Ķīselis ar skumjo skatienu — astoņkājis

Ja man būtu tik lielas un skumjas acis kā astoņkājim, es meitenēm patiktu arī tad, ja man nebūtu astoņu roku, ar kurām es viņas varētu apkampt kaislīgāk nekā indiešu dievs. Ja man būtu astoņas rokas kā astoņkājim, es strādātu vēl vairāk – arī tad, ja man nebūtu tik eleganta reaktīvā dzinēja, kādu daba devusi astoņkājiem, lai padarītu viņus krietni pārākus par saviem lēnīgajiem radiniekiem gliemjiem. Ja man būtu tāds reaktīvais dzinējs, es būtu neatkarīgs no naftas cenām pasaulē arī tad, ja man nebūtu triju siržu, kas astoņkājim ļauj tik enerģiski kustēties. Ja man būtu trīs sirdis kā astoņkājim, es meitenēm zvērētu mīlestību ticamāk nekā aktieris astotajā dublī arī tad, ja mana sejaskrāsa pie melošanas mainītos tikpat ļoti, kā mainās astoņkāja krāsa atkarībā no tā, vai viņam gribas noslēpties vai panākt, lai mātīte pamana, ka viņš grib viņu mīlēt, un lai priekšlaikus neapēd savu potenciālo bērnu tēvu. Un, ja es būtu Latvijas politiķis, man nebūtu lielāka pagodinājuma kā tikt klasificētam par astoņkāju kārtas pārstāvi, jo tas nozīmētu, ka tieku uzskatīts par dižciltīgu radījumu, kuram no dabas lemts valdīt pār citiem.

Par ko ir runa? Par to, ka astoņkāji ir vieni no tām būtnēm, kurām ir zilās asinis, bet tās, kā zināms, tiek uzskatītas par dižciltības pazīmi.

Baltijas jūra – par saldu

Diemžēl mums ar zilajām asinīm ir švaki ne tikai politiskajā elitē, bet arī tajā vidē, kur varētu dzīvot tie astoņkāji, kurus netur aizdomās par piederību mafiozām struktūrām. Baltijas jūra viņiem ir ne tik daudz par aukstu, cik par saldu. Astoņkājiem nepieciešams daudz lielāks sāļums. Tāpēc latviešu priekšstats par astoņkājiem arvien vēl ir pietiekami izplūdis un pastarpināts, lai mēs šajā jēdzienā varētu ietilpināt visu, sākot ar jau minēto mafiozumu un beidzot ar slaveno Imanta Kalniņa un viņa brāļa Vika dziesmu Astoņkājis no izrādes Princis un ubaga zēns, kurā astoņkājis iemieso cerības tikt vaļā no glumo bandas: «Katru mīļu brīdi dievu lūgsim, lai nāk ātrāk astoņkāju gads!»

Citi lasa

Estere Jansone

Sports

Šipkēvics noskrien savu līdz šim garāko krosu un dalās vērtīgās atziņās

Ziņu aģentūra LETA

Sports

Kāds ir patiesais iemesls, kāpēc LTV atlaida Anatoliju Kreipānu?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Protams, kopš latvieši vairs nedzīvo aiz dzelzs aizkara, viņi astoņkājus var ieraudzīt gan dienvidzemju ūdeņos un zivju tirgos, gan restorānos garšīgi pagatavotā veidā, gan arī mūsu pašu veikalos.

(Padomju laikā šo iztrūkumu daļēji kompensēja astoņkāju tuvākais radinieks kalmārs, konservētā veidā radīdams gan aktīvu cienītāju, gan noliedzēju pulkus. Atceros, kā reiz kalmāru konservi mums bija paņēmušies līdzi uz slēpošanas izbraucienu Milzkalnē un, kad atceļā elektriskā vilciena vagonā tos atvērām, lai ēstu, vairāki pasažieri no tuvākajiem soliem žigli pārsēdās tālāk.) Tomēr arī šodien, ja vien neesi aktīvs nirējs, dzīvus astoņkājus iznāk redzēt tikai televīzijā. Lai gan astoņkāju lielākā daļa nebūt nav lielu izmēru dzīvnieki, tomēr akvārijos tie nav pārāk izplatīti. Iemesli ir divi: pirmkārt, viņu labsajūtai nebrīvē ir nepieciešami diezgan grūti nodrošināmi turēšanas apstākļi, otrkārt, astoņkāji ir pietiekami gudri, lai neuzmanīgākam turētājam radītu dažādus nepatīkamus pārsteigumus.

Jūras primāti

Astoņkāji ne velti tiek dēvēti par jūras primātiem. Kopā ar saviem tuvākajiem radiniekiem kalmāriem un sēpijām tie evolūcijas gaitā ir tik ļoti attīstījušies un ir tik grūti iedomājami kā gliemju radinieki, ka viena no populārākajām tēmām, kas tiek apspēlēta fantastiskos romānos un filmās, ir galvkāju (tā sauc to molusku klasi, kurai pieder visi minētie radījumi kopā ar dažām mazāk populārām grupām, piemēram, vampīrastoņkājiem, kā nautilīdiem, kas arī atrodas uz izmiršanas robežas) evolūcijas turpinājums līdz saprātīgu būtņu līmenim, radot konkurenci mūsu civilizācijai.

Parasti šajās filmās taustekļaini briesmoņi cīnās ar cilvēkiem. Diez vai ir vēl kāds dzīvnieks, kura veidolā cilvēkam sevi iztēloties būtu grūtāk nekā ķīselim līdzīgais astoņkāja ķermenis, kura vienīgais mums saprotamais elements ir lielās acis. Starp citu, uzbūves ziņā tās tiešām ir ļoti līdzīgas cilvēka acīm.

Palika jūrā

Ko var zināt – ja astoņkāju senči pa nopietnam būtu izlēmuši doties iekarot sauszemi tajos tālajos laikos, kad cilvēku uz tās vēl nebija, varbūt šodien filmu industrija darbotos pēc citiem principiem: biedētu astoņkāju publiku ar šausmenēm, kurās taustekļainajai civilizācijai uzbrūk divkājaini radījumi, kuri slepeni evolucionējuši astoņkājiem pārāk aukstās vai pārāk sausās zemeslodes vietās un nu mēģina iekarot viņu iecienītās mitrās un auglīgās piekrastes.

Taču acīmredzot jūrās astoņkāji jutās pietiekami labi, lai līstu laukā nemīlīgajā sauszemē, un tā nu viņus apsteidza acīmredzami neveiklāki radījumi ar mazāku kāju skaitu, turklāt daži no viņiem pēc kāda laika atgriezās atpakaļ okeānā un pārtapa astoņkāju – nē, pareizāk sakot, kalmāru niknākajos ienaidniekos kašalotos. Tomēr pavisam atmest astoņkājfilmu veidotāju iztēles sakaru ar reālo dzīvi nevar. Okeānu dzīles joprojām ir samērā maz izpētītas, no lielajiem dziļumiem ik pa laikam izvelk dzīvniekus, kurus zinātne vēl nav aprakstījusi, tātad – kas to lai zina – varbūt daudzu kilometru dziļumā arī ir kādi civilizēti astoņkāji, tikai tie eksistē tik liela spiediena apstākļos, ka, izvilkti laukā, pārvēršas bezveidīgā masā, tāpēc stāties ar mums kontaktā nevar.            

Neļauj sevi vārīt

Astoņkāju uzbūve ir tik sarežģīta, ka aprakstīt to tautasdziesmas skaidrībā ir gandrīz neiespējami. Viņi skaitās kurli un neatšķir krāsas, toties labi atšķir kontrastu un ir apveltīti ar tādu maņu, kādas mums nav, – taustes, ožas un garšas apvienojumu.

Daži eksperimenti turklāt ļāvuši izvirzīt pieņēmumu, ka astoņkāji sevi neuztver kā atsevišķu būtni, taču tas netraucē viņiem aizrauties ar televīziju. Tiesa, tikai tādu, kuras ātrums ir vismaz 50 kadri sekundē. Tad astoņkāji labi atšķir, kas tiek rādīts: ieraudzījuši ekrānā krabi, viņi metas tam virsū niknāk nekā dažs labs Kas notiek Latvijā? skatītājs politiķiem. Ieraudzījuši citu astoņkāji, viņi mēģina no tā noslēpties vai to nobiedēt. Turpretim ekrānā redzama plastmasas pudele eksperimenta laikā uztrauca tikai tos astoņkājus, kuri šādu priekšmetu redzēja pirmoreiz, bet arī viņi drīz vien pudelēm vairs nepievērsa uzmanību. Tātad vienā ziņā astoņkāji ir gudrāki par dažu labu cilvēku, kurš joprojām nespēj samierināties ar to, ka plastmasas pudeles turpmāk būs neatņemams Latvijas dabas elements arī tad, ja katram talkotājam būtu astoņas rokas.

Lai gan astoņkāji elpo ar žaunām, turklāt ciena svaigu ūdeni (šis ir viens no iemesliem, kāpēc viņus ir grūti turēt), viņi diezgan ilgi var izdzīvot arī uz sauszemes.

Nokļuvis uz sauszemes, astoņkājis vienmēr zina, kurā virzienā ir jūra, un dodas šajā virzienā tik apņēmīgi, ka, šķiet, pat ugunssiena viņu neapturēs.

Ūdeni astoņkājis glabā mantijas dobumā, un ar tajā esošajām skābekļa rezervēm dažām astoņkāju sugām pietiek vairākām stundām, bet dažreiz zvejnieki pat konstatējuši, ka laivas dibenā nosviesti astoņkāji ir dzīvi vēl pēc divām dienām.

Būdams veikls kāpelētājs, astoņkājis spēj izlīst cauri ļoti šaurām vietām un ar saviem taustekļiem izstrādāt dažādus jokus. Reiz Kalifornijā kāda astoņkāju mātīte ne tikai atvēra ventili, bet arī pārlika šļūteni, applūdinot visu akvāriju ēku. Bet amerikāņu zoologs Pauls Barčs stāstījis, ka reiz zvejnieki noķēruši pusmetrīgu astoņkāji un gribējuši to izvārīt un apēst. Ielikuši astoņkāji katlā, iekūruši uguni, un tad pavārs uz brīdi no katla novērsis uzmanību. Kad viņš atkal pievērsies katlam, tā vāks bijis vaļā un astoņkāja iekšā vairs nav bijis. Bēgli atrada uz mājas jumta – izlīdis no katla, tas devies augšup pa dūmvadu un tikai uz jumta bijis spiests konstatēt evolucionāro nolemtību: kam lemts rāpot, tas nelidos…

Vēlies turēt astoņkāji? Viegli nebūs!

Astoņkāju turēšana nebrīvē ir pārdzīvojusi vairākus modes viļņus (pēdējais ir indīgo astoņkāju vilnis). Tam, kurš vēlētos astoņkāji mājās, jāapzinās, ka viegli nebūs. Ja tava pieredze akvārija kopšanā nav lielāka par pirmajām beigtajām zivtiņām, nekādā ziņā nemēģini ķerties pie astoņkāja!

Kas nepieciešams, lai turētu parasto astoņkāji Octopus vulgaris:

• akvārijā jābūt nepārtrauktai aerācijai, kā arī mehāniskajam, bioloģiskajam un ķīmiskajam filtram, jo astoņkājiem nepieciešams tīrs ūdens. Jāņem gan vērā, ka arī caur filtriem astoņkāji mēdz bēgt prom;
• akvārija tilpumam jābūt vismaz 350 litri, tas nedrīkst atrasties tiešos saules staros;
• akvārijā jābūt alai vai vismaz materiāliem, no kuriem astoņkājis var izveidot alu, jo viņiem patīk ielīst visādās slēptuvēs. Reiz kāds ūdenslīdējs, apskatot nogrimušu kuģi, bijis ļoti pārsteigts, kad kādā kajītē ieraudzītās bikses pēkšņi sākušas skriet prom – izrādās, tajās bija iemitinājies astoņkājis;
• kā jau plēsīgam dzīvniekam astoņkājim jādod dzīvas zivis, krabji vai garneles, arī mīdiju gaļa. Dažus astoņkājus var iemācīt ņemt ēsmu no pincetes. Neapēstā pārtika laikus jāizvāc. Tā kā pieaudzis astoņkājis jābaro reizi dienā, būs ko norauties;
• vēl arī jāatzīmē, ka astoņkāju vecumu grūti precīzi noteikt: daži mazo sugu līdzīga izmēra pārstāvji tikpat labi var izrādīties gan pieauguši, gan bērni;
• parasto astoņkāji nav ieteicams turēt kopā ar citiem astoņkājiem, jo tas ir agresīvs;
• akvārijam jātuvojas lēni, lai nepieradināts astoņkājis neizšļāktu savu tinti. Ja tas tomēr noticis, jāapmaina viss ūdens;
• parasto astoņkāji var iemācīt ēst no rokas, taču viņš var arī iekost.

Modē indīgie

Bīstamākie gan ir daži citi astoņkāji. Piemēram, tenisa bumbiņas lieluma Hapalochlaena ģints astoņkāji, kuri savvaļā mīt Klusā okeāna rietumu piekrastē. Savu spilgti zilo riņķu dēļ tie ir kļuvuši par vienu no iecienītākajiem akvāriju objektiem Taizemē, kaut arī šo astoņkāju sakosts cilvēks pēc minūtes jau ir beigts. Diemžēl tad, kad zilriņķu astoņkājis ir mierīgs, riņķi neparādās. Ja tos grib redzēt, astoņkājis jāsakaitina. Brīvā dabā tas viegli sajaucams ar divu līdzīgu sugu astoņkājiem, kas ir nekaitīgi cilvēkam.

Paņemts rokās vai palaists rāpot pa ķermeni, Hapalochlaena var iekost ar knābi, kas atrodas tajā vietā, kur sanāk kopā taustekļi. Pirmais šāds kodiens ar letālu iznākumu tika fiksēts 1963. gadā. Lai gan tagad ir izgudrota pretinde, no desmit sakostajiem astoņi mirst, jo zilriņķu astoņkāja inde iedarbojas tik ātri, ka pretindi parasti nepagūst ievadīt. Tāpēc, ja tomēr esi nolēmis gūt asas izjūtas, turot mājās zilriņķu astoņkāji, rokās to labāk neņem – var iznākt vēl sliktāk nekā ievēlot astoņkāji pašvaldībā.