Rīga -4°C 
Projekta dosjē
*Idejas autors un realizētājs Ričards Benislavskis brīvajā laikā viņš ir kaismīgs Latgales un Latvijas vēstures liecību apsekotājs un dabas objektu apceļotājs, kā arī kopā ar ģimeni veido savu sapņu seno lauku viensētu.
*Atrašanās vieta: Rēzeknes novada Verēmu pagasta Lazdās.
Kad Ričardam bija piecpadsmit gadu, tēvs viņam parādīja, ka vecajā klētī, kuras pamati jau sen iegrimuši mālainajā zemē un baļķos parādījušās brangas spraugas, noputējis un ieslēpies tumsā, stāv sens spoguļa rāmis. Lai arī lauku īpašumu ģimene bija iegādājusies jau pirms vairākiem gadiem, Ričardam nebija ne jausmas, ka te var slēpties arī tāds lauku amatniecības skaistums. Kad rāmis iznests dienasgaismā, skats gan vairs nebija tik iedvesmojošs. Žurku sagrauztās līstītes un ķirmju saēstais rāmis stipri noplicinājis optimismu. Tomēr gandrīz visu vasaru Ričards iekārtoja sev darbnīcu, un spoguļa rāmis kļuva par viņa pirmo projektu.
Izmantotie instrumenti
*Kärcher WD 3 P putekļsūcējs, metāla špakteļlāpstiņa, smilšpapīrs (Ričarda favorīti darbam ir 3M Xtract vai Mirka Abranet), āmurs, skrūvgriezis, celtniecības fēns.
*Instrumenti, kas spoguļa atjaunošanas laikā vēl nebija pieejami, bet būtu padarījuši darbu daudz ātrāku, ir akumulatora ripzāģis Makita DSP600ZJ un akumulatora naglu pistole Makita DFN350Z. Un, protams, mūžīgā kokapstrādes meistaru problēma – līmēšanas spīles, kuru vienmēr trūkst.
Soli pa solim
1. Pirmais darbs ir spoguļa izjaukšana un detaļu numerācija, lai nepazustu pareizā secība. Šeit visparocīgāk ir izmantot špakteļlāpstiņu – ar to var saudzīgi atdalīt dažādas detaļas, kas mitruma ietekmē un dažādu kaitēkļu radītā posta dēļ ir kļuvušas īpaši mīkstas vai trauslas.
2. Lai vieglāk atdalīt savienojuma vietās esošo līmi, tika izmantots celtniecības fēns. Ja kāda detaļa nepadodas karstuma ietekmei, tātad tur ir apslēpta nagla, kas rūpīgi jāizņem.
3. Tālāk seko darbietilpīgais slīpēšanas process, kas arī nosaka, cik labs būs galarezultāts.
4. Diezgan lielu darba apjomu aizņēma detaļas, kam bija nepieciešama protezēšana jeb bojāto vietu labošana, kā arī jauno detaļu veidošana. Tās Ričards izgatavoja pats vai vērsās pie prasmīgiem vietējiem restauratoriem pēc palīdzības.
5. Īpaši sarežģīta iesācējiem ir finierēšana jeb koka detaļas pārklāšana ar ļoti plānu finiera kārtiņu. Visbiežāk to dara, lai mazvērtīgākai koksnei piešķirtu dekoratīvu izskatu, to aplīmējot ar vērtīgākas koksnes slāni. Ričardam nācās pārfinierēt visu spoguļa rāmi, lai noslēptu ķirmju radītos bojājumus.
6. Noslēgumā sekoja visu detaļu krāsošana un vaskošana, kur tika izmantotas Latvijā ražotās Paint Eco lineļļas krāsas un vasks. Diemžēl pats senlaicīgais spogulis nebija restaurējams, tāpēc to vajadzēja piegriezt no jauna. Visas šīs prasmes Ričards apguva internetā, skatoties dažādus restaurācijas un kokapstrādes video, bet pamatzināšanas ieguva skolas mājturības stundās.
*Ņemot vērā to, ka pēc pamatskolas absolvēšanas Ričards iestājās ģimnāzijā Rīgā, atjaunošanas darbiem laika atlika mazāk. Šī iemesla dēļ spoguļa restaurācija aizņēma precīzi 10 mēnešus un tika pabeigta īsi pēc Ričarda sešpadsmitās dzimšanas dienas.
Atjaunošana, nevis restaurācija
Pieredzējuši speciālisti uzreiz pamanīs, ka spogulis neizskatās tā, kā tam būtu jāizskatās pēc apjomīgas restaurācijas. Lielajām kājām nevajadzētu savienoties ar virpotajām detaļām, bet gan atrasties uz balsta kājiņām – neliela plauktiņa spoguļa priekšā. Kamēr tika veikta atjaunošana, kājas bija atsevišķi atdalītas no rāmja un Ričardu mocīja jautājums, kā gan tās ir kādreiz bijušas nostiprinātas pie rāmja, jo stiprināt tik masīvas kājas ar divām kaltām naglām pa taisno nebūtu loģiski. Tikai vēlāk, kad Ričards apmeklēja vietējo mākslas skolu, lai apspriestu atjaunošanas procesu ar mākslas skolas restauratoru, viņš pamanīja līdzīgu spoguli skolas telpās un saprata tā patieso veidolu.
Varbūt arī Ričarda spogulis kādreiz iegūs tādu sākotnējo izskatu, kādu to bija radījis senais lauku amatniecības meistars.
Taču jebkurā gadījumā ar šo spoguli sākas Ričarda ceļš ne tikai uz restauratora amata apgūšanu, bet arī ceļš uz savas artavas ieguldīšanu, lai Latgale atgūtu savu senatnējo spozmi.
Pieļauto kļūdu dēļ Ričards savu projektu nesauc par restaurāciju, bet gan tikai par atjaunošanu. Viņaprāt, restaurators ir vārds, aiz kura slēpjas milzīgs zināšanu un prasmju kopums, kas ļauj cilvēkam sevi dēvēt par tik svarīga senā amata pārzinātāju. Taču Ričards aicina ikvienu pievērst lielāku uzmanību kultūrmantojuma saglabāšanai un šo vitāli svarīgo zināšanu nodošanai tālāk. «Mūsdienu patērētāju laikmeta skrējienā mēs esam aizmirsuši senās gadsimtu garumā veidotās vērtības, kas, ja tā padomā, perfekti sasaucas ar mūsdienās aktuālajām globālajām vērtībām, kā, piemēram, ilgstpējību. Latvijas lauki ir pilni ar šādiem kultūrvēsturiskiem pieminekļiem un lietām, kas klusā cerībā gaida, kad bērni, kas kādreiz skraidīja pa pussabrukušajiem mūriem, atgriezīsies un dos vietai jaunu elpu, jaunu mūžu. Lauku tukšums nav tik tukšs, kā mums liekas, tas sevī iemieso patiesi iespaidīgu seno pasauli, kurai nav robežu.»
