Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vizītkarte
- Latīniski – Elytrigia repens (arī Agropyron repens, Elymus repens).
- Pieder graudzāļu dzimtai.
- Daudzgadīgs 30–70 cm augsts lakstaugs.
- No šīs ģints Latvijā sastopama vēl retā doņu vārpata.
- Plakanas, raupjas, lineāras lapas.
- Ziedkopa – gara vārpa.
- Ļoti spēcīgi, ložņājoši sakneņi.
- Sastopama ļoti bieži.
Jaudīgi vairojas
Ložņu vārpata ir sena dārzkopju naidniece gan Latvijā, gan citur pasaulē, jo tā ir audzelīga un invazīva. Vārpata ir grūti iznīdējama, jo garie sakneņi veido blīvu tīklu, kas mēdz apvīties arī ap citu augu saknēm, bet jaunajiem sakņu dzinumiem ir ass gals, kas ļauj vēl labāk urbties caur augsni. Turklāt vārpata ir izdzīvotāja – tā zeļ un plaukst gan skābās, gan neitrālās, kaļķainās un pat sāļās augsnēs, pacieš visdažādākos klimatiskos apstākļus un jaudīgos sakneņus zem zemes dzen no agra pavasara līdz vēlam rudenim.
Vārpatas virszemes daļa ir kā aisberga virsotne, jo tā ir krietni mazāka par apakšzemes sakņu sistēmu.
Augs lielākoties izplatās ar sakneņiem, un sēklām ir daudz mazāka nozīme.
Bērnībā vārpatu parasti pamana divu iemeslu dēļ. Neuzmanīgi noskrienot garām, asās lapas var atstāt sārtu strīpu uz stilbiem, bet, starp īkšķiem stingri nospriegojot vārpatas lapu un tajā iepūšot, atskanēs spalga svilpiena skaņa.
Latvijā vārpatai kā populāram augam ir daudz nosaukumu – ciesa, cūkzari, vārpatājs, vārpis, cērpju zāle un citas variācijas.
Sugas latīniskais nosaukums repens nozīmē ložņāt, un tāda ir vārpatas daba.
Kafijas aizstājējs
Tiek uzskatīts, ka suņi un kaķi vārpatu meklē, lai ārstētos, kad ir apslimuši.
Jaunos, vitamīniem un bioloģiski aktīvām vielām bagātos asnus pavasaros labprāt grauž arī citi mājdzīvnieki un savvaļas zvēriņi. Taču tikpat vērtīgs šis augs ir cilvēkiem. Vārpatas sakneņos atrasti polisaharīdi inulīns un triticīns, gļotvielas, cukuri, glikozīdi, saponīni, askorbīnskābe, karotīns, organiskās skābes un nedaudz ēterisko eļļu, un daudz vērtīga ir arī auga virszemes daļās.
Sakneņos ir augsts cukura un cietes saturs, tāpēc tos var žāvēt un izmantot kulinārijā.
Samaltam sakneņu pulverim ir saldena garša, un to kā ļoti veselīgu piedevu var pievienot maizes mīklai, pankūkām, zupām, sautējumiem, smūtijiem un citur. Sakneņus vārot, var iegūt sīrupu, bet izkaltētus var lietot kā kafijas aizstājēju.
Žāvē un samaļ
Sakneņus izrok vēlu rudenī vai agri pavasarī, kad augs tajos uzkrājis vērtīgās vielas. Rūpīgi nomazgā, sagriež pāris centimetru garos gabalos, nedaudz apvītina, tad izklāj labi vēdināmā vietā un žāvē. Kaltēt var krāsnī vai žāvētājā, palaikam apmaisot, jākaltē, līdz saknītes viegli lūst. Žāvētos sakneņus var sablendēt vai samalt kafijas dzirnaviņās. Var arī lietot novārījumiem un uzlējumiem.
Ja dārzā traucē
Vārpatu izskaušana prasa ilgu un rūpīgu ravēšanu, un svarīgi, cik vien iespējams, izlasīt no augsnes saknes un to fragmentus. To nomākšanai dobēs var izmantot mulču.
No farmakoloģes profesores Vijas Eniņas padomiem
Ložņu vārpatu izmanto pret vielmaiņas traucējumiem, asins attīrīšanai, ārstējot osteohondrozi, podagru un reimatismu, tā tonizē organismu un padara to noturīgāku pret stresu un pārslodzi, nostiprina asinsvadus. Tautas medicīnā sakneņus iesaka anēmijas, rahīta, plaušu slimību, urīna aiztures, aknu un žultspūšļa slimību, reimatisma, podagras, ādas izsitumu ārstēšanā. Novārījums efektīvs arī dažādu tūsku un pietūkumu mazināšanai. Lieto uzlējumu, novārījumu, sakneņu pulveri vai svaigu virszemes daļu un sakņu sulu.
