Rīga +16°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ekotūrisma definīcija varētu skanēt šādi: tas ir ilgtspējīgs, videi draudzīgs un atbildīgs tūrisms, kura galvenais mērķis ir veicināt dabas un kultūras vērtību izzināšanu un vides aizsardzību, kā arī pilnveidot vides izglītību un apziņu sabiedrībā. Par tā pirmsākumiem var uzskatīt ceļotāju uzvedības modeli, kas radās 20. gadsimta 70.–80. gados. Tolaik konstatēja, ka iedzīvotāju dzīves līmeņa un arī aviotūrisma pieaugums ir veicinājis masu tūrismu, kā rezultātā trauslās dabas un sociālās kopienas tika pakļautas milzīgai antropogēnai slodzei – tiešai vai netiešai cilvēku saimnieciskās darbības ietekmei.
Latvijā ekotūrisma aizsākumi meklējami 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad šis tūrisma veids (līdztekus dabas un kultūras tūrismam) sāka veidoties kā patstāvīgs virziens ar savu specifiku. 2000. gadā nodibināta Latvijas Ekotūrisma savienība – nevalstiska organizācija, kuras darbības mērķis ir visos Latvijas reģionos veicināt tāda tūrisma attīstību, kas būtu balstīts uz dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas, vides izglītības un lauku iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanas principiem.
Atslēgas vārds – sadarbība
Maldies, ja domā, ka ekotūrisms un tā produkti ir kāds viens noteikts galamērķis, piemēram, saimniecība, uz kuru doties. Tūrisms vispār ir viena no retajām uzņēmējdarbības formām, kur, lai attīstītos, konkurējošiem uzņēmējiem ir jādraudzējas, tātad šīs jomas būtību veido sadarbība. Turklāt sadarbība notiek ne tikai starp uzņēmējiem, to veido arī uzņēmēji ar vietējo kopienu, saimniecībām, zemniekiem, ražotājiem, valsts un pašvaldību iestādēm.
Populārākie ekotūrisma infrastruktūras objekti Latvijā ir dažādas takas – ekotakas, ainavas takas, izziņas takas un citas dabā iekārtotas kājāmgājēju takas, lielākoties sastopamas nacionālajos parkos ar speciāliem iestāžu, izglītošanas un informācijas centriem. Pieticīgāka ir ūdens aktivitāšu infrastruktūra. Latvijā faktiski nav iekārtota arī ekoloģiska velotaka tiem, kas mīl ceļot ar velosipēdu (ir vairāki projekti un iestrādnes, bet to īstenošanu kavē nepietiekami finanšu resursi).
Nav tas pats, kas lauku tūrisms
Starp ekotūrismu un lauku vai dabas tūrismu vienādības zīmi likt nevar. Jā, tie visi ir ilgtspējīga tūrisma virzieni, taču dabas tūrisms ir ļoti plašs – tas ir viss, kas norit dabā, un tam nav noteikti stingri kritēriji vides aizsardzībā. Piemēram, cilvēks var ieiet dabā ar skaļu blīkšķi, atstājot aiz sevis kaudzi atkritumu un milzīgu oglekļa pēdas nospiedumu.
Arī lauku tūrismā var doties ar automašīnu, palikt viesnīcā, maltīti nopirkt lielveikalā pa ceļam, un arī tad tas vairs nav ekotūrisms.
Ekotūrisma filozofija turas uz trīs vaļiem. Pirmkārt, tā ir atbildīga un uz ilgtspēju vērsta attieksme pret vidi, kurā mēs dzīvojam. Otrkārt, tā ir vietējo kopienu iesaiste. Proti, tūrisma produkti netiek izolēti no vietējās kopienas, bet tā tiek iesaistīta – no vietējiem iedzīvotājiem tiek pirkti pakalpojumi, mājražojumi, piesaistīti vietējie gidi vai vietas vēstnieki. Treškārt, tā ir visaptveroša sabiedrības izglītošana par to, kādu ietekmi atstājam uz dabu, un to, ko varam darīt labāk. Lai produktu varētu saukt par ekotūrisma produktu, tam jāatbilst virknei prasību – vajag apņemšanos saudzēt vidi un jānodrošina ceļotāja izglītošana, jo mūsdienās cilvēks no tuvāka vai tālāka ceļojuma vēlas atbraukt mazliet gudrāks un kaut ko jaunu iemācījies. Tāpat jāiegulda dabas aizsardzībā, jāsniedz labums vietējiem iedzīvotājiem, jāaizsargā apdraudētās sugas un jāsamazina atkritumu un citas negatīvas ietekmes uz vidi. Īsāk sakot – pa dabu var viegli pastaigāties un var arī bradāt. Ekotūrisms drīzāk ir viegla pastaiga. Ekotūrisms tiek organizēts tā, lai visi ienākumi, kas gūti, pēc iespējas paliktu vietā, kur tas tiek praktizēts. Arī ekotūrisma starptautiskā definīcija nosaka: daļa gūto ienākumu jānovirza vietējās dabas aizsardzībai un vietējās kopienas labklājības veicināšanai.
Lidmašīnām – nē!
Ekotūristi ir cilvēki vai nelielas cilvēku grupas, kas uzsver izglītošanās mērķi un vēlmi sava ceļojuma laikā izzināt konkrētās vietas dabu un kultūrvidi. Cienot vietējās tradīcijas un kultūru, ekotūristi saudzējoši izturas pret floru un faunu, sadarbojas ar vietējiem iedzīvotājiem, nereti sniedzot tiem arī finansiālu ieguldījumu. Ceļojuma laikā maksimāli tiek ierobežota transportlīdzekļu (lidmašīnu, kuģu, helikopteru, autobusu) izmantošana, savukārt par naktsmītnēm izmanto videi draudzīgas celtnes. Ekoceļojumā nāksies aizmirst par masāžas kabinetiem, spa procedūrām un citiem labumiem, kurus iespējams baudīt skaistās pieczvaigžņu viesnīcās. Toties līdzīgas sajūtas iespējams piedzīvot, piemēram, īstā lauku pirtī.
Vairāki pētījumi liecina, ka ekotūristi ir labi izglītoti un ar pietiekami augstiem ienākumiem. Viņi vēlas tērēt naudu, mērķtiecīgi apzinoties, ka zemē, kur viņi ceļo, var tikt atbalstīta vides aizsardzība un vietējo iedzīvotāju labklājība, kas turpinās arī pēc ekotūrisma ceļojumā iegūtās pieredzes. Iegādājoties ekoproduktu, ekotūristam ir būtiski, lai viņa nauda nonāktu vietējās dabas aizsardzības atbalstam un vietējās kopienas labklājībai, dažādām sociālajām un izglītības programmām.
Ekotūrisms ir ne tik daudz tūrisma nozare, cik videi draudzīgs domāšanas un dzīves veids.
Mana pieredze
Santa Šmite, biedrības Sēlijas laivas dibinātāja:
«Biedrība Sēlijas laivas reģistrēta Aknīstē 2018. gadā. Kopš dibināšanas pirmsākumiem cilvēkus, īpaši Sēlijas iedzīvotājus, aicinām atklāt Sēlijas dabas, kultūras, vēstures vērtības, būt aktīviem, nepalikt vienaldzīgiem, iesaistīties vides sakopšanā un novērtēt reģiona uzņēmīgākos cilvēkus. Noteikti uzskatām sevi par ekotūrisma jomas pārstāvjiem. Biedrība veido laivošanas kultūru vietā, kur tā iepriekš nav bijusi. Sēlijas mazās upes ir pievilcīgas, tomēr kritušo koku dēļ grūti piemērojamas ikdienas laivotāja prasībām. Biedrība kopā ar vietējo kopienu regulāri no upēm izvāc kokus un atkritumus. Trīs gadu laikā iztīrīti nu jau 40 kilometru no Aknīstes līdz Neretai. Rezultātā laivot varam ne tikai mēs, bet jebkurš, nākot ar savu inventāru, līdz ar to upes kļuvušas par publiski pieejamu infrastruktūru. Arī makšķernieki ir priecīgi, un zemes īpašnieki savos pārdošanas sludinājumos raksta, ka īpašumam blakus ir laivojama upe. Gan izmantojot savu, gan piesaistot pašvaldības finansējumu, veidojam atpūtas vietas upes krastos un īstenojam ļoti daudz brīvprātīgā darba.
Upes infrastruktūras sakārtošana ir viens no laivošanas kultūras veicināšanas veidiem, tomēr būtiska loma ir arī pasākumu organizēšanai, lai pilnveidotu sabiedrības izpratni par dabas, vēstures, kultūras nozīmi vietas sociālajā un ekonomiskajā attīstībā un ieguldot finansējumu dabas tūrisma infrastruktūras un tūristu izpratnes attīstīšanā.
Tos, kas vēlas darboties ekotūrisma jomā, aicinu izvērtēt lietas, kas patīk, kas sniedz patiesu baudījumu, nevis rada apgrūtinājumu.
Ja ekotūrisma pakalpojums tiek veidots ar biznesa plāna palīdzību, vilšanās var pienākt neplānoti ātri. Tāpēc uzskatām, ka nepieciešama kopīga vīzija un taktika jeb kopīga un vienota valsts politika un uzstādīto mērķu sasniegšanas ceļa karte. Pakalpojuma sniedzējiem jāveido sadarbības platformas, asociācijas. Vienvārdsakot – jāpazīst citam citu, jāatbalsta un jāstrādā kopā. Nepieciešamības brīžos jārunā kopā, lai balss ir skaļāka un skaidrāka.
Ekotūrisms Latvijā gandrīz nevienam nav pamata maizes darbs, jo ir daudz ierobežojošu faktoru – sezonu īpatnības, neliela mērķauditorija, cilvēku nevēlēšanās maksāt par dabas tūrisma pakalpojuma sniedzēju zināšanām un prasmēm. Mūsuprāt, tas viss pamazām var atrisināties līdz ar sabiedrības izpratnes palielināšanos, labklājības pieaugumu un ekotūrisma nozares mērķtiecīgu izvēlētā ceļa iešanu. Lielāka iespēja attīstīt ekotūrismu šobrīd ir sadarbībā ar Latvijas Dabas tūrisma asociāciju, kas apvieno dažādus tūrisma pakalpojuma sniedzējus, tostarp ekotūrismā strādājošos. Asociācija aizstāv nozares intereses politiskajā līmenī, diskutē ar instancēm par nepieciešamajām pārmaiņām, dod platformu satikties ar līdzīgi domājošiem un iespēju papildināt zināšanas. Vēl sekmīgākai darbībai šobrīd nepieciešams veicināt biedru skaita pieaugumu un ciešāk sadarboties ar lietuviešiem un igauņiem, lai Baltiju veidotu kā spilgtu tūrisma magnētu pasaules kartē.»
Jana un Aigars Ostrovski, ekotūrisma entuziasti:
«Mūsu izpratnē ekotūrisms ir tūrisma veids, kam raksturīga ceļošana relatīvi neskartā un mazapdzīvotā vidē. Domājam, ka varam sevi dēvēt par ekotūristiem, jo mūsu maršruti ir apzināti veidoti, lai baudītu vietas, uz kurām netiek aicināti organizēto ekskursiju dalībnieki. Ceļojot ar velosipēdu, varam braukt ne tikai pa lielceļiem, bet doties pa mežu vai pļavu takām, kur automašīnas ir retums. Savukārt organizētos pārgājienos mēs iepazīstamies ar jauniem ceļabiedriem, dalāmies pieredzē. No pārgājienu gidiem uzzinām interesantus faktus par maršrutos esošajiem vides un cilvēku radītiem objektiem.
Mūsu ceļošanas pieredze dabā aizsākās ap 2005. gadu, kad draugi ielūdza laivot pa upi. Iepatikās, un tā katru gadu iepazinām kādu no Latvijas upēm. Pēc vairāku gadu laivošanas un plostošanas izlēmām, ka šāda plecu un roku izlocīšana ir laba lieta, bet jāizloka arī kājas. Maršrutus plānojām, skatot kartes un ievācot informāciju par interesantiem apskates objektiem. Tā tapa braucieni pa nojaukto dzelzceļu stigām, Pirmā pasaules kara cīņu vietām, pamestām padomju karaspēka armijas bāzēm un citiem objektiem, kuri nav iekļauti tradicionālajos tūrisma maršrutos. Sākumā meklējām domubiedrus, ar ko kopā ceļot, bet ar katru reizi tas prasīja arvien lielāku organizatorisko piepūli, jo viens nevarēja tikt šajā datumā, otrs tajā datumā, trešajam krustmātei apaļa 74 gadu jubileja mēneša garumā… Tā nolēmām ļauties fiksajām idejām divatā, esot neatkarīgi no citiem.
Lai taupītu laiku, spēkus un samazinātu izmaksas, tālākus ceļojumus plānojot, iekļaujam braucienus ar vilcienu, piemēram, aizbraucam līdz Liepājai ar vilcienu un tālāk dodamies ar velosipēdu. Tā var brīvāk plānot maršrutu, nav jāveido lokveida maršruts un sanāk lētāk, nekā braucot ar automašīnu. Apmēram pirms sešiem gadiem sākām doties kājnieku pārgājienos. Līvānu novadā esam domubiedru grupā Turku ceļotāji. Turku tāpēc, ka iniciatori ir Turku pagasta iedzīvotāji. Kopā esam izstaigājuši Līvānu un kaimiņu novadu ceļus un neceļus, briduši pa purviem, slēpojuši, braukuši ar velo. Arī paši esam organizējuši pārgājienus pa Līvānu novadu. Viens no tiem iepazīstināja ar Līvānu industriālo pagātni, tagadni un iespējamo saulaino nākotni. Gatavojot pasākumu, apkopojām vēsturisko informāciju par Līvānu kūdras fabriku, pieskārāmies daudz peltajam un arī slavētajam Līvānu māju būves kombinātam. Brienot Pētermuižas purvā, atcerējāmies, kā šo vietu aprakstīja novadnieks Jānis Niedre.
Lai attīstītos ekotūrisms, jāsāk ar skolām.
Mūsuprāt, skolās ļoti maz tiek rīkoti savu novadu izzinoši pārgājieni, nemaz nerunājot par to, ka viedtālrunim tādā pasākumā vajadzētu būt izslēgtam un noslēptam mugursomas dziļākajā kabatā. Arī pašvaldību tūrisma centru darbiniekiem ir atšķirīga izpratne par saviem pienākumiem. Ir daudzi privāti entuziasti, kuri par nelielu atlīdzību organizē pārgājienus, velopasākumus vai citas aktivitātes, taču tajā pašā laikā nodokļu maksātāju algots pašvaldības darbinieks, kuram būtu pienākums veidot pasākumus, iesaistīt iedzīvotājus kopīgās aktivitātēs savā pilsētā un novadā, uzskata, ka viņa pienākumi aprobežojas ar atrašanos darba telpās darba laikā un bukletu dalīšanu…
Jāpiebilst, ka ekotūrisms Latvijā tomēr attīstās un vajag tikai gribēt piecelties no dīvāna. Mums ir lieliski marķēta Jūrtaka, Ezertaka, Mežtaka un daudzas citas mazākas dabas takas. Vienmēr ir prieks ejot, braucot ar velo vai laivojot satapt tādus pašus skopuļus, kuriem trūkst naudas benzīnam un dārgiem ceļojumiem. Tad zinām, ka tie ir mūsējie!»
