Suņa temperamentu nepārveidosi!

Suņa raksturu ietekmē ne tikai šķirnes īpašības, iedzimtība un audzināšana, bet arī temperaments.

Vai psihopāts ir neaudzināts suns?

Suņus nav pieņemts raksturot pēc temperamenta tipa. Kad gribam paņemt suni, mēs sev nenospraužam mērķi ņemt holēriķi, sangviniķi, flegmatiķi vai melanholiķi, bet gan paklausīgu, jautru vai mierīgu dzīvnieku. Mēs arī cilvēkus reti raksturojam pēc temperamenta, parasti sakām tāpat kā par suņiem – jautrs, spītīgs, lēns… Zināmā mērā šīs rakstura īpašības attiecas arī uz temperamentu, taču ikdienā nekad neanalizējam, kāpēc viens cilvēks ir mierīgs un nosvērts, bet cits – psihopāts. Visbiežāk sakām, ka tāda ir viņa daba vai audzināšana… Izrādās – pie dažādiem temperamentiem vainojami uzbudinājuma un bremzēšanas procesi smadzenēs. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan suņiem.

Bet tagad – par iemeslu, kāpēc pievērsu uzmanību šai tēmai. Kad paņēmu kucēnu, man nebija ne jausmas, kas no viņa izaugs, taču es biju pārliecināta, ka ar audzināšanu no suņa var izvilkt visu – gan paklausību, gan loģisku domāšanu, gan izveidot raksturu. Man likās, ka es visu daru plus mīnus pareizi, jo suns bija ļoti atsaucīgs, komunikabls, klausīja ne tikai uz pavēli, bet pat uz čukstu! Man praktiski nebija problēmu ar paklausību, bet… viņš bija (vēl joprojām ir) psihopāts! Ne ar kādiem pasaulīgiem līdzekļiem es nespēju savu suni nomierināt, kad viņš sāk priecāties. Ar laiku mūsu mājā radās teiciens: kad suns sāk priecāties, mēs sākam raudāt…

Citi lasa

Ziņu aģentūra LETA

Karš

Kijiva: Ziemeļkorejas karavīri cieš zaudējumus Kurskas apgabalā

Santa.lv

Anatolijs Kreipāns

VIDEO: Sējāns un Šipkēvics negaidīti pārtrauc «Rīta Panorāmas» ziņas – abi vairs nebūs gaidīti?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Brīdī, kas veram dzīvokļa durvis, 45 kilogramus smags virpuļviesulis no laimes gāž riņķī visu, kas patrāpās ceļā, lēkā kā mazs kazlēns, smilkst, rej un griežas uz riņķi kā vilciņš.

Šīs orģijas var turpināties pat desmit minūtes, un līdz šim nav līdzējuši nekādi kinologu ieteiktie varianti ar ignorēšanu, aizrādījumiem, durvju aizvēršanu un pat fizisku sagūstīšanu (divatā ar dēlu turam suņa ķermeni, bet viņš tik un tā turpina drudžaini locīties kā līdaka). Tas pats notiek ārā, kad suns ierauga pazīstamus suņus – no prieka viņš lec galopā, dejo draugam apkārt, bučo uz deguna, dzied, rej… Viņam burtiski aizbrauc jumts. Visus šos gadus esmu sevi vainojusi kaut kādā audzināšanas kļūdā, ka neesmu laicīgi šo paražu pārtraukusi, un tikai pavisam nesen izlasīju pētījumu par suņu temperamentiem. Un atviegloti nopūtos… Holēriķi nekad neviens nepārtaisīs par flegmu, jo holēriska tipa suņiem smadzenēs nestrādā bremzēšanas mehānisms. Holēriķi vienkārši nespēj pārtraukt kādu emocionāli sakāpinātu darbību. Pēc būtības – viņi saprot, ka jāpārtrauc (parastās situācijās, kad smadzenēm nav spēcīga kairinājuma, pavēle Beidz! vai Stop! tiek izpildīta zibenīgi), suns spiež pa bremzēm, bet mašīna turpina ripot… Un tur neko nevar padarīt.

Pirmais temperamentus formulē Hipokrats

Akadēmiķis Pavlovs 27 gadus strādāja pie suņu smadzeņu nervu darbības izpētes, un viņa sākotnējie atklājumi laika gaitā pārklājās ar jaunām un jaunām atziņām. Taču pamatu pamatā joprojām darbojas senie temperamentu iedalījumi kā cilvēkiem, tā arī suņiem – holēriķis, sangviniķis, flegmatiķis un melanholiķis. Cilvēku un suņu temperamentus ir pētījis pat sengrieķu zinātnieks Hipokrats, tikai viņa mācībā šie četri tipi ir bāzēti uz ķermeņa šķidrumiem, kas dominē organismā. Sangviniķiem dominējošais šķidrums ir asinis, holēriķiem – žults, melanholiķiem – melnā žults, bet flegmatiķiem – gļotas.

• Hipokrāts bija izpētījis, ka sangviniķi ir neiropsihiski aktīvi, apdāvināti ar izteiksmīgu mīmiku un kustībām, emocionāli un jūtīgi. Viņu emocionālie pārdzīvojumi nav dziļi, taču, ja viņu aktivitāte sāk disharmonēt ar darbību, šī tipa cilvēki var zaudēt koncentrēšanās spējas un kļūt pavirši.  
• Holēriķi ir neiropsihiski vēl aktīvāki par sangviniķiem, ļoti enerģiski, ar straujām kustībām, impulsīvi un ārkārtīgi emocionāli. Emociju un kustību nesabalansētības rezultātā holēriķi var kļūt nevaldāmi un zaudēt paškontroli.
• Flegmatiķu aktivitātes līmenis ir diezgan zems, viņiem viss lēnāk pielec, viņi ir mierīgi, diezgan atkarīgi no garastāvokļa, viņu emocijas un jūtas ir patiesi dziļas. Ja dzīvē kaut kas noiet greizi, flegmatiķi var kļūt apātiski, viņu darba spējas var aprobežoties tikai ar ierastām funkcijām – cilvēks necenšas apgūt neko jaunu, nevēlas tālāk attīstīties.
• Arī melanholiķim raksturīgs zems aktivitātes līmenis, viņš ir atturīgs, ar dziļām jūtām. Ja rodas emocionālas problēmas, var kļūt slimīgi jūtīgs, pārlieku aizvainojams, var noslēgties sevī, visas izjūtas saasināt un globāli pārdzīvot problēmas, kas nav ne nieka vērtas.

Protams, apraksti ir paredzēti cilvēkiem, bet kinologi ir pārliecinājušies, ka šīs temperamentu īpašības var attiecināt arī uz suņiem. Saskaņā ar to savus eksperimentus veica arī Pavlovs. Vairāki suņi tika ievietoti laboratorijas kamerās, un viņu smadzeņu refleksi tika pārbaudīti pēc tā saucamā lielā un mazā standarta – lielais ilga aptuveni divus gadus, mazais – 6–7 mēnešus.

Uzvedība laboratorijā neatbilst patiesībai

Zinātniskā darba beigās – pēc 27 gadiem – Pavlovs nonāca pie secinājuma, ka sākotnējais suņu temperamentu raksturojums ir neobjektīvs, jo visi eksperimenta dalībnieki uzturējās laboratorijā – nedabiskos apstākļos. Tāpēc būtiskākās kļūdas atklājās pēc tam, kad šie suņi tika izlaisti tā saucamajā brīvībā – uz ielas, mājās, pie cilvēkiem. Laboratorijas vide, kas nerada prieku (atskaitot ēdienu), ietekmēja suņu psihi, un viņi savas emocijas izpauda pretdabiski savam temperamentam.

Kā piemēru atkal varu minēt savu suni, kurš, būdams hiperemocionāls, nekad nav izrādījis agresivitāti (augumā lielākiem, nezināmiem suņiem tikai uzrūcis). Taču pēc Pavlova teorijas holēriķa tipa sunim vajadzētu būt arī agresīvam. Protams, ja dzīvniekam, kurš tendēts uz priecāšanos, gadiem ilgi nerada prieka situācijas, viņš, iespējams, savu hiperaktivitāti un emocionalitāti tikpat labi varētu izpaust kā agresiju. Tāpēc Pavlovs savos pirmajos atklājumos suņiem piedēvēja viņiem netipiskas īpašības, bet pēc tam pats jutās pārsteigts, ka suns, kurš eksperimentā bijis agresīvs, brīvībā izrādījies mīļš, komunikabls un jautrs. Un pretēji – visi suņi, kas eksperimentos mēdza iemigt un tika uzskatīti par flegmām, brīvībā izrādījās ļoti aktīvi dzīvnieki. Tieši par šo tēmu mūsdienās cepas kinologi, jo katrs suns (īpaši jauktenis) ir individualitāte un nav ieliekams stingros psihiskas uzvedības rāmjos. Taču daļa taisnības bija gan Pavlovam, gan Hipokratam – suņi un cilvēki patiešām iedalās četrās temperamentu grupās, jo to nosaka smadzeņu darbība. Tikai ārkārtīgi liela nozīme ir audzināšanai un videi.

Suņu augstākās nervu sistēmas darbības 4 tipi

1. Uzbudināmais tips (holēriķis).
   Nelīdzsvarots, viegli uzbudināms vai nokaitināms, var būt arī agresīvs (pēc Pavlova teorijas). Šim tipam ir spēcīgi attīstīti smadzeņu uzbudinājuma procesi, kas dominē pār bremzēšanas procesiem. Šiem suņiem VISI nervu procesi notiek ātri. No citiem tipiem atšķiras ar unikālu enerģiju un kustīgumu, apķērību, spēju ātri orientēties situācijās. Pamatrefleksi jeb gāze grīdā izstrādājas ātri, turpretī visi bremzēšanas refleksi strādā lēni un ar grūtībām. Tāpēc šie suņi nespēj pienācīgi reaģēt uz aizliegumiem, arī gaidīt viņi neprot.
   
   Nespēja reaģēt uz aizliegumu izskaidrojama ar to, ka smadzenes ārkārtīgi spēcīgi uztver uzbudinājumu (nevar beigt riet vai spēlēties). Viņu oža nav spējīga izšķirt smalkas smaržu nianses, tāpēc viņi nav derīgi pēddziņu un narkotiku meklētāju darbam. Toties labi pildīs sargsuņa pienākumus (tā uzskatīja Pavlovs). Šādus suņus dresēt ir diezgan grūti, taču vēlāk – kad tas ir paveikts – komandas vienmēr tiks perfekti izpildītas (ja nebūs uzbudinājuma, izpildīs arī aizliegumu komandas). Šie suņi ir praktiski nenogurdināmi. Taču mēdz gadīties arī tādi holēriķi, kuriem smadzeņu nervi strādā ar nobīdi, respektīvi – viņi nespēj ātri noreaģēt uz pavēles maiņu. Tad, sunim cenšoties iekļauties pavēlēs, smadzeņu bremžu sistēma sāk strādāt ar pārpūli, tā pārkarst, un suns var saslimt ar neirozi. Šajā gadījumā dzīvniekam var būt nervu sabrukums, un suns kļūs nevaldāms.
2. Kustīgais tips (sangviniķis)
   Visi nervu procesi šim tipam ir līdzsvaroti, spēcīgi, aktīvi. Šie suņi mierīgi – bez lieka uzbudinājuma – reaģē uz visu apkārt notiekošo, ir komunikabli. Gan gāze, gan bremzes darbojas lieliski – aizliegumi un gaidīšana nesagādā problēmas. Viegli dresējami.
3. Inertais tips (flegmatiķis)
   Līdzsvarots dzīvnieks, nervu procesi ir spēcīgi. Šī tipa suņi ātri orientējas, uz visu reaģē mierīgi, pēc izskata – mazkustīgi, pat lēnīgi. Gan darbības, gan bremzēšanas procesi notiek lēni, taču pārliecinoši. Reakcija uz uzbudinājumu ir pakāpeniska un nekad nepāršauj pār svītru.
   
   Šiem trīs temperamenta tipiem ir spēcīga nervu sistēma, un šie dzīvnieki var būt labi darba suņi.
4. Bremzētais tips (melanholiķis)
   Nervu procesi ir vāji, īpaši neattīstīts kairinājums jeb uzbudinājums. Visi refleksi izstrādājas lēni, jo tos spēcīgi ietekmē ārējie apstākļi. Suns ar grūtībām orientējas, šī sajūta ir ilgstoša, tāpēc smadzenēs pārsvarā valda bremzējošie refleksi. Šī tipa suņi ļoti bieži ir bailīgi, taču jāņem vērā, ka bailīgums var būt arī iepriekšējo trīs tipu nepareizas audzināšanas rezultāts (īpaši – ja kļūdas pieļauj kucēna vecumā). Melanholiķi praktiski nepadodas dresūrai.

Nenoliedzami – temperamentam ir liela nozīme, bet vēl būtiskāk, kāda audzinātāja rokās suns nonāk. Neviens nespēj mainīt temperamentu, bet to var ievirzīt vēlamā virzienā. Psihopātu jeb holēriskas dabas suni var izaudzināt gan par niknu sargu, gan par azartisku rotaļu biedru bērniem, kas nenogurs dauzīties visas dienas garumā. Katrā ziņā – temperaments nav noteicošais faktors suņa raksturā, tas tikai nosaka reakcijas ātrumu un spēju pielāgoties situācijām.

Materāla tapšanā izmantoti fiziologa un kinologa V. Varlakova pētījumi.