Stādaudzētavas Liepas saimniece: “Paaudžu zināšanas grāmatās neatrast!”

Zaiga un Dainis Apses:

• Saimnieko vienā no vadošajām stādaudzētavām Latvijā – Dobeles Liepās. Saimniecībai nākamgad apritēs 30 gadu.
• Audzē pamatā augļu koku stādus, kā arī atsevišķas citas kultūras, piemēram, ēdamos pīlādžus, ģimenes kokus (kad uz viena ir sapotētas vairākas šķirnes), ogulājus, zemenes, vīnogas un pat rozes.
• Zaiga uzaugusi, darbodamās ar stādiem un augļu kokiem, un, kā pati saka: «Labākā izglītība šajā jomā ir prakse, prakse un vēlreiz – prakse!»
• Dainis ir profesionāls agronoms, mācījies Bulduros un arī vairākus gadus strādājis Bulduru kokaudzētavā.
• Brīvajā laikā abi labprāt apmeklē teātra izrādes, ceļo un klausās kvalitatīvu roku.
• Reizi gadā noīrē autobusu un ved ekskursijā savus darbiniekus.

– Stādaudzētavai būs jau trīsdesmit gadu. Sanāk, tā dibināta pagājušajā gadsimtā, – tas izklausās vēl jo iespaidīgāk! Zaiga, kā viss sākās?

– Jau no agras bērnības esmu darbojusies ar stādiem, jo mamma Anna Sīmansone ir profesionāla dārzkope, savulaik strādāja vienā no Latvijas lielākajām stādaudzētavām – vadīja Dobeles Dārzkopības izmēģinājumu stacijas kokaudzētavu. Un kur tad parasti ir mazi bērni, kad nav bērnudārzā vai skolā? Protams, vecākiem līdzi darbos! Atceros, ka jau trešajā klasē brīvdienas pavadīju vagās. Tāpēc reizēs, kad man vaicā, kur esmu mācījusies dārzkopību, lepni atbildu – praksē un vēlreiz praksē! Redziet, visi tie tūkstoš un viens sīkumiņi, kāpēc kaut kas jādara tieši tā un tieši tajā laikā, – tās ir paaudzēs nododamas un vislabāk praksē iegūstamas zināšanas, kuras mācību grāmatās nav aprakstītas, un nez vai to vispār varētu izdarīt. Tāpēc priecājos, ka arī bērniem esmu varējusi šo mantojumu nodot.

Citi lasa

Marta Rudzīte

Piemiņa

VIDEO: Maestro Pauls aizkustinoši piemin sievu viņas dzimšanas dienā. Mazmeita neslēpj – vieglāk nepaliek…

Zane Piļka- Karaļeviča

Personības

Kreipānu līdz asarām aizkustina sabiedrības atbalsts, taču viņam ir kāds svarīgs lūgums…

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Savukārt mans vīrs Dainis ir skolots pieredzējis agronoms ar vairāk nekā 40 gadu darba stāžu. Arī viņa vecāki bija saistīti ar augu dzīvi, un, kā pats smiedamies saka: «Es, šķiet, piedzimu lecektī!» Viņa ģimene gan vairāk audzēja tomātus un puķes, bet mazajam puikam jau bērnībā bija skaidrs, ka mācīties ies uz Bulduriem.

– Kā nonācāt šeit, zemnieku saimniecībā Liepas? Arī tas ir paaudžu mantojums?

– Laiks, kad saimniecība dzima, nebija tas vienkāršākais. Bija deviņdesmito gadu pats sākums, man uz rokām divi mazi bērni, bet pāri visam – jautājums: «Kā viņus pabarot?» Tie, kas atceras to laiku, labi sapratīs, par ko stāsts…

Balstoties bērnības un jaunības pieredzē, es sapratu, ka man ir vajadzīga zeme, lai varētu audzēt stādus un kaut ko nopelnīt. Jo reāli jau nebija nekā! Tā pagastā pieprasīju piecus hektārus, lai būtu ar ko sākt, taču saņēmu atbildi, ka stādaudzētava nav perspektīva nozare – ja būs govs, būs zeme! Ko darīt? Sarunāju no radiniekiem teliņu, pie kaimiņiem kūtiņu un dabūju trīs hektārus zemes ar izpirkšanas tiesībām.

Pirmajos gados darbojos viena, tad iepazinos ar Daini, protams, saistībā ar stādiem, darba jautājumos. Tikai trīs nedēļas bijām pazīstami, kad sapratām – mēs precamies! Tāds, lūk, mums bija azartisks gājiens, un jau drīz vien ģimene izveidojās varenkupla: man bija divi dēli, Dainim arī divi, un mums piedzima divas meitas. Ļoti priecājos, ka visi cits citu atbalstām un turamies kopā! Meitas patlaban vēl studē, bet visi četri dēli un trīs vedeklas (turklāt mums ir septiņi mazbērni!) vairāk vai mazāk ir iesaistīti stādu audzēšanā.

– Kāpēc stādaudzētavai dots nosaukums Liepas? Jūsu firmas zīme taču ir augļu koki.

– Savulaik tēva celtajai mājiņai bija vārds Liepas, un, kad piešķīra zemi, uzreiz vajadzēja pateikt nosaukumu. Jautāju, vai varu nedaudz apdomāties, – nē, jāsaka tūlīt. Tad lai paliek Liepas! Un, vai zināt, nosaukums mums joprojām ļoti patīk! Liepa ir visiem zināma. Un koks vispār ir dzīvības un vitalitātes simbols, turklāt cilvēkiem šis vārds paliek atmiņā. Interesanti, ka mums dzīvē ir ļoti daudz saistību ar augiem – stādaudzētavas nosaukums ir Liepas, uzvārds – Apses, dzīvojam Rožu ielā… Nu, kā tad bez rozēm?! Vīrs ir profesionāls rožu potētājs, un, lai gan rozes mums nav pamata nodarbošanās, mēs paralēli praktiskajam dārzam audzējam arī to stādus – tā teikt, kaut ko skaistu acīm un sirdij.

– Jūsu stādaudzētavu var dēvēt par ģimenes uzņēmumu?

– Jā, pamatā esam ģimenes uzņēmums, bet ne tikai – mums ir arī lieliska komanda, ļoti labi darbinieki. Daži no viņiem vēl mācās, bet lielākā daļa savulaik pie mums izgājuši praksi. Jāsaka tā: augļu koku audzēšana ir tik specifiska, ka mana pieredze rāda – dārzkopības skolās augļkopība nav prioritāte un attiecīgi nav arī stiprākā studentu puse. Par to varam spriest, jo katru gadu stādaudzētavā uzņemam praktikantus un studentus. Neatsakām jauniešiem, lai iemācītu visu to, kas skolā un grāmatās nav apgūstams. Uzskatu, ka savām zināšanām un pieredzei nevajag sēdēt virsū. Es noteikti esmu par dalīšanos – rādu, stāstu un mācu visu, ko zinu, lai arī man dažkārt nācies dzirdēt: «Uzmanies, izaudzināsi sev konkurentus!» Neticu tam, jo esmu pārliecināta, ka, godprātīgi strādājot, visiem atradīsies sava darba vieta.

– Vai ir iespējams atbildēt uz tik banālu jautājumu – kas jūsu darbā ir grūtākais un kas – vieglākais?

– Gan ir, gan nav iespējams! (Smejas.) Vienmēr iepriecina cilvēku atsauksmes, gandarījums, ka pat pēc daudziem gadiem mūs atceras, uzmeklē atkal, jo «jūs esat vislabākie!». Bet tā jau tas ir jebkurā profesijā – patīkami saņemt atzinību un gūt sajūtu, ka tavs darbs ir noderīgs un iepriecina.

Runājot par grūtāko… Protams, ir sarežģīti brīži, ir neizdošanās, ir laikapstākļi, kas nekad nav pilnībā paredzami, toties no tiem ir ļoti atkarīgs mūsu darbs. Bet man vienmēr paticis teiciens: «Nekļūdās tas, kurš neko nedara.»

– Ar kādām augļu koku kultūrām jūs sākāt, un kas šo gadu laikā ir mainījies?

– Sākām ar ābelēm, plūmēm un ķiršiem, un lēnām pa gadiem klāt nākušas citas kultūras. Lai arī persiki un aprikozes Latvijā ir jau kopš pagājušā gadsimta 60.–70. gadiem, tikai beidzamajā desmitgadē ir sajūta, ka cilvēki noticējuši – jā, šie augļu koki Latvijas dārzos var lieliski augt un ražot. Turklāt arī ziemas kļuvušas maigākas. Tāpat agrāk visi brīnījās, ka pie mums aug saldie ķirši, – nu jau arī tas sen vairs nav pārsteigums.

Ar jaunām šķirnēm nav nemaz tik vienkārši. Vienu brīdi bijām aizskrējuši pa priekšu laikam. Lai izaugtu koks, vajadzīgi 4–5 gadi, un tā ir ļoti liela taustīšanās pirms tam, lai izlemtu, kuras šķirnes audzēt. Jācenšas paredzēt uz priekšu dažādi aspekti – ekonomiskā situācija, pirkšanas paradumi, jābūt mākai uzķert, kas būs pieprasīts pēc trim, četriem gadiem. Bija moments, kad nevarējām iztirgot stādus, bet, kolīdz konkrēto piedāvājumu samazinājām, visiem tieši to vajadzēja, bet mums vairs nebija – kā saka, aizskrējām pa priekšu. Visu cieņu, piemēram, maizniekiem, tas ir svēts darbs, bet viņi var izcept maizi vienā naktī, kamēr mums tās ir rūpes vairāku gadu garumā. Nav tā, ka ieliek zemē sēkliņu un nākamā gadā izaug koks.

– Cik īsti paiet laiks no sēkliņas līdz pārdodamam stādam?

– Ir tāds vispārzināms jēdziens – viengadīgās ābelītes. Bet tas nenozīmē, ka kociņš ir audzēts tikai gadu, patiesībā – trīs vai pat četrus. Tātad vasarā ievāc sēklas, tad ir stratifikācijas process, nākamā gada pavasarī sēklas sāk dīgt. Paiet gads, kamēr izaug mazs stādiņš, bet tas ir tikai meženītis, saknīte. Tikai tad tam potē virsū šķirni, un paiet vēl viens gads. Nosaukums viengadīgā ābelīte ir tāpēc, ka stāda vecumu skaita no tā brīža, kad uzpotēta šķirne. Kopumā augļu koku audzēšana ir liels darba, zemes un finanšu resursu ieguldījums – tā nav nodarbošanās tiem, kuri grib ātru rezultātu. Turklāt mēs jau neaudzējam tikai stādus, mums jāapgūst dažādas profesijas – dārznieks ir tikai viena no tām. Vēl ir grāmatvedība, mārketings un reklāma, loģistika un darba aizsardzība, jāprot arī ar pircējiem pareizā virzienā runāt…

– Kādi ir cilvēki, kuri vēlas iegādāties stādus? Vai viņi vienmēr zina, ko grib?

– Vai, tas ir interesanti! Daudzu gadu pieredzes rezultātā varu teikt, ka pircējus un viņu vēlmes var iedalīt lielākās grupās. Vieni paļaujas uz standarta šķirnēm un pārbaudītām vērtībām. Otri vēlas to, kas auga vecmāmiņas dārzā. Trešie grib visu jauno, modīgo – lūk, ar tādiem ir sarežģīti. Kā jau minēju, augļu koku nevar izaudzēt vienā dienā, tāpēc, kad parādās kas jauns, paiet gadi, līdz stādus var pārdot. Un – kas vispār ir modē? Tas, ko izreklamē prese, radio un televīzija! Tāpēc esmu piesardzīga ar publiskiem ieteikumiem.

– Jūs neesat vienīgā. Zinu, ka daudzi stādu audzētāji atturas ieteikt konkrētas šķirnes. Kāpēc tā?

– Jo tad visiem vajadzēs tikai to! Izstāstīšu pieredzes stāstu: jau pirms kādiem gadiem presē bija raksts, kurā zinātnieki slavē rudens ābeļu šķirni ‘Orļiks’. Un tajā gadā katrs otrais, kurš atbrauca uz stādaudzētavu, prasīja ‘Orļiku’. Neko sliktu nevaru teikt – šķirne laba, nekādas vainas! Bet mums taču nav tik daudz stādu un, kā smejies, pa nakti šķirni neizcepsim… Tomēr pieprasījums bija tik liels, ka sapotējām ‘Orļikus’ tā pavairāk. Pagāja divi gadi, tad nu jau varētu tirgot, bet… Tas zinātnieku raksts sen aizmirsts, cilvēkiem citas intereses. Un ko man iesākt ar ‘Orļiku’ masu?!

Saprotu, ka cilvēkiem gribas ieteikumus, tāpēc arī savā mājaslapā esam ielikuši un regulāri pārskatām top šķirnes visām kultūrām. Tāpat tiem, kuri atbrauc pie mums un vaicā pēc padoma, vienmēr kaut ko iesaku. Piemēram, standarta mazdārziņa saimniekam iesācējam noteikti rekomendēšu pārbaudītas vērtības. Šķirnes, kas garantēti pārziemos, būs izturīgas pret slimībām un kaitēkļiem, labi ražos. Bet citādi – cilvēkiem taču ir tik dažādas gaumes un prasības! Piemēram, ‘Latvijas Zemais’ ķirsis – pārbaudīta vērtība. Bet – kā nu kuram: ja vienam patīk, ka zema auguma un nokareniem zariem, tad otram tomēr gribas lielāku un saldāku ogu… Nevienam augļu kokam nav vienas ideālās šķirnes. Tāpēc tas, ko patiešām iesaku augļu dārzā, ir dažādība. Ja man atnāk cilvēks un prasa piecas vasaras ābeles, visas ar saldiem augļiem, cenšos atrunāt. Jo tās visas ienāksies reizē un nevarēs ne apēst, ne kā citādi paspēt laikus realizēt. Aicinu stādīt šķirnes ar dažādu ienākšanās laiku, lai ir ko ēst gan vasarā, gan rudenī un, ja ir iespēja uzglabāt, arī ziemā. Lai tas ikvienam ir mājas darbs pirms došanās uz stādaudzētavu – ģimenei apsēsties kopā un sarakstīt uz lapas, kas kuram garšo un patīk. Un vēl – vienmēr jāskatās, no kā pērk stādus, lai pēc tam varētu audzētāju uzmeklēt un pastāstīt, kā darīja, kas sanāca vai nesanāca.

– Kuri ir jūsu pašas iemīļotākie augļu koki?

– Manas favorītes ir aprikozes, jo man garšo viss, kas ir salds. Turklāt tās ļoti skaisti zied, vēl ir arī praktiskais aspekts – aprikozēm mazāk uzglūn kaitēkļi un slimības.

– Jums iedibināta jauka tradīcija jūlija otrajā sestdienā pie sevis rīkot dārza svētkus!

– Jā, tas ir ikgadējs pasākums ikvienam interesentam bez maksas. Arī šogad 9. jūlijā varēs izstaigāt rozāriju, iepazīt stādu audzētāja profesiju un stādu audzēšanas un pavairošanas tehnikas, atpūsties noskaņu stūrītī, izbaudīt līdzpaņemto pikniku, bērniem būs rotaļu laukums, varēs našķoties ar gardiem sezonas augļiem, parunāties ar citiem dārzu mīļotājiem… Un vienkārši priecāties par rožu ziedēšanu un dzīvi!

Zaigas padomi par augļu koku stādīšanu

Podiņā augušus jeb konteinerstādus var stādīt ne tikai pavasarī un rudenī, bet arī visu vasaru. Bet ir dažas, tā teikt, īpatnības, ko vērts ņemt vērā.

• Kauleņkokus, tātad ķiršus, plūmes, persikus un citus, labāk stādīt pavasarī, lai līdz rudenim kārtīgi ieaugas. Iestādot jaunu kauleņkoku rudenī un neparūpējoties par atbilstošu stumbra iepakošanu, tas var apsalt, ja gadījumā uznāk negaidīts un stiprs sals. Kauleņkokus ieteicams stādīt zemē līdz ar potējuma vietu vai nedaudz padziļināti, tomēr vēl labāk ir vispirms novērtēt dārza augsni. Ja tā ir ar labu caurlaidību, potes vieta var atrasties padziļināti, tas palīdzēs izvairīties arī no mežeņu atvasīšu augšanas. Turpretim mālainā, smagā augsnē gan kociņš jāstāda līdz potes vietai, citādi tā zem zemes var izsust (ap potes vietu var apbērt mulčas kārtu).
• Sēkleņkokus – tādas ir ābeles un bumbieres – var droši stādīt gan pavasarī, gan rudenī. Reizēm, ja kociņš iestādīts septembrī un priekšā silts, garš rudens, rezultāti ir pat labāki, nekā stādot pavasarī. Pundura un puspundura ābelītes stāda tik dziļi, lai potes vieta atrastos 5–10 cm virs zemes. Ja potes vieta būs par zemu vai pat zem zemes, uzpotētais kociņš var pāriet uz savām mežeņa saknēm un izaugt neparedzēti liels.
• Ogulājus, proti, upenes, jāņogas, ērkšķogas un citus ogu krūmus, var stādīt gan pavasarī, gan rudenī, bet uzmanīgi jārīkojas ar vīnogulājiem – to pumpuri ir ļoti jutīgi pret salnām, tāpēc labākais stādīšanas laiks būs vasaras sākums, kad aukstums vairs nedraud. Ogulājus stāda padziļināti, apmēram par 5 cm dziļāk, nekā tie auguši iepriekš. Padziļinātā stādīšana veicina papildu sakņu un dzinumu attīstību.

Kā izvēlēties vietu?

• Augļu kokiem patīk: gaisma, aizvējš, no ziemeļu vējiem pasargāta, saulaina vieta.
• Augļu kokiem nepatīk: augsts gruntsūdens līmenis, slapja dārza vieta, kā arī izteikti skāba augsne – pārāk skābā augsnē augt varbūt augs, bet būs krietni mazāka raža.

Atceries!

Nevajag stādīt vienas un tās pašas kultūras jaunu koku, piemēram, ābelīti, vietā, kur jau ilgstoši augusi veca ābele, jo laika gaitā rodas tā dēvētais augsnes nogurums, līdz ar to jaunajam kociņam nebūs pietiekami barības vielu.