Pīlādzis ir ne tikai skaists, bet var būt arī pilnvērtīgs augļu koks un ārstniecības augs. Pat visrūgtākie pīlādži nav indīgi. Tos visus tā vai citādi var lietot arī pārtikā. No pīlādžu ogām var saražot ļoti daudz ko gardu un reizē arī veselīgu un vitamīniem bagātu.
- Pīlādžiem vajadzīga atklāta, saulaina vieta – to labi var redzēt mežā: ja kāds pīlādzītis arī ieaudzis pamežā zem citiem kokiem, ogu tam nav.
- Labākās, bagātākās augsnēs arī ķekari ir lielāki un ogas vērtīgākas.
- Principā pīlādžu dārzu var kopt līdzīgi kā ābeļdārzu. Tomēr ir arī dažas būtiskas atšķirības. Pati pirmā un svarīgākā: pēc stādīšanas ābeļu zarus saīsina, turpretī pīlādžus nedrīkst apgriezt, jo tieši zaru galos aizmetas pirmie ziedpumpuri. Ja pārāk cītīgi veido vainagu un visu laiku apgriež zarus, tad cilvēks pats savām rokām nogriež nākamos ziedus un ražas kā nav, tā nav.
- Līdzīgi kā no ābelēm, arī no pīlādžiem var veidot ģimenes kokus – vairākas šķirnes iepotējot viena koka vainagā.
- Lai raža būtu lielāka, blakus jāstāda vairākas šķirnes, kas cita citu apputeksnēs.
- Mēslot var līdzīgi kā ābeles un bumbieres vai arī nemēslot nemaz – mazāk barotu koku augļos veidojas vairāk vērtīgo bioloģiski aktīvo vielu.
- Ja koks aug par lielu, jāpazāģē zari zemāki un jāparetina vainags.
- Nokarenie pīlādži uz savvaļas pīlādža potcelma jāpotē augstāk par citiem – pusotra līdz divu metru augstumā virs zemes, jo pārāk zemu uzpotētiem zari gulsies uz zemes un būs grūti gan nopļaut zāli zem kokiem, gan arī neizskatīsies glīti. Arī pērkot stādu, jāskatās, lai potcelms būtu pietiekami augsts.
- Pīlādži ir visai izturīgi pret slimībām. Latvijā specifiski preparāti to aizsardzībai nav reģistrēti.