Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
1
-
0
-
0
-
Kurš ir kurš?
Kā telpaugu krietni biežāk pie mums audzē neīsto jūras sīpolu (Ornithogalum caudatum) jeb astaino baltstarīti. Savukārt īstais jūras sīpols jeb jūras urgineja (Urginea martitima) ir maz izplatīts kā telpaugs, jo tas ir ļoti indīgs – literatūrā minēts, ka, cilvēkam apēdot 2,5 gramus īstā jūras sīpola, iznākums var būt letāls. Tāpēc, piemēram, botāniskajā dārzā īstais jūras sīpols pat nav izlikts apmeklētājiem pieejamā attālumā.
Būtiski, ka abi jūras sīpoli ir diezgan līdzīgi pēc skata. Lai tos varētu droši atšķirt vienu no otra, jāgaida ziedēšanas laiks, jo ziedi gan abiem ir ļoti atšķirīgi. Neīstajam jūras sīpolam lapas tikpat kā nekad nenokrīt, tas zaļo visu gadu. Savukārt īstajam jūras sīpolam gan ir miera periods, tas nomet visas lapas un šajā laikā nav diez ko izskatīgs. Arī zieds ir krietni iespaidīgāks, ar ļoti gadu ziedkātu.
Arī lapojums atšķiras – īstajam jūras sīpolam lapas slejas augšup līdzīgi kā, piemēram, tulpei, bet neīstajam lapas no sīpola ir tādas kā atliekušās, īpaši vecākās. Tas gan nenozīmē, ka lapas būtu ļenganas – nē, drīzāk tās ir sukulentiem līdzīgas, pabiezas, taču garas un tāpēc arī noliekušās.
Dabā un istabā
Jūras sīpola dzimtene ir Vidusjūras apgabals – kalnu rajonos pie ūdeņiem. Īstajam jūras sīpolam dabā ir izteikts miera periods, un jūras tuvums nodrošina šo ritmu – ir lietavas, paisums un palu ūdeņi, tad atkal sausuma periodi.
Kā telpaugu astaino baltstarīti audzē podā, un sīpols atrodas virs zemes, tikai aptuveni viena ceturtdaļa vai piektdaļa ir zem augsnes. Neīstie jūras sīpoli kopš seniem laikiem ir iecienīti gan istabās, gan kā kāpņutelpu augs – jūras sīpols labi pacieš karstumu un tikpat labi arī vēsumu, piedod neapliešanu un pārlaistīšanu, tam nav nekas iebilstams pret kādu caurvēju. Sliktākos apstākļos augs, visdrīzāk, neziedēs, taču citādi visas nebūšanas pacietīs labi.
Sīpolu nedrīkst iestādīt substrātā par dziļu, tam lielākoties jābūt ārā no augsnes.
Jūras sīpolam vajadzīga ļoti caurlaidīga un netrekna, pat pieticīga augsne, lai neteiktu – smiltis un akmeņi. Ja augsni gatavo pats, lūk, recepte: lapu zeme, velēnu zeme, smilts un sīki sasistas ķieģeļu lauskas vienādās daļās.
Vairsīpoliņi pavairošanai
Neīstajam jūras sīpolam vairsīpoliņi veidojas, ka biezs – gan uz paša sīpola, gan uz tā pamatnes. Viens uz otra, čupu čupām! Savukārt īstajam jūras sīpolam vairsīpoliņi veidojas uz pusi, ja ne vēl mazāk. Bet pavairot ar vairsīpoliņiem var abus jūras sīpolus – sīkos sīpoliņus noņem no mātes auga, liek uz sagatavota substrāta un gaida, līdz tie apsakņosies.
Kā lietot ārstniecībā?
Īstais jūras sīpols (INDĪGS!)
Īstais jūras sīpols jeb jūras urgineja ir indīgs augs, jo tajā atrodas ļoti specifiska bioloģiski aktīvo vielu grupa, ko izmanto kardiotoniskajiem jeb sirds glikozīdiem. Šīs aktīvās vielas satur arī uzpirkstītes un maijpuķītes. No vienas puses, kardiotoniskie glikozīdi uzlabo sirdsdarbību, no otras – tie organismā kumulējas (pakāpeniski uzkrājas), un vienā brīdī uzkrātā deva var sasniegt kritisko robežu, un sirds var apstāties. Tāpēc īsto jūras sīpolu labāk vispār nelietot uz savu galvu!
Īstajam jūras sīpolam ir divas varietātes – baltā un sarkanā. Tā dēvētajai baltajai varietātei, kas savvaļā aug galvenokārt Vidusjūras reģiona valstīs Eiropas pusē, iekšējās sulīgās zvīņlapas ir baltā vai viegli iedzeltenā krāsā. Ziediņiem ir zaļganas svītriņas. Savukārt sarkanajai varietātei zvīņlapas ir sarkanīgas un ziediem sarkanas svītriņas, un šis augs vairāk sastopams Vidusjūras apgabalā Āfrikas dienvidu daļā.
Indīgas ir abas varietātes, bet cilvēki tās izmanto dažādi – balto varietāti medicīnā (pārsvarā homeopātijā), bet sarkano izmanto grauzēju (žurku, peļu u. c.) indēšanā. Literatūrā minēts, ka žurkām sarkanā urgineja ļoti garšo, turklāt noindēšanai vajadzīga ļoti niecīga deva. Interesantākais ir tas, ka žurka, kas saēdusies urgineju, gan nomirst, taču nesapūst, bet gan mumificējas.
Neīstais jūras sīpols
To audzē daudz un plaši, un jau ļoti sen izmanto arī ārstniecībā, taču nevarētu teikt, ka šis augs ir pilnīgi nekaitīgs. Zināms, ka ar astaino baltstarīti ārstē gan sirdi, gan, piemēram, kuņģa čūlu, jo augā ir arī ļoti daudz gļotvielu un polisaharīdu, kam piemīt sedzoša, aizsargājoša iedarbība. Tomēr arī neīstais sīpols satur minētos kardiotoniskos glikozīdus, tikai krietni mazākās devās un mazliet citādus nekā īstais jūras sīpols. Lai vai kā, iedarbība uz sirdi piemīta arī šim, tāpēc ar iekšķīgu lietošanu jābūt ļoti piesardzīgiem!
- Kuņģa čūlas dziedēšanai
Šajā diezgan senajā receptē var izmantot ne tikai lapas, bet visu augu, proti, sīpolu un lapas. Dara tā: izceļ augu no poda, noslauka zemi, mazliet noskalo, noņem ārējās zvīņlapas (atstāj tikai sulīgās) un apgriež saknes. Tad sīpolu un lapas sasmalcina (visērtāk tas izdarāms gaļas maļamajā mašīnā) un iegūto masu samaisa ar medu (1:1), un pielej arī pudeli kagora tipa vīna. Kādu nedēļu notur tumšā vietā, ik pa laikam saskalinot, tad nokāš un dzer pa ēdamkarotei pirms ēšanas.
Vēlreiz atgādinājums – uzmanīgi ar jūras sīpola iekšķīgu lietošanu!
Ārīgi
- Neīsto jūras sīpolu ārīgi var lietot diezgan plaši un salīdzinoši droši – piemēram, dažādu brūču dziedēšanai, kārpu iznīdēšanai. Līdzīgi kā alojei, arī astainajai baltstarītei piemīt spēja mazināt iekaisumus un veicināt dzīšanu. Mazliet jāpiesargās jutīgas ādas īpašniekiem, jo var gadīties, ka no svaigas lapu sulas rodas apsārtums vai teju apdegums. Tādos gadījumos ieteicams sulu atšķaidīt ar ūdeni.
- No lapām mēdz gatavot arī degvīna izvilkumu – ņem vienu aptuveni metru garu lapu, sasmalcina, ieber burkā un aplej ar puslitru degvīna. Burku aizskrūvē un pāris nedēļu (aptuveni 15 dienas) notur, laiku pa laikam saskalinot, lai labāk ievelkas. Izvilkumu izmanto ārīgi, ierīvējot ādā. Noder dažādu sāpju ārstēšanā, piemēram, locītavu sāpju, muguras sāpju u. c. gadījumos. Ar uzlējumu var paskalot arī kaklu, bet tad gan noteikti jāatšķaida ar siltu ūdeni 1:1.
