Rīga +19°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kompostēt ir moderni
Kompostēšana ir vienlaikus ļoti cerīgs un samērā neparedzams process – ar vienu un to pašu recepti ikreiz var sanākt cits rezultāts. Taču gandrīz visus sarežģījumus var izlabot ar nelielu izpratni par notiekošo, paša iesaisti un darbošanos. Piemēram, francūži kopienu dārzos vai pilsētas centrā pie kolektīviem kompostiem rīko talkas, piknikus un komposta ballītes, kas pierāda, ka nekā vecmodīga un antisanitāra komposta padarīšanā nav.
Ne tikai laukos
Kompostēšana lieliski piemērota arī dzīvei pilsētā. Pat dzīvoklī var iekārtot vermikompostu jeb tā saukto slieku kompostu, var bioatkritumus kompostēt pagalmā, teiksim, darot to kopā ar kaimiņu. Kompostēšanas pamatprincipi nemainās, tie atkarīgi no izraudzītā kompostēšanas veida.
Nepavisam nav dārgi
Ja šķiet, ka kompostēšana ir dārga un nav veicama bez lieliem tēriņiem, zini – komposta veidošana, tieši pretēji, var palīdzēt ietaupīt. Nepieciešamais pamata aprīkojums – dārza cimdi, grābeklis, lāpsta, lejkanna un ziepes roku nomazgāšanai pēc darba – atrodams faktiski jebkurā saimniecībā. Sijāšanai var izmantot gan smalkāku žoga sietu, gan citus otrreizējos materiālus. Mājās jau esošs spainītis ar vāku virtuves bioatkritumu šķirošanai var būt tikpat praktisks un glīts kā speciāli iegādāts, taču, ja tas motivē un rada prieku, protams, var nopirkt īpašu bioatkritumu tvertni. Ja tiek nodrošināti nepieciešamie faktori, papildu mikroorganismi kompostam nav nepieciešami. Dažādi kompostēšanas starteri, aktivatori un citi brīnumlīdzekļi vismaz lielākajā gada daļā ir mazefektīvi – tikpat labi komposta darbību veicina no iepriekšējā komposta paņemts ieraugs, pareizas sastāvdaļu proporcijas un biežāka komposta apraudzīšana un pielabošana.
Kā iederēsies ainavā?
Viens no visbiežāk izplatītajiem mītiem – komposts nekādi neiederēsies koptas lauku sētas vai privātmājas ainavā. Taču patiesībā neglītā komposta iemesls ir nepiemērota komposta veida un novietojuma izvēle. Protams, ja tā ir plaša, nenorobežota vieta, kur ik pa laikam kaut kas tiek iemests, tas nav ne efektīvākais, ne estētiskākais paņēmiens. Lai to novērstu, jāizvēlas videi un savai gaumei piemērota, vislabāk slēgta, komposta tvertne.
Diemžēl veikalos iegādājamās tvertnes bieži vien nav izturīgas un ērti lietojamas, turklāt ir pārāk dārgas, tāpēc noteikti ir vērts komposta vietu veidot pašiem, vienlaikus piedomājot, lai kompostēšanas tvertne būtu labojama.
Kompostu vislabāk iekārtot vietā, kur ir salīdzinoši tuvas dažādu bioatkritumu plūsmas (piemēram, no virtuves, no dārza, no kūts), līdz kurai piekļuvi var nodrošināt arī ziemā. Tai vajadzētu atrasties drīzāk vidēji noēnotā dārza daļā, jo tiešā saulē atkritumi pārlieku izžūst, tiem būs nepieciešams vairāk ūdens, savukārt tieši zem lapu kokiem dabisku materiālu tvertnes ātrāk bojājas.
Kompostam nav jāsmako!
Pareizi izveidots komposts dara savu darbu bez izteiktas smakas. Ja tāda rodas, kompostā visbiežāk ir pārāk daudz mitro, ar slāpekli bagāto materiālu (zāle, virtuves atkritumi, virca), ko kompostētāju žargonā dēvē par zaļajiem. Šo nevēlamo efektu veicina biezā slānī liktas pārāk smalkas sastāvdaļas. To vietā komposts biežāk jāpapildina ar tā saukto brūno jeb sauso, ar celulozi bagāto materiālu (proti, katru zaļo slāni apkaisa ar brūno) un stiprā, ilgstošā lietū, kā arī ziemā komposts jāapsedz ar kartonu un jāaizver tvertnes vāks.
Ko darīt ar vārnām un žurkām?
Šādi ciemiņi nav sistemātiska komposta blakusparādība, taču tiem var iepatikties komposts, ja tajā ir viegli pieejamas pārtikas atliekas un dzīvnieku izcelsmes produkti. Ja tā noticis, ar nevēlamajiem viesiem var cīnīties, izmantojot slēgtu tvertni, kas pārsegta ar kartonu. Vēlams kompostā nemest dzīvnieku izcelsmes produktus un pārtikas atliekas izkaisīt plānā slānī, pēc tam apberot ar brūnajiem materiāliem, vai arī likt tās dziļāk komposta iekšienē. Bet, ja kompostā ieraugi skudras, aplaisti to!
Kad būs gatavs, un kā izmantot?
Jo harmoniskākās proporcijās likti bioloģiski noārdāmie atkritumi, jo biežāk komposts izkustināts un rūpīgāk sekots tā mitruma līmenim, jo ātrāk tas nogatavosies – atkarībā no izmantotās metodes un pieliktajām pūlēm, tas notiek pusgada līdz divu gadu laikā. Gatavs komposts izskatās kā tumša zeme un var smaržot pēc slapja meža rudenī, tajā var redzēt lielākus zaru gabaliņus, taču visam pārējam jābūt sapuvušam un sākotnējo veidolu zaudējušam.
Gatavs komposts ir irdens, viegli izkliedējams, nesatur dīgstošas nezāļu sēklas, ir zudušas smakas.
Ja liekas, ka komposta veidošanās notiek ļoti lēni vai nenotiek vispār, jāmaina kompostēšanas veids, vienas lielas kaudzes vietā ieviešot vairākas mazākas tvertnes un apsaimniekojot kompostu biežāk. Gatavais komposts nav obligāti jāsijā, taču, ja to dara, rupjāko frakciju izmanto kā ieraugu un iemaisa jaunajā kompostā. Būtiski – svaigu kompostu nedrīkst lietot koncentrēti, proti, pirms stādīšanas vai sēšanas tas jāsajauc ar augsni un jāuzkaisa plānā virskārtā vai jāiestrādā augsnē. Ja komposts netiks izmantots uzreiz, vislabāk to uzglabāt maisā, tas arī ļaus izvairīties no tā pieaugšanas ar nezālēm.
Kompostēšana ļauj samazināt maksu par izvedamo atkritumu apjomu un ietaupīt, iegūstot dabai draudzīgu augsnes kvalitātes uzlabotāju. Turklāt, pareizi veikta, tā ir interesanta, veselīgi kustīga, analītisko domāšanu un sadarbību veicinoša nodarbe.
Ko likt un ko nelikt kompostā?
- Kompostā liec: sausos, ar celulozi bagātos jeb brūnos atkritumus: sausus koku zarus, sausas lapas, čiekurus, salmus, sienu, neapstrādātas zāģskaidas, papīra olu kastītes, matus, dzīvnieku apspalvojumu. Mitros, ar slāpekli bagātos jeb zaļos atkritumus: pļauto zāli, nezāles, augu lakstus un stublājus, arī virtuves atkritumus.
- Kompostā liec maz: olu čaumalas, eksotiskos augļus, citrusus, maizi, pagatavotu ēdienu, sīpolus, ķiplokus, kartupeļus, lielus augļu kauliņus, augļus ar sēklām, tūju zarus, skujeņus, slimus augus.
- Kompostā neliec: piena, gaļas, zivju, jūras produktu pārpalikumus un eļļainus produktus, tējas maisiņus, autiņbiksītes, kosmētikas vati, mitrās salvetes, bio maisiņus, laminētu papīru, vienreizlietojamos traukus, mājdzīvnieku pakaišus un ekskrementus, putekļsūcēja maisiņa saturu, pelnus, nezāļu ziedus un saknes.
Piemājas komposta veidi
Aukstais komposts
- Klasiski šajā procesā cilvēks iejaucas maz, sadalīšanās notiek lēni, temperatūra nodrošina tikai daļēju patogēnu higienizāciju.
- Der lieliem bioatkritumu apjomiem, ko nevēlas vai nespēj apsaimniekot intensīvāk. Jāsāk ar zaru vai šķeldas slāni, ko klāj apakšā, tad slāņos lapas, zari, nezāles, pa vidu slāpekli saturoši materiāli (kūtsmēsli, virtuves atkritumi, nopļautais mauriņš). Var izmantot arī augsni, bet tad sadalīšanās process būs ilgāks.
- Lai procesu paātrinātu, ieteicams kompostu ierobežot ar nožogojumu, tīklu vai dēļiem. Derēs arī no saliekamajām koka kastēm izveidota vieta – saliek trīs vai četras kastes, un komposta dzīvesvieta gatava. Ir labi, ja saimniecībā pastāv divas kompostēšanas vietas – vienā tiek likti šī gada atkritumi, kas tālākajam, noslēdzošajam kompostēšanas posmam uz otru vietu tiek pārcelti pavasarī.
- Pavasarī komposts jāuzrok vai jāapmaisa. Ja komposts labi sairst, tas jau ir lietojams, ja ne, jāpārliek uz otro komposta kasti turpmākai gatavināšanai.
- Sausās un karstās vasarās var rasties nepieciešamība ik pa laikam kompostu aplaistīt.
Karstais komposts
- Efektīvāks, kontrolētāks process, kuram nepieciešamas lielākas pūles, bet arī rezultāts tiek iegūts ātrāk, turklāt ir lielākas izredzes atbrīvoties no nevēlamiem patogēniem vai nezālēm. Vairāk pasargāts no grauzējiem un citiem dzīvniekiem.
- Aptuveni tādas pašas izejvielas un slāņu princips kā aukstajam kompostam, tomēr tas tiek veikts daļēji vai pilnīgi izolētā vidē – tvertnēs, kuras labāk uztur siltumu un sadalīšanās procesus pat tad, ja āra temperatūra pazeminās.
- Svarīgs ir ne tikai mitruma līdzsvars (lai nav ne par mitru, ne par sausu) un balanss starp slāpekli un oglekli, bet arī regulāra materiālu izcilāšana, tādējādi pievadot papildu skābekli.
Soli pa solim! Ar ko sākt?
- Pavēro, kādus potenciāli kompostējamos atkritumus ikdienā radi, cik daudz un kur! Tam var palīdzēt atkritumu šķirošana (kaut vai testa režīmā). Cilvēki parasti intuitīvi nošķir virtuves atkritumus, tomēr bieži nezina, cik daudzi citi materiāli tos lieliski papildina, piemēram, papīra olu kastītes, mati u. c.
- Izvēlies ikdienā ērtāko un patīkamāko virtuves atkritumu šķirošanas trauku! Tam var izmantot jau esošu taru, vislabāk ar vāku un rokturi. Tomēr, ja dizaina spainītis mīļākajā krāsā rada vēlmi to lietot, neliedz sev šo prieku! Galvenais, lai virtuves atkritumu trauks allaž būtu pa rokai (visērtāk pie izlietnes) un pietiekami neliels, lai to regulāri iznestu.
- Parūpējies, lai visu gadu pietiktu sausu, ar celulozi bagātu materiālu, kas līdzsvaro mitros bioatkritumus no virtuves, pagraba un dārza. Ekspertu ieteikums ir rudenī nobēdzināt kādu maisu vai mucu ar kritušajām lapām. Taču, ja tas nav paveikts, var izlīdzēties ar citiem brūnajiem materiāliem.
- Izraugies sev piemērotāko kompostēšanas tehniku un tai atbilstošu aprīkojumu un to arī uzturi! Atceries – komposta dizainu un aromātu nosaka tā saimnieks. Ja vēlies kompostu lietot visu gadu, tam jābūt tuvumā, tātad arī vizuāli pievilcīgam.
- Gan procesa paātrināšanai, gan apkopes ergonomikai labāk blakus salikt vairākas nelielas, augstākas kompostēšanas tvertnes (orientējoši – veļasmašīnas izmērā) nekā vienu lielu. Ja pagalma tālāko kaktu jau rotā tradicionālā kaudze, to vēlams pārkraut, atsijāt jau lietojamo materiālu, bet esošo salikt kompaktāk un vismaz pārsegt.
- Komposts jāaprūpē atbilstoši sezonai un tā vajadzībām. Piemēram, rudens/ziemas sezonā jāpiesedz, sargājot no pārliekiem nokrišņiem. Savukārt karstajā periodā jāaplaista vai vairāk jāpievieno mitrie bioatkritumi. Pavasarī ieteicams ziemā uzkrātos materiālus izcilāt, pievienojot ko sausāku. Savukārt vasaras beigās un rudenī var ievākt sezonas kompostu. Gatavo komposta daļu no čupas, kastes, režģa vai cita komposta var iegūt visu gadu, bet praktiski darbošanos ap kompostu vislabāk veikt pavasarī un rudenī.
Mana pieredze
Edīte Kaņepāja-Vanaga, ar ģimeni saimnieko lauku sētā Vidzemes augstienē.
Mūsu saimniecībā ir divas kompostēšanas metodes. Viena ir veikalā iegādāts plastmasas bundulis, kur liekam to organiku, kas radusies no veikala produktiem, un to, kas nav eko un bio, piemēram, apelsīnu mizas, kā arī sīpolu un ķiploku mizas, ko parastā kompostā likt neiesaka. Palaikam uzgāžam virsū kādu zāles čupu, lai ir daudzveidīgāk. Ko ar šo kompostu vēlāk darīsim, vēl nezinām, iespējams, liksim tur, kur vajadzīga irdenāka zeme, bet noteikti ne dārzā, kur tiek audzētas ēdamlietas. Savukārt otra metode mums ir tā sauktās Bubļika dobes.
Bubļika metodes pamatā ir ideja, ka dārzs pats par sevi ir kā komposts.
Izveidotas divas siles, kas mērķtiecīgi un plānoti tiek aizbērtas ar dažādiem komposta materiāliem. Sākumā liek baļķi vai kādu citu koku, var arī tikai zarus, ja nav baļķa. Koksnei pa virsu regulāri ber visdažādākos organiskos atkritumus – lapas, nopļauto zāli u. c. Tie pamazām sadalās, radot labvēlīgu mikrovidi baktērijām, kas vēlāk papildina augsni. Bubļika dobēs liekam visu to organiku, par kuras izcelsmi zināms, ka tā ir ekoloģiska un nav apstrādāta ar ķīmiju. Blakus šī komposta silēm ir dobes, kur pavasaros sējam un stādām, savukārt rudeņos mulčējam ar lapām un sienu. Tad nākamajā pavasarī, neko nerokot un nerušinot, mulču pastumj malā un atkal sēj un stāda. Lielākais šādas dobes pluss – tajā augošajam nav nepieciešams papildu mēslojums.
