Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Bailīgums sunim ir ļoti apgrūtinoša īpašība, taču tāpēc vien, ka jauns suņuks ir nedrošs un dažās situācijās izrāda reālas bailes, viņu nav jāsāk sargāt no briesmīgās pasaules iespaidiem, paslēpjot mājās zem dīvāna. Ja saimnieks ir gatavs ieguldīt darbu sava mīluļa socializācijā, pat īstenam zaķpastalam izdosies pārvarēt bailīgumu un izaugt par suni, kas nežmiedz asti kājstarpē katrā kritiskā situācijā.
Kas ir socializācija
Socializācija ir kucēna vai jauna suņa radināšana pie apkārtējās vides un dažādiem stimuliem – dažāda tipa cilvēkiem, trokšņiem, objektiem, apstākļiem. Tas būtiski paplašina dzīvnieka redzesloku, ļaujot tam justies droši un mierīgi ārpus ierastās vides mājās.
Svarīgi ir neļaut dzīvniekam sevī attīstīt bailes un paniku!
Socializēts suns iemācās, ka nav jābaidās no pasaules, lai arī tā ir piesātināta ar lietām, ko viņš nekad agrāk nav redzējis. Taču tāds suns, kas jau agrā bērnībā nav ticis socializēts, vēlāk baidās no visa jaunā – iespaidiem, saskarsmes.
Socializācijas kritiskais periods, kad kucēnam ir ļoti būtiski iegūt pēc iespējas vairāk pozitīvas pieredzes, beidzas apmēram četru mēnešu vecumā. Līdz šim laikam pamatus suņa socializācijai iespējams ielikt visveiksmīgāk un šo atbildību uzņemas gan audzētājs, gan kucēna jaunais saimnieks.
Tiesa, bailīgumu koriģēt ir grūti un, ja šo īpašību kucēns mantojis no saviem senčiem, gēnus vairs samainīt nevar. Taču gan audzētājs, gan jaunais saimnieks var ietekmēt veidu, kādā suns uztver pasauli caur socializāciju. «Patiesībā mājas mīluļu audzināšanā socializācija ir tik nozīmīgs faktors, ka esmu sapratusi – suņus nevar audzēt masveidā, nevar audzēt šķūnī. Sunim ir jāaug mājās, pie cilvēkiem, jo tā ir vide, kur turpmāk mājas mīlulis dzīvos,» uzskata I. Cerbule.
Nereti baiļu cēlonis apvieno gan ģenētisko mantojumu, gan socializācijas trūkumu. Tāpēc profilakses nolūkos, lai izvairītos no suņa bailīguma, zoopsiholoģe iesaka rūpīgi izvēlēties draudzīgu, līdzsvarotu kucēnu no drošiem, līdzsvarotiem vecākiem un censties nepieļaut socializācijas kļūdiņas turpmākajā audzināšanā.
Ejam ciemos pie bailuļa!
Socializācijas pamatu likšanas laiks parasti sakrīt ar kucēna vakcinācijas grafiku, kad mīluļa veselības labad visbiežāk saimnieks viņu tomēr nevēlas vest uz ielas. Kāda ir izeja? Zoopsiholoģe I. Cerbule iesaka šajā laikā ciemiņus, respektīvi, svešiniekus, aicināt uz mājām un – jo vairāk būs dažāda vecuma, dzimuma, izskata ciemiņu, jo labāk!
5 paņēmieni, kā nedrošu kucēnu iepazīstināt ar ciemiņiem:
Pirms viesībām izlaid vienu kucēna ēdienreizi (sirdsmiera labad gan vispirms par to konsultējieties ar veterinārārstu, lai gan patiesībā socializācijas nolūkos nokavēta ēdienreize suņabērnam nekaitēs), lai svešinieku ierašanās brīdī viņš būtu izsalcis.
- Ciemiņiem izdali kucēna sevišķi iemīļotus gardumus un lūdz, lai viņi pabaro kucēnu no rokas.
- Ņem vērā – svešiem cilvēkiem nevajag noliekties un izstieptām rokām mesties kucēnam klāt – tādu ķermeņa pozu suņi uztver kā draudu un jūtīgu kucēnu tas pārbaidīs. Ciemiņiem augums jātur taisni.
- Lai kontaktētos ar kucēnu, ciemiņam (arī tad, ja ciemos ieradušies vairāki cilvēki) jānotupstas vai jāapsēžas uz grīdas, labāk ar sānu pret kucēnu. Ja kucēns ir jūtīgs – respektīvi, baidās no svešinieka, jūtas nedrošs –, ciemiņš jāapsēdina uz grīdas un jālūdz, lai pirmās 15 līdz 20 minūtes viņš kucēnu ignorē.
- Kucēns var ciemiņiem tuvoties, kad pats būs tam gatavs.
- Ciemiņiem paijājot nedrošu kucēnu, roka vispirms jāliek pie zoda vai krūtežas, nevis uz galvas vai muguras.
Jebkurš kucēns jāradina pie tā, ka saimnieks (vēlāk arī ārsts) drīkst aiztikt tam ķepas, ausis, asti, atvērt muti utt. Tas ir vajadzīgs suņa ikdienas kopšanai un veterinārai aprūpei.
Neļauj attīstīt baiļu izjūtu!
Stipra, stabila nervu sistēma būtībā ir suņa līdzsvarotas un adekvātas uzvedības pamats. Ir suņi, kam mirkļa izbīlis ir kā pīlei ūdens – tiek nopurināts un pēc brīža jau aizmirsts. Savukārt citi dzīvnieki vienas reizes pārbīļa bagāžu nēsā līdzi visu mūžu un, draudīgajai situācijai atkārtojoties, krīt aizvien lielākā panikā.
Kinoloģe Anita Mežapuķe uzsver – svarīgi ir neļaut dzīvniekam sevī attīstīt bailes un paniku!
Vispirms gan pašam saimniekam jāizprot, no kā tieši suns baidās, izanalizējot katru situāciju, kurā mīlulis kaut kādā veidā paudis nedrošību, satrūcies, sācis trīcēt, ierāvis asti kājstarpē vai – kas vēl ļaunāk – mucis prom neatskatoties. Tas var būt spējš automašīnas troksnis, atkritumu konteiners pludmalē, cilvēku pūļi, plaukšķenes skaņas, svešu suņu rejas aiz žoga u. c.
Kad baiļu cēlonis noskaidrots, jāsāk ar dzīvnieku strādāt, paturot prātā galvenos bailīguma koriģēšanas pamatprincipus.
Ko saimniekam nevajadzētu darīt:
- strostēt un bārt suni, kurš nonācis stresa situācijā, – tas izraisīs papildu bailes;
- līdzjūtīgi mierināt mīluli un nolīst klusākā vietiņā, kur abiem baidīties kopā, – ja sāksi paijāt nobijušos suni, viņš to uztvers kā uzslavu par savu uzvedību, tādējādi suņa baiļu izjūtas tiks pastiprinātas un attīstītas vēl vairāk;
- bailīgu kucēnu laist vaļā no pavadiņas vietās, kur potenciāli var būt sagaidāmi nepatīkami pārsteigumi, no kuriem mūkot suns var pakļūt zem mašīnas;
- pastaigām izvēlēties tikai klusas, nomaļas vietas vai mežu, it kā saudzējot mīluļa nervu sistēmu – taču tas nav problēmas risinājums;
- likt sunim pārvarēt bailes, pielietojot fizisku spēku un aiz pavadiņas vardarbīgi velkot suni klāt izbīļa objektam.
Saimnieka darbības stratēģija:
- panākt, lai suns pamazām pierod pie bailes iedvesošā objekta vai situācijas, līdz saprot, ka nav no kā baidīties!
Kā to panākt:
- brīdī, kad suns izrāda nedrošību vai satrūkstas, viņa uzmanību vēlams novērst no baiļu izraisītāja, mierīgi sarunājoties ar suni, iesaistot viņu rotaļā, pievēršot uzmanību kociņam, spēļmantiņai;
- pieradināšana notiek, atkal un atkal atgriežoties bailīgajās vietās, pie aizdomīgiem objektiem vai cilvēkiem vai nokļūstot atkārtotās situācijās;
- būtisks uzsvars jāliek uz principu – PAKĀPENISKI UN LĒNĀM!
Ja suņa uzvedībā jūtams progress:
- uzslavē mīluli, pacienā ar gardumiņu! Taču apbruņojies ar pacietību un turpini iesākto, līdz parastajās stresa situācijās četrkājainis kļūst pavisam drošs un par sevi pārliecināts.
Situācijas un risinājumi
- Bailes uz ielas – no sabiedriskā transporta, automašīnu, vilcienu radītajiem trokšņiem.
Risinājums: sākumā ar suni staigā vietās, kur intensīvo satiksmi var vērot pa gabalu, tad – aizvien tuvāk trokšņainajām dzīvas satiksmes ielām un dzelzceļam. Taču pastaigas labāk izvēlēties vietās, kur starp gājēju celiņu un šoseju ir pāris metrus plata zaļā zona. Pēc laika jau var sākt pakāpeniski suni pieradināt pie pastaigām lielpilsētas centrālajās ielās, iziet caur tirdziņiem. - Bailes no privātmāju sētās rejošiem suņiem.
Risinājums: jau kopš mazotnes vest kucēnu uz suņu apmācības laukumu, kur, kinologa uzraudzībā mācoties (un starpbrīžos atpūšoties) grupiņā ar pārējiem četrkājainajiem, bailulis iemācās apjaust, ka starp sugasbrāļiem ir iespējamas ne tikai uzbrūkošas, bet arī draudzīgas un miermīlīgas attiecības. Pastaigām gan sākumā labāk izvēlēties tādus ceļus, kur nikni rejoši suņi ir vismaz metra attālumā aiz žoga. - Bailes no lieliem, nepazīstamiem objektiem.
Risinājums: saimnieks rāda pozitīvu piemēru – pats šim objektam (milzīgs celms, akmens, konteiners, vējā plīvojošs plakāts) tuvojas, pieskaras, aicina arī suņuku tam pienākt klāt (taču ne ar varu!). Mazu kucēnu var paņemt rokās un tuvoties briesmonim kopā. Ja pirmajā reizē pašam suņukam vēl nav drosmes tuvoties biedēklim, tas jāapciemo nākamajā pastaigas reizē. - Bailes no tumsas.
Risinājums: sākumā uz neilgu laiku suni atstāj tumšās telpās mājās. Kad mīlulim pirmā nedrošība pārvarēta, ej pastaigāties mijkrēslī, tad tumšajā diennakts laikā, stingri turot suni pavadā, nesteidzinot un ļaujot apošņāt nepazīstamos priekšmetus. - Bailes no salūtam līdzīgiem trokšņiem.
Risinājums: tuvojoties svētku laikam, pirms kucēna dzīvē pirmā prognozējamā salūta vēlams nodrošināt apstākļus, lai salūta troksnis suņukam būtu tikai fons, bet galvenā darbība tā laikā – rotaļa, dauzīšanās, čubināšanās ar saimnieku no salūta norises vietas drošā attālumā. Svarīgi salūta laikā novērst kucēna uzmanību no skaņas. Pirms salūta nekad neatlaid suni no pavadas!
