Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Tikai mūsdienās lauku darbus sauc par smagu darbu. Tas liecina par cilvēku nesavāktību – it kā būtu jāsēž un jādzīvo no pabalsta! Darbs ir dzīve, šīs lietas nav atdalāmas.
Man vienmēr ir labi gājis, jo esmu dzimusi mīlošā un strādīgā ģimenē. Es nāku no laukiem, un tur bērns jau no ļoti agra vecuma sāk strādāt. Darbs ir dzīve – laukos šīs lietas netiek atdalītas. Tikai mūsdienās lauku darbus sauc par smagajiem darbiem. Toreiz tā bija ikdiena, neviens to tā neizjuta. Ja toreiz kāds būtu rīkojis piketu pret smago darbu laukos, tas būtu bijis īsts humors! Sūkstīties par darbu – tā ir neapdomība un pašu cilvēku nesavāktība, it kā būtu jāsēž un jādzīvo no pabalsta! Visos laikos ir bijuši gan bagāti, gan nabagi cilvēki, bet par trūkumu mūsu zemē nav iespējams sūdzēties – mums ir pietiekami daudz ūdens, labs gaiss un auglīga zeme, atliek to tikai parušināt. Katrs sev vajadzīgo var izaudzēt un pārtikt no tā.
Nekad Latvijā nav bijis tādas sociālās palīdzības kā tagad. Agrāk katrs pagasts savus nespējniekus uzturēja. Mana mamma sestdienās sataisīja groziņu ar dažādām lietām, un tad mēs ar brāli to nesām uz pagasta nespējnieku mājiņu. Abi ar vaļā mutēm klausījāmies šo cilvēku stāstos. Tur dzīvojošās sieviņas adīja mums zeķes, bet vīrieši taisīja pastalas – arī viņi kaut ko darīja!
Diemžēl tāda ir cilvēka daba – viņš nemēdz pateikties par to, kas viņam ir, bet nemitīgi kaut ko grib. Un grib tieši to, kā viņam nav.
Mēs esam brīva valsts, visi esam iztikuši. Tiem, kas reiz bijām Sibīrijā, diezgan bija ar to, ka apkārt nav kara un mums nedraud izvešana. Mums ne prātā nenāca kaut ko prasīt no valsts, kas tikko veidojas. Tie, kas savu valsti mīl, to nedarīs.
Mums nekad tik labi nav gājis kā tagad, izņēmums ir vien īsie ulmaņlaiki, kad biju vēl ļoti jauna meitene.
Dievs tā ir nolicis, ka cilvēkam būs vaiga sviedros savu maizi pelnīt. Bet cilvēks to negrib, viņš vēlas visu panākt ar cita rokām, bez paša pieskaršanās darbam. Tagad pasaulē uznācis tāds gars: gribēt un gribēt, un tiekties pēc arvien lielākas labklājības. Taču tam vienmēr pienāk gals. Tas nav nejauši, ka tagad cilvēki arī no citām zemēm nāk uz Eiropu paskatīties, vai nevar šeit ko atņemt. Tā tas vienmēr ir bijis, arī bagātās valstis allaž ir laupījušas un paverdzinājušas citas. Ja cilvēks iekšēji ar šīm lietām sevī nekaro, ir grūti.
Dzīves laikā piedzīvotais man rāda, ka man dots ir tik daudz, ka es nespēju par to vien pateikties. Dievs jau iesaka cilvēkam dzīvot kā putniem gaisā un kā puķēm pļavā. Es esmu tā vadīta, tā ir noticis: trīsreiz esmu izdzīta no mājām, taču man nemaz tajās atgriezties vairs negribas. Un tomēr man vienmēr ir bijis daudz vairāk, nekā man vajag. Cilvēks nemanot apaug ar mantu. Grāmatu vien man ir tik daudz, ka vairs nezinu, kur likt.
Esmu laimīgs cilvēks ar visu to, ka daudzus gadus esmu pavadījusi ieslodzījumā. Cietumi man bija liela dzīves skola. Tur sapratu, ka cilvēks var būt brīvs jebkur. Brīvību otram nav iespējams atņemt.
Cietumos redzēju, uz ko cilvēki ir spējīgi. Sapratu to, ka brīvs tu vari justies jebkur, neviens to tev nevar liegt. Pat cietumā. Padomju gados no manis prasīja noliegt Dievu. Bet es nevarēju būt nekāds Pavļiks Morozovs, es jau biju izveidojusies, augdama savā brīvā valstī, un manī jau bija nostiprinājusies ticība Dievam.
Man bija piecpadsmit gadu, kad mūsu valsti okupēja. Es pieredzēju izvešanas, Baigo gadu, kad 1941. gada 14. jūnijā aizveda manus skolasbiedrus, skolotājus, manu brālēnu, – tas viss ļoti tuvu mani skāra.
Tai pašā rudenī Pāvilostā, kur dzīvoju, visus ebrejus savāca, arī manu draudzenīti, un turpat mežā nošāva. Divas totalitāras varas mūsu zemē karoja, – ko man bija darīt, kurai no tām pieslēgties? Ja būtu kādai no tām pieslējusies, kur tad būtu tā mana brīvība? Es paliku pie saviem uzskatiem, pie savas brīvības.
Es Dievam ticēju, un Viņš mani sargāja. Ne velti esmu dzīva un vesela joprojām.
Īsta mīlestība ir kā klusa gaismiņa, kas tevi silda. Tā nav skaļā iekāre, kurai gribas sekot aiz dziņām vien.
Esmu teikusi, ka var mīlēt cilvēku aiz pateicības vien. Mans vīrs man daudz laba izdarīja, pieradināja mani ar savu kluso labestību. Tāpēc es nevaru teikt, ka neesmu mīlestības dēļ apprecējusies, jo tā jau arī ir tā visaugstākā mīlestība.
Mēs iepazināmies, kad biju lēģerī, slima ar tuberkulozi. Viņš nebija cietumnieks, bet varai pakļautais cilvēks Vorkutā, – Mihails Doroņins strādāja ģeoloģijas pārvaldē un draudzējās ar manu ārstējošo ārstu. Ārsts bija desmit gadu atsēdējis cietumā un tad palicis Vorkutas lēģerī strādāt. Atceros, ka reiz pie viņa atbrauca sieva ar bērniņu, ko viņš nekad savas nebrīves dēļ nebija redzējis. Tādi cilvēkiem bija likteņi.
Ārsts ar manu nākamo vīru bija pazīstami jau agrāk, kad abi dzīvoja Maskavā. Mihails atbrauca strādāt uz Vorkutu, jo kara laikā viņa sieva bija mirusi no tīfa, viņš vairs negribēja Maskavā dzīvot.
Vorkutā bija divas tā sauktās kastas: bijušie sēdējušie un mūsu pārziņi. Mihails faktiski piederēja pie augstākās kastas.
Es ārstam lēģerī palīdzēju ar dažādiem darbiņiem, piemēram, slima būdama un gultā gulēdama, sagatavoju sterilos materiālus. Mēs draudzīgi dzīvojām, visu pārrunājām, un tā iepazinos ar Mihailu.
Kad šķita, ka no tuberkulozes būs jāmirst nost, viņš man no Maskavas atveda speciālas zāles. Vai šī milzīgā cilvēcība nav mīlestība?
Cilvēkam jāspēj paļauties, bet to ir grūti izdarīt, jo visu gribas kontrolēt un paveikt pašam. Bet apstākļi nereti sakrīt tā, ka nekas cits neatliek kā aizvērt acis un paļauties – lai notiek kas notikdams.
To ir grūti izstāstīt, bet Dieva klātbūtni vairākkārt esmu jutusi pat fiziskā līmenī. Kad no tuberkulozes Vorkutā varēju nomirt, Dievs mani paņēma uz rokām un pārnesa tai nelaimei pāri. Dažkārt, atskatoties uz savu dzīvi, nespēju saprast, kā esmu tikusi pāri dažādām briesmām. To slimības laikā bija tik daudz, ka nevaru pat uzskaitīt. Tuberkulozei ir tā īpatnība, ka tā arvien atkārtojas.
Ir jāspēj paļauties, bet to ir grūti izdarīt, jo cilvēkam visu gribas izdarīt pašam, bet sakrīt tādi apstākļi, kas piespiež paļauties.
Arī kad meita bija maza, nelielu laiku pavadīju ieslodzījumā. Bet es zināju, kur meita ir un kā viņai klājas. Vienmēr bezizejā man tikuši atsūtīti cilvēki, kas palīdz.
Es nevarēju atteikties no savas pārliecības. Esmu latviete, esmu šeit dzimusi, ar mūsu vērtībām saaugusi, un to vairs nevarēju no sevis atšķirt. Tikpat ļoti, kā mīlēju savu ģimeni, savus vecākus, es mīlu arī Latviju. Tāpēc nevar teikt: ģimenes, savu tuvāko dēļ atsakies no savas pārliecības un tad dzīvosi labāk!
Par spīti apcietinājumiem, esmu dzīvojusi arī īstu sievietes dzīvi.
Esmu Dievam pateicīga par to vienīgo bērnu, kas man ir. Meita dzima lēģerī, visādi tajos apstākļos varēja būt. Lai kāds mans bērniņš būtu bijis – kaut ar kādu fizisku nelaimi –, man viņš būtu tikpat mīļš. Bet man piedzima vesela meitiņa. Un tagad esmu atalgota ar daudziem bērniem – man ir trīs mazbērni un septiņi mazmazbērni. Mēs visi dzīvojam ļoti saticīgi, rūpējamies cits par citu. Visi ir veseli, skaisti un gudri, labi cilvēki, – ko vēl var gribēt? Visiem mazbērniem Latvijā ir darbs, visiem patīk šeit dzīvot. Mazmeita Ilze ir māksliniece, gleznu restauratore. Otra mazmeita ir lieliska šuvēja. Savukārt mazdēls ir dizainers, kas pats savām rokām prot visādus brīnumus taisīt.
Mazbērnus ne vienmēr varēju pieskatīt, man bija jāsēž cietumā!
Tā tas bija līdz brīdim, kad vecākajai mazmeitiņai palika seši gadi. Bet meita tika galā ar bērniem, nebija nekādas vaimanas! Un toreiz nebija pamperu, bija tādi uzsienami plastmasas autiņi, kurus mans brālis no ārzemēm sūtīja. Vēlāk paši tādus izgriezām no plastmasas maisiņiem, un tad tur lika iekšā autiņu un to piesēja pie kājiņām. Kad iznācu no ieslodzījuma, Bekciemā, mana tēva mājiņā, pa vasarām esmu mazbērnus auklējusi. Bija dažādi jāizgrozās. Padomju laikā ar likumu bija noteikts, ka visiem kaut kur ir jāstrādā. Ja mēnesi nebiji strādājis algotu darbu, tu tiki uzskatīts par liekēdi, par to varēji nonākt uz gadu cietumā. Ar to pašu brīdi cilvēks pazaudēja arī dzīvokli. Tādus vairākus sastapu cietumā. Nereti tā notika skaudības dēļ: kāds iekāroja otra dzīvokli un ziņoja, ka kaimiņiene nestrādā. Tāpēc nevarēju vienmēr mazbērnus pieskatīt. Mēs gan visādi grozījāmies. Meita kādu laiku strādāja Franču licejā, un viņa mani tur pierakstīja par apkopēju. Tad pa dienu varēju būt ar mazbērniem.
Varu teikt, ka, par spīti ieslodzījuma gadiem, arī sievietes dzīvi esmu izdzīvojusi. Man dots talants arī ar rokām visu ko veidot, protu šūt skaistas kleitas, man tas patīk! Es mīlu dzīvi.
Ja pāris vieglprātīgi precas, tas tikpat vieglprātīgi arī izšķiras.
Visiem pāriem ir domstarpības, bet, lai tām tiktu pāri, vajadzīga pacietība. Ja cilvēki viegli aiziet viens no otra, tātad starp viņiem nav bijusi mīlestība, viņi sagājuši kopā seksa dēļ vai tāpēc, ka cilvēki tā dara – noteiktā vecumā precas. Kad redzu uz tiltiņiem sakārtas jauno pāru atslēgas, domāju: tie, visticamāk, ir tiepāri, kas drīz izšķirsies. Tā taču ir kaut kāda māņticība, stulbums!
Mīlestība prasa pašatdevi līdz sāpēm. Ja tev par otru cilvēku nesāp, ja otru līdz sāpēm neizjūti, tā nav mīlestība. Ja kaut kas notika ar manu vīru, es gāju palīgā, censtos viņu glābt. Tā ir mīlestība. Ja ir kāda greizsirdība, kāds emocionāls uzliesmojums, visu kārtīgi apdomā, izvērtē un tik tad ej prom, ja citādi nevari. Bet, ja šodien apvainojos un rīt jau esi aizgājis, tā ir pārāk viegla dzīvošana.
Es neesmu viegli precējusies. Vēlākos gados vīrs palika uz gultas, un arī savus vecākus es kopu. Bija viens ļoti smags laiks, kad kopjami bija viņi visi trīs. Bet tā jau ir tā sava tuvākā mīlestība, ka tu viņiem palīdzi, nevis atstāj.
Man kauns, ja redzu, ka par katru labu darbu cilvēks gaida samaksu.
Es teiktu, ka šobrīd nevis bērni kļūst nekaunīgāki, bet skolotāji kļūst arvien nepacietīgāki. Jo vairāk viņi savā darbā ieliks mīlestības spēku, jo labāk viņiem klāsies un jo mazāk viņi gribēsies prasīt naudu. Nesaprotu, kāpēc cilvēks vienmēr gaida milzīgu samaksu par to, ka kādam ko labu ir izdarījis. Man vienmēr kauns, kad to redzu. Arī kad pensionāri stāv un bļauj: man vajag, man vajag! Tas ir apkaunojoši.
Ir grūti iztikt, ja ir maza pensija. Es zinu kādu sieviņu, kas dzīvo trūkumā un saņem palīdzības pakas. Reiz dzirdēju, kā viņa, atverot paku, pie sevis teica: «Atkal putraimi. Vai es kāda vista esmu? Kaut būtu kāda eļļas pilīte klāt.» Es nopirku tai sievietei eļļu, jo zinu, kā tas ir – cilvēkam ir grūti, ja ilgāku laiku jāēd tikai putraimi. Mums lēģerī arī deva tikai grūbas.
Man šķiet, ka cilvēkiem vajag samesties un otram ziedot, – tas liecina, ka protam dalīties. Tikai jāpamodina cilvēkos tas labais. Bet tie, kas bļauj, ka viņiem ir par maz, – tie jau nemeklē palīdzību, tie kliedz, lai kaitinātu valdību. Tas, kam nav, – tas jau nebļauj.
