Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tomēr tam, kurš uz tālāku kustēšanos ir tikpat slinks kā koala, cerības viņu ieraudzīt tepat Rīgas zoodārzā ir tuvas nullei. Lieta tāda, ka koalas nav tie vieglāk izbarojamie dzīvnieki, ja vien viņus netur blakus viņu iecienīto eikaliptu audzei. Ja audzes blakus nav, tad barība koalām jāpiegādā tikpat smalki kā lepnos restorānos tāljūru gardumi – ar lidmašīnu, lai nezaudē svaigumu. Šā iemesla dēļ koalas zoodārzos ārpus Austrālijas nav parasti iemītnieki.
Kas mums no koalām būtu jāmācās? Ļoti būtiska lieta: māka izvēlēties tādu barības nišu, kurā nav konkurentu. Koalas izvēlējās eikaliptu lapas, kuras gandrīz neviens cits dzīvnieks neēd, un šīs izvēles rezultātā veiksmīgi eksistē uz pasaules vismaz 15 miljonus gadu, kaut gan viņus nesargā nekādas bruņas – neraugoties uz to, ka koalas ir mazkustīgi kā bruņurupuči, bet eikaliptu lapotnē pamanāmāki vieglāk nekā savos Dienvidamerikas džungļu kokos ieraugāmi aļģēm apaugušie koalu līdzinieki čakluma ziņā – sliņķi.
Eikaliptu lapas gan satur ne tikai vērtīgas ēteriskās eļļas, bet reizēm arī diezgan pamatīgu daudzumu zilskābes. Tomēr koalas izdzīvo arī ar tādu barību, turklāt vēl spēj labi izskatīties un jauki smaržot. Bet par to vēlāk.
Raud kā bērns
Vispirms jāteic, ka šo 15 miljonu gadu ilgās sekmīgās eksistences pēdējā simtgade koalām nav bijusi tā vieglākā, lai neteiktu, ka viņi bija uz izmiršanas robežas. Tas nozīmē, ka arī absolūti nekaitīgas un simpātiskas radības izskats vēl negarantē drošu eksistenci pasaulē, kuras aizsardzība cilvēkiem padodas daudz sliktāk nekā neatgriezeniska patērēšana.
Pirms 55 miljoniem gadu izveidojusies lielā Austrālijas nošķirtība no pārējām pasaules daļām ļāva šeit notikt somaino zīdītājdzīvnieku paralēlajai evolūcijai, taču saskarsmē ar cilvēka ievestajiem dzīvniekiem viņi zaudē un pret cilvēka aktivitātēm ir pavisam bezspēcīgi, ja vien cilvēks nolēmis vajāt kādu Austrālijas dzīvnieku. Tasmānijas vilksomainis izzuda pavisam; lāčsomaiņi jeb koalas, kas pirms gadiem simt Austrālijā bija miljoniem, vispirms tika nežēlīgi medīti.
Koalu šaušana 19. gadsimta beigās bija jaunu austrāliešu izklaides veids bez cita nolūka, atskaitot trāpīšanu mērķī. Kā jau teikts, koalas eikaliptu lapotnē bija viegli saskatāms mērķis, un arī ievainoti tie parasti krampjaini turas pie zariem, tātad varēja pašaut vēl un vēl (turēšanos pie zariem atvieglo tas, ka koalu priekškājām ir divi īkšķi). Acīmrezot tolaik jaunos austrāliešus neiežēlināja pat ievainotu koalu brēcieni, kas atgādina bezpalīdzīga bērna raudas.
Otra nelaime, kas piemeklēja koalas, bija mežu dedzināšana, ko arī austrālieši mēdz piekopt apmēram tāpat, kā latvieši pavasaros dedzina kūlu.
Eikaliptiem meža ugunsgrēkā nodeg tikai vecā miza, kas katru gadu atdalās no stumbra. Ja šādam kokam piekļūst uguns, tas acumirklī uzliesmo līdz pat galotnei – gandrīz ar sprādzienu, un pēc šāda ugunsgrēka koks bieži vien turpina zaļot. Taču zvēriņi, kas ir kokā un nevar aizlaisties, sadeg dzīvi, un koalas ir vieni no tiem.
Trešā nelaime bija koalu medības ne vairs izpriecas dēļ, bet lai iegūtu viņu sudrabaini pelēko mīksto kažoku – tādas medības ir daudz mērķtiecīgākas nekā šaušana, vienkārši izklaidējoties. 20. gadsimta sākumā koalu ādiņu rūpals gāja vaļā tik pamatīgi, ka lielā sava areāla daļā tie tika iznīcināti. Koalu eksistence uz Zemes, kas pirms 15 miljoniem gadu bija sākusies ar vismaz 12 dažādām koalu sugām, ieskaitot milzu koalas pieauguša lāča lielumā, draudēja izbeigties pavisam.
Rāpojoša klepuskonfekte
Tomēr galu galā koalu izskats izglāba viņus no pilnīgas iznīcināšanas. Nevar taču pavisam likvidēt dzīvnieku, kurš vairāk nekā jebkurš īstais lācis izskatās pēc plīša lācīša un paēdis smaržo kā pretklepus konfekte, tātad ir bērniem ne tikai patīkams, bet arī veselīgs. Pirmais koalu rezervāts Austrālijā Lone Pine Koala Sanctuary atrodas netālu no Brisbenas un darbojas kopš 1927. gada.
Pieradināts koala ar cilvēku sarod ļoti labi. Problēma faktiski ir viena: ko šim plīša lācim dot ēst? Novērots, ka viņš ne tikai pats smaržo pēc pretklepus konfektes, bet tās tīri labprāt arī ēd. Tomēr tikai ar konfektēm vien paēdis nebūsi. Dabā koalas ēd tikai eikaliptu lapas. Turklāt no 500 Austrālijā satopamajām eikaliptu sugām viņi barībai izmanto tikai kādas 70, bet šaurākā areālā dzīvojošie koalas ēd tikai kādu 5–10 sugu eikaliptu lapas, un no tiem tikai divas trīs sugas ir pamatbarības koki. Pārējie koki tiek izmantoti gulēšanai, kas ir viena no koalu dzīves svarīgākajām sastāvdaļām, jo koala var nogulēt līdz 20 stundām diennaktī un arī tad, ja neguļ, nekustīgi sēž kokā.
Ar zemi koalām nav liela sakara. Dažreiz viņi nolaižas lejā no koka, lai mazliet uzēstu zemi minerālvielu krājumu papildināšanas nolūkā, vai pārskrien no koka uz citu koku, turklāt pa zemi šie Austrālijas sliņķi spēj pārvietoties itin žirgti.
Pieaudzis koala dienā apēd līdz 400 gramiem lapu.
Bet viņam nākas būt ļoti izvēlīgam, jo eikaliptu lapās ir ne tikai tās vielas, kas padara viņus smaržīgus kā konfektes, – tur ir arī vielas, kas pazemina asinsspiedienu, ķermeņa temperatūru un atslābina muskuļus. Ja šādas vielas uzņem par daudz, sekas var būt bēdīgas. Piemēram, klūdziņu eikalipta jaunajos dzinumos mēdz būt vairāk zilskābes nekā nobriedušākos. Dabā koalas no šādiem jauniem dzinumiem var izvairīties, sākot ēst kaut ko citu, bet zoodārzos tiem iesākumā centās dot pašus svaigākos dzinumus, un rezultāti bija bēdīgi.
Cik vienkārša ir visa pārējā apiešanās ar šiem lāčsomaiņiem, tik sarežģīta ir viņu barošana. Piemēram, Vācijā Duisburgas zoodārzā, koalu sekmīga turēšana iespējama tikai tāpēc, ka divreiz nedēļā no Floridas ar lidmašīnu tiem atved simt kilogramu svaigu eikaliptu lapu. Ja ir īstie eikalipti, neko citu koalām nevajag. Ne velti šiem dzīvniekiem dots vārds «koala», kas Jaundienvidvelsas iezemiešu valodā nozīmē – «nedzert».
Tikai jāņem vērā, ka katrā vietā auguši koalas ēd citu sugu eikaliptus, tāpēc no dažādiem reģioniem vestus koalas nav ieteicams miksēt kopā vienā zoodārzā – tad izbarošana kļūs neiedomājami sarežģīta.
Atskaitot ēdināšanu, nelielas problēmas var sagādāt arī koalu asie nagi – ar tiem tomēr jābūt uzmanīgam. Citādi slinkais lapgrauzis ir pilnīgi nekaitīgs un draudzīgs.
Nebrīvē viņš var nodzīvot virs desmit gadiem. Pirmos koalas zoodārzā sekmīgi sāka turēt tikai 1920. gadā Sidnejā. Ārpus Austrālijas tie joprojām ir retums. Vācijā pirmais zoodārzs, kurš apmeklētājiem demonstrēja koalas, bija Berlīnes zoodārzs 1994. gadā.
Latvijā eikalipti pagaidām neaug, tātad nekā tāda, ar ko barot koalas, te nav. Vienā ziņā labi, ka tā, jo, ja tik dedzīgai kūlas dedzinātāju tautai rastos iespēja dedzināt arī sausus eikaliptus, no dedzināšanas nekas viņus neatturētu, pat ja katrā kokā sēdētu brēcošu koalu bariņš. Kūlas dedzinātāju sabiedrībā koalas dzīvot nevar.
