Skaistākie koki un košumkrūmi rudens dārzam

Kļavas

• Sudrabkļava (Acer saccharium) ir vispopulārākā Amerikā, bet arī Latvijā sastopama veco muižu parkos. Var izaugt kā pirmā lieluma koks, apmēram 15 metru augsts. Pašas lapas ir ārkārtīgi dekoratīvas – ļoti dziļi šķeltas. Vasarā to virspuse ir matēti zaļa, apakšpuse sudrabaina, bet rudenī parasti krāsojas gaiši dzeltenos toņos. Andrejs esot redzējis, ka dažs zars rudenī ir arī oranžīgs, bet tā gadoties reti. Toties, kad lapas nobirst, tā, kas nokritusi ar virspusi uz augšu, ir zeltaini dzeltena, bet tā, kura nokritusi ar apakšu uz augšu, ir zeltaini balta. Veidojas romantisks lapu paklājs. Savukārt cukura kļavai (Acer saccharum), kuras lapa attēlota Kanādas karogā, rudenī lapas krāsojas vēl košāk nekā mūsu pašu parastajai kļavai – tās ir dzeltenas, mēdz parādīties arī oranžie un sarkanie toņi. Bet visizteiksmīgākā ir sarkanā kļava (Acer rubrum) – 15 metru augsts koks, kam rudens krāsojums bieži vien ir tik oranžsarkans, ka bliež pa acīm. Arī ziedi ir sarkani. Šai sugai parasti nav miltrasas. Vēl Andrejs piebilda, ka Ziemeļamerikā no cukura kļavas, sudarbkļavas un sarkanās kļavas sulas iegūst kļavu sīrupu: «Tā ka – stādi kļavas, un, kad izaugs pamatīgi koki, kļavu sīrups būs tavējais!»
• Noteikti nedrīkst par zemu novērtēt arī mūsu pašu parasto kļavu (Acer platanoides) – rudens hameleonu –, kuras lapām pārskrien pāri visa krāsu gamma no gaišdzeltenās līdz tumši ugunīgai. Milzīga augumā? Jā, bet parastajai kļavai ir arī šķirnes ar zemāku stāvu. Visi dendrologi kā viens (protams, ar kuriem esmu runājusi) par klasisku vērtība nosauc arī ‘Schwedleri’ jeb Švēdlera kļavu – tai jau plaukstot lapas ir asinssarkanas, vasaras otrā pusē tās kļūst tumši zaļas, bet rudenī atkal veidojas sarkanīgie toņi. Tiesa, augums šai arī nav no mazajiem, sasniedz 20–22 metrus.
• Kalnu kļavas (Acer pseudoplatanus, Eiropas suga) šķirne ‘Purpurascens’ (jeb ‘Purpureum’), kurai lapu apakšpuses arī vasarā ir bordo, piesātinātā purpura krāsā. Rudenī krāsojas oranždzeltenos toņos, bet īpaši efektīgi izskatās nokritušo lapu klājiens, jo tā lapa, kas nokritusi ar virspusi uz augšu, ir oranždzeltena vai zeltaini dzeltena, bet tā, kura nokritusi otrādi, ir lillā. Veidojas interesants ornaments. Pats koks izaug 5 metrus augsts.
• Maksimoviča kļava (Acer maximowiczianum) un tai līdzīgā Mandžūrijas kļava (Acer mandshuricum) no Tālajiem Austrumiem. Izaug apmēram 8 metrus augsts koks. Šīm kļavām ir trīsdaivu lapas, sarkani kāti. Rudenī bieži vien parādās nevis ugunīgie, bet reāli vīnsarkanie toņi.
• Amūras jeb zaļmizas kļava (Acer tegmentosum), arī no Tālajiem Austrumiem, tai lapu rudens krāsojums ir tumši dzeltens un stumbra miza ir zaļa ar baltām svītrām – tātad arī ziemā izskatās dekoratīva. Esot visai ziemcietīga mūsu apstākļos.
• Japānas kļava (Acer japonicum) dzimtenē sasniedz 8–10 metru garumu, bet Latvijā lielākoties aug kā 2–3 metrus augsts krūms – tām zaļās lapas pēc rudens salnām iekrāsojas karmīnsarkanos toņos.
• Loģiski, ka sirds kūst, arī ieraugot vēdekļa kļavu (Acer palmatum) un to radinieci neīsto Zībolda kļavu (Acer pseudosieboldianum), tām starveidā dalītās lapas ar 9–11 daivām rudenī krāsojas oranžos līdz sarkanīgos toņos. Skaistas, taču mani piesardzīgu dara diezgan mainīgā ziemcietība, lai gan neīstā Zībolda kļava apsalstot tikai bargās ziemās. Salaspils botāniskā dārza kolekcijā augošās Japānas un vēdekļa kļavas tagad esot sasniegušas 1,5–2 metru augstumu, bet neīstā Zībolda kļava – jau apmēram 10 metru augstumu. Tās audzētas no Rucavas dendrārijā iegūtām sēklām.

Nākamā lapa