Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
2
-
0
-
Katrai savs dārziņš
«Mans vīrs te ir dzimis un audzis, bet tolaik šajā mājiņā bija četri dzīvokļi. Tāpat katram bija arī pāris kvadrātmetri zemes, savas sakņu vadziņas, dobītes. Tad nāca pārmaiņu laiks, bet saimnieks mājai neuzradās, un mums izdevās to nopirkt,» stāsta Gaļina.
Mājas un dārza sakopšanas darbos ieguldīts ne mazums laika un darba, un tagad katrai ģimenei ir sava ieeja mājā, atsevišķi dzīvokļi, bet ir kopīga dārza teritorija, kas mājas priekšpusē savstarpēji norobežota, tāpēc ir divi vārtiņi. Savukārt otrpus mājai mammas un meitas dārza pasaules sastopas, turpat abām ir arī nelielas siltumnīcas, sakņu dārziņš un zemenes.
Košumdārzos starp Gaļinas un Inas veikumu redzamas gan līdzības, gan atšķirības, bet kopīgais pilnīgi noteikti ir kārtības mīlestība – viss ir sakopts, apgriezts, rūpīgi izravēts. Redzams, ka mammai vairāk patīk puķes, bet meitai tuvāki arī dažādi dekoratīvi krūmi, stādījumi ir arī blīvāki. «Man vienkārši ne visai patīk ravēt, tāpēc manā pusē augi sastādīti ciešāk,» smejas Ina. Savukārt mamma atzīst, ka viņai gan patīkot sīki darbiņi, tostarp arī ravēšana. Pēc profesijas Gaļina ir grāmatvede, tāpēc viņa labprāt atpūšas, strādājot ārā fizisku darbu.
Kopumā dārza teritorija ir apmēram 600 kvadrātmetru liela – tas nav daudz, ņemot vērā, ka saimnieces ir divas. Tomēr jāsecina, ka dārzs ir ļoti pārdomāti zonēts un iekārtots, labi apzinoties, ka vietas ir nedaudz, tāpēc platība jāizmanto lietderīgi un gudri. Liels nopelns plānošanā ir Inai, jo dārzu dizains ir gan viņas darbs, gan sirdslieta.
Jāstrādā daudz, bet vergot nedrīkst!
Gaļina atceras, ka savulaik dārzu sākuši iekopt pamazītiņām vien. «Te kādreiz izskatījās pavisam citādi, lai neteiktu, ka bēdīgi. Atminos, kā sākām ar žogu. Kādreiz šajā vietā auga vecas, milzīgas, nekoptas aličas, pamatīgi nopūlējāmies, lai tās dabūtu laukā un prom,» viņa stāsta. Un, jā, paskatoties uz patlaban tik izcili kopto oriģinālo dzīvžogu, jāsecina, ka laikam nekas nav neiespējams.
Ideja par to, kā jāizskatās dzīvžogam un ka skujeņi jāapvieno ar akmeņu krāvumu metāla sieta ietvarā, radās Inai, turklāt viņa jau laikus padomājusi arī par to, lai dzīvžogs būtu optimālajā augstumā.
Proti, lai tas norobežotu dārzu no ielas, taču nebūtu pārlieku augsts, jo tad tas vizuāli samazinātu jau tā nelielo teritoriju, turklāt arī noēnotu dārzu.
Par dārza iekārtošanu Ina stāsta tā: «Man patīk būt drosmīgai, neievērot kaut kādus standartus, tāpēc nebaidos eksperimentēt. Mans vadmotīvs ir – lai būtu interesantāk. Bet nekad arī nesaku, ka manas domas nevar mainīties, un tas man dārzā visvairāk patīk – dinamika un iespēja kaut ko atkal mainīt. Ir, protams, nemainīgas lietas, piemēram, man tāda šķiet mežvīniem apaudzētā arka, kas simboliski nodala atpūtas un saimniecības zonas. Šis risinājums man ļoti patīk, un nekad nav gribējies to mainīt pret citu.» Inas mamma piekrītoši māj un piebilst, ka viņai ir svarīgi, lai kopumā dārzā būtu sajūta, ka esi brīvs savās izvēlēs un nevergo dārzam, bet tev vienkārši ļoti patīk tajā strādāt.
Sievas idejas, vīra izpildījums
Apstaigājot dārzu un klausoties, ko tikai visu savām rokām nav izgatavojis Inas vīrs Aleksandrs, patiešām gribas redzēt viņa rokas – ir vai nav no zelta? Vajadzētu būt, jo ik uz soļa redzami viņa darinājumi – gan koka mēbeles un skapīši atpūtas vietā, gan puķu kastes un metināti stiprinājumi, pat paša izgatavots grils.
Ina stāsta, ka tā viņiem saskanīgi iegājies – viņai rodas ideja, un vīrs to materializē: «Aleksandram tiešām viss padodas! Tas ir ļoti svarīgi, ka idejas var realizēt tieši tā, kā iecerēts. Iekārtojot dārzus, bieži vien redzu, ka cilvēkiem tas ir klupšanas akmens –ideja sākotnēji bijusi laba, taču izpildījums to pienācīgi neparāda. Bet nekad nav tā, ka nevarētu kaut ko labot, jo dārzs ir pateicīga vide pārmaiņām.»
