Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Epilepsija saīsina dzīvnieka mūžu. Pēc lēkmes viņam sāp muskuļi, pēc ilgstošas lēkmes, iespējams, moka galvassāpes. Bieža lēkmju atkārtošanās smadzenēs lēnām rada neatgriezeniskas izmaiņas. Uzreiz gan tās nav jūtamas.
Kā izpaužas epilepsija
- Ar smadzeņu darbības izraisītām krampju lēkmēm un samaņas zudumiem (taču dzīvnieks var arī nezaudēt samaņu).
- Suns vai kaķis nokrīt gar zemi, ķermenis raustās krampjos, pa muti nāk putas.
- Parasti lēkme turpinās nepilnu minūti vai dažas minūtes. Taču lēkmes var būt arī ilgstošas – piecas vai desmit minūtes. Mēdz būt pat ļoti ilgstošas lēkmes – pusstundu vai pat stundu un tādu lēkmju intensitāti ir grūti mazināt pat ar medikamentu palīdzību.
- Lēkmes var atkārtoties reizi mēnesī, divos vai trijos mēnešos, arī krietni retāk. Par biežām lēkmēm tiek uzskatītas tādas, kas atkārtojas reizi divos mēnešos un biežāk.
- Ja lēkme ir ļoti ilgstoša, tā dzīvniekam var beigties arī letāli (visbiežāk tas saistīts ar audzējiem smadzenēs).
Ja lēkmes kļūst pārāk ilgstošas un mokošas, konsultējoties ar veterinārārstu, ir vērts apsvērt jautājumu par dzīvnieka eitanāziju.
Kas to izraisa
Epilepsija ir smadzeņu darbības traucējums jeb bioķīmisku procesu rezultātā radies smadzeņu šūnu (neironu) pārmērīgs uzbudinājums, kura izlādes laikā notiek lēkmes.
Epilepsija var būt gan iedzimta, gan dzīves laikā iegūta saslimšana.
To var izraisīt vairāki iemesli iemesli:
- apasiņošanas traucējumi smadzenēs;
- audzēji smadzenēs vai galvas kaulos;
- epilepsija var būt arī kādas citas saslimšanas simptoms – dažkārt viens no cēloņiem mēdz būt hormonu darbības disbalanss;
- lēkmes var izraisīt arī galvas traumas, vielmaiņas problēmas vai organisma individuāla reakcija uz kādu vielu vai smakām;
- arī dzīvnieka organismā lielā koncentrācijā esošu parazītu toksīni var izraisīt epileptiskas lēkmes.
Taču 80 % gadījumu dzīvniekiem tiek konstatēta tā saucamā idiopātiskā epilepsija, kuras cēloņi nav zināmi.
Kaķi ar šo kaiti sirgst daudz retāk nekā suņi.
Grūti atklāt, grūti ārstēt
Šo kaiti atklāt un diagnosticēt nav viegli, jo lēkmes var nebūt biežas un saimnieks ne vienmēr šādos brīžos ir klāt. Turklāt parasti mediķiem diagnoze jānosaka, paļaujoties vien uz dzīvnieka saimnieka novērojumiem un simptomu atstāstījuma. Dažkārt saimnieks tikai pēc ilgstošas iztaujāšanas atceras, ka vairākkārt redzējis, ka mājā ir aizdomīgi piesiekalots kāds istabas stūris (liels daudzums siekalu gan parasti rodas, ja lēkme ir bijusi ilgstoša).
Krītamo kaiti dzīvniekiem ārstē, ja lēkmes kļūst biežas. Uzskats, ka ķeršanās pie medikamentiem epilepsijas ārstēšanai ir pēdējais salmiņš, jo zāles izraisa neatgriezenisku ietekmi uz aknām, ir maldīgs. «Jebkuram medikamentam ir blakusparādības, taču uzskatu, ka epilepsijas ārstēšanā izmantoto medikamentu ietekme uz aknām nav ievērojama. Epilepsiju ārstē ar humānās medicīnas medikamentiem, visbiežāk izmantojot barbiturātu grupas preparātus. Tautas valodā tās sauc par miega zālēm, taču miega efektu šīs zāles dzīvniekam neizraisa. Uzkrājoties organismā, tām ir pretkrampju iedarbība,» skaidro veterinārārsts.
Kad trako hormoni
Nereti, novērojot dzīvnieku, atklājas, ka sunim vai kucei lēkmes bieži vien sakrīt ar meklēšanās periodu. Kucēm tieši meklēšanās vai māņu grūsnības laikā, suņiem – ja tuvumā ir kuce, kas meklējas, līdz ar to uzbudinošās smaržas četrkājaino noved līdz epilepsijas lēkmei. Tādā gadījumā epilepsijas cēlonis ir hormonāls disbalanss un visefektīvāk kaite ārstējama ķirurģiski – kastrējot vai sterilizējot četrkājaino.
Kā iemācīties sadzīvot ar epilepsiju
Pilnībā šo saslimšanu iespējams izārstēt tikai tad, ja zināms epilepsijas cēlonis un to iespējams novērst. Ja nav, lietojot medikamentus, ar epilepsiju var iemācīties sadzīvot.
Sadzīvošanu ar šo kaiti gan apgrūtina fakts, ka šīs zāles ir īpašās uzskaites medikamentu grupā un dažkārt ir grūti nopērkamas. Taču, ja dzīvniekam lēkmes atkārtojas bieži, zāles ir jālieto nepārtraukti.
Starp lēkmēm četrkājainajam epileptiķim nav nepieciešami ierobežojumi ne ēdienkartē, ne dzīvesveidā (ja saslimšanas cēlonis nav konstatējams – nav arī novēršams). Arī pats dzīvnieks drīz vien pēc lēkmes ir tikpat dzīvespriecīgs un aktīvs kā parasti.
Dažkārt, labi pazīstot savu mīluli un viņa dabu, saimnieks var iemācīties prognozēt lēkmes tuvošanos pēc uzvedības. Tiesa, to nevar prognozēt pirmajā un pat ne trešajā reizē. Ja vien saimnieks ir uzmanīgs un cenšas ievērot un atcerēties apstākļus, kādos mīluli piemeklējušas lēkmes, tās var iemācīties prognozēt apmēram pēc gada.
Dažiem suņiem un kaķiem lēkmes var sakrist ar kādiem emocionāliem pārdzīvojumiem – bailēm, uzbudinājumu.
Dzīvniekiem (tāpat kā cilvēkiem) viesiem nav vienādi stabila nervu sistēma. Un četrkājainajam ar nestabilāku nervu sistēmu epileptisku lēkmi var izraisīt arī augumā lielāka dzīvnieka uzbrukums, sveša suņa riešana, kāds troksnis, piemēram – salūts.
Arī mediķis cēloņus var atrast tikai ar saimnieka līdzdalību – pateicoties suņa vai kaķa īpašnieka vērīgumam un sava mīluļa novērojumiem. Jo nekādu speciālu izmeklēšanas metožu šīs saslimšanas diagnosticēšanai veterinārijā nav. Šī ir ļoti maz izpētīta slimība.
Ko darīt lēkmes laikā
- Pārliecinies, ka tuvumā nav asu un bīstamu priekšmetu!
- Saimnieks suņa vai kaķa stāvokli var atvieglot, krampju raustīto ķermenīti pasargājot no mēbeļu asajiem stūriem un pārvietojot to telpas vidū.
- Pat ja redzams, ka suns vai kaķis lēkmes laikā traumē mēli, lauzt vaļā krampjos savilkto žokli nav mērķtiecīgs pasākums. Starp slimnieciņa zobiem neko nevajag ievietot!
Pēc lēkmes
- Jārēķinās, ka dzīvniekam pēc lēkmes var būt neadekvāts uzbudinājums – viņš var nepazīt saimnieku. Ja, piemēram, suns pēc dabas ir agresīvs, tuvojies viņam uzmanīgi, jo atgūstoties pēc lēkmes dažas minūtes viņš var kļūt bīstams.
- Ja suns (vai kaķis) pēc dabas ir nervozs, dažas minūtes pēc lēkmes tam var būt orientēšanās traucējumi pazīstamā telpā.
Epileptiķu riska grupā ietilpst:
- Aitu suņi – gan vācu, gan Austrālijas, gan Beļģijas
- Bīgli
- Bokseri
- Īru seteri
- Kolliji un borderkolliji
- Kokerspanieli
- Sanbernāri
- Sibīrijas laikas
- Takši
- Zelta retrīveri, labradori
