Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dārza saimnieces
- Guna Skujiņa strādā par vizuālās mākslas skolotāju un šaha treneri Olainē. «Veidojot dārzu, palīdz gan mākslinieciskais skatījums, gan loģiskā domāšana,» viņa saka.
- Gunas mamma Regīna ir pensionēta bioloģijas skolotāja.
«Mamma ar tēti šeit dzīvo jau divdesmit gadu, bet mēs ar dēlu joprojām esam olainieši. Mūsu dārza pievienotā vērtība ir tā, ka ģimenē nav automašīnas – teju katrs stādiņš uz šejieni atvests ar sabiedrisko transportu.
Piektdien pēcpusdienā ar autobusu no Olaines braucam līdz Rīgai, tad pārsēžamies Kandavas autobusā, un, izkāpjot mūsu pieturā, vēl kāds gabaliņš jāpanāk kājām – bieži vien ar iepirkumu maisiem un audziņiem. Svētdienas vakaros ar dēlu mērojam ceļu atpakaļ. Vai nav grūti un neapnīk? Nē, nemaz!» mundri stāsta Guna.
Viņas stāstam pievienojas Regīna: «Arī man lielākā mūža daļa pagājusi Olainē, biju bioloģijas skolotāja, lai gan dziļi sirdī un saknēs esmu latgaliete. Šo īpašumu – pusi mājas – nopirka mana un vīra mamma 1975. gadā. Kad te pirmoreiz atbraucu, nodomāju: nē, es šeit kāju nesperšu, jo māja bija ieaugusi ceriņos un nātrēs. Dārzā auga tikai ceriņš, rabarberu krūms, jāņogu krūms un ērkšķogu krūms – tas arī viss. Bet, tā kā bērni daudz slimoja, bijām spiesti no Olaines vasarās braukt dzīvot šeit, svaigā lauku gaisā – Abava no pagalma ir 20 metru attālumā, bērni visu vasaru peldēja, makšķerēja. Pamazām šo vietu iemīlējām. It sevišķi Guna.»
Un Guna piebilst: «Vispār bija tā! Pirms aptuveni 46 gadiem braucām no Rīgas ģimenes draugu mašīnā uz Kuldīgu, apstājāmies tepat netālu kalna galā.
Mamma izkāpa no mašīnas, skatījās apkārt un teica: «Cik skaisti, kā varētu te dzīvot!» Pagāja daži gadi, un – tas notika! Tā ka jāuzmanās, ko saka.»
Agrāk Gunas vecāki turējuši lopus, audzējuši zemenes, kartupeļus, bet tad pamazām kartupeļu un zemeņu dobju vietā ar laiku sākts veidot daiļdārzu.
«Dažas puķu dobes gar ēdamdārza malu jau bija arī agrāk – man bija ap simt dāliju šķirņu, ap piecdesmit no Rukšāna kunga pasūtītu liliju, īrisu dobe, vēlāk dabūjām klāt arī vairāk zemes… 2003. gadā mācījos Gundegas Lināres kursos, kur guvu daudz jaunu atziņu – vai mēs arī nevarētu kaut ko tik skaistu radīt? Īstais grūdiens veidot smukumdārzu notika mazliet vēlāk Talsos, Puķu draugu saietā. Domāju, ka mīlestība pret puķēm mums ar Gunu ielikta gēnos, jo jau manai mammai savulaik bija skaistākais puķu dārzs apkārtnē,» stāsta Regīna.
Dārzs tāds, kādu to redzam šodien, sācis tapt pirms desmit gadiem, kad Guna, kā pati smejas, divus mēnešus garā vasaras atvaļinājuma laikā vienkārši sākusi rakt un veidot dobes.
«Nākamajā vasarā pieraku vēl pleķīti klāt, un tā palēnām viss veidojās. Vēl pirms diviem gadiem sev kategoriski pateicu: vairs nevienu dobi! Taču tie izrādījās meli, un viss beidzās ar to, ka pagājušajā gadā pasūtīju vairāk nekā pussimt peoniju stādu, un vajadzēja atkal rakt!»
PIRMĀ DOBE
«Kas tik dārzā nav darīts! Kā jau daudzi – izaudzējam augus maksimāli lielus un raujam ārā, jo saprotam, ka neiederas kompozīcijā. Šī ir viena no pirmajām dobēm, kas jau daudzkārt pārvērtusies. Tajā samiksētas vasaras puķes, īrisi, pa kādai hortenzijai. Īpašais akcents – bārbeles ‘Atropurpurea Nana’. Šāds čemuriņš sanāk no trim stādiem,» stāsta Guna.
ROMANTIKA
Rāmos vasaras vakaros sava darba augļus Guna un Regīna izbauda, sēžot zem mežvīteņu ziedu kupenām. Priekšplānā – vecā labā kokveida hortenzija.
GALVENĀ AINAVA
«Kad sākām veidot dārzu, noteikums bija viens – lai ir skaisti. Lai ir gluds zāliens un – lai acīm būtu, kur ieskrieties.
Materiālā rocība nekad nav bijusi liela, bet mūsu dārzs ir pierādījums tam, ka ar darbu var paveikt daudz.
Otrs noteikums – lai nav pērlīšu miskaste ar daudzām mazām dobju pļockiņām un plastmasas rūķīšiem, kā mācījusi Gundega Lināre,» saka Guna. Bet mamma piebalso: «Mēģinām augus sakomponēt tā, lai tie saspēlējas.»
Dobju karkasu veido galvenokārt dažādu sugu kadiķi un citi skujkoki, hortenzijas, spirejas, arī vecās ābeles, bet kompozīcijas papildina ziemciešu stādījumi un Regīnai tik mīļās vasaras puķes. Galvenais ainavas akcents – raibi gaišā ošlapu kļava ‘Flamingo’.
BIŠU DRAUDZENES
Gunai un Regīnai ļoti mīļas ir dzeltenās saulesactiņas – tās dārzā ir pat vairāku šķirņu, pirktas Puķu laukos. «Ļoti naskas uz izsēšanos un ļoti patīk bitēm! Arī krāšņi atsvaidzina ēdamdārza zonu. Patiesībā dārzā liela daļa augu pakārtota bitēm, jo agrāk ar tām aktīvi darbojās tēvs, bet pēdējos gados dravniecību pārņēmis mans dēls Andrejs,» paskaidro Guna.
ĀBELES PAĒNĀ
«Mūsu dārzs būtībā ir kā uz pannas – vasarā saule karsē no visām pusēm, ir maz vietiņu, kur paslēpies, un arī augu ēnmīļu tāpēc mums ir maz. Pērnvasar nolikām zem vecās ābeles soliņu, bet, godīgi sakot, atlika maz brīžu, kad tur pasēdēt. Mans mērķis bija veidot viegli kopjamu dārzu, bet līdz šim katru gadu mājniekiem saku: šogad vēl iespringstam, nākamgad jau būs vieglāk. Bet – nav izdevies!» smejas Guna.
KOŠAIS ZĒNS
«Viņa vārds ir vējmietiņš ‘Roberts’. Tas ir jaunpienācējs mūsu bišu iecienīto augu sortimentā, un bitēm tiešām patīk,» novērojusi Regīna.
BUDLEJA
Krūms tiešām iespaidīga izmēra! Kā novērojušas Guna un Regīna, tā dažu ziemu varot nosalt līdz zemei, bet vasarā vienmēr ataug.
PILNI ZARI PŪCIŅĀM
«Parūkkoki mums ir divi – gaišais un sarkanais. Pēc vasaras lietus no rītiem mirdz kā dimantos! Šiem ir ap septiņiem gadiem. Mīnuss – purpurkrāsas koks lielā salā mēdz apsalt.»
PARĀDES ZONA
Tāds skats sagaida, iebraucot Kalēju pagalmā. Te aug bārbeles, hortenzijas, laimiņi, saulesactiņas, zilpodzes, dienlilijas, pa kādam dekoratīvam sīpolam… Gunas mammai ļoti mīļas ir vasaras puķes – īpaši kalocefāli (kalocefāles? Nezinu – Ilze), samtenes, agerāti, krustaines, cinnijas. Lielāko daļu puķu viņa katru gadu no sēkliņām audzē pati un papildina ar tām krūmu un ziemciešu stādījumus. Dobes Guna un viņas mamma veido pēc formulas: centrā kaut kas lielāks akcentam, apkārt zemākus augus, kombinējot tā, lai vienmēr kaut kas ziedētu.
Labas idejas!
Mežvīna balsts – lai mežvīnam vieglāk kāpelēt pa stabu, ap to aplikts siets, pie kura augam pieķerties.
Gurķu siena – «Vietnē Facebook noskatījām, kā gurķus audzēt uz sieta vertikāli – atliek tikai starp stabiņiem nostiept sietu un gar to stādīt augus. Plusi – aizņem mazāk vietas, ir pārskatāmāk un gurķīši ir tīri. Vislabāk mums patīk šķirne ‘Adam F1'.»
