​​​​​​​Ar pilno mīlestības lozi

Pagriežas ieejas turnikets, un nokļūstam citā pasaulē. Patumšs, mazliet noslēpumaini, atvējo kāda dziedātāja vīterošana, iesildot balss saites. Esam Operas nama apskauti. Kopš jūlija Aivaru Krancmani te vairs nesastapsiet – pēc trīsdesmit viena darba gada mākslinieks devies izdienas pensijā. Bet viņa ģērbtuvē zem stikla, pielipusi pie galda un neparko nav dabūjama ārā, ir fotogrāfija ar izrādes Parīzes Dievmātes katedrāle. Aizmugurējā rindā – Aivara atveidotais Klods Frolo. Tā ir viena no Aivara mīļākajām lomām.

Kad sāp, ir jārunā

 «Studiju laikā dziedāju Operas korī un uzreiz pēc augstskolas beigšanas kļuvu par Operas solistu. Teātra vide man iesūkusies katrā porā. Esmu nodziedājis daudzas lielas un skaistas lomas, spēlējis arī dramatiskajā teātrī un kino. Kad Pēteris Krilovs Jaunajā Rīgas teātrī uzveda operu Manon Lesko dramatiskā teātra versijā, man piedāvāja komisku lomiņu. Pat mūsu stingrā teātra kritiķe Silvija Radzobe par manu spēli izteicās atzinīgi – man tas bija liels kompliments. Seriālā Rīgas gambīts spēlēju naftas biznesa melno darboni, mafiozņiku, kas beigās dabū lodi pierē. Toreiz man bija gari mati, saņemti astē, un pēc pēdējā kadra nofilmēšanas to uzreiz nogriezu. Operā man ir bijusi laime dziedāt kopā ar izciliem kolēģiem un strādāt ar lieliskiem diriģentiem – Rihardu Glāzupu, Aleksandru Viļumani. Mīļa loma ir karalis Filips Verdi operā Dons Karloss. Jāņa Kalniņa operā Ugunī biju barons – to spēlējot, man vienmēr acu priekšā bija filmas versija Purva bridējs ar Valentīnu Skulmi šajā lomā. Viņam bija izteiksmīgs profils, viņš jau dabiski bija izteikts barons.»

Pirms četriem gadiem LNT bija sižets par Operas darbinieku draudiem streikot, ja netiks pārskatīts algu jautājums. Tajā jūnija dienā Operas nams mutuļoja, drosmīgākie aicināja administrāciju uz atklātu sarunu, bet bailīgākie turējās kaktiņā un uz tikšanos ar presi nelauzās – par to taču var arī atlaist. Aivars Krancmanis nebaidījās stāties kameras priekšā un principiāli novērtēt situāciju. Un…

«Iespējams, šis sižets ietekmēja turpmākos vadības lēmumus attiecībā uz mani,» Aivars komentē seno notikumu. No saviem toreiz teiktajiem vārdiem viņš neatsakās. «Operas solists ir atkarīga profesija – viņa liktenis ir režisora, diriģenta un direktora rokās. Šādos apstākļos ļoti jāpiedomā, ko runā, taču diplomātija nav mana stiprā puse. Dažkārt mēdzu kā ēdienam piegrūst par daudz sāls un piparu. Protams, nemazgājos balts – visi esam grēcīgi. Tomēr man sāpēja – tik ilgi biju Operā nostrādājis, man ir bijis tik daudz labu lomu…»

Jaunizceptais ventspilnieks

Jau septiņus gadus Aivars ir vokālais pedagogs Ventspils mūzikas skolā. Piekritis pamēģināt, bet aizrāvies ar sirdi un dvēseli.

«Man jau mazliet tāda čigāna daba – ilgi vienā vietā sēdēt nepatīk. Pāris gadu esmu strādājis arī televīzijā reklāmas un mārketinga nodaļā. Sākumā darbu mūzikas skolā apvienoju ar Operu. Bet darbs ar jauno paaudzi ievelk. Visu, ko esmu iemācījies savas karjeras laikā, tagad varu nodot tālāk. Kad jūtu, ka audzēknim sāk izdoties, man ir gandarījums. Izlaidumā jūtos, it kā pavadītu pats savus bērnus. Priecājos par audzēkņu panākumiem – šogad viens no viņiem (baritons ar pilnu balss diapazonu!) pat iestājās Latvijas Mūzikas akadēmijā!»

Ventspils Aivaram patīk kopš bērnības, un tagad viņš daļēji ir arī kļuvis par ventspilnieku. «Sākumā divus gadus dzīvoju kopmītnēs kopā ar jauniešiem. Sava istabiņa, nekādas vainas, taču gribējās atsevišķu dzīvokli. Reiz, kad uz skolu bija atnācis pilsētas mērs Aivars Lembergs, piegāju klāt un pavaicāju, vai ir iespēja dabūt dienesta dzīvokli. Uz to viņš īstā ventiņu izloksnē atjautāja – vai ta’ es gribot kļūt par ventspilnieku? Atbildēju, ka ar lielāko prieku. Lembergs neko nesolīja, tikai teica, lai skola rakstot pieprasījumu. Pēc kāda laika atradās brīvs dzīvoklis. Tagad man mājas ir gan Ventspilī, gan Ādažos, kur dzīvojam kopā ar sievu.»

Indiāņi un šūpuļdziesmas

Aivars stāsta, ka viņu iedvesmo Ventspils osta, ceļošana un interesantas personības. «Deviņdesmito gadu sākumā divas sezonas braucu uz Stokholmas Karalisko operu. Dziedāju arī kopā ar pasaules slaveno tenoru zviedru Nikolaju Gedu. Viņš brīvi runāja piecās valodās. Izrādījās – dzimis Latvijā! Kad viņam bija četri gadi, vecāki devušies bēgļu gaitās.

Vēl viens iedvesmojošs vīrs bija Dailes teātra aktieris Miervaldis Ozoliņš. Gāju pie viņa konsultēties par grimu – toreiz vēl nebija profesionālu grimētāju un viss bija jādara pašam. Man kādā lomā vajadzēja izskatīties riktīgam bosikam ar līku degunu un Miervaldis mācīja, kā to panākt.»

 Aivars Krancmanis domīgi atzīstas, ka viņa karjeras lidojums varējis būt daudz augstāks, ja viņš būtu bijis mērķtiecīgāks. «Bet man tās intereses dažkārt uz visām pusēm – kā komētas… Visu cieņu kolēģim Egilam Siliņam! Viņam balss materiāls sākumā nemaz tik spīdošs nebija, bet Egila mērķtiecība un analītiskais prāts palīdzēja uztaisīt brīnumu pašam no sevis. Tādi cilvēki mani fascinē. Bērnībā mans elks bija aktieris Goiko Mitičs – serbu izcelsmes fizkultūras skolotājs. Lielā mērā viņa ietekmē mēģināju uzkačāties, nodarbojos ar vieglatlētiku. Sports nostiprināja raksturu un palīdzēja nenoiet no ceļa. Bet tas varēja būt slidens, jo klasē un skolā bija tādi cilvēki, kas vēlāk sēdēja cietumā.»

Vēl viena Aivara aizraušanās ir… pasakas! «Kad dēls bija mazs, lasīju viņam priekšā. Pats mazotnē ar patiku pa radio klausījos Hariju Misiņu. Kad man piedāvāja ierunāt pasakas, uzreiz piekritu. Iedziedāju arī šūpuļdziesmas.» Un Aivars maigi nodungo: «Pulksten’s deviņus jau zvana, Miks ver acis ciet…»

Viena no viņa ierunātajām pasakām ir «Galdiņ, klājies!». Vai arī mākslinieka dzīvē kaut kas ir noticis kā pēc burvju mājiena? «Pēc horoskopa esmu Zirgs, un tas ir darba lopiņš. Man vienmēr ir bijis jāstrādā. Daba pret mani nav bijusi skopa, taču ne visu esmu pratis mērķtiecīgi izmantot. Daudzreiz esmu mēģinājis tikt pie lielā laimesta, bet nekā. Dažiem veicas loterijā, bet man labākajā gadījumā ļauts izmēģināt laimi vēlreiz. Toties man ir veicies dzīves loterijā – attiecībā uz sievietēm un dzīves piedāvātām situācijām,» mākslinieks daudznozīmīgi pasmaida.

Ierakstīts Latvijas vēsturē

Par dzīves piespēlētām situācijām runājot, nevar nepieminēt Aivara Krancmaņa debiju ģimenes dzemdībās. Tās bija pirmās publiskās Latvijas vēsturē un tika iemūžinātas tolaik populārajā žurnālā Liesma. Kas to būtu domājis, ka jau 1984. gadā Latvija bija gatava tik revolucionāram pasākumam!

«Ai, tas ir sens stāsts,» Aivars pasmaida. «Tādu iespēju mums ar sievu aktrisi Leldi Vikmani piedāvāja Dzemdību nams un fotogrāfs Uldis Pāže. Īsi pirms tam Vācijā kas tāds jau bija noticis, un latvieši negribēja atpalikt. Pēc neilgām pārdomām piekritām. Kāpēc ne? Man vienmēr ir patikušas foršas avantūras, un šī tāda šķita. Galvenā ārste gan ironizēja – vīrieši esot neizturīgi, es vēl nokritīšot un sabojāšot slimnīcas grīdu… To dienu labi atceros. Kad Leldei sākās sāpes, izsaucām taksi un braucām uz Dzemdību namu. Vēl paguvu aizskriet uz mēģinājumu Operā un tad steidzos atpakaļ. No sirds gribējās Leldei palīdzēt, taču īsti nezināju, ko man darīt. Turēju sievas roku, centos atsaukt atmiņā redzētās filmas par ārstiem un iejusties akušiera lomā. Beidzot vēlu vakarā mūsu Rūdolfs bija klāt. Nekaunējos no savām asarām… Bet diez vai es vēlreiz šādam pasākumam piekristu.»

Kad Rūdim bija divpadsmit gadu, viņa vecākiem bija pirmā nopietnā attiecību krīze. «Kādu laiku nedzīvoju ģimenē. Vēl tagad atceros – Rūdim tāpēc vienmēr bija skumjas acis, un man tas dūrās sirdī. Kad atgriezos, dēls atplauka. Izrunājāmies, un viņš mani ļoti labi saprata.»

Tomēr Aivara savienībai ar Leldi bija pienācis gals. Pēc kāda laika viņš aizgāja pavisam. «Šķiršanās ir sāpīga gan pašiem, gan bērniem. Tagad domāju – man jau agrāk vajadzēja ar Rūdi izrunāties, paskaidrot dēlam, kas notiek, taču es biju pārāk aizņemts. Eh, ja tagad varētu laiku pagriezt atpakaļ! Es dēlam veltītu daudz vairāk uzmanības, ņemtu visur sev līdzi. Tomēr tik, cik esmu varējis, vienmēr esmu viņu finansiāli un morāli atbalstījis. Tagad man ir skumji, jo Rūdolfs – viņam jau divdesmit pieci gadi – dzīvo un strādā Anglijā. Strādā par klientu menedžeri sporta kompleksā un uz Latviju atbrauc labi ja pāris reižu gadā. Tad kopā aizejam uz trenažieru zāli, pacilājam svarus. Apskaužu ģimenes, kurās bērni iet tēva pēdās. Ja es būtu varējis dēlam ar savu profesionālo padomu palīdzēt vai pat kopā uzstāties uz skatuves…! Taču esmu lepns, ka vismaz pievērsu viņu sportam. Rūdis ir tā uztrenējies, ka var likt uz žurnāla vāka! Agrāk es viņam biju paraugs, kā uzturēt sevi formā, taču tagad skatos uz viņu teju ar skaudību. Oho, mīlīt, viņš mani ir pārspējis!

Anglijā Rūdis labi jūtas starp tumšādainajiem, arī viņa beidzamā draudzene bija melnās rases pārstāve. Dēla sapņu zeme ir Jamaika. Pat angliski viņš runā ar jamaikiešu akcentu, apguvis arī slengu. Domāju, ka Rūdis Anglijā ir uz palikšanu. Skumji, protams, bet tur viņam ir darbs un perspektīva.

Paldies Dievam, mums visiem trim – man, dēlam un Leldei – ir sirsnīgas savstarpējās attiecības. Karastāvoklis ar bijušo sievu ir beidzies, un es par to ļoti priecājos, jo neesmu naida cilvēks. Visu atrisina sarunas, un arī laiks, protams, dziedē. Esmu sapratis savu vainu, Lelde – savu. Mana vaina bija pārāk lielā aizņemtība darbā, vairāk laika vajadzēja veltīt ģimenei. Arī sava veida nevērība, kas veicināja atsvešināšanos, bet atsvešinājāmies mēs stipri. Beigās pat šķita, ka runājam katrs savā valodā.»

Divas Leldes

Impozanti, ka pirms Leldes Vikmanes Aivars bija precējies ar kādu citu Leldi. Klīda runas, ka šo faktu Aivars no viņas ilgi slēpis…

 «Kad pirmoreiz apprecējos, man bija divdesmit trīs gadi, biju beidzis Mūzikas akadēmiju. Ar Leldi draudzējāmies trīs gadus, līdz sarunājām – jāprecas! Tieši tā – sarunājām! It kā precības būtu tas pats, kas aiziet uz kino. Precēšanās bija lēkšana nezināmajā. Abi vēl bijām kā bērni, īpaši es. Pēc pusgada izšķīrāmies,» Aivars pasmejas par savu jaunības gājienu.

Par savu otru Leldi – jā, Aivars saka, drusku patiesība tajos nostāstos esot. «Ar Leldi Vikmani saskatījāmies, kad iestājos Konservatorijā. Viņa bija ārkārtīgi skaista meitene. Pirmoreiz viņu redzēju mēģinājumā Kinoaktieru studijā. Meklēju dažādus ieganstus, lai satiktos. No pirmās sievas vēl nebiju juridiski izšķīries, kaut arī kopā vairs nedzīvojām. Reiz sanāca komiska situācija. Kaimiņienei, kuru saucu par savu trešo vecmāmiņu, vienmēr vedu parādīt savas draudzenes. Aizvedu arī savu otro Leldi. Biju pavisam piemirsis, ka kaimiņienei uz galda stāv mūsu kāzu bilde. Kad Lelde to ieraudzīja, man kļuva stīvas kājas… Tik vien spēju kā nodomāt – tik labi viss sācies, vai tiešām tagad jau beigsies?! Mēģināju Leldei paskaidrot, ka gribēju viņai šo faktu pateikt, jo to jau nevar noslēpt, tikai vēl nepaspēju. Pa laimi, viņa šo rūgto kumosu norija. Vienīgi paziņoja, ka precoties nepieņems manu uzvārdu, jo viena Lelde Krancmane Latvijā jau esot. Neiebildu, jo Lelde jau bija pazīstama aktrise ar savu uzvārdu, un nebūtu prātīgi uzvārdu mainīt. Apprecējāmies 1980. gadā un vienojāmies – ja būs dēls, viņš būs Krancmanis. Tā Rūdolfs tika pie sava uzvārda.»

 Iemīlas balsī

«Kad izšķīros no otrās sievas, man bija iekšējā pārliecība, ka nepalikšu viens un noteikti atradīšu savu mīļoto sievieti. Zinu – šī vienkārši ir tā loterija, kurā man veicas. Ar Ivetu mūs iepazīstināja kādā pasākumā, bet toreiz uzmanību viņai nepievērsu. Vēlāk pāris reižu saskrējāmies, un pēkšņi sapratu, ka man šajā sievietē kaut kas ļoti saista. Padomājis sapratu – tā bija balss, tembrāli ļoti patīkama. Iveta ir arī skaista sieviete ar interesantu personību. Reiz uzaicināju viņu uz cirka izrādi, uz kuru viņa paņēma līdzi arī savu meitiņu. Izrādes vidū sākām tik aizrautīgi tērzēt, ka Ivetas meita mūs pat kušināja!»

Aivars ar Ivetu apprecējās pirms četriem gadiem. Aivaram tā ir trešā, Ivetai – otrā laulība (pirms tam Iveta bija precējusies ar televīzijas režisoru Arvīdu Babri). Aivars saka: «Zinu, ka otram nedrīkst solīt neiespējamo – būt kopā visu mūžu. Ja būs lemts, viss notiks pats par sevi. Arī Iveta uzskata tāpat. Viņa kategoriski iebilst pret teoriju, ka vīrs un sieva ir kā viena ābola divas pusītes. Viņasprāt, dzīvojot kopā, cilvēki pieslīpējas viens otram, garīgi satuvinās, tomēr paliek neatkarīgi. Man šis viņas viedoklis ir pieņemams. Mums abiem patīk būt kopā. Braucam ceļojumos, dodamies izbraucienos ar skrituļslidām, riteņiem un distanču slēpēm, peldamies. Tie kopīgie brīži arī ir tā mīlestība.»

Mīlestības formula

Aivars neslēpj, ka viņam patīk par viņu jaunākas sievietes. «Agrā jaunībā man gan patika vecākas sievietes. Atceros, man bija astoņpadsmit, viņai – divdesmit četri gadi. Puišiem patīk vecākas meitenes tāpēc, ka viņām jau ir pieredze. Vēlāk tas mainās – sāk patikt jaunākas. Bet tas nenozīmē, ka pret sievieti loloju tēvišķas jūtas. Nē, es viņu mīlu. Un es vēl joprojām jūtos jauns! Mans dzīvesveids ir aktīvs, tādēļ neizskatos un arī nejūtos, ka man ir piecdesmit pieci gadi,» mākslinieks smejas.

Ivetu un Aivaru šķir četrpadsmit gadu. «Kā man izpaužas mīlestība?» viņš atjautā. «Es aizraujos! Manī notiek vibrācijas (daži tās sauc par taureņiem), kas kļūst arvien spēcīgākas. Esmu intuīcijas cilvēks, mīlu intuitīvi, nevis ar prātu. Iemīlējies lidoju pāris centimetru virs zemes. Un tā nav tikai attiecību sākumā – man tas notiek impulsveidīgi. Šīs man ir jau trešās laulības. Esmu sapratis, ka attiecības jākopj. Mīlestība ir sacopēšanās, klikšķis starp diviem cilvēkiem. Bet piestrādāšana – tā iet caur šejieni (pieliek roku pie krūtīm), caur sirdi. Reizēm man šķiet, ka esmu romantiķis, bet dažkārt šī stīga atslābst. Mani fascinē, kā Iveta spēj sevi sadalīt. Man ļoti patīk, kā viņā saplūst divi pretpoli – perfekcioniste (viņa strādā finanšu jomā, ir ar izteiktām līderes dotībām) un romantiķe. Dažkārt viņa spēj būt kā maza meitenīte, kura aiz prieka lec pa gaisu.»

Runājot pat laiku, mākslinieks atzīstas: «Jaunībā es vairāk dzīvoju šodienai, bet tagad man rūp drošība – gan personiskajā dzīvē, gan citās jomās. Lai gan man vienmēr patikušas pārmaiņas, pašlaik vēlos, lai man ir, pie kā mājās atgriezties. Ģimenes pavardu kopj sieviete, un vīrietim labāk nejaukties – viņa tik un tā izdarīs pēc sava prāta, un tas būs forši. Man nav kompleksu, ja sieviete kādā jomā ir gudrāka par mani. Piemēram, visu, kas saistīts ar finansēm, pilnībā uzticu Ivetai. Toties dažkārt mēs abi kopā uzkopjam māju: es ar smago putekļsūcēju izsūcu putekļus abos stāvos, viņa izmazgā. Iveta ir arī ļoti laba dārzniece, viņai ar puķēm veidojas tāds neredzama saikne – šķiet, Iveta ar tām sarunājas. Un vēl es nespēju pretoties viņas izcilajai prasmei gatavot garšīgas maltītes! Man pat šķiet, ka nemanot pieņemos svarā.»

Viņam patīk runāt par mīlestību, un viņš atzīstas: «Mīlestību esmu saņēmis diezgan daudz. No mammas, tēva. No sievietēm. No publikas. Man nekad nav trūcis mīlestības. Iespējams, tā ir viena no pilnajām lozēm, ko esmu izvilcis. Un es nekautrējos dāvāt mīlestību citiem. Uzskatu, ka otram ik pa laikam vajag pateikt tos trīs vārdiņus. Dažiem tāda bieža atzīšanās mīlestībā var šķist banāla, tāpēc arī svarīgi, kā to dara. Agrāk cilvēki viens otram rakstīja vēstules, un tas bija tik personiski – saņemt mīļotā rokrakstu, just viņa roku pieskārienus vēstuļpapīram… Bet nu ir cits laiks. Un kāpēc gan lai neatzītos mīlestībā, piemēram, sūtot īsziņas? Turklāt tās adresātam tiek piegādātas zibenīgi!»