Vikingu audzināts mednieks — norvēģu pelēkais aļņusuns

Piederīgs špiciem

Norvēģijas pelēko aļņusuņu šķirnes nosaukums radies no tā norvēģu valodā lietotā nosaukuma tiešā tulkojuma: elg – alnis, hund – suns, tātad – aļņusuns (elghund). Bet par pelēko aļņusuni tas tiek dēvēts tādēļ, ka tā kažoks ir pelēcīgi sudrabainā krāsā (ir arī melnie aļņusuņi, kas tiek izdalīti atsevišķā kategorijā). Nereti šo suņu šķirni dēvē arī par elkhundiem – pēc tās angliskā nosaukuma elkhound.

Aļņusuņi tiek grupēti pie špiciem – suņu tipa, kam ir biezs, gaišs kažoks, stāvas un smailas ausis, kompakts un samērā īss taisnstūra vai kvādrātveida augums, aste pacelta uz augšu un sagriezta ritenītī. Špica tipa suņi ir piemērojušies dzīvei aukstā klimatā, tiem ir mitrumizturīgi kažoki ar raupju apmatojumu un biezu, sildošu pavilnu. No špicu tipa aļņusuņiem līdzīgi ir, piemēram, haskiji un laikas, bet Krievijā norvēģu aļņusuņus pat dēvē par aļņu laikām.