Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
– Kā tev patīk šis agrais pavasaris?
– Pārāk skaists. Saulīte nāk! Vakar agri braucu uz Kuldīgu – pavasara migla, koku silueti, lauka vidū kāds ozols. Braucot cauri Stendei, skatos – pie skolas uztaisīts žodziņš, no finiera izzāģēti balti bērnu siluetiņi. Miglā viss tāds maģisks. Šādi momenti mani iedvesmo. Protams, piebraucamie ceļi ir pakaļā – zeme rūgst. Vakar gāju pa savējo – kā dzērveņu purvā. Dubļi, dubļi. Ja nebūtu divas lielās naudiņas iztērējis, nokārtojot, ka uzber augstāku… Tad mans smalkais Volvo tur būtu iestrēdzis, simt punktu.
– Pirms šīs sarunas man, protams, bija svarīgi noskatīties jauno filmu Mans tētis – Intars Busulis. Ieraudzīju tavu vasaru, tavus bērnus. Laikam neviens cits, izņemot viņus un režisoru Lūsiņu pāri, nevarētu tikt tev tuvāk.
– Jā. Un baidījos no tā, kāds būs filmas rezultāts. Tomēr – ir forši. Bet filma bija mana ideja – Edgaru Lūsiņu pazīstu jau sen, piezvanīju viņam, izstāstīju, ko vēlos, viņš nāca ar satura priekšlikumu. Filmu taisījām vairāk sev – bērni izaug, paši maināmies, bet izvērtās par kinodarbu.
Kremlī dziedāju katru otro nedēļu, bet mana sirdsapziņa ir tīra – Putinam dziedājis neesmu.
– Un līdz asarām skaisti, kā redzams, ir tavos laukos.
– Es nāku no Ģibuļiem, bet šo vietu pirms vairākiem gadiem atradu pēc sludinājuma. Jau bijām iemaksājuši drošības naudu citur, kur pat varēja uzreiz dzīvot, bet… Tad ienācām šeit – baigā čuhņa, ceļa gals, mājai jumts iebrucis, cūku aizgaldi, viss sapuvis, dīķis aizaudzis. Bet vieta lieliska – meža ieloks, kaimiņu tuvumā nav… Abi ar dārgo saskatāmies – jā, ir! Džeks, kas mums visu rāda, to neredz. Skaļi sakām: «Nu, kas tad te par sūda vietu! Bet, ja nu ņemam, tad par cik?» Un dabūjām par nieka trim četrām naudiņām.
– Gandrīz par velti.
– Pēc tam astoņus gadus, protams, sekoja ieguldījumi. Gulējām teltīs visas vasaras garumā. Bijušajā kūtī ierīkojām dzīvojamo ēku, mūsdienu tehnoloģijas nav lietotas, tikai akmens, kaļķis. Vietā, kur šodien ir mūsu pusdienu galds, reiz govīm bijusi mīžamrene jeb tekne – truba uz āru. (Smejas.) Dīķi iztīrījām, un tagad pie mums atlido arī gulbji. Ir pat iefilmēts, mīļotā atsūtīja. (Cītīgi meklē telefonā, tomēr neatrod.)
– Vai tu vēl mēdz atcerēties sevi smalkajos postpadomju koncertos un pasākumos, kad tikko nonāci Maestro Paula rokās un Jaunajā vilnī? No «pupsika ar talantu» tu sevi izkopi par elegantu mākslinieku. Un no visiem jaunajiem letiņiem postpadomju vipi savā tusiņā paņēma tevi vienu.
– Jā, tajā skudru pūznī. No letiņiem būtu par maz teikts – tur nebija neviena cita no visas sapuvušās Eiropas, pat ne igauņu, leišu. Biju tikai es viens. Tas likās pat aizdomīgi. Pārāk nereāli. Un mēs strādājām kā zvēri – sēdējām studijās, meklējām sadarbības partnerus. Bija ieguldīts mežonīgi daudz darba. Astoņus gadus no vietas lidoju uz Krieviju divas reizes nedēļā. Iedomājies? Kremlī dziedāju katru otro nedēļu, bet mana sirdsapziņa ir tīra – Putinam dziedājis neesmu.
Viņa gan teica, lai neuztraucos, jo varot mīlēt arī divus, turklāt otrs taču ir pavisam no citas sfēras.
– Tev ir bijušas divas dzīves – slāvu publika tevi uzreiz ieskāva siltā azotē. Vai nepietrūkst tās kaisles, kas aumaļām lija pār tevi?
– Tās kaisles man ir bijis par daudz. Esmu tomēr pieradis saprasties no pusvārda, neizplūstot emocijās. Pārāk daudz kaisles man ir par daudz. Protams, bija mīļi. Septiņas Marinas nāca uz koncertu, stāvēja rindā un sasveicinājās – Marina! Marina! Marina! Pēterburgā pēc koncertiem bija autogrāfu sesijas ar garu rindu uz stundām divām, tur bija daudz dāmu gados. Arī nesavtīgās, individualizētās dāvanas – lācīši ar trombonu ķepās, lellītes šūtas. Ir tāda liela matrjoška ar manu seju, ar daudzām mazākām matrjoškām iekšā – no dzimšanas, maziņš Intariņš kā sirsniņa, tad Intars Talsu Sprīdīšu laikā, pusaudža gados, visbeidzot – Intars Pēterburgas koncertā. Kādreiz biju vietnē V kontakte – tur bija vesels fanu pulks vienā grupā, Marinas, Ļenas. Jaunajos laikos, kas viņiem pienāca, mēģināju viņām skaidrot politisko situāciju, apelējot pie veselā saprāta. Bet krievu drošības iestādes mani izmeta. (Atver telefonu.) Re, cik skaists paziņojums izlec, tiklīdz mēģinu tur ieiet, – blocked, atbilstoši Krievijas ģenerālprokuratūras prasībai, pēc konkrēta panta.
– Pat traģikomiski.
– Bet tas ir beidzies. Palikusi tikai viegla nostalģija pēc sajūtas, kāda bija, spēlējot lielajās, publikas pilnajās zālēs četrtūkstoš, septiņtūkstoš skatītājiem. Bet nu jau mani tur nekas vairs nesaista. Es tomēr esmu principiāls čalis no Kurzemes. Tiesa, ir mazāk lieku līdzekļu. Bet arī neesmu sagrābies tādus kredītus, par ko būtu baigi jāmaksā.
– Teici, ka kopš Krievijas koncertu laika esi pārstājis ceļot.
– Man no tā laika ir alerģija pret lidmašīnām. Un patīk ceļot uz vietām, kur jūtos droši, kur var arī iesēsties mašīnā un pabraukt. Man patīk industriāla vide, pilsētas, kurās viss kas notiek, kur ir dažādi mūzikas klubi un apgrozās dažādu rasu cilvēki. Piemēram, Ņujorka. Vairākas reizes tur esmu bijis – Brodvejā, pa džeza klubiem. Parasti braucam aprīlī, maijā vai rudenī, lai nav karsts. Šogad meita ļoti grib šādu ceļojumu, un mēs krājam naudu.
Man nepatīk karstums. Arī mana mīļotā zina, ka pavasaris un rudens ir mans vismīļākais laiks – visa tā šļura, pārmaiņu brīdis. Ja ir rudens, to labprāt arī rudenī pavadu, ja ir ziema, tad ziemā. Bet mīļotā grib ceļot vienīgi uz karstajām vietām, viņas draudzene turklāt strādā tūrisma nozarē un piedāvā labākos ceļojumus, tad viņas tur aizbrauc un jūtas ļoti labi.
– Man patīk Talsos noiet gar ezeru un tālāk uz augšu, kur tās smukās mājas.
– Tur, kur Intara Busuļa soliņš? (Smaida.)
– Jā, jā. Uz baznīcas laukumu.
– Jā, mans soliņš ir unikālā vietā – pašas baznīcas pakājē. Kad tas tapa, meistari lūdzās Dieviņam, lai neizrok kādu galvaskausu vai ko tādu, lai arheologiem nebūtu jāapstādina process, bet viss izdevās, elektrību arī pievilka. Lampiņai, kas soliņu apspīd, vads nāk no baznīcas. Kā teica pats draudzes priekšnieks – lampiņa ir no Tā Kunga.
– Tev patīk? Gandrīz kā aktiera Ēvalda Valtera piemiņas soliņš Kuldīgā.
– Sajūtas ir pārsteidzošas – jo vēl esmu dzīvs, bet jau tapusi vieta, kur mani pieminēt ar labu vārdu: piespiest podziņu un klausīties Abonementa orķestra mūziku.
– Tev šogad jauns singls un koncerti. Ar kādām domām šajā sakarā aizņemts tavs prāts?
– Mazliet ir satraukums, domāju, ko runāšu… Jāizdomā pāris smalku momentu, kaut kādi stulbie joki… Diemžēl joki rodas arī nekontrolēti.
– Bet, ja publika ar tevi ir uz viena viļņa, tad jebkurš joks ir vietā.
– Bet ja citi uz tā viļņa nav? Lūk, tad ir sūdi! Sākumā tā tiešām bija. Tagad ar pieredzi esmu sevis vērotājs, filtrēju laukumu, septiņreiz nomēru un tikai tad šauju ārā. Šad tad sanāk, šad tad – ne. Redzēs, kā būs šogad. Bet es gatavojos. Forši, ka mēs nekad nepārtraucām saikni ar Latvijas klausītāju. 2019. gadā Arēnā mūsu koncerts bija izpirkts jau divus mēnešus iepriekš – tik ekskluzīvi.
Ieraugot telefonā Paula numuru, visiem saucu: «Kuš! Maestro zvana!» Tas bija tik lieliski!
– Kāda ir tava Latvijas publika?
– Kādreiz, vēl albuma Akts laikos, mums likās, ka uz mūsu koncertiem nāk dīvainas personas, akurāt tādas pašas, kāda tā mūzika. Un mūzika, ko izpildījām, ir specifiska, pat nosaucām to par eksperimentālo popmūziku, riskējot nebūt populāriem. Kad ārzemēs jautāja, vai mums ir kāds albums, ko varētu paklausīties, es iedevu šo Aktu. Viņi apstulba, uzreiz nezināja, ko atbildēt. Bet mēs ar Kārli Lāci gribējām savu mūziku. Sākumā spēlējām tukšām zālēm, piemēram, Jēkabpilī atnāca kādi astoņdesmit cilvēki, varbūt pat mazāk. Bet forši, ka to izturējām, nepārejot lētucī.
– Izaudzinājāt publiku.
– Jā, un skatījāmies – ar laiku uz koncertu nāk foršas dāmas, un likās, ka tās dīvainās arī kļūst par foršām dāmām vakarkleitās. Nu jau arī kungi nāk līdzi. Dzintaru koncertzālē brīžiem šķiet, ka uz koncertu bijis kāds kastings – cik visi ir skaisti sapucējušies. Tas uzliek pamatīgu atbildību.
– Trakās fanes fano joprojām?
– Jā, jā, visi zina manu Ievu. Reiz nejaukā ziemas dienā uz pusstundu biju ieskrējis mājās paēst pusdienas. Un šīs pusstundas laikā zem manas mašīnas logu tīrītāja bija palikta vēstule no šīs meitenes, šokolāde Lukss un roze. Bija ļoti dīvaini. Mana mīļotā sieva, protams, bija lielā šokā. Kaut kur jābūt bildei, atmosfēras nolūkos vajadzētu tagad sameklēt. (Meklē telefonā.) Mēģinu savas lokācijas pārāk nepopularizēt, bet tā Ieva kaut kā bija uzzinājusi. Viņai biju tikai un vienīgi es. Es vieglā formā atbildēju: «Mēģini dzīvot pati savu dzīvi – bez manis.» Tagad viņai kādu laiku ir sānsolis – Andris Bulis, un telefona ekrāns sadalīts uz pusēm – bilde gan ar mani, gan ar Buli. Viņa gan teica, lai neuztraucos, jo varot mīlēt arī divus, turklāt otrs taču ir pavisam no citas sfēras. Sūta mums smaiļikus, laikučus. (Smaida.)
Bet vispār mūsu fanes ir ļoti foršas dāmas. Pēc koncertiem labprāt ļaujos kopīgām fotosesijām, kad viņas krīt manos skāvienos. Tas ir forši – koncertā visi esam daudz kopā pārdzīvojuši. Un džeki saka paldies dāmām, ka pasaukušas līdzi.
– Tavs jaunais singls Līnijas ar Kārļa Lāča mūziku – jūsu lieliskais tandēms no senajiem laikiem. Kāds teica – jūs pat viens otram piestāvat, tādi īsti romantiskie melanholiķi.
– Tāpēc, ka… Abi kā sensori uztveram citu cilvēku izlikšanās spēles. Viņš ir no Kandavas, es – no Talsiem. Tā ir vide, kas mūs veidojusi, un lepnība tur nav cieņā. 90. gados par lielību momentāni varēja atrauties pa purnu. Arī vecāki man ir iemācījuši, ka izrādīšanās nav nekas jauks. Es tāds esmu. Un Lācis arī tāds ir. Esmu talsinieks visās nozīmēs. Ir 1998. gada video, kur ka kartigs talsinieks runaj – bez garumzimem un galotnem. Tikai nesaprotu, kurā brīdī pilnībā pārgāju uz rīdzinieku runāšanu. Atceros, kad mūsu mājvietas tapšanas laikā rīkojām talkas, atbrauca arī džeks, kam gāja grūti ar latviešu valodu. Bet mūsu kurzemnieku dialektā viņš vispār nevarēja iebraukt, prasīja savai sievai, kāpēc viņi visi runā igauņu valodā… (Smiekli.)
Ļoti labi, ka ar Lāci sanācām kopā. Viņš zina katra diapazonu mūzikā, katra tehnisko varēšanu. Ar viņu es izaugu – esmu izturējis viņa uzliktos izaicinājumus.
– Un talants tevi ierakstījis arī Raimonda Paula permanentajos mīluļos.
– Pat draugos, es uzdrošinos sacīt. Vispār man būtu viņam jāpiezvana. Labi, ka atgādināji. Starp citu, viņš mani apsveica jaunajā gadā! Piezvanīja 1. janvārī ap pusdienas laiku, un es biju absolūtā šokā. Ciemiņi vēl viesojās, un, ieraugot telefonā Paula numuru, visiem saucu: «Kuš! Maestro zvana!» Tas bija tik lieliski!
– Paula inspirētajā Latvijas Radio bigbendā un džezā tu dzīvo organiski, vai ne?
– Paskatīsimies, ilgi neesmu to darījis. Nu esmu uzaicināts vienā koncertā ar Latvijas Radio bigbendu – kā slepenais viesis. Tāpat arī 1. jūlijā, Intaru vārda dienā, ar bigbendu būsim Talsos – Ielaid sevī Intaru! Kopā ar Ufo šo pasākumu taisīsim, sameklēsim sponsorus, tikai vēl nezinām, kā tieši tas būs.
Piedomāju arī pie ēšanas – nevis ko ēdu, bet cik lieku šķīvī.
– Atkal kā senāk trombonu spēlēsi?
– Koncertā ne, jo – ko nu… Bet savā šķūnī – jā. Tūlīt vilkšu ārā. Katru gadu divus mēnešus spēlēju vingrinājumus, atgūstu formu. Tad nolieku atkal malā līdz nākamajam gadam. Tādu formu, spēlēšanas tehniku, kāda man trombona spēlē bija agrāk, uzkačāt nevar. Tad būtu jāstrādā daudz vairāk. Tagad laiks atliek tikai iesildīšanās vingrinājumiem – līdz ar to iesildu arī balsi.
– Balss, kā teici, ir tik trausls mehānisms – nekad nezini, te ir, te nav. Varbūt vienkārši jāapliek ap kaklu šalle?
– Kādreiz to darīju. Nu jau ļoti sen neesmu nēsājis šalli. Manuprāt, tagad ir labāk. Sergejs Jēgers, piemēram, vienmēr dzer aukstu – trenē balssaites. Es mēģinu rūdīties – atpogāju krekla apkakli, pēc pirts metos āliņģī, peldos kopš vēla pavasara. Tas ir vairāk psiholoģiski, jo viss jau ir galvā. Katru dienu tagad ir jādzied, jo tuvojas vasara, kad balsi īpaši vajadzēs. Dziedu mašīnā, kad braucu uz Rīgu, šodien – arī. Vajadzīga laba balss kondīcija, lai nodziedātu Celies, tālāk ej, kur augstu jādzied. Vai vienu pašu Āmen, kur uzreiz ir jāliek spēks. Citādi pēc tam nevarēšu parunāt.
– Kad iznāks šis žurnāls, tu jau būsi dziedājis arī Daugavpilī.
– Redzēs, kā tur būs gājis. Pēc tam piezvani, pastāstīšu. Saprotu, ka pilsētas mērs jau neatnāks… Agrāk viņš ir bijis mūsu koncertos, bet, kad Daugavpilī, Vienības laukumā, notika gājiens Ukrainas atbalstam, vietējās domes cilvēki man ieteica labāk nepiedalīties. Taču es tur biju un pat teicu runu krievu valodā. Man tas ir ļoti svarīgi – lai cilvēki pamostas. Kā teica kāds vietējais onkulis: «Kak horošo, čto ti nas, latišei, podģerživaješ!» Cik labi, ka tu mūs, latviešus, atbalsti! Vai nav lieliski? Tāpat kā jebkur citur Latvijā, arī Daugavpilī tie foršie cilvēki, kas nāks uz koncertu, zina, ko gaidīt. Viņiem es dziedāšu.
– Tu labi izskaties, esi labā formā.
– Speciāli piedomāju. Ir uzrāviens, vakar bija pat īsts izaicinājums – ātri nogāju astoņpadsmit kilometrus, tas paņēma trīs stundas. Kādreiz to darīju regulāri un varēju arī vienā rāvienā šos kilometrus noskriet. Tāpēc tik labi izskatījos. Bet drīz izskatīšos vēl labāk nekā kādreiz. Piedomāju arī pie ēšanas – nevis ko ēdu, bet cik lieku šķīvī.
Jā, bārdā ir sirmums, 45 gadi, drīz jau 46 kā nekā. Bet tas netraucē. Piemēram, Meladzi, ja viņš nebūtu sirms, neviens varbūt pat neklausītos. (Iesmejas.)
– Joprojām esi vīrietis pirmajā laulībā. Pēc diviem gadiem jūs ar Ingu svinēsiet sudrabkāzas. Dziesma Sudrabkāzas, paskat, tev jau ir gatava!
– Vai nav jauki? Būs jātaisa ballīte. Vakar, uz Kuldīgu braucot, ceļā satiku mīļoto: viņa atgriezās no bērnudārza, es – laidu uz Kuldīgu. Apstājāmies ceļa vidū. Zini, ko viņa izdarīja? Attaisīja logu un piemiedza man ar aci. Un viss. Aizbraucām katrs savās dienas gaitās. Pat nevajag vārdus, ka tevi mīlu… Vajag to sajūtu līmenī. Kurzemnieki viens ar otru komunicē sajūtu līmenī. Mums ir jāilgojas vienam pēc otra.
– Un jūsu saimniecībā valda Inga – pār māju, suņiem, kaķiem, bērniem. Tu jau tāds skraidītājs pa pasauli.
– Jā, viņa baigā malacīte, arī kurina, zina, kā tos ventilatorus pagriezt. Šorīt es iekurināju, bet skaidrs, ka viņai būs jāiet un jāmet tā malka iekšā. Kārtīga lauku meitene.
– Eleganta.
– Jo strādā taču ar vīriešiem galu galā, zina, kā viņus aptīt ap pirkstu, tajā skaitā arī mani. Viņai taču ir barberšops Talsos. Es jau arī esmu viņas klients.
– Izrādās, šīs mīļotās meitenes dēļ tu esi arī kāvies un pat ticis ievainots ne pa jokam. Tas čalis teicis, lai tu liec šo meiteni mierā, un šāvis tev pa muti, salaužot žokli divās vietās. Tev, trombonistam, kurš aktīvi spēlēja, kuram sekoja mūzikas koledžas eksāmenu sesija…
– Tas notika apmēram februārī, līdz jūnija vidum nespēju vispār paspēlēt, iepūst instrumentā.
– Mīlestības vārdā – tik romantiski. Tas čalis dabūja pretī?
– Es neko nepaspēju. Nokritu. Baigi sāpēja. Sekoja slimnīca. Bija pārrunas ar tā čaļa vecākiem. Viņi mūs pasūtīja.
Redzi, bet mīlestība uzvarēja! Protams, tu jau zini, katrās attiecībās ir arī melnumiņi, katrā ģimenē.
– Varu iedomāties – būdams emocionāls cilvēks, tu noteikti psiho.
– Tieši tā! Arī mana dārgā psiho, bērni arī psiho. Vai! Mums pat vaifaja nosaukums reiz bija psihene, bet parole – nestreso.
– Skatoties filmu, starp rindām, vien gaisīgā nojausmā, sadzirdu, ka… ir bijis kaut kas, saistīts ar uzticību, ko Ingai vajadzējis spēt piedot.
– (Pauze.) Cik forši, ka kino prot nobalansēt uz naža asmens. Lai tas paliek kino. (Iesmejas.) Un atbildēt uz šo jautājumu, man liekas, vairs nebūtu korekti, jo – kas bijis, bijis. Jo ir skaisti – šajās attiecībās jūtos tiešām mīlēts un priecīgs. Reizēm ejam klusēdami. Un uzpeld sajūta – ir tik labi, ka pat neesam to pelnījuši, cik labi… Apkārt ir tik daudz pelēcības un visādu nelabu notikumu, bet mēs esam saņēmuši dāvanu – atrast un izjust šo atmosfēru, bērnus, dabu. Tā ir baigā dāvana.
– Šķiet, esi stingrs tēvs, tomēr rotaļīgs.
– Pilnīgi noteikti. Ir prasības visiem mājas iedzīvotājiem kā pamats, piemēram, nolikt traukus vietā. Virsū rotaļīgā virskārta. Jankam, jaunākajam, vairāk patīk lauku lietas, viņš labprāt iesaka, kur doties, ko padarīt: ar traktoriem izbraukt, zāli pļaut, aiziet līdz pastkastītei, kas arī ir izaicinājums – vismaz piecsimt metru.
– Vecākā meita Emīlija, kā sapratu, ir tava dvēseliskā kompanjone.
– Mēs jau visi esam tādi. Vakar arī vecākais dēls Lenijs bija mājās. Es parādīšu, lai tu redzi atmosfēru. (Meklē telefonā, atver video no mājas ikdienas ar bērniem.) Re, vienkārši tāpat! Visi sasēduši vienā čupiņā un vakarē. Katrs ar pilnīgi citādu raksturu, ar savām domām. Re, kā bērniņi dzīvojas! (Atkal rāda video – Jānītis un Amēlija iet pa meža ceļu, sauc suni.)
– Ir kāds sapnis, ko vēl neesi piepildījis?
– Lai idille, kāda manā dzīvē ir šobrīd, tā arī turpinātos. Vēl vajadzētu izdot dažus mūzikas albumus ar Abonementa orķestri. Baznīcas laukumā, simts metru no Intara soliņa, ir trīsstāvu māja. Gadus četrus tā pieder Busuļu ģimenei. To iegādājāmies pavisam izdegušu, ir tikai starpsienas, nu tai par visu naudu ir uzlikts jauns jumts. (Rāda telefonā foto.) Pirmajā stāvā gribētu kafejnīciņu, augšā kādas sešas istabiņas, kur viesiem pagulēt. Gribētos, lai cilvēki te ir priecīgi. Tāds ir mans sapnis, bet nekur nesteidzos, esmu taupīgs, iekrāšu naudu. Bet to gribētu īstenot vēl spriganā vecumā, kamēr elpoju ar pilnu krūti.
– Līdz ar māju, mūziku, bērniem un mīlestību kas vēl šajā brīdī ir tavā sirdī?
– Kurzemnieka pavasaris. Jau skatos – vecajām ābelēm ar steigu jāapgriež liekie zari. Gribu, lai ir kā palmas. Tiklīdz būs plus desmit grādi, pārvākšos strādāt uz šķūni, lēnām tur varēs pieslēgt ūdeni. Ar šķūņa lietu ienāk pavasaris.
Dzērves nepārtraukti sasaucas. Esam tik skaista meža ielokā… Paskat, kas par lieliem kokiem! (Atkal rāda telefonā video.) Un parādīšu tev vēl kaut ko. (Ilgi meklē.) Redz, kur ir… Kuš! Unikāli kadri. Dzirdēsi dzērves sakliedzamies. (Ekrānā atveras video, kurā Intars zogas starp kokiem pie lielajiem, tramīgajiem putniem. Un atskan melanholiskā sasaukšanās.)
– Esmu tiešām apburta.
– Svētdien gāju staigāt, jau bija krēsla. Cēlās migla. Sētsvidū mums aug milzīgs osis. Koka zari, migla un mēness – iedomājies? Pamazām satumsa pavisam. Gāju cauri mežam, varēju ieslēgt lampiņu, bet to nedarīju, lai baudītu totālo tumsu. Parādīšu šo tumsas atmosfēru. (Atkal meklē telefonā.) Re, pilnmēness miglā!
