Ko nākamais gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -10°C 
Bērna dabiskie aizbildņi jeb likumiskie pārstāvji ir vecāki – tētis un mamma –, un viņu aizgādībā bērns ir līdz pilngadības sasniegšanai. Vecākiem ir tiesības un pienākums bērnu aprūpēt un uzraudzīt: gādāt par drošību, ēdienu, apģērbu, mājokli, veselību, izglītošanu un audzināšanu. Likuma valodā vecāku pienākumu un tiesību kopums ir aizgādības tiesības. Ja vecāki savus pienākumus nepilda, aizgādības tiesības viņiem var pārtraukt. Ja tā notiek, bērnu šķir no ģimenes. Tautas valodā parasti saka: bāriņtiesa atņēma bērnu.
Vienpersonisks vai koleģiāls lēmums?
Bērna šķiršana no ģimenes ir ļoti nopietns lēmums, un tas ir galējais līdzeklis, ja bērna vecāki paši nav spējuši novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus. Ir divi varianti, kā un kad tiek pieņemts lēmums par bērna šķiršanu no ģimenes un aizgādības tiesību pārtraukšanu vienam vai abiem vecākiem. Šiem lēmumiem divi biežākie iemesli ir:
- bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta vardarbības dēļ vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību;
- aprūpes trūkums vai mājas apstākļi (sociālā vide).
Lai bērnu izņemtu no ģimenes, ir jāpieņem pamatots lēmums, kas var būt gan vienpersonisks, gan koleģiāls.
Vienpersonisks lēmums. Šādu lēmumu policija un/vai bāriņtiesa pieņem gadījumos, kad bērns jāglābj tūliņ. Piemēram: policija vai bāriņtiesa atrod bērnu dzīvoklī, kur visi pieaugušie ir piedzērušies, mazie ir neēduši, netīri, slimi, apkārt ir tikai pudeles un pelnutrauki. Vienpersonisko lēmumu pieņem vienīgi tad, ja bērna dzīvība vai veselība ir apdraudēta un citi risinājumi bērna pasargāšanai nav iespējami.
Policija var pieņemt divu veidu lēmumus: par bērna nogādāšanu drošā vidē vai par bērna šķiršanu no ģimenes. Lēmumu par bērna nogādāšanu drošā vidē parasti pieņem, ja bērnu nav, no kā šķirt: piemēram, viņu vienu atrod uz ielas, mamma pēkšņi nonākusi slimnīcā, un bērnam nav, kur palikt, u. tml. Šādā gadījumā vecākiem aizgādības tiesības nepārtrauc, taču, ja ir bažas par situāciju ģimenē, bāriņtiesa to var pārbaudīt, lai pārliecinātos, ka bērns dzīvo drošos apstākļos. Savukārt, ja policijas lēmums ir par šķiršanu no ģimenes, tas nozīmē, ka situācija ir bijusi nopietna un bērna palikšana ģimenē nebija droša viņa veselībai vai dzīvībai, un tad gan bāriņtiesa pieņem vienpersonisku lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu.
Ja lēmums par bērna šķiršanu no ģimenes ir pieņemts vienpersoniski, bāriņtiesa to pārskata pēc 15 dienām un ne ātrāk. Pa šo laiku tiek ievākta papildu informācija, un nav neviena iemesla, lai bāriņtiesa vienpersonisko lēmumu pārskatītu ātrāk. Pat tad, ja mamma vai tētis ļoti nožēlos notikušo, pat tad, ja viņi nekad iepriekš nebūs nonākuši ne policijas, ne sociālā dienesta, ne bāriņtiesas redzeslokā, lēmumu pārskatīs tikai pēc 15 dienām. Tad notiks bāriņtiesas sēde, kurā pieņems lēmumu – atjaunot aizgādības tiesības vai neatjaunot. Ja tās atjauno – bērns atgriežas pie vecākiem.
Koleģiāls lēmums. Šādu lēmumu pieņem, ja tiek pārskatīts vienpersoniskais lēmums vai arī ja problēmas ir ieilgušas un vecāki necenšas vai nespēj situāciju ne uzlabot, ne atrisināt. Bāriņtiesa vispirms apkopo nepieciešamo informāciju, piemēram, no ārsta, skolas vai bērnudārza, sociālā dienesta, psihologa. Tad, izvērtējot visus lietas materiālus kopumā, trīs bāriņtiesas locekļu sastāvā pieņem lēmumu atjaunot, neatjaunot vai pārtraukt aizgādības tiesības līdz brīdim, kamēr situācija uzlabosies. Pieņemot lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu, bāriņtiesa informē par to vecākus, norādot, kā lēmumu par bērna šķiršanu no ģimenes izpildīt labprātīgi. Bāriņtiesu likums paredz, ka bērnu no ģimenes var šķirt tikai viņa dzīvesvietā, bet ne uz ielas, skolā vai bērnudārzā. Ja vecāki neievēro bāriņtiesas lēmuma izpildi, var tikt piesaistīti policijas pārstāvji.
Ja vecāki ir novērsuši problēmas un lūdz atjaunot bērna pārtrauktās aizgādības tiesības, bāriņtiesa lemj, vai bērns var atgriezties ģimenē. Ja uzlabojumu nav, bāriņtiesai lēmums ne vēlāk kā pēc gada jāpārskata atkārtoti. Ja gada laikā aizgādības tiesības vecākiem nevar atjaunot, bāriņtiesa lemj aizgādības tiesību atņemšanu tiesā.
Var būt gadījumi, kad bāriņtiesa nolemj tiesā vērsties ātrāk: piemēram, ja vecāki pret bērnu bijuši īpaši cietsirdīgi; ja vecāki it nemaz necenšas atgūt aizgādības tiesības utt.
Kad tiesa lēmusi par aizgādības tiesību atņemšanu, bērns kļūst juridiski brīvs: viņš ir pieejams adopcijai. Tomēr vecāki joprojām var laboties un iesniegt tiesā prasību par aizgādības tiesību atjaunošanu. Toties tad, kad bērns ir adoptēts, viņa bioloģiskajiem vecākiem vairs nav nekādu tiesību uz bērnu.
6 jautājumi par bērna šķiršanu no ģimenes
1. Vai man var pēkšņi atņemt bērnu, ja kaimiņiene uzraksta anonīmu sūdzību bāriņtiesai?
Tikai tāpēc, ka saņemta anonīma sūdzība, bērnu no ģimenes neizņem. To var izdarīt tikai tad, ja tiek konstatēts, ka bērna dzīvība vai veselība ir apdraudēta. Ja kaimiņiene zvanīs policijai un teiks, ka pašlaik blakus dzīvoklī notiek kas tāds, kur bērni ir apdraudēti, un atbraukušie policisti secinās, ka te šobrīd bērns nedrīkst palikt – jā tad gan bērnu var izņemt uzreiz. Savukārt, ja sūdzība būs par iespējamām problēmām ģimenē – notikumu secība būs citāda. Jā, bāriņtiesa pievērsīs uzmanību, jo tai ir pienākums rūpēties par katru bērnu, kura veselība vai dzīvība varētu tikt apdraudēta. Situācijas mēdz būt dažādas: par otra ģimeni mēdz sūdzēties arī tāpēc, lai ieriebtu: greizsirdības dēļ, kādu senu rēķinu vārdā utt. Tas nozīmē, ka par katru ģimeni kāds var pasūdzēties bāriņtiesai, un, pat ja tā būs anonīma sūdzība, bāriņtiesa sāks pārbaudi. Ja izrādīsies, ka viss ir kārtībā, nekādu problēmu ģimenei nebūs.
2. Vai varu uzzināt, kas par manu bērnu iespējamo apdraudējumu ir sūdzējies?
Ja sūdzība bijusi anonīma, tās autoru, protams, uzzināt nebūs iespējams. Ja sūdzības iesniedzējs ir zināms, bet lūdzis savu vārdu neizpaust – arī tad neko uzzināt nevarēs.
3. Kā man rīkoties, ja pie durvīm klauvē bāriņtiesas vai sociālā dienesta pārstāvis un grib kaut ko pārbaudīt?
Viņi par savu apmeklējumu iepriekš var brīdināt, bet var arī nebrīdināt. Cilvēks, kas atnācis uz pārbaudi, paskaidros savas ierašanās iemeslu un lūgs iespēju pārliecināties, vai viss ir kārtībā. Labākais, ko šādā brīdī darīt, – izturēties saprotoši un atbildēt. Cilvēki dara savu darbu: ja viņiem ir signāls, ka kāds bērns varētu būt nelaimē, ir jāreaģē. Ja ar bāriņtiesas darbinieku atteiksieties kontaktēties, ja ignorēsiet aicinājumus noskaidrot situāciju, tas diemžēl nebūs jums par labu.
4. Ja būs atgadījies kaut kas pavisam ārkārtējs: būšu piedzērusies un gulēšu, pa to laiku atbrauks policija un atņems man bērnus, – kur man viņus meklēt?
Ja vien iemesls nav vardarbība, izņemot bērnu no ģimenes, tiek izsniegts dokuments ar informāciju, kur bērns nogādāts. Jādodas uz bāriņtiesu un jāskaidro, kas noticis un ko darīt tālāk. Ja bērnu aizved pie aizbildņiem, ievieto audžuģimenē vai nogādā krīzes centrā, mammai nav aizliegts ar savu bērnu tikties. Gluži otrādi: mammai ir pienākums uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu pēc iespējas biežāk. Taču, ja šķiršanas iemesls ir vardarbība, policijai un bāriņtiesai ir tiesības bērna tuviniekiem neizpaust informāciju, kur atrodas bērns, un arī neļaut ar viņu tikties.
5. Vai man atdos bērnus ātrāk, ja viņi paši ļoti gribēs uz mājām?
Bāriņtiesu pieredze liecina: nav tādu bērnu, kas negribētu uz mājām. To grib visi – gan, kā saka, sisti un mērcēti, gan badā un netīrībā dzīvojoši bērni. Mēdz būt tikai atsevišķi izņēmuma gadījumi – gandrīz jau pilngadību sasniegušie bērni, kas savas sliktās attiecības ar vecākiem risina tieši tā: izvēlas un pat prasa, lai viņus ievieto krīzes centrā. Iemesli mēdz būt dažādi – piemēram, ik pa laikam gadās jaunieši, kas atriebjas vecākiem par to, ka viņiem nepērk to, ko kārojas.
6. Vai manu situāciju labvēlīgi ietekmēs tas, ka ar savu neapmierinātību par bāriņtiesas rīcību paudīšu masu medijiem?
Vecākiem tādas tiesības ir: viņi var paust savu viedokli par notikušo. Savukārt bāriņtiesai šādu tiesību nav: speciālisti nedrīkst atklāt informāciju – ne par to, cik briesmīgos apstākļos tika atrasti bērni, ka ģimenē konstatēta vardarbība, ka problēmas ir ilgstošas un bērnam bīstamas, nevar atklāt arī to, ka vecāki ir vairākkārt sodīti, ir narkomāni utt. Tomēr bāriņtiesu pieredze liecina, ka troksnis masu medijos nekā neveicina bērna atgriešanos ģimenē.
Bērns briesmās! Vai un kam ziņot?
Ik pa laikam sabiedrībai tiek pārmests, ka neviens – ne paziņas, ne kaimiņi, ne tuvinieki – nav laikus pamanījis bērnus, kas jāglābj no bezatbildīgiem vecākiem. Tomēr ne vienmēr ir skaidrs, kam tieši un kādos gadījumos ziņot. Pamatnoteikumi ir vienkārši: ja situācija jārisina tūliņ un tagad, ir jāziņo policijai, bet citos gadījumos – savas pašvaldības sociālajam dienestam un/vai bāriņtiesai.
Dažas situācijas un to risinājums
Kaimiņos raud bērns.
Ir grūti izšķirt: tikko dzimušajam zīdainītim vēderiņš sāp no bada vai no kolikām; vai bērni raud tāpēc, ka mamma nedod konfektes, vai tāpēc, ka tētis sit vai nedod ēst, jo skolā atkal nopelnīta slikta atzīme. Protams, par bērnu raudāšanu var apjautāties kaimiņiem, tomēr ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību un ziņot bāriņtiesai vai sociālajam dienestam par katru gadījumu, kad ir kaut mazākās aizdomas, ka bērna dzīvība vai veselība ir apdraudēta.
Pa ielu iet mazs puisēns ar ļoti piedzērušos tēti. Bērns ir bēdīgs, mēģina tēti vest, bet viņš neklausa.
Jāzvana pašvaldības policijai, tobrīd vairāk domājot nevis par tēti, bet par mazo puisēnu – viņam jābūt drošībā. Dažkārt cilvēkiem šķiet: ja es tagad ko tādu paziņošu policijai, viņi tūliņ vecākiem atņems bērnu. Tā nav! Pašvaldības policija atradīs labāko risinājumu, piemēram, aizvedīs zēnu mājās pie mammas – varbūt viņa domā, ka bērns un tētis ir zoodārzā, un pat nenojauš, kas patiesībā notiek. Jā, ja tētim ar bērnu nebūs, kur palikt; ja tēvs trakos vai būs kādi citi sarežģījumi, iespējams, bērns tiešām tiks nogādāts krīzes centrā, bet tas nenozīmē, ka vecākiem tiks pārtrauktas aizgādības tiesības. Iespējams, jau pēc pusstundas mamma nobažījusies būs klāt, un bērns dosies mājās. Bet – varbūt arī mamma kaut kur dzer un bērnam mājās nepavisam nav droši…
Kaimiņos dzīvo divas sievietes ar mazu meitiņu. Šīs sievietes nav tikai draudzenes, bet gan pāris.
Galvenie atslēgas vārdi ir draudi bērna veselībai un dzīvībai. Ja tādu nav, tad nav iemesla ziņot bāriņtiesai.
Atnāk ciemos dēla klasesbiedrs, un skaidri redzu, ka bērns ir nežēlīgi pērts. Apjautājos viņam. Jā, tētis viņu par blēņām perot.
Bez šaubīšanās jāziņo bāriņtiesai vai sociālajam dienestam. Bērnus sist nedrīkst. Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka bērnam ir tiesības būt pasargātam no cietsirdīgas izturēšanās, fiziskas sodīšanas, cieņas un goda aizskaršanas.
Kaimiņiene, kurai ir smaga psihiska slimība, gaida mazuli.
Vislabāk ziņot sociālajam dienestam – tas sāks rīkoties un apzinās speciālistus, kuriem vajadzētu laikus iesaistīties. Piemēram, speciālisti pievērsīs šai sievietei īpašu uzmanību un piedāvās viņai kopā ar jaundzimušo doties uz īpašu centru, lai novērotu un saprastu, vai mamma ir spējīga pati parūpēties par savu bērniņu, var piedāvāt ģimenes asistentu vai sameklēt kādu citu risinājumu.
Sociālajos tīklos ieraugu lūgumu palīdzēt: mamma ar maziem bērniņiem sūdzas, ka viņiem vispār nav, ko ēst, un lūdz palīdzību.
Dažkārt cilvēki ļaunprātīgi izmanto sociālo tīklu iespējas un apkārtējo labsirdību, un tomēr – padomājiet par bērniem, kas, iespējams, tiešām dzīvo pusbadā, un ziņojiet attiecīgās pašvaldības sociālajam dienestam. Iespējams, mamma pat nezina, kādu sociālo palīdzību viņa var saņemt. Cilvēki dažkārt aplami domā: kā var nezināt – visi taču zina! Tikmēr sociālo dienestu pieredze liecina: nē, visi nezina gan. Turklāt tas, ka ģimene ir trūcīga, nenozīmē, ka bērni tiks šķirti no ģimenes. Visticamāk, viņiem izdosies palīdzēt.
Sieviete no pretējās mājas ir stāvoklī, viņai ir maza meitiņa. Sieviete ļoti daudz pīpē, arī ejot ar mazo meitiņu pa ielu.
Jāziņo sociālajam dienestam. Likums paredz, ka bērnu klātbūtnē smēķēt nedrīkst, turklāt parasti šādos gadījumos izrādās, ka smēķēšana bērna klātbūtnē nav vienīgā problēma šajā ģimenē.
