Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Sākumā palīdzēja kaimiņiem
Gvido beidzamajā laikā strādāja celtniecības jomā, un vēl pirms dažiem mēnešiem viņam bija visnotaļ konkrēts nākotnes plāns – iecerēts kāds darbiņš ārpus Latvijas. Taču pasaulei uzbruka ļaunais vīruss, un valstī tika izsludināta ārkārtējā situācija, kas to padarīja par neiespējamu.
«Tā kā savā pamatdarbā šobrīd esmu bezalgas atvaļinājumā, bija kaut kas jāizdomā. Sāku strādāt ēdienu piegādē, lai vismaz kaut ko nopelnītu,» PDz atklāj Gvido.
Citi lasa
«Dzirdēju brīdinājumus, cik riskanti veciem ļaudīm ir doties ārpus mājas koronovīrusa laikā. Arī man kaimiņos ir veci ļaudis, kuriem nav stipra veselība, un es viņiem nenovēlu šajā laikā lieki staigāt apkārt. Tāpēc ik pa laikam viņus apzvanīju, pajautājot, vai nevajag kaut ko atvest no veikala. Kad uzzināju, ka ir arī organizācija #paliecmājās, kas aicina palīdzēt šādiem cilvēkiem, nodomāju – mana ģimene ir aizbraukusi uz laukiem, un esmu Rīgā palicis viens ar kaķi. Tagad man ir daudz vairāk brīva laika un es to varu izmantot, lai palīdzētu citiem. Pēdējo nedēļu laikā tā ir mana ikdiena.»
Vistu barība un videokonference veikalā
Mūsu saruna notiek vēlā trešdienas vakarā, kad Gvido beidzot ir atgriezies mājās. Viņš ir gandarīts – aizvadīta laba diena. Pa šīm nedēļām viņš palīdzējis jau 13 senioriem, dažiem – atkārtoti.
«Šodien otrreiz izpalīdzēju kādam senioru pārim Imantā. Viņi grib redzēt, ko pērk, tāpēc veikalā man vajadzēja novadīt videokonferenci,» pasmaida Gvido, atceroties, kā rādījis viņiem dažādu preču plauktus un pētījis derīguma termiņu pienam.
«Un vēl bija sieviete, pie kuras braucu jau trešo reizi. Zvana laikus, vienmēr ļoti atvainojas, ka patraucējusi, un interesējas, vai man būs laiks kaut ko viņai nopirkt rīt vai parīt. Vienmēr atbildu: «Viss ir kārtībā! Visu var sarunāt!» Man pat patīk, ka cilvēki, kuriem esmu izpalīdzējis, paši pēc tam zvana un interesējas, vai varu kaut ko viņu labā izdarīt,» turpina Gvido.
«Šodien bija arī divi jauni klienti,» pētot blociņu ar pierakstītajiem numuriem, atzīmē viņš. «Man pa ceļam bija specializēts veikals pie Brāļu kapiem, kur pensionēts pāris lūdza nopirkt barību vistām – trīs maisus. Katrs sver 10 kilogramu, un viņiem šajos apstākļos braukt ar sabiedrisko transportu tiem pakaļ ir ne tikai bīstami, bet arī grūti, toties man ar auto tā nav problēma,» gandarīts ir viņš.
Galvenais – neaizmirst kafiju!
Īpaši viņam prātā palikusi kāda ņipra kundze. «Viņa dzīvo privātmājā aiz lidostas un palūdza atvest pārtiku. Kundzītei ir jau krietni pāri 80, bet viņa ir ļoti žiperīga. Parasti iznāk turpat pie ābelītēm no droša attāluma aprunāties. Pastāsta par saviem dienas notikumiem. Viņa ir sieviete ar raksturu – skaidri zina, ko viņai vajag. Interesanta personība.
Nesen bija tā: aizvedu pirkumus, bet nākamajā rītā attapos – esmu aizmirsis viņai nopirkt kafiju! Iedomājos – ja cilvēks ir radis dzert kafiju, bez tās iztikt ir briesmīgi grūti.
Tāpēc no rīta braucu uz veikalu atkal,» atceras Gvido. «Viņa bija ļoti priecīga, jo nezvanīs jau brīvprātīgajam, lai atgādinātu – tu man kafiju nenopirki,» pasmaida viņš.
Iedrošina lūgt palīdzību
Gvido atzīst – seniori ir piesardzīgi. Daži pirms tam rūpīgi iztaujā, vai tiešām var viņam uzticēties. «Tas ir pareizi un saprotami,» saka viņš. Šajās dienās vīrietis saņēmis daudz pateicības vārdu, un tas silda. «Man vienmēr ir bijusi plaša sirds. Draugi saka – dažbrīd pat pārāk. Es nezinu – tas ir labi vai nav, bet man ir prieks, ka varu citiem izdarīt kaut ko labu.
Daudzi cilvēki vēl aizvien nezina par šādu iespēju, bet tie, kas zina, kautrējas lūgt palīdzību. Gribas viņus iedrošināt – ja vajag, tad vajag! Dažkārt nākas būt arī mazliet uzbāzīgam, jo latviešu mentalitāte ir tāda, kāda ir,» atzīst viņš.
