Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs jau deviņus gadus organizējat Pasaules diktātu latviešu valodā. Simtiem pieaugušu cilvēku no brīva prāta sēž un centīgi raksta diktātu. Kā jums, meitenei no krieviski runājošas ģimenes, vispār radās tāda ideja?
– Esmu ebreju meitene, bet mājās mēs runājām krieviski. Ir arī citas valstis, kur notiek līdzīgi diktāti, un es šo ideju sākumā pāris gadu loloju, bet pēc tam izstāstīju savai bijušajai latviešu valodas skolotājai Sarmītei Ružai, pie kuras mācījos Rīgas 7. vidusskolā (tagad – Natālijas Draudziņas vidusskola). Mana skolotāja teica: «Bet, Olga, kurš grib rakstīt diktātu?!» Atbildēju: «Pamēģinām! Jūs esat skolotāja, es sabiedrisko attiecību speciāliste.»
Atbildi uz jautājumu, kāpēc to daru, man palīdzēja rast viens no mūsu diktāta autoriem – dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš.
Citi lasa
Viņš pateica tādu frāzi: «Ja tu kaut ko mīli, tad nedrīksti to vienkārši izmantot – tev jādod kaut kas pretī!» Un tas ir mans moto. Man pašai skola un mani skolotāji devuši ļoti daudz, jo, kad sāku iet pirmajā klasē, ne vārda nezināju latviski, bet jau pirmajā gadā Daugmales pamatskolā biju teicamniece. Skolotāji, kas bija blakus, palīdzēja man valodu iemīlēt, un man bija vajadzība kaut ko dot pretī.
– Bet kāds bija pats pirmais diktāta gads? Milzīgs stress?
– Stress ir katru gadu, un katru gadu pēc diktāta es saku Sarmītei: «Šis bija pēdējais gads! Vai arī – gadu paņemsim pauzi!» Jo visi esam strādājoši cilvēki, un šis mums ir tāds dārgs un laikietilpīgs hobijs.
Pirmajā reizē pilnīgi nezinājām, vai pasākums izdosies.
Nebija reklāmas, tikai sociālie tīkli un preses relīzes. Bet visi atbalstītāji bija ļoti atsaucīgi! Un nu jau devīto gadu mums bez maksas piegādāja papīru, tipogrāfija bez maksas drukāja veidlapas, un šogad bija uzdāvinātas arī pildspalvas – iepriekš tās pirka mans vīrs. Pirmā diktāta rakstīšanai pieteicās ap astoņiem simtiem cilvēku. Viņu skaits ar katru gadu aug, un ir tādi, kas piedalījušies visos diktātos. Daži mums raksta, ka esot bail piedalīties. Bet tā ir sacensība pašam ar sevi, atzīmes neliekam! Tikai nosūtām laboto versiju un uzskaitām kļūdas. Un izpaužam tikai teicamnieku vārdu, ja viņi piekrīt.
Pirmā diktāta teksts nebija speciāli radīts, bet ar rakstnieka Jāņa Joņeva atļauju kompilēts no viņa romāna Jelgava ’94. Bet jau no otrā gada visi teksti diktātam tiek speciāli radīti.
Varbūt nākamajam gadam jau varēsim izdot mazu krājumiņu ar šiem tekstiem, ko varētu diktēt skolās.
Es uzrunāju autorus, un atteikusi ir tikai Inga Ābele, kura teica, ka nemāk rakstīt pēc pasūtījuma. Visi pārējie piekrita. Andris Akmentiņš, Jānis Joņevs, Nils Sakss, nu jau nelaiķis Pauls Bankovskis, Ilmārs Šlāpins, tagad Māris Bērziņš, Nora Ikstena un vēl citi. Un kādi mums ir diktori, kas tekstu ierunājuši: Zane Daudziņa, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Andris Bulis… Pirmo diktātu lasīja Juris Kalniņš, tagad lasīs Agnese Budovska. Un viņi viens otram nodod stafeti. Piemēram, kad jautāju Gunai Zariņai, kas to varētu darīt nākamgad, viņa ieteica Gerdu Lapošku, un Gerds sākumā pat neticēja: «Tiešām Guna mani ieteica? Tiešām jūs mani ņemsiet!?»
– Izcila sabiedrība!
– Un liels gandarījums! Jo tas viss ir pro bono, mēs nemaksājam, mums naudas nav, jo mūs neatbalsta valsts. Un rakstītājiem tas ir bez maksas, pieejams visiem. Pirmajā gadā, zvanot atbalstītājiem, man bija jāskaidro, kas tas ir, bet jau trešajā gadā, kad teicu, ka esmu Olga no Pasaules diktāta, atbilde bija: «Jā, jā, mēs esam dzirdējuši!»
Tekstos ir visu latviešu valodas viltību apkopojums – mēs lūdzam autorus iekļaut noteiktas konstrukcijas, piemēram, divdabja teicienus ar gramatisko centru.
Autori paši nereti to sen aizmirsuši, bet skolotāja atgādina, ko tas nozīmē. Ir tiešā runa, kur daudzi iekrīt, ir svešvārdi – pagājušajā gadā bija 28 versijas, kā cilvēki uzrakstīja vārdu ambivalence. Populārākā kļūda jau vairākus gadus ir vairākvārdu saiklis ne tikvien, bet arī. To mēdz rakstīt divos, trijos un četros vārdos – četros ir pareizi.
Šogad sākām sadarboties arī ar filologiem un Tildi, mums bija lekcija par latviešu valodu un biežākajām kļūdām visos astoņos diktātos, izgājām cauri tam, kā raksta partikulas tikpat, tikvien, aizvien… Priecē, ka mums ir daži teicamnieki. Pirms dažiem gadiem aicināju rakstīt diktātu visas valdības partijas, un atsaucās divi cilvēki – Regīna Ločmele un Raivis Dzintars. Un Raivis uzrakstīja bez kļūdām!
Parasti piedalās vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku.
Diktātu var rakstīt no mājām – to tiešsaistē translē LTV, Latvijas Radio un portāls lsm.lv. LTV mūs raida jau trešo gadu, un reitingi ir pat vēl augstāki nekā basketbolam. Iespēja rakstīt klātienē šogad bija jau 11 pilsētās. Un, piemēram, Liepājā tie izvērtušies par valodas svētkiem – cilvēki pēc diktāta paliek uz kafiju un smalkmaizītēm, bet skolotājas tikmēr izlabo kļūdas.
– Kas ir tie cilvēki, kuri labo tos kļūdu tūkstošus?
– Agrāk to darīja brīvprātīgie, bet no pagājušā gada mums ir uzdāvināts Diktify – rīks, kas pats labo kļūdas. To radījuši divi gudrinieki programmētāji, kas tobrīd bija Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolēni, kopā ar savu skolotāju. Izlabojot kļūdas vienā diktātā, Diktify automātiski izlabo visos. Bet, uzbraucot ar peli, parādās paskaidrojums, kāpēc šis vārds rakstāms tā. Abi puiši tagad jau studē ārzemēs, bet mūs atbalstīja arī šogad.
– Kas līdz šim bijis visgrūtākais?
– Komunikācija ar Izglītības ministriju. Pagājušajā gadā, kad toreizējai izglītības ministrei uzdeva jautājumu, ko ministrija izdarījusi latviešu valodas labā, viņa atbildēja: «Nu kā – mums jau kuru gadu notiek Pasaules diktāts latviešu valodā!»
Iznāca, ka viņa piesavinās mūsu diktātu!
Mēs par to uzrakstījām sociālajos tīklos, un komentētāji bija ļoti skarbi! Esam rakstījuši valdībai un Valsts prezidentam, lūdzot atbalstu, un saņēmuši skaistas atbildes, ka mūsu iniciatīvu novērtē un centīsies meklēt finansējumu, bet atbalstu neesam saņēmuši.
– Kā tas notika, ka jūs pati, meitene no krieviski runājošas ģimenes, mācījāties latviešu skolā?
– Mans tētis saka, ka tolaik,1984. gadā, bijis ļoti tālredzīgs, sūtot krievvalodīgu bērnu latviešu skolā. Patiesībā bija tā, ka dzīvojām Rīgas centrā komunālajā dzīvoklī – viena istabiņa septītajā stāvā, karstā ūdens nebija, veļu varēja mazgāt tikai naktīs. Un, kad pieteicās mans brālis, bija skaidrs, ka tur palikt nevaram, tāpēc ar piemaksu iemainījām šo istabiņu pret dzīvokli Daugmalē. Tur toreiz bija kolhozs Sarkanais strēlnieks, bet tuvākā krievu skola bija Rīgā, 30 kilometru attālumā. Tāpēc es sāku mācīties Daugmales pamatskolā.
– Pirmklasniece, kas nerunā latviski, latviešu skolā – kāds bija sākums?
– Bija lieliski! Pavasarī sākām dzīvot Daugmalē, vasarā es sapazinos ar nākamajiem skolasbiedriem un jau sāku mācīties latviešu valodu. Klasē biju vienīgā krievvalodīgā, vēlāk mācījos mūzikas skolās Baldonē un pēc tam Ķekavā, kur arī biju vienīgā krievvalodīgā. Es ne reizes nejutu agresiju, un neviens nekad mani nav nosaucis par krieveni. Man laikam paveicies.
Tagad man ir krievu, latviešu un angļu valodas zināšanas, universitātē apguvu ķīniešu valodu, pēc tam mēs ar vīru pārcēlāmies uz Izraēlu, un es brīvi runāju arī ivritā – senebreju valodā.
Ārpus Latvijas pavadīju astoņus gadus un atgriežoties sapratu, ka latviešu valoda ir piemirsusies. Bet es gribēju strādāt sabiedrisko attiecību jomā un sapratu – ja valodu neproti ļoti labi, sabiedriskajās attiecībās tev nekas nespīd! Sameklēju savu vidusskolas laika skolotāju Sarmīti un pieteicos privātstundām. Un mēs sākām rakstīt diktātus. Laikam jau tieši tad sāku domāt par diktātiem pieaugušiem cilvēkiem.
– Kas tās bija par studijām, kurās nācās apgūt ķīniešu valodu?
– Maskavā studēju starptautisko ekonomiku, taču augstskolu pabeidzu Izraēlā. Ar ķīniešu valodu iznāca tā, ka citu valodu klases jau bija pilnas un bija palikusi tikai ķīniešu un bulgāru valoda. Izvēlējos ķīniešu valodu, jo tajā runā miljards 600 miljoni cilvēku!
– Un tad jūs pārcēlāties uz Izraēlu. Mīlestības dēļ?
– Jā, tas bija laimīgs negadījums. (Smejas.) Mēs ar Mišu satikāmies Rīgā. Vasarā pēc pirmā kursa pieteicos pastrādāt kādā uzņēmumā par sekretāri. Mihails jau bija pārcēlies uz Izraēlu, bet, atbraucis uz Rīgu atvaļinājumā, atnāca ciemos pie sava biznesa partnera. Es biju brīdināta, ka kuru katru brīdi var ierasties solīds kungs no Izraēlas, biju izskrējusi uz pastu, atgriežos, un – manā sekretāres vietā sēž vīrietis un grozās krēslā.
Palūdzu, lai tā nedara, jo tā ir mana vieta, un vispār mēs gaidām augstu ciemiņu.
Un tas izrādījās viņš. Miša uzaicināja mani pusdienās, un tā viss sākās. Taču viņš atgriezās Izraēlā, bet es Maskavā, un sākās elektronisko vēstuļu romāns. Vēl pēc laiciņa es viņam piedāvāju precēties! Mēs ar draudzeni iedzērām mazliet vīna un runājām par to, kādas manī virmo kaislības. Un draudzene prasa: viņš tev nepiedāvāja precēties? Nē, nepiedāvāja. Labi, iedzeram vēl pa glāzei, un piedāvā tu! Labi. Zināju, ka viņš man tovakar zvanīs, un, kad piezvanīja, saņēmos un teicu: «Miša! Kā būtu, ja tu mani precētu?» Un viņš atbildēja: «Es padomāšu!» Man tas likās tik aizvainojoši! Džeks par mani 12 gadu vecāks un saņem tādu piedāvājumu no jaunas, skaistas blondīnes! Bet tā vietā, lai kristu ceļos un teiktu: «Piedod, mīļā, ka es to neizdomāju pirmais!» – viņš saka: «Es padomāšu!»
Ātri atvadījos, jo man acīs sakāpa asaras.
Mihails domāja vienu dienu. Un tad sacīja: «Mēs esam tikušies četras reizes. Es piedāvāju tev pārcelties uz Izraēlu, lai padzīvotu kopā un tu saprastu, vai tas, ko mēs abi esam sadomājušies, atbilst patiesībai.» Tā arī notika.
Pavasarī aizbraucu uz Izraēlu, un 18. jūlijā mēs apprecējāmies. Mums ģimenē visi ir apveltīti ar humora izjūtu. Atceros epizodi no manas kāzu dienas – mēs ar mammu zagsa tualetē pie loga pīpējam, līdz ceremonijai atlikušas tikai 10 minūtes, un pēkšņi man uznāk bailes: «Man ir 19 gadu, un tagad dzīve būs beigusies? Man nekad nebūs cita vīrieša, un es nekad ne ar vienu citu neiešu uz randiņiem!» Prasu mammai: «Mammu, tas tagad tiešām ir uz visu mūžu?» Mana mamma tajā laikā bija izšķīrusies otro reizi un tagad ir precējusies trešo reizi.
Un viņa mani mierina: «Meitiņ, protams, ne! Padzīvosiet un, ja nepatiks, izšķirsieties. Neuztraucies!»
Kad svinējām laulības jubileju, mums bija ģimenes pasākums, bet ģimene ir kupla, jo visi pārējie ir izšķīrušies, no jauna apprecējušies un nāk ar jaunajām otrajām pusītēm. Tad mums ar Mihailu bija tosts par to, ka esam ģimenē visilgāk precējušies. «Un, ja jūs gribat uzzināt, kā, tad vērsieties pie mums, mēs izstāstīsim!» Un tā tas turpinās.
– Un ko jūs stāstītu, ja jums tiešām pajautātu – kā?
– Man šķiet, ka vajag otrā ieklausīties un respektēt, un, protams, nepieciešama humora izjūtu. Vīrs ir mans plecs un mana siena, un ceru, ka es viņam arī. Viņš ir mans labākais sarunu biedrs un draugs, mēs viens otru necenšamies mainīt, un mums ir gudrs un nenormāli asprātīgs dēls Šons. Kad piedzima dēls, mēs nolēmām atgriezties Latvijā, jo Izraēlā visu laiku karo. Kad biju bērna kopšanas atvaļinājumā, katru dienu gājām pastaigā uz mūsu pilsētiņas tirdzniecības centru – es dzēru kafiju, un mazais tikmēr gulēja. Tajā dienā atgriezāmies mājās ātrāk nekā parasti, izslēdzu telefonu un gājām pagulēt.
Kad pamodos, ieraudzīju 18 neatbildētus zvanus no vīra!
Izrādījās, ka kāds kamikadze bija uzspridzinājis mūsu tirdzniecības centru, un tas noticis laikā, kad mēs tur parasti bijām. Vīram tajā dienā parādījās daudz sirmu matu. Pēc terora aktiem viss notiek atbilstoši speciālam protokolam – atslēdz mobilos telefonus, jo ar telefoniem arī darbina spridzekļus, un slēdz pilsētu, lai mēģinātu notvert spridzinātāju. Tāpēc mans vīrs, kurš strādāja Telavivā, nevarēja pat atbraukt uz mājām.
Pēc šā notikuma apsēdāmies un sākām domāt – mūsu vecāki dzīvo Rīgā, varbūt jābrauc atpakaļ? Lai dēls aug drošā vidē un viņam tiek vecvecāku mīlestība! Kad Šonam palika gads, pārcēlāmies uz Rīgu. Dēls tagad ir Londonā, studē ekonomiku un zvana mums katru dienu.
Agrāk man piederēja firma, kas nodarbojās ar tulkojumiem, bet, sākoties karam, sākām zaudēt klientus, tāpēc tagad strādāju Tet televīzijā, vadu krievvalodīgo kanālu 8tv.
– Ko jums nozīmē tas, ka esat ebrejiete? Ebrejiem ir sava kultūra, savas tradīcijas…
– Man ir ļoti svarīgi, ka zinu valodu, taču nav tā, ka mēs ļoti ievērotu kādas tradīcijas. Vīram senčos daudzās paaudzēs ir rabīni no Tukuma. Bet tad, kad iepazināmies, man bija vienalga, kur es dzīvošu, ka tikai kopā ar viņu.
– Zinu, ka jums bija arī Izraēlas pilsonība. Kādēļ no tās atteicāties?
– Kā katram, kuram ir tiesības uz atgriešanos Izraēlā, man bija arī tiesības uz pilsonību, un es to pieņēmu. Bet tad atklājās, ka Latvijas pilsoņiem ar Izraēlu nav atļauta dubultpilsonība. Man atnāca vēstule: «Jums ir dubultpilsonība, un tas nav atļauts. Lai atteiktos no Latvijas pilsonības, jums jāuzraksta iesniegums, jāpievieno fotogrāfija un jāpievieno pieci lati.»
Man stāsta nevis to, kā saglabāt Latvijas pilsonību, bet gan to, cik vienkārši ir atteikties…
Cerēju, ka tiks pieņemts likums, kas atļautu dubultpilsonību ar Izraēlu, – tiem, kuri aizbraukuši līdz 1991. gadam, tā drīkst būt, jo tiek uzskatīts, ka viņi bēguši no okupētajām teritorijām. Taču es nekur nebēgu, mēs atjaunojām valsti, un es aizbraucu tikai pēc tam! Vai tāpēc esmu sliktāka? Manam dēlam ir dubultpilsonība, tas ar likumu atļauts līdz 24 gadu vecumam, pēc tam viņam būs jāizvēlas.
– Ģimenē jūs runājat krievu valodā. Kā jūsu Šonam gāja ar latviešu valodu?
– Mājās runājam krievu valodā, reizēm arī ivritā. Kad atgriezāmies Latvijā, es skaidri zināju, ka gribu, lai dēls zina latviešu valodu. Taču dēlam vienmēr bijis savs viedoklis, un man par sarūgtinājumu latviešu skolā viņš atteicās iet. Bet 6. klasē es viņu izaicināju kārtot eksāmenu, lai iekļūtu Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, un viņu tajā uzņēma. Dēls gāja manu ceļu – tāpat kā es, gandrīz nemācēdams latviešu valodu, sāka mācīties latviešu skolā. Tagad viņš runā brīvi.
– Karš Ukrainā daudz ko mainīja attieksmē pret valodu un tautībām, un jums viens no vecākiem ir krievs – kādas ir jūsu izjūtas par to?
– Drausmīgas. Nevaru sagaidīt, kad kaut kas notiks Krievijā, lai šis ārprātīgais karš beigtos. Man bija draugi Krievijā, un tie, kuriem bija iespēja, ir pārcēlušies uz citām valstīm. Latvijā, vismaz manu krieviski runājošo draugu vidū, attieksme pret karu ir viennozīmīga. Ko mēs šeit varam darīt? Ziedot Ukrainai.
– Zinu, ka jūs bieži kādam ziedojat un palīdzat dzīvnieku patversmei. Kāpēc jūs to darāt?
– Es domāju, ka jādalās ar to, kas man ir, un ziedojot jūtos ļoti labi. Pēc Maxima traģēdijas es sameklēju visus cietušos ugunsdzēsējus, par katru no viņiem uzrakstīju stāstiņu feisbukā, un ar līdzcilvēku palīdzību sagādājām ziedojumus veselības atgūšanai. Vēl mēs ar domubiedriem nolēmām izpildīt bojāgājušā ugunsdzēsēju kapteiņa vēlēšanos – viņš bija gribējis saviem puišiem iekārtot atpūtas istabu.
Uzrunāju uzņēmumus, mums bez maksas iedeva materiālus, bez maksas saražoja dīvānus.
Mana draudzene palīdzēja ar dizainu, pieteicās brīvprātīgie palīgi, un mēs nolaisto veco telpu pārvērtām par jaunu, skaisti iekārtotu atpūtas vietu.
Sociālajos tīklos esmu sākusi sarakstīties ar Danutu Priedi no Mežavairogiem, un tagad reizēm uz patversmi aizvedu kaut ko no barības. Tieši šajās brīvdienās braukšu uz dārzu lasīt lāčiem ābolus. Pirms ziemas miega viņiem jāuzņem ne tikai tauki, bet arī cukurs. Mežavairogos dzīvo divi lāči, un man patīk prātot, kā lācis sēdēs, grauzīs ābolus un domās: «Paldies, Olga, ļoti garšīgi!» Es negaidu pateicību, bet pati labi jūtos, zinot, ka neesmu pagājusi garām. Dotais atgriežas ar labām emocijām.
