• «Baidos kļūt par tjotku Deputāte un dzejniece Anna Rancāne šodien svin 65. jubileju

    Jubileja
    Inese Mizovska
    Inese Mizovska
    12. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Anna Rancāne.
    Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    Anna Rancāne.
    12. jūnijā 65. jubileju svin Saeimas deputāte, rakstniece, dzejniece, dziesmas «Skaidra volūda» vārdu autore un īsta Latgales patriote Anna Rancāne.

     

    Nenopietnākā, taču vienlaikus ļoti atklāta saruna ar šodienas jubilāri Annu Rancāni tapa 2016. gadā žurnālam «Privātā Dzīve». Tajā Anna atbildēja uz jautājumiem, kādus viņai parasti nemēdz uzdot – par iepazīšanos internetā, par diētām un šmakovkas dzeršanu, par dejošanu un pat nepareizi uzvilktām zeķbiksēm.Tāpēc šodien, Annas svētku dienā, piedāvājam iepazīt jubilāri no pavisam citas, ne tik nopietnās puses!

    Viens no jūsu lugas galvenajiem varoņiem ir vilkacis. Dzīvē kādu vilkaci esat sastapusi?

    Vilkači ir starp mums. Patiesībā ikviens itin viegli var kļūt par vilkaci. Es tādus cilvēkus esmu sastapusi, un tas, jāatzīst, ir diezgan baisi. Viņam nav ne vilka ausu, ne vilka zobu. No ārpuses viņi pat ir visai pievilcīgi, taču, tuvāk iepazīstoties, tomēr jūti – vilkacis! Taču es esmu veiksminiece – man starp vilkačiem nav bijis jādzīvo.

    Ja jums būtu ļauts pārrakstīt savas dzīves vienu dienu, pie kuras ķertos?

    Tas būtu 1988. gada 27. augusts – diena, kad apprecējos.

    Kāzas ir labi, tikai ne tādā variantā kā man.

    Tāpēc laimīgākā diena bija 2003. gada 4. septembris – laulības šķiršana. Biju gatavojusies, ka tiesas sēdē varēšu kārtīgi izrunāties, taču tā noritēja ļoti ātri. Izgāju laukā, palēcos no prieka un teicu savam nu jau bijušajam vīram: «Ejam padzert kafiju!» Izmaksāju kafiju un kūciņu, un bija baigi labi. Nezinu, kā viņš, bet es biju apmierināta. Savu pieredzi varu daudzām sievietēm minēt par mācību – nevajag par katru cenu censties apprecēties. Pats precēšanās fakts dzīvē nav nemaz tik svarīgs.

    Kurā brīdī sievietēm vajadzētu izbeigt sevi dēvēt par meitenēm?

    Vairāk par visu baidos kļūt par tjotku. Šobrīd rakstu grāmatu par unikālu sievieti diriģenti Terēzi Broku. 30. septembrī viņa svinēja savu 91. dzimšanas dienu. Taču arī viņu varu saukt par meiteni. Mēs pat balzamiņu šad tad kopā iedzeram. Protams, veselība ir vārgāka, fiziskais ķermenis noveco, taču meiteni viņa sevī nav pazaudējusi, un tas ir ļoti svarīgi. Ja sieviete to pazaudē, ātri vien var kļūt par nīgru tanti.

    Sakāt: «Sievietei viss ir iespējams, un viss pa spēkam.» Kurus darbiņus jūs tomēr labprāt atstātu kādam citam?

    Gribētu, lai man kāds gatavotu pusdienas.

    Kuras lietas jūsu mājās liecina – te dzīvo latgaliete?

    Svētbildes un krustiņš. Bet tas gan vairāk liecina par piederību katoļiem. Šmakovka gan man mājās ne vienmēr ir.

    Cik šmakovkas varat izdzert?

    Vasarās vadu ekskursijas pa Latgali, un mēs braucam uz vietām, kur to taisa. Degustācijās varu izdzert divas glāzītes, trešā

    lieka – mēle sāks mežģīties. Šmakovku jau nevar baudīt – tā jāizdzer vienā rāvienā. Tāpēc man labāk patīk sausais sarkanvīns, ko var dzert maziem malciņiem.  

    Cik procenti latgaliešu asiņu jūsos īsti rit?

     Zinu, ka gan mātes, gan tēva pusē bijuši tikai latgalieši. Taču, kad iepazinos ar znotu, kas ir ārzemnieks,

    viņš teica – es izskatoties kā filipīniete.

    Nav jau brīnums, jo Latgalei pāri gājuši Napoleona karavīri, turki. Man ir radi, kas ir izteikti melnīgsnēji.  

    Jums ir tautastērps?

    Kādreiz bija, taču svārkos, ko mamma man no Krāslavā dāvāta auduma pašuva, vairs neielienu. Es gribētu savu tautastērpu, taču man šķiet, ka tautiskie brunči ar ielocītēm piestāv garajām un slaidajām. Es esmu maza. Baidos, ka tautastērpā izskatītos pēc pupukūļa.

    Kas šodien ir labāk nekā jūsu bērnībā, kad pat zāle bija zaļāka?

    Tas, cik ļoti piepildīta un attīstīta ir informāciju telpa. Ja neproti atrast kādu adresi, atliek tikai ieskatīties Google Maps. Savukārt nepatīkamākais ir tas, ka nevilšus sāc skaitīt gadus, jo bērnībā bija brīnišķīga dzīves bezgalības sajūta.

    Ar kādu interneta vietni sākas jūsu diena?

    Ar Facebook. Tur ir līdzīgi kā senāk, kad nāci mājās un secināji: «Tā, gaisma deg, tātad kāds ir.» Tagad ienāc Facebook un redzi – tavs bērns tur sēž, tātad ar viņu viss ir kārtībā. Tā ir laba sajūta – zināt, ka visiem viss ir labi. Šodien mani sasmīdināja paraksts viena man pazīstama pāra bildei, kas tapusi pēc operas apmeklējuma: «Lai gan šī opera beidzās drausmīgi, mums ir laimīgas sejas.»

    Kādu šarmantu kungu interneta plašumos ir izdevies satikt?

    Ir. Bet laikam jau viņš nebija tik ļoti šarmants, lai es ar viņu paliktu kopā. Esmu tur satikusi daudz interesantu cilvēku, ar kuriem man izveidojušās draudzīgas attiecības. Taču man šķiet, ka jūtu ķīmija internetā tomēr nevar rasties. Tur tomēr daudzi iztaisās tādi skaisti un pareizi. Savukārt dzīvē ir pavisam citādi – vīrietis var šķist neglīts, tomēr viņā ir tāda pievilcība, ko caur internetu nejutīsi.

    Kā pieklājīgi atteikt kungam, kas jūs aicina dejot, kad jums nemaz to negribas?

    Kāpēc negribas? Man vienmēr gribas dejot! Vienīgā bēda, ka es ne pārāk labi dejoju, turklāt vēl nevilšus mēģinu vīrieti dejā vadīt. Tāpēc reizēm ir sajūta, ka dejā piedalās nevis četras, bet gan sešas kājas.s.

    Katrā sievietē esot kaut kas no Bridžitas Džounsas. Kas ir jūsos?

    Ka kaut kur dodies un pēkšņi pamani – zeķbikses esi uzvilkusi galīgi ne tā, kā vajag. Man ļoti simpatizē viņas labsirdība un tas, ka viņa pārlieku nesatraucas par dažādiem dzīves sīkumiem. Es arī neesmu perfekta, lai gan ļoti gribētu tāda būt…

    Kā jūsu grāmatu sarakstā iemaldījies bērnu audzināšanas gids?

    Gribēju palasīt, kā jāaudzina mazdēls. Viņam tagad četri gadi. Neko prātīgu neuzzināju, jo katrs bērns ir unikāls, un vienas receptes nav. Viņš ir fantastisks zēns un atbrauks arī uz manas lugas pirmizrādi. Domāju, ka viņš skatīsies. Nesen apciemoju viņu Londonā, un mēs staigājām gar Temzu. Lai atpūstos, apsēdāmies vietā, kur spēlēja teātri. Kad gribējām doties tālāk, sīkais atteicās iet prom – viņš skatās izrādi! Iedziļinājies un ik pa laikam smejas. Ārā bija vēss, un mums, pieaugušajiem, drīz vien apnika, un mazdēls gandrīz ar varu bija jāvelk prom.

    Tagad modē dažādi TV šovi. Kurā varētu jūs pierunāt piedalīties – Lauku sētā, Dejo ar zvaigzni vai Izklausies redzēts?

    Dziedāt neprotu, bet, ja man galīgi nebūtu izvēles – ietu uz Izklausies redzēts. Taču man negribētos nevienu tēlot. Bērnībā gan gribējās. Mums ar māsu iemīļotākā grāmata bija Vinnijs Pūks. Kad spēlējāmies, gribēju būt Vinnijs Pūks, jo tad varēja līst cauri krēsla apakšai un iesprūst – nonākt šaurajā bezizejā.

    Taču māsa man vienmēr šo lomu atņēma, un man bija jābūt sivēntiņam.

    Kam jums nepietiktu drosmes?

    Būt augstu gaisā vai dziļi ūdenī. Baidos no augstuma – nekad nevarētu izlēkt ar izpletni. Baidos arī no ūdens, nekad neesmu varējusi iemācīties peldēt. Man vispār ūdens nepatīk, jo slapjš.

    Kurai jums vajadzīgai lietai nesanāk atlicināt naudu?

    Grīdas segumam guļamistabā. Gribētu koka dēļus, jo tagad ir ieklāts vorsalīns, un es no tā smoku.

    Esat vairāku populāru dziesmu tekstu autore. No autortiesībām vien varētu pārtikt?

    Ēšanai pietiktu, bet rēķinus nevarētu samaksāt. Tā man drīzāk ir kā dāvana – patīkama naudiņa, ko atļaujos iztērēt par lietām, ko citkārt neatļautos. Parasti par grāmatām.

    Kāda ir mazākā naudas summa, par kuru krīzes apstākļos spētu iztikt mēnesi?

    Galvenais, lai pietiek naudas apkurei. Vajadzētu arī samaksāt telefonu un internetu. Pārtikai daudz nevajadzētu. Ja būtu kartupeļi, maize, speķis un noteikti – kafija, iztiktu. Protams, figūrai par labu tas nenāktu, bet nav jau vairs, ko zaudēt.

    Tagad internetā uzstājīgi piedāvā Stokholmas diētu, nav bijis vilinājums pamēģināt?

    Meita mani par to mūžīgi bar, bet es diētas neievēroju.

    Es kūkas neēdu, un saldumi man vispār negaršo, bet tik un tā slaidāka nekļūstu.

    Man būtu grūti iztikt bez siera un pavisam skumji būtu, ja nedrīkstētu reizēm iedzert sarkanvīnu. Pārfrāzējot krievu aktrisi Fainu Raņevsku – purns kļūtu tievāks, bet bēdīgāks. Galvenā problēma ir mazkustīgais dzīvesveids – ilgā sēdēšana pie datora. Tāpēc mēs ar kolēģi, kura ir manas meitas vecumā, sākām nūjot. To uzzinājusi, mūsu priekšniece brīnījās: «Jums gan tāda pensionāru izprieca.» Taču Rēzeknē, kur ir kalns pie kalna, nūjot nemaz tik viegli nav.

    Taisnība, ka latgalieši ēd bagātīgāk nekā rīdzinieki?

    Ēst treknāk – tas iegājies no laikiem, kad laukos smagi strādāja. Taču, kad ir viesības, cilvēkiem vajag būt paēdušiem. Kauns būtu, ja kaut kā pietrūktu.  

    Latgalieši protot sulīgi lamāties. Ko īsteni latgalisku dusmās varat izspert?

    Ja gadās, ka kāds stipri pieviļ, jāliek lietā rupjš teiciens: «Izvieda iz ceļa dierst.» Par nelabojamu cilvēku saka: «No gada siļči neuztaisīsi.» Vēl ir labs teiciens: «Durokam i kule par zvonu.»

    Īstu latgaliešu kautiņu esat piedzīvojusi?

    Skolas gados pa ziemu dzīvoju internātā. Un tur bija meitene vārdā Emīlija, kas mani vienmēr apsmēja un kaitināja. Vienreiz saņēmos un viņu sasitu. Kopš tā laika viņa mani nekad vairs neaiztika. Pēc tam viņa apprecējās ar vietējo milici. Es gan nezinu, vai tāpēc. (Smejas.) Vairāk gan laikam nekad vairs neesmu kāvusies. 

    Ja slavens parfimērs gribētu radīt Latgales smaržas. Kādas notis tajās vajadzētu iekļaut?

    Man kādreiz rudeņos ļoti patika mēslu talku smarža – pēc satrunējušiem lopu mēsliem, kas patiesībā ož ļoti patīkami, un ugunskuriem, kuros dedzina rudens lapas. Sātīga, tāpat kā sālīti gurķi un kubulos skābēti kāposti. Es gan šaubos, vai tādas smaržas iederētos parfīmā.

    Latvieši pēc garīguma tagad brauc uz Indiju. Jums arī kādreiz ir gribējies aizlaisties uz Indiju?

    Izlasīju Ilonas Balodes grāmatu un secināju, ka Indijā nu gan es negribētu nokļūt.

    Kam man tik tālu tādu bardaku meklēt? Varu aizbraukt tepat uz pierobežu, arī būs laba Indija.

    Jūsu rakstītie dziesmas vārdi brīdina: «Nenāciet klāt man rudenī, man rudenī jābūt mājās.» Ko jūs mājās darāt?

    Nav jābūt mājās fiziski. Drīzāk runa ir par būšanu savās iekšējās mājās, lai varētu izbaudīt visas rudens smaržas un izjūtas. Vasara savā būtībā ir garlaicīgā – tikai tāda dzīves baudīšana, pavasaris – kaut kā jauna radīšana, bet rudens – tā ir meditācija. Savukārt ziema ir gulēšana. Man ir sapnis – kaut varētu kā lācis rudenī aizmigt, visu ziemu sūkāt ķepu un pavasarī izlīst no migas tievs.

    Esat dziesmas Skaidra volūda vārdu autore un dzirdējusi to daudzos izpildījumos. Kurš ir atstājis uz jums vislielāko iespaidu?

    Izpildījumu tiešām bijis daudz. Dažreiz ir labāk, ja nemaz neatpazīst mani kā autori un domā, ka tie ir tautas vārdi. Šogad biju Daugavpils pilsētas svētkos, kur estrādē Skaidro volūdu dziedāja Atis Auzāns. Es jau gandrīz asaru nobirdināju, bet viņš beigās skaidro valodu salīdzināja ar netālu esošo Šmakovkas muzeju. Tad gan domāju – būtu man pa rokai kāds tomāts, iemestu.

     

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē