Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc meža dārzu?
- Ilgtspējīga pārtikas ražošana.
- Nelielās platībās veidotas augu sabiedrības jeb ģildes dod iespēju iegūt dažādu augļu, ogu un riekstu produkciju visa veģetācijas perioda garumā.
- Zemas apkopšanas izmaksas.
- Nav nepieciešama jaudīga tehnika, jo lielākoties visu iespējams paveikt ar vienkāršiem palīglīdzekļiem.
- Dārzā ievērojami paplašinās bioloģiskās daudzveidības robežas, jo meža dārza pavadoņi ir kukaiņi, putni un cita dzīva radība.
- Augot dabiskai videi pietuvinātos apstākļos, uzlabojas augu dabiskās aizsargspējas.
Apbrīnojama dzīvotgriba
Lai gan meža dārzu princips radies un izsenis izmantots tropos, šādi dārzi permakultūras entuziastu un jaunu lauksaimniecības sistēmu meklētāju vidū kļuvuši populāri daudzviet pasaulē. Latvijā savu meža dārzu viens no pirmajiem veido dārzkopības eksperts Māris Narvils. Nereti šos bagātīgos dārzus džungļos vai kalnu pakājēs, kur cilvēki meža apstākļos iegūst sev iztiku, dēvē par paradīzes dārziem. Salīdzini meža dārzu ar vienmuļo rapša lauku, un tu sapratīsi, kāpēc. Šādi dārzi ir dzīvības pilni, un šādu dzīvības templi Dienvidkurzemē būvē arī Māris – un viņš to nosaucis par Gramzdas Ēdenes dārzu.
Izrādot nesen stādīto dārzu, Māris ar rūpību vēršas pie katra auga, pastāstot kaut ko cildinošu, noglāstot lapu vai paslavējot augšanas progresu un izturību Latvijas apstākļos. Tā šeit lieti noder, jo, lai arī Narvilu ģimenes lauku īpašums atrodas pavisam netālu no Lietuvas robežas, tik un tā dažādi dienvidnieciski retumi, pat kivi un hurma, kas arī te atrodami, aklimatizācijas procesā mēdz ilgoties pēc siltākām mājām. «Apbrīnoju augu izturību, tās robežas ir daudz plašākas, nekā parasti tiek uzskatīts,» pārbaudījis Māris.
Dienvidnieki ilgi adaptējas, paiet vairāki gadi, kamēr šie augi saprot, kad ir īstais brīdis, lai Latvijas klimatā veidotu ziedus un augļus. «Jo tālāku ceļu augs nācis, jo ilgāk adaptējas,» ievērojis Māris.
Lai būtu lielāka garantija, ka svešzemnieks ieaugsies, augu no sēklas vajadzētu sēt pastāvīgā vietā, iesaka Māris. Savukārt konteinerstādi no auga attīstības viedokļa ne vienmēr ir labākais variants. Piemēram, augiem ar raksturīgu mietsakni var būt apgrūtināta vai pat neiespējama tās attīstība pēc podā pavadīta pārlieku ilga laika.
Mulča kā sargeņģelis
Māris savā dārzā daudzkārt novērojis, ka augiem ir ārkārtīgi augstas izdzīvošanas spējas. Tikai atsevišķi stādi no vairākiem simtiem ir iznīkuši, un tas ir ļoti labs rezultāts diezgan skarbajos augšanas apstākļos un ar pieticīgu kopšanu, vērtē pats dārza saimnieks.
Augi te netiek aptekalēti ar kaplīti, bet katrs stāds tiek pie pļautās zāles mulčas kājsegas un aug bez laistīšanas un cita veida aprūpes. «Mulča ir visa pamatā, tā ir kā sargeņģelis visam – zem tās veidojas laba dzīvotne, tur ir mitrums un siltums. Pat tad, ja auga virszemes daļas aiziet bojā, mulča palīdz saglabāt labi attīstīto sakņu sistēmu, kas spēj parūpēties par augšanas turpinājumu,» novērojis pieredzējušais dārzkopis. Princips ir vienkāršs – kur ir mulča, tur augsnē ir lielāka dzīvība, pateicoties ievērojami lielākai sīkbūtņu aktivitātei.
Visbiežāk augsni ierasts nosegt ar atmirušu materiālu, bet labi noder arī dzīvā mulča, piemēram, baltais āboliņš, kas ne tikai nosedz augsni, bet tam piemīt arī spēja bagātināt augsni ar slāpekli. Pie Narviliem šur tur ieviesusies arī dekoratīvā violetā zaķskābene, kuru daudzi dārznieki uzskata par nezāli. Māris aicina to droši likt salātos.
Pļauj prātīgi
Runājot par kopšanu… Māris neaizraujas ar pļaušanu – te zāli neskuj, bet pļauj ar galvu tā, lai neciestu dabas daudzveidība un arī apputeksnētāji nepaliktu bez pusdienām. Kamēr meža dārzs aug un veidojas, zāle tajā tiek pļauta tikai nedaudz. Apzināti visi ziedošie augi paliek augam – ik pa laikam paceļas asinszāļu un madaru puduri, vīķu un pļavas dedestiņu mākoņi, izskatīgais bastarda āboliņš, dažādas pļavas graudzāles skaistos toņos.
Kā dabiskā mežā
Augšanas apstākļi augiem Māra dārzā zināmā mērā jau pašlaik ir līdzīgi kā dabiskā mežā. Tur stāds ilgi gatavojas un gaida, kad tam būs vislabvēlīgākie apstākļi, lai šautos debesīs, piemēram, brīdī, kad debesklaju atsegs veco koku lapotne, tiem ejot bojā. Tā arī meža dārzā augi gaida īsto brīdi, kad būs visoptimālākie apstākļi, lai sasparotos un spētu veikt izrāvienu augšanā.
Piemēram, Eiropas kastaņas, kuru augļi ir ēdami, trīs gadus pēc kārtas šaustīja vēlās salnas, bet gadā, kad salnu nebija, jaunajiem kociņiem bija iespēja saņemties un brangi paaugties. Svarīgi pārsniegt kritisko pusotra metra garumu, kad salnas vairs nespēj tik ļoti kaitēt. Māra un Ingrīdas Narvilu dārzā uzskatāms piemērs ir baltais zīdkoks, kas pārsniedzis šo garumu, un šovasar Mārim par prieku ieriesa pirmās ogas.
Vairākstāvu princips
Māris stādījumus cenšas veidot, atdarinot dabisku mežu, kur dažnedažādi kokaugi un citi augi veido tā sauktās augu ģildes vai kopienas – sadzīvojot kopā un pat vairākos stāvos. Lielie koki sargā zemākus kokaugus un citus dārzaugus – dzīve to patvērumā ir tīkama, jo lielie koki veido savu mikroklimatu.
Vēji met līkumu, ziemas spelgonis tik stipri nekož, bet vasaras svelmē ir vēsāk.
Lūk, viens no šādas vairākstāvu koku sabiedrības piemēriem Narvilu dārzā: pāri visam vecā liepa un vectēva ābeles, zem tām Kazdangas ķirši, stāvu zemāk parastās mahonijas krūms ar ēdamām ogām un ērkšķogas, bet apakšējā stāvā meža loki jeb lakši. Pavisam seši stāvi! Būtiski, ka visi augi ir praktiski izmantojami, un ar to meža dārzi ievērojami atšķiras no tiem dārziem, kur galvenais princips kokaugu izvēlē ir to dekorativitāte.
Valrieksts necieš apakšīrniekus
Milzīgu un sargājošu vainagu veido valrieksti, kas Latvijā kļūst arvien populārāki. Tomēr šie koki, kas veido plašus vainagus, vairākstāvu meža dārziem nav piemēroti, māca Māris. Jāatceras, ka valrieksti necieš augus zem sevis un palēnām iznīdē visus kokaugus, kas aug zem tā un konkurē par barības vielām.
To sauc par alelopātiju – augu spēja iedarboties citam uz citu ar ķīmisku vielu palīdzību. Valriekstu gadījumā tie izdala toksīnus, kas neļauj zem tiem pilnvērtīgi augt un labi justies citiem kokaugiem. Māris zina stāstīt, ka izņēmums ir pavasaros krāšņi ziedošais jūdaskoks, kas var izdzīvot zem šāda virskunga, bet uz vainaga projekcijas robežas var stādīt arī melno plūškoku.
Riekstkoku fani
Tomēr Gramzdas Ēdenes dārzā aug dažnedažādu sugu riekstu ražotāji, piemēram, vairāki Grieķijas valrieksti (šķirne ‘Ideal’, kas, ja nosalst, zied atkārtoti un ražo), retais sirdsveida valrieksts (ar sirdsformas augļiem), audzelīgais pelēkais, Mandžūrijas valrieksts ar tam raksturīgajām sevišķi garajām lapām un melnais valrieksts, kura augļu kodoliem ir ne tikai laba garša, bet tie esot arī ārstnieciski. Turklāt no tiem var pavasaros tecināt arī vērtīgu sulu, stāsta Māris. Pasiltinoties klimatam, palielinās iespējas ieaudzēt dažādus riekstu kokus. Meža dārzā aug arī parastās lazdas no vecākiem laikiem, tāpat Māra stādītās Amerikas, snuķaugļu, lielaugļu, dažādlapu, sarkanlapu lazdas un arī kokveida lazdas, kas, kā jau priekšā saka nosaukums, izaug kā lieli koki.
Vairāk nekā simt sugu
Gramzdas Ēdenes dārzs ir ļoti daudzveidīgs augu sugu ziņā – te aug un ar laiku ražos 125 augu sugas. Māris kā jau dārzkopības profesionālis speciālā mapē rūpīgi atzīmējis katras sugas un šķirnes atrašanās vietu un nosaukumu.
Te ir bagātīgs retumu klāsts. Piemēram, trīsdaivu asimīna jeb indiāņu banāns ( Asimina triloba) stāds iegādāts Sakstagala kokaudzētavā – tas ražo sevišķi gardus līdz 300 gramu smagus augļus, kas garšojot pēc vaniļas, banāniem un mango reizē. Mārim bijusi iespēja šos neparastos augļus nogaršot Bavārijā. Māris cer, ka Dienvidkurzemes klimats asimīnai arī varētu iet pie sirds.
Šopavasar asimīna, izstādīta laukā, modusies ļoti vēlu, tomēr «dzīva ir un aug». Blakus aug sarkanlapu persiks no tuvākās kokaudzētavas, kas atrodas Lietuvā. Māris iestādījis arī kizilus un gaida ražu. Savukārt skaisti ziedošā stafileja veido ar gaisu pildītus pūšļus, kuros iekšā ir nelielas sēkliņas, kuras var likt uz kārā zoba, – to garša atgādina pistācijas. Pagājušā gada rudenī Gramzdas Ēdenes dārzu papildināja hurmas – Virdžīnijas hurma un Krievijā izveidota ziemcietīga šķirne ‘Rosijanka’.
Princešu koki un meža plūškoks
Meža dārza malā aug paulonijas (Paulownia tomentosa) jeb princešu koki, kuru lielākā vērtība ir dekoratīvie ziedi, bet arī lapas ir izskatīgas un lielas. Paulonijas aug ļoti strauji, bet ne uzreiz – dārzniekam jābūt pacietīgam. Māris paulonijas stādījis gan no stādiem, gan tieši ar sēklām.
Gramzdas Ēdenes dārzā labi aug vairāku sugu (Eiropas, Sibīrijas, Korejas, Japānas jeb meiteņu u. c.) ciedru priedes, kuru zaros šogad jau veidojas pirmie čiekuri. Māris rāda, cik atšķirīgi īpatņi ir vienas sugas ietvaros – skuju nokrāsa un garums atšķiras. Meklējot stādus, Māris apzināti izvēlas kaut ko interesantāku – ar neparastāku skuju krāsojumu vai citām īpatnībām, kas varbūt neatbilst stingriem sugas vai šķirnes priekšrakstiem.
Starp senču liepām Māris iestādījis no Vācijas nākušu brīnumu – meža plūškoku. Tam ir sakneņi kā vārpatai, tikai krietni resnāki.
Tas ir agresīvs izdzīvotājs, tādēļ Māris šo brango ziedētāju, kas tik ļoti patīk bitēm, iestādījis taisni vietā, kuru iecienījušas arī vārpatas.
Šis plūškoks ik gadu nosalst un ataug – kā lakstaugs. Ogas ir ēdamas. Turpat blakus no zemes izlīdušas ēdamas sēnes, un arī to Māris vērtē kā zīmi tam, ka Gramzdas Ēdenes dārzā veidojas arvien bagātīgāka bioloģiskā daudzveidība. To pierāda arī retie kukaiņi, kurus var sastapt ar katru gadu biežāk. Viņš apņēmies ar laiku ievilināt meža dārzā pat baravikas.
Caur Gramzdas Ēdenes dārzu vēji pūš ar pamatīgu spēku, tāpēc dienvidnieciskie retumi tiek stādīti no vēja pasargātās vietās. Māris veido vējlauzes no balzama balteglēm (Abies balsamea).
Meža dārzs – arī apkurei
Meža dārzs ne tikai dod ražu, bet sniedz arī citus saimnieciskus ieguvumus. Šādā dārzā neizbēgami laiku pa laikam jāizgriež zari, un tas ir labs veids, lai apgādātu sevi ar malku, ja īpašumā nav meža.
Māris gar teritorijas malu plāno audzēt grimoņus kopā ar kārkliem. Ik pa laikam tos nogriežot, tiks iegūts kurināmais materiāls pērn uzbūvētajai taupīgajai raķeškrāsnij. Permakultūras entuziastu vidū populārā raķeškrāsns ir efektīvs apkures veids, tajā pašā laikā tās kurināšanai piemērotākais ir tieši šāds pieticīgs kurināmais.
Pirmās palīdzības ziede
Vienu no Māra Mandžūrijas valriekstiem reiz pamatīgi apskādēja buki – tomēr viņš nemeta plinti krūmos, bet palīdzēja kokam, apstrādājot no mizas atbrīvoto stumbru un zarus ar īpašu ziedi, ko pagatavoja no svaigiem govs mēsliem un māla. Ar šo maisījumu stumbru rūpīgi noziež un tad apsaitē ar kokvilnas drānu. Glābt ievainoto var tad, ja šo glābšanas operāciju veic ne vēlāk kā 24 stundu laikā pēc zvēru posta darbiem. Masa jāsagatavo tik mitra, lai labi turētos pie stumbra. Tā veido kā otro ādu, dodot iespēju turpināt sulu ritējumu un izdzīvot. Turklāt ārkārtas apstākļi ieslēdza ekstrēmu augšanu – koks ne tikai spēja saglābt un uzturēt esošo lapotni, bet steidza katram gadījumam izdzīt arī sakņu atvases.
Septiņi meža dārza stāvi:
- stāvs – liela auguma koki, kas veido augstu lapotni, tostarp augļu koki, kas potēti uz liela auguma potcelmiem.
- stāvs – lazdas un augļu koki uz puspundura auguma potcelmiem.
- stāvs – dažādi krūmogulāji.
- stāvs – pietiekami ēncietīgi lakstaugi, daudzgadīgie dārzeņi, garšaugi.
- stāvs – sakņaugi un bumbuļaugi.
- stāvs – zemsedzes augi (zemenes, dzērvenes, brūklenes).
- stāvs – vīteņaugi un kāpelētājaugi (vīnogas, aktinīdijas, citronliānas).
