Aktrise Indra Burkovska

Aktrise

Ina Eglīte

Foto – Jānis Deinats (Fotocentrs). Stils – Agija Vismane

Foto – no Indras Burkovskas personiskā arhīva

Garām aizdun tramvajs. No mākoņa uz mirkli parādās saule, un tad atkal nogāž baltu. Viesnīcas Europe Royale – kādreizējā Benjamiņu nama – durvis veras smagi. Pamatīgas. Tādas pašas kā pirms vairāk nekā simt trīsdesmit gadiem celtais nams, kurā ienākot šķiet, ka nokļūsti citā gadsimtā.

Viesnīcas reģistratūrā darbinieces «pa ķēdīti» noskaidro, vai aktrise Indra Burkovska patlaban ir «savā numuriņā vai restorānā». Šovakar šeit notiek monoizrāde «Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam». Indra atkal skatītājus vedinās preses magnātes Emīlijas Benjamiņas domu un jūtu pasaulē.

Mūsu sarunai Indra izvēlas Antona Benjamiņa kabinetu ar majestātiskām kolonnām. Arī tās savulaik esot izdomājusi Emīlija. 

Par pieņēmumiem, drosmi un bailēm

«Kā man šajos laikos klājas? Nu… Dažādas pārdomas rodas. Atceros, kad atnācu uz Jaunatnes teātri strādāt, viena no pirmajām izrādēm bija Oskara Lutsa «Pavasaris». Šis igauņu klasiķis, Blaumaņa vienaudzis, asprātīgi un ar lielu cilvēkmīlestību aprakstījis Igaunijas skolu, pedagogus un skolēnus. Skaista aina – starpbrīdī zēni pēta globusu un saka: «Lūk, šeit būs Baltijas Savietotās Valstis!» Izrāde tika iestudēta astoņdesmitajā gadā, un var tikai iedomāties, ko toreiz nozīmēja publiski skaļi pateikt nevis Padomju Savienība, bet Baltijas Savienotās Valstis. Milzīga uzdrošināšanās! No otras puses, man ir ļoti žēl, ka nekad nebūs Baltijas Savienoto Valstu, jo latvieši savā starpā nespēj vienoties, kur tad vēl plašākā mērogā. Bet, kā mēdz teikt, situācija ir tāda, kāda ir. Pie vainas ir arī tā milzīgā aste, kas nāk mums līdzi, – tie piecdesmit gadi. Nevar tik vienkārši izmest prom to, kas mūsu prātos, mūsu smadzenēs izdarījis ne to labāko.

Šajā sakarā prātā nāk kāda epizode pirms gadiem desmit. Kādā Rīgas pilsētas mikrorajonā biju uzaicināta uzstāties vidusskolas izlaidumā. Viss skaisti, svinīgi, zālē nāk saposušās meitenes, cita citu košumā pārspēdamas, apģērbtas, kā tautā saka,  trūcīgi, un meikaps ne par knapu. Un pēkšņi nāk – iedomājies! – meitene Nīcas tautastērpā. Viena pati tāda starp daudzām! Ar to šis stāsts vēl nebeidzas. Kad šo meiteni aicināja saņemt diplomu… Man žēl, ka īsti neatceros, kā viņu sauca. Viņa nebija ne Līga Bērziņa, ne Daina Upīte. Vārds – Tatjana, uzvārds – Halibajeva vai tamlīdzīgi, ļoti tālu no latviskā. Un es domāju par šīs meitenes iekšējo spēku un drosmi. Jā, Dziesmusvētkos visi iet skaistos tautastērpos, bet te – viens cilvēks atļaujas tik krasi atšķirties no pārējiem! Viņas uzdrošināšanās pasākumam piešķīra ļoti lielu jēgu. Gribētu uzzināt, ko tai meitenei pašai tas nozīmēja un ko – viņas vienaudžiem un pedagogiem.

Tas bija stāsts par drosmi. Ir arī par bailēm.

Izpratne par vērtībām laika gaitā ir pamatīgi mainījusies. Atceros, kad biju maza meitene un gāju līdzi vecaimammai uz baznīcu, bija divi aizliegumi – baznīcā nedrīkstēja iet bez zeķēm un biksēs. Tas pats attiecās uz restorāna apmeklējumu. Arī vīrieši džemperī tur netika ielaisti.

Manā skolas laikā, kad braucām uz lieliem godiem, piemēram, radu kāzām, muzikanti viesus sagaidīja ar maršu. Tas bija kaut kas īpašs, un visiem uzreiz bija pacilāts garastāvoklis. Jebkurā ballē pirmā deja vienmēr bija lēnais valsis, un tad pasākums tā lēni un harmoniski iegriezās.

Reiz bija tāds gadījums. Tolaik, kad mācījos vidusskolā, skolēni gribēja dibināt ansambli, spēlēt. Mēs bijām vairāki, kas beiguši mūzikas skolu, taču viens ir spēlēt mūzikas skolā un pavisam kas cits – muzicēt sev un citiem par prieku. Bija septiņdesmito gadu sākums, modē nāca jonikas, ko ieveda no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Mēs sameklējām labvēli jeb, kā tagad teiktu, sponsoru. Kuldīgas komunālo uzņēmumu kombinātam bija nepieciešami pašdarbnieki, un viņi sagādāja visu, kas riktīgam ansamblim vajadzīgs: joniku, basģitāru, soloģitāru, ritma ģitāru un bungas. Jutāmies vareni! Izveidojām plašu repertuāru, iekļāvām arī tās dziesmas, ko mājās dzied. «Zilo lakatiņu», protams, ne, bet programma bija plaša – arī kāds tango, maršs, ārzemju gabali. Divus mēnešus apzinīgi mēģinājām, un tad pienāca mūsu zvaigžņu stunda – jāspēlē kombināta ballē. Es kā jau meitene ar lielāku pieredzi – ne reizi vien taču bijusi lauku kāzās – zinu, ka balle jāsāk ar valsi, jo tā ir pieņemts, un mēs spēlējam skaisto «Nodzisa vakara blāzma». Dziesmā ir vārdi: «Austrumi deg jau un kvēlo,/Meitenei nenāk vēl miegs…» Skan labi, mēs paši tik priecīgi. Piepeši redzu – uzņēmuma direktors kā bulta ceļas augšā, steidzas pie mums, rāda rokas, saliktas krustā, tātad lai beidzam spēlēt, un skaļi čukst: «Spēlējiet nākamo! Nespēlējiet šito leģionāru dziesmu! Spēlējiet kaut ko citu, ātri!»

Tālāk balli nospēlējam gludi, pārējie bija fokstroti. Nākamajā dienā devos pie kombināta direktora, un man līdzi bija padomju dzejas antoloģija. Uzšķīru Jaunsudrabiņa dzejoli «Nodzisa vakara blāzma» un stingri jautāju: «Direktor, kas par lietu? Kāpēc vakar mums šo neļāvāt dziedāt?» Viņš sāka skaidrot – tā esot leģionāru dziesma, čeka esot ausīga, ja kas ne tā, kā vajag, sekas var būt sāpīgas, tāls ceļš priekšā, bla-bla-bla… Es biju stingra un nelokāma: ja jau dzejolis ir dzejas antoloģijā, tātad izgājis izdevniecības cenzūras un pārējās varas maltuves un akceptēts lietošanai! Tātad mēs to drīkstējām dziedāt!

Jautājums par bailēm joprojām ir ļoti smags. Varbūt tāpēc, ka mēs tik daudz esam cietuši?»

Filma un dzimta

«Man vienmēr ir gribējies kaut ko no savas dzīves iemūžināt, «iekonservēt» ģimenes arhīvam vismaz pa mirklim. Sākumā tās bija fotogrāfijas. Kad parādījās videokameras un mūsu Kuldīgas mājās uz laiku apmetās operatori Dāvis Sīmanis un Arvīds Krievs, reiz Dāvim lūdzu: «Atved man videokameru! Gribas nofilmēt, kamēr bērni vēl mazi, kā sienu vedam, un papu – viņš man tāds sabiedrisks un jokupēteris…» Pa niekam vien iemūžinātās dzīves epizodes krājās, līdz pienāca 2000. gads, kad mans tēvs nolēma Brīvdabas muzejam atdāvināt savu mūža sapni – kuļmašīnu «Imanta». Bija jau uzņemti kuļmašīnas aizvešanas skati, kad Brīvdabas muzejā ieminējās, ka tas viss ir dokumentālas filmas vērts. Mani šī ideja aizrāva, turklāt dokumentēts bija jau sen – kopš 1988. gada. Uzreiz bija skaidrs, ka filmas galvenais tēls būs mans tēvs Aleksandrs Burkovskis – vienkāršs zemnieks, pats sava darba saimnieks un kalps. Ķēros pie filmas uzņemšanas, iesaistīju citus. Taču vienā brīdī aplauzos. Pēkšņi radās problēmas ar sponsoru – vairs nebija neviena, kuram tāda vēstures liecība būtu vajadzīga. Novērtējot materiālu, profesionāļu spriedums bija skarbs – vāja dramaturģija, nav konflikta, vismaz kādam skandālam jābūt, nu, kaut niecīgam pretmetam, piemēram, lai kāds bērns sūdzas, ka viņam grūti lauku darbus strādāt. No drāmas teorijas gan zinu, ka bez konflikta var arī iztikt… Vēl negaidīts trieciens bija ziņa, ka tie mani tuvie cilvēki, kas bija piekrituši sadarbībai, projektā atteicās piedalīties. Tas viss sāpēja, un es nolēmu necīnīties par visu varu un lūgt Kinostudijai, lai pārskaita filmai paredzēto naudu atpakaļ sponsoriem. Un zini, tā patiešām notiek – kad cilvēks to, ko iekārojis, atlaiž, viss nokārtojas pats no sevis. Uz manu dzimšanas dienu atbrauca Dāvis Sīmanis un Andris Krievs un atveda samontētu melno materiālu. Nu vairs atlika tikai piemeklēt fotogrāfijas, visu sakārtot. Tā tapa dokumentālā filma «Tēvs, radi, kuļmašīna» – vienreizīgs vēstījums par Burkovsku dzimtu un to, kā cilvēki dzīvojuši divdesmitajā gadsimtā un divdesmit pirmā gadsimta sākumā. Savā ziņā piemineklis aizgājušam laikam – tā vairs nebūs nekad. Ar unikāliem kadriem, kas tapuši, pateicoties talantīgiem, profesionāliem operatoriem: Dāvim Sīmanim, Gvido Skultem, Trundam Jakobsenam, Mārim Jurgensonam, Aivaram Kalniņam un Zintim Spuleniekam.

Kad filma bija gatava, vairāki radinieki pēkšņi paziņoja, ka negrib tādu publicitāti. Es to respektēju un piekritu attiecīgos kadrus izgriezt, tomēr piedāvāju vispirms noskatīties filmu. Un tad bija tā: tie, kas sākotnēji teica – nē, nē, nē –, pēc filmas sacīja – jā, jā, jā! Sevišķi bērniem patika. Uz pirmizrādi atnāca arī mana dēla Jura draugi un, ieraugot kadrus, kur Jurītis maziņš, zālē sarīkoja īstas ovācijas.

Esmu ļoti laimīga, ka manam iekšējam izmisumam, kas vienubrīd bija pārņēmis, ir tik skaists rezultāts. Milzīgs ir gandarījums, kad sveši cilvēki nāk uz ielas klāt, saka paldies un piebilst – katrai latviešu ģimenei vajadzētu tādu filmu. Man tā ļāva uz savu dzīvi paskatīties no malas. Izjūtas ir ļoti labas. Arī tāpēc, ka es nekad to neaizmirsīšu un citi to neaizmirsīs. Vēl arī tāpēc, ka daudzi no tiem cilvēkiem, kas filmā, jau ir viņsaulē, bet, skatoties filmu, liekas, ka viņi joprojām tepat vien ir. Tas ir brīnišķīgi!

Bet labākais, protams, ir tas, ka šim stāstam ir turpinājums. Mans puika savācis dzimtas koku, pāri par piecsimt vārdiem, tikai ejot pie visām mūsu tantēm un onkuļiem un lūdzot dalīties atmiņās. Tagad mana meita vāc informāciju no arhīva – to var darīt arī internetā, un atklājas ļoti interesanti fakti.»

Jaunsaimniece

«Iedomājies, es tagad esmu zemniece! Precīzāk, jaunsaimniece. Dodos uz Zemkopības ministriju, eju pa garajiem gaiteņiem, garām steidzas ierēdņi un… atskatās. Vieni droši vien pārsteigti cenšas atcerēties, kur mani ir redzējuši, citi varbūt domā, ka esmu šeit nejauši iemaldījusies. Bet es tagad tur pamazām kļūstu tikpat kā par savējo. Un man ir atklājumi. Piemēram, izrādās, ka ministrijā ir ļoti laipni cilvēki, labi speciālisti un man ne par ko nav jāuztraucas. Teiksim, jūlijā jāiesniedz pārskats par ganāmpulku, un man sirds mierīga – došos uz ministriju un zinu, ka tur man palīdzēs.

Mans jaunais ampluā liek domāt plašāk, tāpēc es tagad nevaru neizteikties par nevienlīdzību Eiroparlamentā. Uzzinot, ka mūsu deputāti ierodas Briselē, kad visi likumi jau ir pieņemti un līdz 2013. gadam neko nav iespējams mainīt, un tāpēc Latvijas zemnieki saņems piecas sešas reizes mazāku kompensāciju nekā, piemēram, zemnieki Vācijā, esmu izdomājusi, kā valstij ietaupīt ļoti daudz naudas. Proti, lai mūsu deputāti līdz 2013. gadam nebrauc uz Briseli, ja jau tur tāpat neko vairs nevar izdarīt. Iedomājies, cik daudz naudas ietaupītu! Un to deputātu, kurš reiz ir uzstājies ar aizstāvības runu Ukrainai, jāsūta uz Ukrainu.

Un vēl – mums taču ir atjaunota valsts un cilvēki, kuriem var uzticēties! Iespējams, mūsu zemniekiem ir daudz saprātīgāki priekšlikumi nekā no Vecās Eiropas un mūsu kļūda ir tā, ka daudz ko vēl neesam ieteikuši.

Ā, tu gribi zināt par manu ganāmpulku? Nu, man pieder viena govs. Ar viņu viss ir kārtībā – ievērojot Eiropas likumus, reģistrēta pēc visiem noteikumiem, apzīmogota. Septembrī mans ganāmpulks ievērojami papildināsies – klāt nāks viena telīte. Vēl ir vistas un truši. Īstenībā… vēl ir arī bullītis.

Jā, es jūtos riktīga jaunsaimniece. Tās ir manas saknes, visi senči ir bijuši zemnieki. Esmu  līdz Rīgai atnākusi un tagad pa drusciņai atgriežos. Laba sajūta! Un, kas vēl šajos laikos svarīgi, man vismaz ir un būs ko ēst. Nezinu, kā pārējie tiks galā ar krīzi. Droši vien steigsies pie zemniekiem.»

Mazpulka krustmāte

«Man ir liels un atbildīgs goda pienākums – esmu Padures pagasta skolas mazpulka krustmāte. Šie čaklie bērni audzē kartupeļus. Lielākie katrs iestādījuši pa desmit kilogramiem, mazākie – katrs pa desmit kartupeļiem. Šķirne saucas ‘Gala’. Rudenī solīja arī man iedot kartupeļus, tātad savu dzīvi esmu nodrošinājusi. Dodu viņiem pretī to, ko varu, – vadīju nodarbību aktiermeistarībā. Lai gan mana specialitāte ir aktiermeistarība biznesā un bizness aktiermeistarībā. Bet galvenais šajā visā ir burvīgi bērni un mīļa skola, sevišķi tāpēc, ka tai blakus ir mani lauki, netālu arī mājas, kurās esmu dzimusi. Un vēl – mans paps tur ir mācījies, jā, arī dažādas blēņas strādājis. Piemēram, lai gan viņš varēja iet mājās katru dienu, dažkārt viņam patika skolā uzkavēties ilgāk. Vācu laikā, kad Hitleram bijusi jubileja, paps skolotājai pajautājis, cik tad fīreram īsti ir gadu. Mācību pārzinis uzreiz bijis mājās pie vecākiem un lūdzis, lai puika tā vairs neizrunājas. Taču mans paps bija tikai zinātkārs!

Kādā citā reizē paps pa savam izpalīdzējis bagāta vecsaimnieka dēliņam, kas nakšņojis internātā. Skolā, kā tagad smalki saka, tualete jeb ķemertiņš bija ārā, un turīgā puikas gādīgā māte atnesusi podiņu, lai viņas lolojumam nebūtu vajadzības dēļ jāiet ārā. Visu izdarījusi, kā nākas – par šo iespēju jeb pakalpojumu palūgusi un skolotājai arī samaksājusi. Bet mans paps pārējos puikas samācījis, lai arī čurā tajā naktsvāzē. Otrā rītā skolotāja uz karstām pēdām meklējusi puikas māti un sacījusi: «Ziniet, jūsu dēls ir slims…»

Nu, tādas delverības mans paps strādājis. Pēc tam to skolu pārveidoja par lauksaimniecības skolu.»

Laika vērtība

«Šis man ir saspringts laiks. Katru dienu izrādes. Benjamiņa šeit vai «Žurkā» Alla Pugačova Nacionālajā teātrī. Pagātne un mūsdienas. Traģēdija un groteska. Tas vedina domāt par dzīvi vispār un par laiku, kas kļuvis tik saspiests. Ir mobilie telefoni, un no jebkuras vietas pasaulē, vienalga, vai esi Austrālijā, Himalajos vai Latvijā, tu vari piezvanīt jebkuram, arī tevi var sazvanīt. Ir dators, internets, uz pastu vairs nav jāiet un markas nav jāpērk – vēstules aizlido zibenīgi. Pat uz veikalu nav jāiet – visu vajadzīgo var pasūtīt interneta veikalos. Bet laika taču tāpēc vairāk nav! Paradokss!

Krīzei ir arī gaišā puse – cilvēkiem atgriežas nepieciešamība pēc domubiedriem klātienē, nevis televīzijā vai internetā. Tas ir labais šajos laikos.»

Benjamiņa. Viņa pati

«Kas manī, Indrā, ir no Emīlijas Benjamiņas? Teātra mīlestība. Un mana māte arī bija pastniece.

Nevienai citai lomai man nav bijis tik daudz materiāla, kas palīdzētu izprast tēlu. Lugā, piemēram, izmantoti teksti par modi, par to, kā dzīvot modernam cilvēkam, un tie ir pašas Benjamiņas rakstīti žurnālam Atpūta. Kad to uzzināju, uzreiz citām acīm uz šo sievieti skatījos. Pateicoties izrādei, pie manis ir atnācis arī Mariss Vētra. Viņa atmiņas, smalkā ironija gan par sevi, gan laiku atstāj spēcīgu un ļoti labu iespaidu. Es šogad tik daudz esmu izlasījusi! Materiālus meklēju visur  – antikvariātā, bibliotēkā, grāmatu veikalos, un izziņas process mani aizrauj. Mans priekšstats par Latviju divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ir pilnībā mainījies, un tagad es pavisam citām acīm skatos uz mūsu valsts dibināšanu. Tas viss manī ir iesējis interesi un caur pretrunām ļauj sajust patiesību.

Darbs pie lugas notika Benjamiņu namā, kas tagad ir viesnīca Europa Royale, – namā, ko preses magnāti Emīlija un Antons Benjamiņi 1928. gadā iegādājās no Pfāba un kas trīsdesmitajos gados kļuva par Rīgas lepnāko saviesīgāko pasākumu vietu. Mēģinājām Emīlijas buduārā un guļamistabā, jo pārējā viesnīca bija aizņemta. Milzīgs vēsturiskais uzslāņojums it visā! Kā aktrisei tas man ļoti palīdz, bet cilvēciski liek daudz ko pārdomāt. Esmu pārliecināta, ka mūža beigas Benjamiņai pietuvināja ne tikai smagā dizentērija, bet viņa sajuka prātā, nespēdama samierināties ar pazemojumu, sakāvi. Viņa negribēja dzīvot, tāpēc tik ātri aizgāja.

Izrāde joprojām ir labi apmeklēta, tāpēc tiks izrādīta visu vasaru. Protams, skatītājus aizrauj vēsturiski patiesais, iedvesmojošais «pelnrušķītes stāsts» – vienkāršas avīžu iznēsātājas meita kļūst par bagātu, valstī visietekmīgāko sievieti. Ne tāpēc, ka apprecējusies ar princi vai saņēmusi milzu mantojumu, bet ar savu darbu – milzīgu darbu. Benjamiņa darīja visu – sākot ar to, ka pati savai avīzei meklēja sludinājumus, un beidzot ar to, ka redkolēģijā aicināja gudrākos prātus: Akurateru, Ziemeļnieku, Skalbi, Jaunsudrabiņu. Diemžēl vēlāk tur nokļuva arī abi Lāči, Blaus un vēl daži, kas izrādījās nodevēji. Benjamiņa izturēja pārbaudījumus ar slavu, naudu un varu, taču izrādījās vāja pret intrigām, un tas izrādījās liktenīgi.

No vienas puses, Emīlijas dzīve ir veiksmes stāsts. Bet, no otras, izrādās, tam visam nav nekādas nozīmes, jo seko izsūtījums. Nejaušība, liktenis, likumsakarība? Nē, netaisnība! Uz vienu izrādi bija atnākusi kundze (žēl, ka nepalūdzu ne tālruņa numuru, ne adresi, jo vēlos viņu vēlreiz satikt), kas esot pēdējā no Simsonu dzimtas (Benjamiņai meitas uzvārds bija Simsone). Šī cienījamā kundze sacīja – Emīlijai vajadzēja nekavējoties braukt uz laukiem, tur viņa būtu paglābusies no izsūtīšanas. Benjamiņa arī pati to zināja, taču viņai vēl gribējās «draudzenes pie sevis uz kafeju uzaicināt». Lūk, tā kafeja arī izrādījās liktenīga…»

Briļļu maks un drusciņ sentimenta

«Dažam dzīvē viss notiek ātri, citam – lēni. Laiks maina cilvēkus. Esmu ievērojusi, ka, piemēram, mainījušās manas attiecības ar grāmatām. Lubenes vairs negribas lasīt, kārojas kaut ko pamatīgu. Tomasa Manna «Burvju kalnu» lasu lēni, Rušdī – pa mazumiņam, izbaudot, cenšoties nepazaudēt brīnumaino izjūtu, ko sniedz tāds dziļums. Airisas Mērdokas grāmatas vispirms izlasu ātri, pēc tam lasu otrreiz, lai novērtētu šīs sievietes gudrību. Skatoties filmas, agrāk vairāk pievērsu uzmanību skaistām kleitām un citām detaļām, aktieru meistarībai un saturam – tam, kas noder man kā aktrisei –, bet tagad man svarīgi šķiet viss, arī kompozīcija, gaismas, mākslinieka darbs. Un tāpēc eju uz kinoteātri, jo televīzijā var kaut ko būtisku palaist garām.

Savu dzīvi pagaidām vēl nelieku pa plauktiņiem, lai gan pieturas punkti ir. Bērni pieauguši, viņiem jau sava dzīve. Juris studē un strādā valsts iestādē, vakaros spēlē hokeju. Rasa ir mūziķe, brīnišķīgi spēlē čellu. Esmu apmierināta ar abiem, jo viņi ir apmierināti, un tas man ir svarīgi.

Ar Aigaru pirms pāris gadiem svinējām sudrabkāzas. Par godu šim notikumam izrakām vīna pudeli, ko mums kāzās bija uzdāvinājusi mana omamma. Pagaršojām un nolikām, lai stāv vēl citiem svarīgiem notikumiem.

Mums ir parasta dzīve, kā daudziem. Katrai ģimenei ir kāds skaists stāsts un lietas, ko tā glabā no senčiem. Atceros, ar kādu pārsteigumu Annas Žīgures grāmatā lasīju epizodi – viņa brauc pa Eiropu, izņem brilles no skaista maka, ko viņas vecmāmiņa izšuvusi izsūtījumā Sibīrijā, izārdot vilnas lakatu. No vienas puses, kas tur sevišķs – briļļu maks. Bet, no otras puses, tā ir unikāla lieta, turklāt to darinājis mīļš cilvēks. Viens vienīgs briļļu maks – un vesels stāsts par dzimtu! Un vēl mazliet tāda veselīga sentimenta klāt…

Starp citu, man ir kāds padoms IEVAS Stāstu lasītājiem, kā kļūt bagātiem. Aizejiet uz Mākslas muzeju un izraugieties sev vistīkamāko mākslas darbu. Tas nu ir jūsējais! Esiet altruists – ļaujiet to arī citiem baudīt! Jo, aiznests uz mājām un pievienots signalizācijai, tas nevienu, arī jūs pašus, vairs neiepriecinās. Tāds mākslas darbs var būt arī, piemēram, jūsu vai kāda cita darināts briļļu maks. Brillēm tajā nebūt nav jābūt par piecsimt latiem, toties tāds skaists maks iepriecinās ikvienu, kas to uzlūkos!»

Dārzniece

«Pirms kāda laika beidzu ainavu arhitektūras kursu. Man bija gudra skolotāja – Gundega Lināre. Ne tāpēc, ka visiem augiem zina latīniskos nosaukumus, bet viņai kā labai dārzniecei ir laba dzīves filozofija. Lielā mērā to dod skaistie dārzi – tu vēro, pēti, domā par skaisto, un tavs gars atbrīvojas, veidojas filozofiska uztvere. Viena no labākajām atziņām, ko guvu kursos, ir atbilde uz jautājumu, kas dārzā ir galvenais. Nu, kādi ir atbilžu varianti? Dārznieks? Jā, viņš ir tas, kas veido. Bet tad, kad izveido? Prieks? Nu, tas ir rezultāts. Bet dārzā? Tukšums! Ja viss ir pilns, tad neko nevar novērtēt. Dzīvē daudz ko var saprast tikai tad, kad priekšā ir tukša telpa. Tad elpa kļūst pavisam citāda! Tāpat kā mūzikā vissvarīgākā ir pauze. Mūziku vispār nevar izstāstīt. Kā ritms, skaņas, melodija atbalsojas mūsos, un mūsu gars un dvēsele spēlē līdzi mūzikai, un pauzē mūsos ir piepildījums. Liels piepildījums! Tāpat ir dārza brīvajā telpā. To var novērtēt tikai tad, ja esi gabaliņu nost. Tikai tad tu, piemēram, īsti ieraugi, cik skaista ir egle – brīnums dabā! Tāpat arī jebkurš cits augs. Mazai puķītei varbūt jāpieliecas tuvāk, bet tas nenozīmē, ka tā ir nevērtīgāka par pārējiem augiem. Radītājs viņu tādu izveidojis!

Es ierīkoju dārzu – piepildīju sapni. Tagad audzēju arī ķiplokus un spinātus.  Aktieris Uldis Dumpis arī audzē ķiplokus, jo viņš ir gudrs vīrietis. Tāda ir aktieru profesija – mēs esam daudzpusīgi.»