Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Jau drīz pie TV skatītājiem nonāks jauns latviešu seriāls Luksofors, kurā tev ir viena no galvenajām lomām. Par ko tas būs?
Tas stāstīs par trim draugiem, kuru attiecības simbolizē luksofora krāsas. Sarkanais – precējies, dzeltenais – dzīvo ar draudzeni, bet zaļais – brīvs un bez saistībām. Tā būs situāciju komēdija par vīriešu draudzību, kā viņi atbalsta cits citu, un, protams, arī par attiecībām ar sievietēm. Vienu vārdu sakot, caur smiekliem runāsim par reālām lietām.
Kuru no draugiem tu atveidosi?
To, kurš nav precējies, bet kuram ir draudzene. Viņu atveido aktrise Dārta Daneviča.
Un kura luksofora krāsa simbolizē tavas attiecības?
(Smaida.) Dzeltenā. Neko vairāk gan neteikšu.
Tu pirmo reizi filmējies komēdijā?
Jā. Jo pārējos seriālos, kuros esmu piedalījies, epizodes caurvijas viena ar otru, bet šeit gandrīz katra sērija ir atsevišķs gadījums. Šis žanrs man ir kaut kas pilnīgi jauns.
Negatīviem komentāriem esi gatavs?
Cenšos tos nelasīt, jo zinu, ka man kaut kādas lietas nepatiks. Jebkurš komentārs atstāj uz tevi iespaidu un aizķeras.
Ja cilvēks saka, ka viņam ir pilnīgi vienalga, ko par viņu raksta, neticiet! Nu, nav vienalga!
Godīgi sakot, cilvēku nenovīdība, kas mūsdienās sastopama arvien biežāk, mani ļoti skumdina. Nezinu, iespējams, esmu citādi audzināts vai dzīves pieredze man to devusi, vai varbūt esmu vienkārši tāds piedzimis, bet es priecājos par citiem cilvēkiem, viņu centieniem, veiksmēm.
Tas tev nācis ar gadiem?
Vienmēr tāds esmu bijis. Tiešām māku priecāties par otru cilvēku. Man nav raksturīga ieņirgšana par kādu, viņa darba nolikšana.
Tu tici vīriešu un sieviešu draudzībai?
Tāda var pastāvēt, bet ar noteikumu, ja viņu starpā nav bijušas attiecības. Tas, protams, ir tikai mans subjektīvais viedoklis. Kādas gan var būt attiecības, ja tu kādreiz šo cilvēku esi mīlējis? Tā mīlestība jau tā neizplēn vienā mirklī. Tā tāpat tur kaut kur ir. Satiekot to cilvēku, tev domas par viņu ir pavisam citas – tās ir atmiņas, izjūtas. Vīrietis vēlēsies šo sievieti, gribēs blakus. Un, ja tu tajā brīdī satiecies ar kādu, vai draudzēties ar bijušo mīļoto ir taisnīgi pret to otru cilvēku? Nē! Ja esmu šķīries, tad šķīries. Nekāda draudzēšanās nav vajadzīga.
Tad jau ar savu bijušo sievu Santu kontaktus neuzturi?
Mēs neesam draugi. Mēs esam ģimenes locekļi, jo mums ir kopējs bērns. Par to es viņu ļoti cienu, arī par to laiku, ko esam pavadījuši kopā. Tas patiešām bija interesants, bet laiks iet tālāk. Santai ir sava dzīve, man – sava.
Pastāsti par savu dēlu Jēkabu!
Mazais čellists. Viņam tik labi un nepiespiesti sanāk. Tas ir ļoti skaisti, man patīk kā viņš čīgā. Ļoti lepojos ar viņu.
Vai viņš nobriedis čella spēli turpināt apgūt arī Mūzikas akadēmijā?
Vēl jau par agru spriest. Priekšā vēl trakie pusaudža gadi, blēņas. Šobrīd Jēkabam tikai 12 gadi. Tā ka par nākotnes profesiju vēl ir laiks padomāt. Katrā gadījumā nedz es, nedz Santa dēlam neko neuzspiežam. Nebaram viņu, ja kādu dienu viņš nav spēlējis čellu. Viņš tomēr vēl ir bērns, lai priecājas un izbauda bērnību, nevis skumst pie nošu lapām. Dēls man ir ļoti superīgs – sirsnīgs, gudrs un interesants puika. Ļoti labs cilvēks. Brīžiem varbūt nedaudz par naivu. Taču tās nav sliktas īpašības. Arī es brīžiem esmu naivs, par daudz uzticos cilvēkiem. Taču, neņemot to vērā, es nebeidzu ticēt labajam.
Tu gribētu vēl bērnus?
Ja liktenis būs lēmis, tikai priecāšos.
Mūsdienās jau cilvēki plāno bērnus, nevis paļaujas liktenim.
Tā ir, bet tas ir jautājums, uz kuru šobrīd tev nevaru atbildēt. Es nevaru saprast – gribu vai negribu. Ja vēl pirms gada es būtu gribējis, tagad jau šaubos. Varbūt pēc neilga laika atkal mainīšu savas domas. Bērns tomēr ir liela atbildība.
Kā pagāja tava vasara?
Tā bija ļoti interesanta un notikumiem piesātināta. Sākot jau ar to, ka piekritu piedalīties režisora Jura Rijnieka brīvdabas izrādē No saldenās pudeles. No uzstāšanās Latvijas estrādēs guvu vispozitīvākās emocijas, tā bija īsta bauda.
Tu esot sācis aktīvi nodarboties ar riteņbraukšanu?
Ir tāda lieta. Ar riteni man patīk braukt jau kopš bērnības, man bija vecs Ērenpreiss velosipēds. Riteņbraukšanai mani iedvesmoja vectēvs. Kad viņš bija students, kopā ar vēl diviem kursabiedriem viņi ar vienu riteni apceļoja Latviju. Pēckara gados jau reti kuram bija velosipēds. Tāpēc viņi bija izdomājuši šādu shēmu. Viens brauc, otrs sēž uz rāmja, trešais iet. Kad divi ar riteni to trešo apdzen, pēc kaut kāda laika viņi velosipēdu noslēpj krūmos un atstāj zīmi, ka ritenis ir tur, un tālāk dodas kājām. Tā viņi pamīšus visai ātri tika uz priekšu.
Kas attiecas uz mani – ar riteņbraukšanu tā nopietnāk sāku nodarboties, var teikt, nejaušības dēļ. Pagājušajā gadā sāku aktīvi skriet. Lai sakopotu domas, sapratu, ka man jābūt kustībā. Skrēju gan no rītiem, gan vakaros. Vingroju, gāju uz sporta zāli.
Taču vienā brīdī no skriešanas man sāka sāpēt ceļi. Tāpēc man ieteica velobraukšanu.
Savā mērķu sarakstā ap Ziemassvētkiem ierakstīju – gribu riteni. Šo vēlmi zināja arī mani draugi, kuri piemeklēja man labu variantu, tā nu es iegādājos foršu riteni. Mans draugs Artūrs no Siguldas viendien man teica: «Klausies, Jaņčuk! Piedalies sacensībās!» Sākumā minstinājos, aizbildinoties, ka neesmu pieteikami uztrenējies. Taču draugs norādīja, ka vislabākais treniņš ir sacensības. Un zini, man iepatikās jau ar pirmo reizi.
Cik kilometru distance tā bija?
Ja nemaldos, 36 kilometri. Pirmajā desmitniekā, protams, nebiju ne tuvu, bet finišēt finišēju. Man iepatikās tā foršā savākšanās izjūta, tas tremolo, kāds ir pirms starta. Tas ir tieši tāds pats kā pirms uzstāšanās uz skatuves. Kaut kas līdzīgs lampu drudzim. Tie pirmie minieni, pirmais kilometrs paiet tajā patīkamajā satraukumā, un tad jau viss aiziet kā smērēts. Man ir mērķis, ko es vēlos sasniegt šajā sportā, un uz to es arī virzos.
Kāds ir tas mērķi?
Tas lai paliek pie manis. Jo parasti ir tā – ja tu atklāj savus plānus daudziem, tie nepiepildās. To uz sava piemēra esmu pārbaudījis vairākas reizes.
Tu minēji, ka tev ir mērķu saraksts. Tajā iekļautas lietas, ko vēlies izdarīt līdz mūža galam?
Jā. Jo tas liek savākties. Paskatīties, kur esi palaidies, izvērtēt, kāpēc kaut ko neesi sasniedzis.
Man rodas iespaids, ka tu esi sācis lasīt psiholoģijas un pašpalīdzības grāmatas. Tā ir?
Jā! Man interesē šāda veida lasāmviela. Gribu izzināt un saprast sevi. Tā ir tāda mūža skola. Kādreiz baigi pretojos teicienam – ir jāizzina sevi. Man šķita, es taču esmu ar sevi, ko man tur daudz izzināt. Taču izrādās: tā nav. Tur ir tik daudz zemūdens akmeņu. Un šī ceļa atrašana pie sevis ir ļoti interesants process.
Vai šī ceļa meklējumos esi vērsies pēc palīdzības arī pie psihoterapeita?
Arī. Un no tā nekaunos. Pienāk brīdis, kad saproti, ka ir lietas, ar kurām tu netiec galā. Un psihoterapeits palīdz tev tikt ar to visu skaidrībā. Citi iesmīn, dzirdot, kad kāds iet terapijā, uzskatot psihologus par šarlatāniem. Taču tā nav. Psihoterapeits ir tāds pats ārsts kā jebkurš cits. Agrāk cilvēki ceļu pie sevis meklēja baznīcā, sarunās ar mācītāju, bet mūsdienas – psihoterapeita kabinetā.
Nenožēlo, ka pirms gada aizgāji no Nacionālā teātra štata, atsakoties no stabilas algas?
Nemaz. Un tam nebija nekāda sakara ar vadības maiņu vai lomu trūkumu. Es tur vienkārši nejutos labi.
Biju izdedzis un nejutu vairs gandarījumu par to, ko daru.
Negribēju ilgāk mocīties. Man bija vajadzīgs šis restarts, laiks, lai sakopotu domas un saprastu, kas manā dzīvē ir būtiskākais. Un beigu galā nonācu pie secinājuma, ka uzstāšanās publikas priekšā ir mans dzīves ceļš.
Tu atgriezies profesijā, taču neviena teātra štata sarakstos neesi atrodams.
Es atgriezos teātrī, bet ne kā instancē. Uz skatuves kā tādas. Šobrīd esmu brīvmākslinieks. Strādāju ar projektiem. Un tas ir apzināts solis. Gribu izvēlēties, kuras lomas mani uzrunā un pie kuriem režisoriem gribu strādāt. Štata aktierim šādas privilēģijas nav. Protams, nav viegli iet un piedāvāt sevi. Taču, kas jādara, jādara.
Ar ko tu šobrīd pelni naudu?
Ar seriāliem. Ir arī šādi tādi citi projektiņi. Vadu pasākumus, kāzas. Tā ka izdzīvot varu. Paralēli izskatu arī dažādas studiju iespējas. Viena no jomām, kuru vēlētos apgūt, ir pedagoģija. Interesē arī psiholoģija. Man ir liela vēlme mācīties, uzsūkt arvien vairāk zināšanu. Tas manī rada laimes izjūtu.
Tu sporto, nelieto alkoholu, spēj priecāties par dzīvi un cilvēkiem, nemaini meitenes kā zeķes. Tev vispār ir kāda slikta īpašība?
Ir, bet tās nesaukšu. (Smejas.) Neesmu tikai mīļš un pūkains. Katrs mēs kļūdāmies. Taču cenšos kļūt par arvien labāku sevis versiju. Agrāk, piemēram, daudz smēķēju, bet nu jau pusgadu arī to vairs nedaru. Ļoti cīnos ar šo atkarību. Tā ir tāda pašdisciplīna un sevis cienīšana.
Ja es tagad kā tāda gulošā princese būtu atmodusies no 20 gadus ilga miega un jautātu tev: «Kas tu tāds esi?» Ko tu man atbildētu?
Dzīvi mīlošs cilvēks.
