Abonē SANTA+ un saņem astrologa prognozi savam nākamajam gadam!
ABONĒT!
  • Lejaskukri pie Kukru ezera – vieta, kur apstājas laiks

    Māja
    Kristīne Vilīte
    Kristīne Vilīte
    24. oktobris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Lejaskukru mājās, kas atrodas Ziemeļvidzemē pie Kukru ezera, dzīvo jau septītā paaudze. Mājām tiek izrādīts tām pienākošais gods, atjaunojot senās ēkas un jaunās pielāgojot vecajām. Te apstājas laiks un ciemiņus sagaida ar gruzīnu sirsnību.

    1866. gadā latvietis Reinis Polis ar trim krustiem apliecināja mājas, zemes un meža atpirkšanu no muižas, jo rakstīt neprata. Tā sākās Lejaskukru stāsts. Šobrīd te saimnieko Spring Valley valdes priekšsēdētāja, vadības attīstības direktore, konsultante un pasniedzēja Ruta Lūse ar vīru, meitām Aneti un Žaneti, znotiem un mazbērniem.

    Vasarās Lejaskukru mājas kļūst gluži kā vecīša cimdiņš no latviešu tautas pasakas, kur gan mušu ķēniņienei, gan zaķītim baltļipītim, gan vilkam strupausim atrodas vieta. Te sabrauc radi un draugi, un visi tiek uzņemti ar gruzīnu cienīgu sirsnību un vērienu. 

    Prieka dobe un patriotiskā drava

    Vispirmām kārtām saimnieces aizved uz Kukru ezeru. Kurš no kura dabūjis nosaukumu – mājas no ezera vai ezers no mājām –, par to domas dalās. Arī paša ezera vārds tiek dažādi locīts: Kiekuru, Kukuru, Kūrīļu. L

    ai kāds arī būtu tā vārds, lai pie ezera nonāktu, jāiet gar prieka dobi. Tā Ruta sauc gar ceļa malu sastādītās puķes. «Racionāla izskaidrojuma, kāpēc te tās sastādītas, nav! Tikai un vienīgi priekam!» Un katram uz ezeru gājējam priecīgi māj slaikās saulgriezes, koķetē dālijas un kuplās galvas groza samtenes.

    Pie ezera atrodas Jāņkalniņš. Te gadu no gada tiek iedegta jāņuguns, tāpēc tas ieguvis tādu vārdu.

    Sētā katra ēka ir ar savu stāstu, atjaunota un aprūpēta. Vienā klētī ierīkots muzejs, kur skatāmi gadsimtu seni rokdarbi, stelles un mēbeles, otrā klētī iekārtotas viesu istabas.

    Saimnieces izrāda arī tehnikas klāstu: vecos arklus, ecēšas un citas zirglietas, bet kūtī tagad ir dravnieka istaba. Bites ir Žanetes aprūpē. Viņa tās mantoja no sava vectēva – mammas tēta, kuram bišu lietas bijušas tuvas jau kopš zēna gadiem.

    «Viņš, vēl puika būdams, par savu pirmo algu nopirka bišu stropu. Tā tas sākās. Vectēvs gan nebija nasks uz manis mācīšanu, lai arī izrādīju interesi. Kad viņš nomira, es vienkārši sāku mācīties, un tagad man ir patriotiska drava ar veltījumu Ukrainai,» stāsta Žanete, norādot uz sarkanbaltiem bišu stropiem, kuru vidū viens ir nokrāsots Ukrainas karoga krāsās.

    Un kā nu bez pirts – tā Lejaskukros ir melnā: tādā labi gan gaļu kūpināt, gan baltam noberzties. Lai arī oriģinālā pirts 60. gados nodega, tagadējā atjaunota viens pret vienu, un rodas sajūta, ka tā te, blakus dīķim un saliņai, stāvējusi vienmēr. Tur atrodas arī vanna.

    «Tas ir mūsu SPA! Tiklīdz viss sāk ziedēt un plaukt, tā – pilnu vannu ar pujenēm, rožu ziedlapiņām vai pļavas ziediem. To īpašo sajūtu nevar dabūt nekur pasaulē, tikai šeit,» stāsta Žanete. Viņas darbs saistīts ar biežiem izbraukumiem uz ārzemēm, bet pie katras izdevības Žanete brauc uz Lejaskukriem. «Kauns jau atzīties, bet esmu visai maz redzējusi no Latvijas, jo visa mana Latvija ir šeit. Te ir tik labi, te vienmēr ir, ko darīt. Vēl vairāk – gribas darīt: ravēt, pļaut, kopt bites!»

    Elpot mājas ritmā

    Taujātas, kā izdevies saglabāt ēkas tik labā stāvoklī un kā panākt, ka visa sēta elpo vienā ritmā, Žanete ar Rutu ir vienisprātis, ka daudz nozīmē tas, ka mājā nevienu brīdi nav dzīvojis svešs cilvēks.

    «Lejaskukri nebija bagāta saimniecība, tāpēc tai paveicās – saimnieki netika izsūtīti un palika te dzīvot arī kolhoza laikos,» stāsta Žanete.

    Ruta papildina, ka nozīme ir arī tam, ka šajā mājā vienmēr dzīvojuši radoši un dulli cilvēki. «Piemēram, Reiņa mazdēls Jānis Polis bijis caur un cauri mākslinieks. Kā trešdienas vakars klāt, tā šis viksē zābakus, ņem ermoņikas un pošas ceļā – vai mazums kādam muzikantu brīvdienās vajag. Ko sieva? Audzina bērnus un ar zemi. Stipra sieva!»

    Klausoties stāstos, šķiet, ka Jānis bijis cilvēks orķestris, turklāt ne tikai ermoņikas spēlējis, arī zīmējis, taisījis skulptūras un izdevis savu avīzi Līdumnieks. Paveicies, ka visi minētie darbi arī saglabājušies nākamajām paaudzēm. Tāpat kā šūpuļa līksts riņķis, kur izšūpots ne viens vien lejaskukrietis.

    Mājas iekštelpas pielāgojušās dažādiem laikiem. Tās apspīdējusi gan skalu, gan petrolejas lampu radītā gaisma; sienas savulaik tikušas pie padomju laikiem raksturīgā krāsojuma un ornamenta; ir bijis linolejs un plastmasas lampas.

    20. gadsimta sākumā ģimene lēnām atdeva senajai ēkai pirmatnējo izskatu, papildinot to ar mūsdienu ekstrām: vannasistabu, modernu virtuvi ar saimes galdu centrā. Goda vietā atgriezušies saglabātie skapji, kumodes un gultas.

    Lejaskukri ir vieta, kur apstājas laiks un viss kļūst mazsvarīgs. Tā vien gribas ļauties tikt apčubinātam, klausīties saimnieču stāstos un smieklos. Tādai jābūt īstai lauku sētai, tieši tādai! Reinis Polis var apmierināti noraudzīties, kā takas min viņa pēcteči, un Jānis var lepoties, ka Ruta spēlē ermoņikas. Šķiet, visi senči palīdz tagadējai paaudzei, jo enerģija nepazūd. Un mīlestība nekad nebeidzas.

    Lejaskukru sievu īsā pamācība dzīvošanai laukos

    • Katrai krāsnij savu malku! Svarīgi ir ne tikai sagādāt un pareizi izžāvēt malku, bet arī sakārtot to pēc lieluma. Katra krāsns – istabas, plīts vai pirts – pieprasa citu izmēru, tāpēc nekrāmē malku, kā pagadās.
    • Tīrs skurstenis – drošības garants! Lielākā nelaime ir, kad aizdegas sodrēji. Skursteni vislabāk tīrīt vecā Mēnesī, tad sodrēji labāk atdalās.
    • Perfekta mauriņa noslēpumi. Lai pagalms un sēta lepotos ar glītu mauriņu, lai atpūtas vieta būtu sakopta un saimniecības ēkas neieaugtu nātrēs, čakli jāstrādā. Lejaskukros par to atbildīgs vesels pļaujamrīku parks: traktors lielākām platībām, stumjamais zāles pļāvējs, divi dažādi trimmeri zāles izpļaušanai ap kokiem un izkapts, jo dažreiz vintage pļaujamais spēj vairāk nekā visa tehnika kopā.
    • Lai māja būtu omulīga, tā jākurina regulāri. Lai lauku māja atbraucējus nesagaidītu ar drēgnumu un pelējuma smaku, tā regulāri jākurina, dažkārt pat vēsās vasaras dienās; ja pats nedzīvo uz vietas, sarunā ar kaimiņiem!
    • Nekad neuzticēties pirmajam meistaram! Lai ko tu arī darītu – mainītu jumtu, būvētu terasi, tīrītu aku vai ievilktu ūdensvadu –, neuzticies pirmajam meistaram. Pārbaudi ieteikumus! Painteresējies, vai ir vēl kāds meistars. Atceries, ka viens meistars visu nevar izdarīt vienlīdz kvalitatīvi. Ja viņš lieliski būvē, tas nenozīmē, ka tikpat lieliski uzliks jumtu. Pakonsultējies, ievāc atsauksmes!
    • Sameklē kritiķi! Ja esi ideju cilvēks, kuram patīk rīkoties ātri, radu un draugi pulkā labi atrast viskritiskāko un pesimistiskāko personāžu un izstāstīt iecerēto (vannasistabas taisīšana, terases būvēšana, dīķa rakšana). Uzklausi kritiķi un viņa prognozētās problēmas. Tas liks nedaudz pārdomāt fikso ideju un iegūt vislabāko rezultātu.
    • Ģimene pie saimes galda! Ja tev ir liela ģimene un zini, ka pārējie regulāri brauks ciemos, plāno lielāku virtuvi.
    • Baltās krāsas spēks. Ja mājās ir koka dēlīšiem apšūtas sienas (tādas, kas atgādina saunu), nesteidzies tos raut nost – vienkārši nokrāso baltus. Tā radīsi īpašu noskaņu un optiski palielināsi telpas.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē