Beidz skūt mauriņu! Kā izveidot dabisku pļavu savā dārzā?

«Patiesībā – īsta pļava arī prasa mūžus. Kā pilnvērtīgi funkcionējoša ekosistēma tā izveidojas tikai gadu desmitos,» norāda Agnese Priede. Pļava jau nav tikai puķes vien, tā ir pietiekami sarežģīta, un labākajā variantā tajā kūsā dzīvība kā zem zemes, tā augu līmenī un virs tā. Tomēr laiks var būt gan pļavas veidotājs, gan iznīcinātājs. Kā skaidro eksperte, gadi pļavu padara labāku un daudzveidīgāku, bet – tikai ar nosacījumu, ja pļavu apsaimnieko gudri – ne pārāk intensīvi un ne pārāk slinki. Bet kā tas īsti ir? Kā iekopt un uzturēt latviski raibu zālāju?

Pļava kā daiļā bārenīte

Latvijas izzūdošie dabiskie zālāji, pateicoties vides aizsardzības organizāciju brīdinājumiem, piesaistījuši sabiedrības interesi. Ir tādi, kuri meklē zināšanas, kā atbilstoši kopt sev piederošu lauku īpašumu, citi grib pļavu piemājas mauriņa vietā. 

Agnese atzīst, ka nereti lauku īpašumu saimnieki grib gatavu kopšanas recepti: kurā datumā un cik garu zāli atstāt? Taču vienas pareizās atbildes nav – jāskatās pļavā un attiecīgi jārīkojas. «Pļava nav nekas tāds, ko var pasūtīt gatavu vai ātri tikt pie rezultāta. Pļava jāveido, dzīvojot tai līdzi, ļaujoties tās ritmam un vienlaikus darbojoties,» stāsta eksperte. Patiesībā visas skaistās daudzveidīgās pļavas savulaik radušās spontāni un savā ziņā nejauši. «Tāpēc, ka ļaudīm vajadzēja ganības un sienu. Tolaik neviens nedomāja ne par sugu daudzveidību, ne biotopiem. Pļava ir kā daiļā bārenīte no pasakas, it kā vienkārša un laucinieciska, bet – ar sarežģītu dvēseli,» salīdzina Agnese.

Cerība sagaidīt krāšņu augu parādi nav vienīgais pļavas sniegtais nemateriālais ieguvums tās kopējam. «Dabas tuvums mūsdienās arvien vairāk vajadzīgs, lai cilvēks neatrautos pats no savas būtības. Saķeres ar dabu nepazaudēšana – to mums dod pļava,» min Agnese. Protams, ieguvumu lokā ir arī viss cits, ko bieži uzskaita: vietējo savvaļas augu, kukaiņu un citu organismu daudzveidība, tostarp tādu, kas palīdz kā dārza kaitēkļu apkarotāji. Dabiska pļava ir mājvieta apputeksnētājiem – tauriņiem, bitēm, kamenēm un citiem. Pļava dārzā regulāri skūta mauriņa vai bruģa vietā, pieaugot klimata ekstrēmu riskiem, ir arī veids, kā, saglabājot zaļumu, zaudēt mazāk ūdens vai, tieši otrādi, uztvert ūdeni izlīdzinātākā veidā. Lauksaimniecības dzīvniekiem dabisko pļavu siens ir vērtīgāks, jo daudzveidīgāks nekā vienas vai pāris graudzāļu sējums. «Daudz ir tādu labumu. Ja tikai spējam tos novērtēt, jo šodien visu vajag ātri, daudz, uzreiz,» piebilst eksperte.

Dabiska pļava vai koša dobe

Tad kā pareizi saukt savu piemājas pašsēto pļavas augu pleķīti – vai par pļavas dobi? Atkarīgs no pleķīša satura, norāda Agnese. Pēc viņas pieredzes, ja piestrādā, jau dažu gadu laikā var radīt tādu piemājas mazpļaviņu, kas līdzinās īstai pļaviņai. Tā var izdoties, ja ir pareizi trāpīts, salāgojot sējamās vietas un sēklu ievākšanas vietas apstākļus. Bet jārēķinās, ka tāda pļaviņa var ik gadu neizskatīties kā no žurnāla lapaspusēm. Agnese spriež, ka priekšstats par pļavas košumu drīzāk radies no tīruma nezāļu raibās ziedēšanas. Savukārt tā sauktās puķu pļavas popularitātes ziņā pārspējušas īstos savvaļas augu zālājus, un cilvēku galvās tas viss sajaucies vienā.

Tāpēc Agnese atgādina, ka puķu pļavas no sēklu paciņām, kādas redzam veikalos, nav pļavas, bet gan koši ziedošu augu sējumi.

Tāda puķu pļava drīzāk saucama par dobi, nevis pļavu, jo tā nefunkcionē kā pļava.

Tās košums ilgst vienu, augstākais dažus gadus, līdz izsīkst, jo daba šādai košai ziedēšanai nav atvēlējusi notikt gadiem ilgi. 

Īstā pļavā mīt gandrīz tikai daudzgadīgi augi, kas sīvā cīņā ik gadu cenšas tikt pie savas vietas un gaismas. Dabiskā pļavā konkurence ir daudzveidības dzinējspēks. Bet pļaušana ir rīks, kas neļauj kādam augam dominēt pār citiem.

«Tas, vai puķu pļavas vietā ar laiku ienāks īstāka pļava, atkarīgs no dabisko pļavu augu sēklu esamības konkrētajā augsnē vai to piesēšanas, kā arī pļavas apsaimniekošanas. Tā var notikt un var nenotikt,» norāda speciāliste.

Kāda ir īsta pļava?

Īstā pļavā dominē ilggadīgie augi. Tie veido vismaz trīs stāvus – ir augstāki un zemāki augi, piezemē ložņājošie un mazi audziņi ar lapu rozetēm. Tik atšķirīgi, tomēr tie visi spēj sadzīvot. Daudz sugu pat mazā pleķītī. 

Kārtīgā pļavā ir ne tikai ziedošās puķes, bet arī graudzāles, grīšļi, kas veido noturīgu sakņu pinumu, velēnu. Vienlaikus ar pļavas veģetāciju veidojas augsne. Pļavas veģetācija un procesi augsnē nav viens no otra atrauti, bet veidojas ciešā sadarbībā. Var audzēt pļavu augus dobē, tāpat kā jebkurus citus dekoratīvos augus, un cilvēki reizēm tā arī dara, stāsta Agnese. Tomēr ar šo augu klātbūtni vien nepietiks, lai to sauktu par pļavu. Būtiski – katram pļavu biotopam atkarībā no augsnes apstākļiem ir raksturīga atšķirīga augu sabiedrība, kas sastāvs nav nejaušs, bet – likumsakarīgs. Pēc mitruma, pēc augsnes auglības, skābuma un citiem apstākļiem. Dobē blakus var izaudzēt baldriānu un dzelteno ilzīti, bet dabā šie augi līdzās neaug un nemaz nespēj ilgstoši un dabiski pastāvēt kopā, jo viens aug sausos apstākļos, otrs – mitros.

Eksperimenti un melnums aiz nagiem

Beidzamajos gados, iedvesmojoties no naturālistiskā stila, Agnese pati eksperimentē ar savvaļas augu dobēm, bet – izmantojot tikai vietējās pļavu un tīrumu sugas. «Gribu saprast, vai ir iespējams iegūt košu un ilgu ziedēšanu dārza pļavā, veidojot to no vietējām sugām. Nu, tāds kā īstas pļavas un puķu pļavas hibrīds. Kamēr nedari savām rokām, īsti nesaproti. Tāpēc arī pētniekam ir vajadzīgs melnums aiz nagiem,» atzīst pļavu eksperte.

Lielākoties šāda mežonīgā jeb savvaļas stila stādījumos un sējumos gan Latvijā, gan citur pasaulē tiek izmantoti maisījumi, ko veido galvenokārt introducētas sugas un varbūt kādas pāris vietējo augu sugas, bet arī to sēklas parasti ir ar citas valsts izcelsmi. Taču, pēc Agneses domām, var izveidot ziedošu puķu pļavu dārzā arī tikai no vietējām sugām. Tāpat kā jebkura dobe, tas prasa zināmas pūles, nepietiek iebērt augsnē sēklas un gaidīt. «Nepacietīgajiem, kam gribas pļavu dārzā jau pirmajā otrajā gadā pēc iesēšanas, arī esmu centusies izveidot šāda tipa sēklu mikšļus – augus, kas zied krāšņi jau tuvākajos gados, iedvesmojoties no dabā redzētā (ceļmalas, karjeri, atmatas) un savas pieredzes,» viņa atklāj.

Lai nesabojātu pļavu, vai savam priekam var dabiskās pļavas augu sēklas jaukt kopā ar viengadīgiem dārzos biežāk sastopamiem krāšņi ziedošiem augiem? Agnese neturas pie dogmas par ideālo pļavu un saka – var. Protams, ar nosacījumu, ka neizmanto invazīvas sugas. Ja dabisko pļavu sēklām piemaisītas magones, rudzupuķes vai ilzītes, pirmais prieks par ziediem būs ātri, kamēr īstie pļavas augi sevi parādīs varbūt pēc gadiem četriem pieciem. «Lai nav iesākumā tukšums un vilšanās, bet gaidot ir prieks par ziedēšanu. Galvenais – nesēt veikalos nopērkamās puķu pļavu sēklas savvaļā un īpaši – aizsargājamās teritorijās,» saka Agnese, norādot, ka tas nav veids, kā atjaunot Latvijas dabiskās pļavas.

Vissliktāk – smalcināt zāli vai apart

Ko darīt, ja īpašumā ir daudzveidīga pļava, bet nav atbilstošas tehnikas vai labu zemnieku kaimiņos, lai to pareizi uzturētu – pļautu un aizvāktu nopļauto? Agnese saka, ka mazas platības pļaviņu var apkopt ar rokas darbarīkiem – notrimmēt vai nopļaut ar izkapti, kas mūsdienās ir reti sastopams darbarīks, un novākt sienu tradicionālā veclaiku manierē. 

Kur likt sienu? No nelielas piemājas pļaviņas to var izmantot dārzā mulčēšanai, tad dārzs būs mazāk jārok un jāravē. Ja saimnieks dzīvo pļavai blakus, var apsvērt kādu sīklopu turēšanu, kas uzreiz ievieš sistēmā dabisku apriti. «Kā mēdzu teikt – man nav brīnumnūjiņas un nav arī konkrēta risinājuma šiem gadījumiem. Ja galīgi nevar, tad nevar – tad lai aizaug ar mežu. Vissliktāk ir smalcināt zāli vai apart, jo tad patiešām zūd pļavas vērtības. Lēnā aizaugšanā kaut kas vēl ilgi saglabājas un pie izdevības nākotnē tam varbūt radīsies atmodas iespēja,» saka Agnese. 

Daudzveidību neveido tikai pļavas

Kā ir, vai individuālie centieni izveidot pļavas paraudziņu, atvēlot tam daļu mauriņa savā sētā, palīdz lielajā cīņā par dabisko pļavu saglabāšanu? Agnese nav no tiem, kas dedzīgi apgalvo, ka bioloģisko daudzveidību var izglābt ar zaļumu kasti uz balkona. Jā, savā ziņā tās visas ir zaļas saliņas, bet jautājums ir, cik tās ir atrautas, nogrieztas no kopējās pļavu bildes. Piemēram, mazpilsētās ar dabiskām pļavām bagātā apvidū katra retāk pļauta žogmale un katrs nevīžīgāks mauriņš piedalās vienotā tīklā ar dabisko pļavu fonu apkārtnē. Arī Rīgā faktiski tāds pļavu tīkls kopā ar žogmalēm un visu citu pastāv. Jo vairāk būs dārzu un piemājas teritoriju, kur ir ļauta zināma mežonība un sugu daudzveidība, jo plašāks veidosies šis zaļais tīkls un jo lielāka būs tā kopējā jēga. «Ja nav atsevišķu ķieģelīšu, nevar pastāvēt mūrēta ķieģeļu siena, vai ne? Vēl svarīga lieta mazo pļaviņu veidošanā ir sapratnes augšana caur darīšanu. No tās mazpļaviņas var saprast, cik patiesībā ir grūti un sarežģīti atjaunot dabisku pļavu, kad tā ir iznīcināta,» piebilst Agnese.

Noslēpumainā sēklu banka

Vai dabiska pļava veidosies, neko nesējot, bet reizi gadā nopļaujot un novācot zāli? Cik ilgi augsnē var saglabāties pļavas sēklu banka, kas gaida piemērotus apstākļus?

Ļoti svarīgs ir apkārtnes konteksts. Agnese pati dzīvo Abavas senielejā, kas ir bagāta ar dabiskām pļavām, un laika gaitā novērojusi, kā vietās, kas viņas bērnībā bija tīrumi, apmēram 25–30 gadu laikā ikgadējas pļaušanas rezultātā izveidojušās skaistas, daudzveidīgas pļavas. «Tas patiesībā ir ātri, un tā var notikt tāpēc, ka apkārtnē ir dabiskas pļavas, no kurienes augiem iesēties. Savukārt intensīvas lauksaimniecības apvidū vai pilsētā trūkst dabisku sēklu avotu un augi vienkārši nespēj atnākt attāluma un cilvēka izveidotu šķēršļu dēļ.

Sēklu banka ir diezgan noslēpumaina lieta, bilst Agnese. Esot gadījumi, kad, atjaunojot nekad neartas aizaugušas pļavas un izcērtot krūmus un nofrēzējot saknes, burtiski notiek sēklu sprādziens. Parādās augi, ko neviens tur vairs necerēja ieraudzīt, bet kas loģiski piederētos vietas apstākļiem. «Nezinām, cik ilgi sēklas patiesībā var gulēt augsnē un gaidīt, bet tie var būt vairāki gadu desmiti,» norāda Agnese. Tāpēc jēdzīgāk ir ieguldīt spēku vecas pļavas atjaunošanā un apsaimniekošanā nekā sēt jaunu.

Sēklu vākšana – zinātājiem 

Vai pašiem vajadzētu vākt pļavas augu sēklas? Agnese saka – noteikti vajag vākt, ja vien ir pārliecība par augu pazīšanas spēju. Tā var arī daudz ko iemācīties. Atpazīt sugas neziedošā stadijā, saprast, kur un kad vākt sēklas, kā tās izskatās. Taču jāņem vērā, ka tas ir zināšanu un darba ietilpīgs, bet interesants process. «Dažkārt cilvēkiem gribas pļavā visu, ko dabā atrod, – vienalga, vai no meža, grāvja, tīruma, kāpām… Nesanāks. Nesiet uz pļavu tikai to, kas dabiski dzīvo pļavā,» aicina pļavu zinātāja.

Daudzi grib iesēt naktsvijoles, jumstiņu gladiolas, bezdelīgactiņas. Agnese vērš uzmanību, ka tie ir aizsargājami augi, kuru sēklas un jebkādas citas augu daļas drīkst vākt tikai zinātniskos nolūkos un ar speciālu atļauju, noteikti – ne tirgošanai. 

Parasti cilvēkiem, kuri saistīti ar dabu un augiem, ir tādas augu sugas, kas mīļākas par citām. Agnesei nepāriet patikšana pret sauso, kaļķaino pļavu augiem, kas viņai jau no mazotnes bijuši visapkārt. Šis pļavu veids ir ar sugām visbagātākais un ziedot raibākais: parastais vizulis, kalnu āboliņš, ancītis, sveķene… «It kā parastas puķītes, kas diemžēl, zūdot dabiskajām pļavām, Latvijā kļūst arvien mazāk sastopamas,» atzīst Agnese. 

Pieci soļi no idejas līdz daudzveidīgai pļavai

Vispirms – izvērtēt savus spēkus

Jāsaprot – būs jādarbojas! Ir cilvēki, kas vēlas iesēt pļavu, lai beidzot vairs nebūtu cauru vasaru jāpļauj. Tomēr dabiska pļava neatbrīvo no pļaušanas – nebūs jāpļauj nemitīgi, bet vismaz vienu reizi jāpļauj būs un vēl siens jānovāc, un jāizdomā, ko ar siena ruļļiem iesākt.

Kur veidot pļavu?

Ja ir apņēmība pļaut un vākt sienu, arī pielietojums tam ir padomā, tad sēšanai jāizvēlas vieta ar mazauglīgu augsni. Nederēs vieta, kur dominē gārsa, nātres, kamolzāle, ciesa, invazīvi augi. Ja noskatītajā vietā sazēluši dominēt kārie augi, vairāku gadu laikā pļaujot un pļāvumu novācot, jātiek ar tiem galā, citādi – nesanāks. 

Kā sagatavot vietu?

Uz rudeni noskatītajam laukam jābūt kārtīgi nopļautam un novāktam. Jāuzecē augsnes virskārta, dziļa aršana nav vajadzīga. Mazā platībā to var paveikt ar dzelzs grābekli, lielākā – vajadzēs nopietnāku aprīkojumu. Iedarbīga metode, ko Agnese izmēģinājusi, ir melnās plēves uzklāšana – martā uzklāj, septembrī novāc. Šādi sagatavota augsne ir derīga jaunpienācēju sēklu dīgšanai. Iepriekšējie augi nebūs izzuduši, tie atgriezīsies atpakaļ, bet uz laiku mazliet tiks piebremzēti – kamēr jauniņie saņemas. Rudenī atliek nogrābt, notīrīt vietu, un – var sēt. Savukārt herbicīdi ir pret Agneses pārliecību, viņa tos nav lietojusi un negrasās to darīt. 

Kad sēt, un kur pirkt sēklas?

Var sēt rudenī, kas ir tuvāk dabiskajiem procesiem, kad izbirst sēklas.  Bet, pēc Agneses pieredzes, arī pavasara sējai nav ne vainas, ja vien neiegadās sauss pavasaris. Tad sēklām neatliek nekas cits kā gaidīt labākus laikus. Latvijas savvaļā ievāktas pļavu sēklas var iegādāties agnesepriede.lv un var meklēt dabiskoplavuprodukts.lv. Zinātnieki neiesaka dabisko pļavu atjaunošanai izmantot citās valstīs ievāktas sēklas, lai saglabātu Latvijas augu ģenētiskos resursus un neievazātu Latvijai neraksturīgas vai nevēlamas sugas. Sēklas pa ziemu būtu jāglabā vēsos, tumšos apstākļos (ja mazā daudzumā, var vienkārši turēt ledusskapī). Daļai augu šis var imitēt stratifikāciju – dabā tās gulētu aukstumā augsnē. Pērkot sēklas, jāmeklē vietai piemērotas sugas. Lai cik ļoti gribētos pie sevis dabūt, piemēram, dzelteno kaķpēdiņu – nesanāks, ja vieta nav sausa, gaiša, ar smilšainu augsni. 

Iesēts. Ko tālāk?

Kad sēklas izkaisītas, sējumu var pievelt vai piemīdīt atkarībā no mēroga. Pirmajā gadā parādīsies nedaudzi augi, kas neziedēs, tāpēc darāmais būs pļaut un izravēt nezāles. Jāmācās atpazīt iesētos augus pēc lapām, lai neizravētu mērķa sugas. Nākamajos gados jāpļauj vienu divas reizes vasarā, noteikti ne tādā intensitātē kā mauriņu, bet arī nepārspīlējot ar saudzēšanu, lai neveicinātu agresīvu augu ieviešanos un dominanci. Pļava savus vaibstus iegūs pakāpeniski. Sākums var sanākt nevienmērīgs, tāpēc vietām var būt jāpiesēj vēl klāt.

Projektu finansē Emisijas kvotu izsolīšanas instruments.
Par rakstu cikla «KOPĀ ZAĻĀK» saturu atbild Žurnāls Santa.