise, jautāja: «Vai tu esi aktrise?»»

Džuljeta dzīvē

«Mamma saprata, ka ir kļūdījusies, un pēc gada jau mācījos parastā skolā. Brīvajā laikā gāju uz Pionieru pils teātri. Toreiz par sevi domāju – neglīta meitene, tieviņa, ne ar to mazāko deguntiņu… Bet mans sapnis, ko vēlāk uzticēju tikai vīram, bija nospēlēt Džuljetu. Tagad domāju – Džuljetu būšu nospēlējusi dzīvē. Pionieru pils teātrī sešpadsmit gadu vecumā iepazinos ar savu nākamo vīru Uldi. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un mēs joprojām esam kopā.

Kad man bija astoņpadsmit gadu, omīte izlika kārtis. Es gribēju noskaidrot, vai stāties Teātra fakultātē. Kārtis rādīja, ka ar lielām pūlēm es varētu tur nokļūt, taču sapratu, ka Ulda dēļ man to negribas. Tad omīte teica, ka mani teātrī redzot gan, taču tad, kad man būšot ap gadiem trīsdesmit. Vēl piebilda, ka es nebūšu uz skatuves, bet ļoti tuvu tai. Kafijas biezumos omīte jaunībā bija ieraudzījusi savu vīru. Draudzenes mēģinājušas zīlēt kafijas biezumos, taču viņa redzējusi bildi – lauku ceļš, nāk stalts kungs gaišā uzvalkā. Pēc diviem mēnešiem viņa aizbraukusi uz laukiem pie vecākiem, bet tur pa ceļu pretim nācis brālis, kas mācījies Rīgā, bet viņam blakus – slaids, izskatīgs jauns cilvēks baltā uzvalkā. Tas bija mans opaps.»

Omītes paredzējums piepildījās – mīlestība bija stiprāka par Ilzes bērnības sapni kļūt par aktrisi. Arī Uldis gribēja stāties Teātra fakultātē, taču viņš jau mācījās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, bet viņa mammai nebija rocības, lai dēlu studiju laikā uzturētu. Deviņpadsmit gadu vecumā Ilze un Uldis apprecējās un sāka strādāt. Ilze – dāmu apģērbu veikalā par pārdevēju. Drīz ģimenē ienāca dēls un meita.

«Režisors Alfreds Jaunušans mammai jautāja, kāpēc es neesmu stājusies Teātra fakultātē. Bet man likās – ja Uldis kaut kur aizbrauks strādāt, kas būs ar mani? Māksla ir ļoti greizsirdīga, un es nebiju pārliecināta, vai spēšu teātri savienot ar ģimeni. Ulda dēļ es sapnim par skatuvi uzliku vāciņu. Maz ir ģimeņu, kas lielu mūža mīlestību spēj apvienot ar teātri. Cilvēks šajā profesijā sevi tik ļoti tērē, spēlē uz savām dvēseles stīgām, teātrim ziedo personisko dzīvi, bet man likās, ka es precos uz mūžu. Atcerējos arī mammas teikto: «Tad, kad būsi aktrise, var gadīties, ka ar pirkstu vilksi pa jaunās izrādes lomu sarakstu un skatīties, kas tev iedalīts. Ko tad, ja tev nebūs ne galvenās, ne otrā plāna lomas, vien neliela epizodīte?»

Čukstiņš

Omītes izliktās kārtis nemeloja. Trīsdesmit gadu vecumā Ilze Meškova aizgāja uz teātri. «Kādā dienā mamma sacīja, ka teātrī vajadzīga sufliere. Vai es negribot pamēģināt? Teicu – nē, man ir darbs un vispār manā dzīvē viss ir nostabilizējies. Tomēr nākamajā rītā domāju – kāpēc ne, varbūt ir pienācis laiks kaut ko mainīt? Es pieņēmu izaicinājumu. Suflieres profesija izrādījās ļoti grūta – jāspēj reaģēt, kad aktierim piemirsies vārds, un nesatraukties, kad viņš tekstu zina. Uztraukties nedrīkstu. Pagājuši jau trīsdesmit gadi, taču es joprojām pirmizrādēs trīcu…»

Divdesmit gadus Čukstiņš, kā Ilzi mīļi dēvē kolēģi, sēdēja sufliera būdā zem skatuves – mazā, šaurā telpā, kurā tikvien, kā var apgriezties un apsēsties uz krēsla. Eksemplāru, kas novietots priekšā, apgaismo maza lampiņa un, skatoties aktierim sejā, intuitīvi jācenšas uzķert brīdi, kad viņš ietur pauzi vai pēkšņi piemirsis tekstu. No sufliera būdas Ilze labi redzēja, kas uz skatuves notiek, taču, kad teātrī sāka izmantot proscēniju, būdai vairs nebija vietas. Sufliere sāka teikt priekšā no kulises. Nu vairs nebija jāsēž slēgtā telpā un jārij putekļi.

«Ar laiku, iespējams, arī sufliera profesija kļūs par arhaismu. Jaunie režisori jau tagad uzskata, ka bez sufliera var iztikt. Viņi nepadomā, ka esmu vajadzīga nevis režisoram, bet aktierim. Protams, ne visiem, taču, kamēr uz skatuves spēlēs mākslinieki gados, drošības izjūta viņiem būs vajadzīga. Kādā filmā bija teikts, ka suflieris aizstāj robus aktiera atmiņā, taču neaizstāj atmiņu pašu.

Suflieris ir kā lonža cirkā. Gaisā, demonstrējot trikus, drošības josta akrobātam ļauj justies droši – ja kaut kas misēsies, lonža viņu noturēs. Svarīgi, lai es aktierim īstajā brīdī «pametu» vārdu. Jāsuflē tā, lai skatītāji nedzird, bet aktieris dzird. Reizēm gan gadās, ka aktierim iestājas «melnais caurums» un to, ko čukstu priekšā, dzird partneri un skatītāji, tikai pats aktieris ne. Gadās, ka vienā izrādē aizķeras pat trim aktieriem. Nezinu, varbūt ietekmē pilnmēness, zvaigžņu stāvoklis vai kas cits.»

Ilze Meškova labi pazīst aktierus un zina, kā kurš reaģē, kad viņa cenšas izpalīdzēt. «Sākumā ļoti personiski uztvēru, ja aktieris man neiecietīgi pārmeta, ka nevietā saku priekšā, – sirds bija pilna, raudiens nāca, taču turpināju darbu. Pēc mēģinājuma pagāju maliņā un izraudājos. Tagad esmu iemācījusies neapvainoties, jo mēs taču visi kopā darām vienu darbu. Nelaiķis Ints Burāns man parasti teica: «Mēģinājumā es klausos tevī.» Tad pienāca brīdis, kad viņš sacīja: «Lūdzu, saki man mazāk priekšā.» Arvien retāk viņam «pametu» tekstu, līdz viņš runāja pats. Dažreiz režisors, iestudējot lugu, strādājis tik radoši, ka aktieris tekstu bez pārtraukšanas izrunā tikai ģenerālmēģinājumā. Pirms izrādes aktieri smejoties man sacīja: «Tagad tev ir galvenā loma.» Man bija jāuzmana viņi visi. Ja es kopš bērnības nebūtu dzīvojusi «ar teātri», elpojusi šo gaisu, nebūtu piedzīvojusi teātra brīnumu kulisītē un zālē, savu profesiju tā neizjustu.

Mammai savulaik teicu – kad būšu akla un kurla, es gribētu abonementu pirmajā rindā. Un nu jau četrdesmit gadu mums ar vīru tas ir.»

Darba laikā Ilzei neiznāk kā skatītājai baudīt izrādi. «Kolēģi smejas – vai tu atkal sēdēsi pirmajā rindā? Esot kulisēs, reizēm šķiet, ka izrādē kaut kas nav īsti tā, kā vajadzētu, taču, sēžot zālē, redzot aktieru sejas, pārdzīvojumus, viss izskatās citādi.»

Pāris reižu Čukstiņam bijis jāglābj izrāde, «ielecot» lomā. «Reiz pēkšņi saslima Svetlana Bless. Nebija neviena, kas pāris stundu laikā viņu varētu aizvietot izrādē «Ar būdu uz baznīcu». Režisori apspriedās un man pateica: «Tas jādara jums!» Es zināju tekstu, situāciju, tēla raksturu, bet man bija… bail! Sevi šaustīju – kāpēc piekritu? Lai gan ar prātu apzinājos, ka nav citas izejas. Izrāde bija izpārdota, cilvēki no laukiem brauca uz teātri. Gāju uz teātri un domāju kā Blaumaņa Kristīne – kaut kāds akmens nokristu!…»

Satikšanās

Vēl vienu spilgtu epizodi savas dzīves lielajā cēlienā Ilze Meškova piedzīvoja pērn rudenī. Pirmo reizi viņu pie sevis uzaicināja bioloģiskais tēvs aktieris Kārlis Sebris. Ilzes dzīvē tika aizpildīta kāda līdz šim balta lappuse. «Teātrī suflēju Kārlim Sebrim priekšā tāpat kā pārējiem aktieriem. Nezināju, ka viņš ir mans tēvs, taču nojautu. Teātrī bija «labdari», kas, kad atnācu šurp strādāt, lika saprast, kas viņš man ir. Atbildēju, ka viņi kļūdās. Par šo tēmu nerunāju, norobežojos, taču zemapziņā nojautu, ka tā ir taisnība. Paskatoties spogulī, līdzība ir nepārprotama. Pērn vasarā man pateica, ka Kārlis Sebris esot slimnīcā, bet nevēloties nevienu redzēt. Taču drīkst viņam piezvanīt. Pirms zvanīju uz slimnīcu, vīram jautāju, vai man to darīt vai ne. Uldis teica: «Rīkojies, kā tev sirds liek,»» Ilze Meškova runā gandrīz čukstus. «Piezvanīju. Saruna bija ļoti emocionāla. Kārlim Sebrim bija deviņdesmit četri gadi, viņš laikam juta, ka dzīves ceļš ir noiets. Viņš piederēja tiem cilvēkiem, kuri visu izdara pamatīgi, kas aizejot vēlas savā dzīvē visu nokārtot. Ja viņam būtu māja, viņš noteikti bēniņos glabātu zārku. Acīmredzot viņam vēl bija kaut kas nenokārtots – viņš gribēja izrunāties ar savu meitu.

Kad klausulē dzirdēja manu balsi, teica: «Man tev laikam jālūdz piedošana…» Atbildēju, ka nevaru ne piedot, ne nepiedot – to var tikai Dievs.

Kad es vēl nebiju dzimusi, Kārlis Sebris bija mūsu ģimenes draugs, bieži viesojās mūsu mājās. Tad viņš vēl nebija populārs aktieris. Kad es piedzimu, viņš mūs apciemoja arvien retāk. Es nācu pasaulē 1948. gada pavasarī, bet tā paša rudenī viņš sagāja kopā ar savu nākamo sievu Nelliju (oficiāli viņi apprecējās 1971. gadā). Domāju, Sebra sieva nezināja, ka Kārlim ir meita.

Pirmās lielās lomas Kārlis Sebris sāka spēlēt piecdesmito gadu sākumā. Atceros, kad viņš bija Porfīrijs Petrovičs F. Dostojevska «Noziegumā un sodā», mēs ar mammu skatījāmies šo izrādi. Viņš man bija Sebronkulis. Zināju, ka Sebronkulim ir lielas lomas. Mēs sveicinājāmies, es viņu uzrunāju uz «jūs». Kad sāku strādāt teātrī, viņš man bija ne tikai kolēģis – viņu uzskatīju par ģimenes draugu. Pie viņa mājās ciemojusies gan netiku.»

Dokumentos Ilze nav Kārļa Sebra meita. «Mamma man to nekad neteica. Bija brīži, kad šķita – kaut kas gaisā virmo, taču… Nevēlējās par to runāt. Savukārt, kad es mammai jautāju par tēvu, viņa klusēja. Pirms aiziešanas, kad viņai jau bija ļoti slikti (gandrīz piecus gadus mamma bija uz gultas, taču prāts līdz pat nāvei bija gaišs), viņa sacīja: «Mums laikam jāatvadās.» Ko es būtu teikusi? «Atvadīsimies!» Es teicu: «Turies!» Izgāju pa durvīm un izmisīgi izraudājos. Mamma aizgāja mūžībā, un es nepajautāju, ko viņa gribēja sacīt. Manī nebija ne fiziska, ne garīga spēka…

Kārlis Sebris teātrī neizrādīja, ka esmu viņa meita. Pēc izrādes «Sensācija» parasti izsauca taksometru, ar kuru aktierus cienījamos gados aizveda mājās. Viņš ar Veltu Līni parasti brauca kopā. Kādu vakaru trupas pārzine man lūdza, lai viņus pavadu līdz taksometram. Kārlis gāja, atspiedies pret spieķi. Piedāvāju atbalstīties. «Es varu arī pats,» Sebris lepni atbildēja. Koķetējot iebildu: «Kad tad mēs divatā tā zem rokas esam no teātra izgājuši?» Pēc mirkļa viņš klusi teica: «Bet varbūt vajadzēja…» Sīkas nianses ļāva saprast, kas viņš man ir. Nezinu, kāpēc mamma ar viņu nepalika kopā. Kad piedzimu, iespējams, viņam bija citas intereses, citas prioritātes…»

Kad Kārlis Sebris atgriezās no slimnīcas, viņš uzaicināja Ilzi ciemos. Viņa saprata, ka saruna būs par viņu radniecību. «Ielūgums bija negaidīts – pēc sešdesmit gadiem mani uzaicina ciemos it kā tēvs, lai gan visa dzīve man ir bijusi bez viņa. Biju satraukusies – kā ejot uz pirmizrādi. Tikšanās bija ļoti emocionāla. Kārlis Sebris teica: «Te nu stāv tavs klaidonis. Es visu mūžu esmu bijis gļēvs.» Sēdēju viņam tuvu klāt un ilgi raudzījos viņa sejā. Tajā brīdī es sāku iepazīt savu tēvu. Līdz tam viņa pasauli nepazinu. Pirms aiziešanas mūžībā tēvs pavēra šauru spraudziņu. Mēs sapratāmies bez vārdiem. Es ceru, ka karmiski šī tikšanās ko labu ir darījusi ne tikai man, bet arī maniem bērniem un mazbērniem. Paziņas teica, ka esmu kļuvusi gaišāka, apgarotāka. Varbūt esmu atbrīvojusies no kāda smaguma, ko neapzināti esmu nesusi.

Slimnīcā skatoties viņā, un jūtot, ka viņš aiziet, man bezgala sāpēja. Ja viņš man būtu svešs cilvēks, tik spēcīgas emocijas nepārņemtu.»

Kārlis Sebris no dzīves šķīrās šā gada 12. februārī.

«Kad cilvēki man saka – Kārlim Sebrim tagad ir bērni un mazbērni, atbildu: nē, nav. Viņš ir tikai mans bioloģiskais tēvs, bet, lai būtu bērni un mazbērni, mīlestībai jāvijas cauri visai dzīvei. Manai meitai būs četrdesmit gadu, vecākai mazmeitai ir astoņpadsmit. Tās ir dzīves, kurās ir bērnu prieki un skumjas. Dokumentos man ir tētis Herberts Pabērzs, kurš nav Kārlis Sebris. Maniem bērniem bija vectētiņš, kuru viņi sauca par Ecīti. Vectēvu viņi redzēja reti, bet tas bija viņu Ecītis, kas guļ Raiņa kapos. Mēs aiziesim uz kapiem arī pie Kārļa Sebra, taču kopīgas dzīves mums nav bijis, vien mazs nogrieznis aktiera dzīves pēdējos mēnešos. Kārlis Sebris lūdza, lai uzrakstu, kā sauc bērnus un mazbērnus. «Es vismaz papīriņu paturēšu rokās…» viņš sacīja. Nepaspēju. Ja tu mūs no mākoņa maliņas redzi, te ir mans apsolītais dzimtas koks: mana meita Ulvita (39), dēls Artis (38), man ir trīs brīnišķīgas mazmeitas – Linda (17), Malle (5), Lea (4).

Aktierim dzīvoklī pie sienas ir plašs dzimtas koks. Manis tajā nav. Bet manī par to nav aizvainojuma. Galvenais – mēs viens otram acīs paskatījāmies.»