Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai gan nereti mēdz teikt, ka cilvēkam ar šādu dzīves uzstādījumu ir upura sindroms, tā tomēr nav medicīniska diagnoze. Patiesībā reizēm iekrist upura izjūtā gadās daudziem, taču mēs parunāsim par hronisku stāvokli, kad visu laiku nonāc situācijās, kurās jūties kā upuris. Proti, kad cilvēks sev pieņēmis pasaules uzskatu, ka viņš vai viņa ir cietējs, ka viņam drīkst darīt pāri, ka ciešanas ir dzīves sastāvdaļa. Viņš nespēj noteikt robežas, pastāvēt par savu gribu, un viņam ir jāpakļaujas citiem – tas ir konstants domāšanas veids. Cilvēks ar upura identitāti nespēj būt citās lomās, piemēram, vienlīdzīgs grupas loceklis, bet tikai lomā, kas pakļauta citiem.
Vēl šiem cilvēkiem raksturīga citu vainošana – vīrs dara pāri, bērni speciāli kaitina, visi citi un pat apstākļi ir pret mani. Viena no upura noteicošajām pazīmēm: viņš neredz savu ietekmi uz situāciju – es neko nevaru izdarīt! Līdz ar to sanāk, ka visi man dara pāri, dzīvoju ciešanās un neesmu laimīgs. Tātad cēlonis, kāpēc slikti dzīvoju, slēpjas citos. Šāds cilvēks neredz, ka viņa uzvedība, dzīves filozofija bieži vien, teiksim tā, to izprovocē, – lai gan arī šis nav īsti precīzs apzīmējums, jo atkal novirza atbildību uz citiem. Ar laiku šāda upura dzīves filozofija sāk kaitināt apkārtējos, un viņi patiešām sāk negantāk izturēties pret upuri. Ja upuris sūdzas regulāri un otrs viņam nekādi nevar palīdzēt, klausītājs sajūtas tikpat bezspēcīgs kā upuris. Un tas sāk kaitināt, bet upura traģēdija padziļinās: neviens mani nesaprot, neviens negrib uzklausīt, neviens negrib ar mani draudzēties.
Emociju komplekts
Izteikta citu vainošana parasti liecina par aizvainojumu, bet upurī var dominēt arī kauns paust savas dusmas, neapmierinātība un bieži arī vainas apziņa. Ja ir vainas apziņa, upuris visā vaino sevi – es esmu vainīga vai vainīgs, ka sakaitinu vīru vai bērnus, tāpēc viņi dusmojas, baras vai pat lieto fizisku varmācību. Tad sliktais ir cits. Vēl viena būtiska upura identitātes sastāvdaļa ir šķiršanās trauksme. Proti, ja upuris ir partnerattiecībās, viņam ir trauksme savu varmācīgo vai sadistisko partneri atstāt. Jo būt vienai ir vēl briesmīgāk nekā dzīvot kopā ar agresīvu partneri. Šķiršanās trauksme slēpj sevī sēras, bailes no šķiršanās skumjām. Upura identitāti var interpretēt kā izvairīšanos piedzīvot skumjas vai sēras. Katram šis emociju komplekts var atšķirties un kombinēties, piemēram, var būt šķiršanās trauksme un klāt aizvainojums. Ja partneris slikti izturas un sieviete nemitīgi uz viņu ir apvainojusies, izeja būtu pāru terapija vai šķiršanās. Taču šķirties ir bail, un upuris iekrīt iekšējā konfliktā: ir aizvainojums un otra vainošana, bet upuris neredz savas bailes šķirties un atstāt partneri. Ja partneris ir fiziski vardarbīgs, patoloģiski greizsirdīgs, alkohola atkarīgais, vienīgais veids, kā piedabūt viņu ārstēties, – skaidri norādīt, ka mani šāda attieksme neapmierina: vai nu ej ārstēties, vai es šķiros! Ja šādu ultimātu izteikt nevari, automātiski iekrīti upura situācijā.
Sliktie gēni un vecāki
Upura izjūta, ka visi man dara pāri, var nākt no bērnības un var būt arī no ģenētiskas predispozīcijas. Tā ir gēnu un audzināšanas mijiedarbība, ko nevar nodalīt. Tā kā vecākiem ir ļoti liela nozīme, bērnu noteikti nevajag lamāt, kaunināt, apsaukāt un pazemot. Aplami ir likt bērnam pakļauties, pildīt visas vecāku vēlmes, izkalpināt viņu, liegt brīvo laiku un tikšanos ar vienaudžiem. Autoritārisms audzināšanā, kliegšana un fiziski sodi atstāj negatīvu ietekmi. Evolūcijas mehānisms ir tāds, ka agresija aktivē otrā bailes un bailes veicina pakļaušanos. Tas bieži vien ir derīgs mehānisms – bērns lien bīstamā vietā, piemēram, pie elektrības kontakta, tēvs uzkliedz, viņš sabīstas un pirkstus kontaktā nebāž. Taču viņš nesaprot, kas ir elektrība, kas ir nāve, viņš vienkārši baidās no tēva dusmām. Līdz ar to kliegšana bērnā veicina bailīgumu un pakļaušanos. Jo pakļaušanās tendence ir izteiktāka un vecāki nemitīgi pieprasa pakļaušanos, jo vairāk šāds uzvedības modelis iestrādājas bērna smadzenēs, un viņš nemitīgi pakļaujas un neprotestē pat tad, kad tas būtu jādara.
Emocionāli un psihiski vesels cilvēks vienā situācijā var būt vadītājs un komandēt kā lauva, citā – pakļauties, citā – strādāt vienoti komandā, vēl citā, ja kāds ir uzbrūkošs, atklāti buntoties. Cilvēka uzvedības repertuārs ir plašs. Vienā situācijā ir svarīgi kādam uzticēties, piemēram, ārstam vai advokātam, bet citā – neuzticēties, piemēram, krāpniekam. Tas arī nozīmē, ka mēs katrs savu reizi varam iekrist upura lomā. Precīzu kritēriju, cik bieži ir jāžēlojas, lai teiktu, ka tev ir upura identitāte, gan nav, taču, jo biežāk sūdzies, jo vairāk tā piemīt. Tai līdzi nāk bezspēcības, bezpalīdzības izjūta, un arī tā ir tipiska upura lomai.
Upurēties ģimenei
Partnerattiecībās nereti uzkrājas daudz aizvainojumu pret partneri, un nav skaidrs, kā tos atrisināt. Tad sāk dominēt vainas apziņa, un sevi šausti ar pastāvīgu paškritiku: esmu slikta, neesmu pelnījusi labu izturēšanos. Vai arī tev nepieciešama medicīniska manipulācija, taču nevari saņemties naudu paņemt no ģimenes budžeta, jo meitai vajag naudu studijām vai vīram jāpērk jauns medību kombinezons. Tātad sevi noliec zemākā pozīcijā nekā pārējos un nonāc upura lomā.
Klasika ir alkoholiķu sievas – viņas ir tipiski upuri, līdzatkarīgas sievietes, kuras nespēj atstāt savu partneri un izvirzīt ultimātu, ka viņam jāiet ārstēties, bet visu laiku klusībā cieš un problēmu nerisina. Tāpat mūsdienās daudz runā par fizisko vardarbību, biežāk varmācīgiem vīriešiem, bet gadās arī varmācīgas sievietes. Taču jebkura vardarbīga uzvedība būtu nevis jāpiecieš un ar to jāsamierinās, bet jānocērt jau pirmajā reizē, kad otrs iesit pļauku. Veselīga reakcija brīdī, kad partneris vai kādreiz pat miesīgs bērns iesit, ir aizvainojums. Arīdzan dusmas. Neveselīga reakcija ir vainas apziņa: esmu to pelnījusi. Veselīga aizvainojuma gadījumā situācija uzreiz ir jāizrunā, skaidri norādot, ka šāda uzvedība nav pieņemama un ko darām tālāk – atjaunojam labas attiecības vai šķiramies? Lai to spētu, būtu jāmācās analītiskā domāšana jeb cēloņsakarību saprašana. Kāpēc dzīvē tā iet, kāds ir pašas ieguldījums problēmās un ko darīt, lai no šīm problēmām, nepatīkamajām emocijām tiktu ārā?
Kā pamanīt un atlaist upuri sevī?
To, ka esam kļuvuši par upurīti, bieži nepamanām, jo emocijas, kas aiz tā slēpjas, lielākoties ir neapzinātas. Taču sajūtu, ka bieži žēlojos un sūdzos, regulāri jūtos, it kā man visu laiku kāds darītu pāri, var pamanīt. Un sākt to mainīt. Diemžēl objektīvi paskatīties uz sevi ir sarežģīti, jo tam traucē emocijas. Tāpēc jāmācās sadalīt prātu vismaz divās daļās (un tā nav šizofrēnija): viena ir pārdzīvojošā daļa, kas ir emocijas, otra – novērojošā daļa, ko var sevī attīstīt. Viens no ceļiem ir savas emocionālās inteliģences kāpināšana. Tā palīdzēs atpazīt un saprast, kāda emocija tagad ir. Vai tas ir aizvainojums, kauns vai vainas izjūta, varbūt šķiršanās trauksme vai sociālā trauksme, kas ir bailes no kritikas. Tās ir neapzinātas dusmas vai depresija, vai bezspēcības izjūta. Varbūt tā ir iemācīta bezpalīdzība, kuru bieži izjūt arī upuris un kuru parasti iemāca vecāki. Kad mājās vai darbā ir saspringta situācija, jāmācās atpazīt, vai šobrīd esmu apvainojusies vai man ir vainas izjūta. Varbūt tā ir trauksme – man vajadzētu iebilst, ka pret mani nelāgi izturas, taču es nespēju neko pateikt. Tas ir tāpat kā mācīties dejot – vispirms atpazīt, kurus soļus veicu nepareizi, lai pēc tam darītu pareizi jeb soļus spertu citādi.
Otrs ceļš ir analizēt, no kurienes šīs emocijas nāk un kāpēc es tā rīkojos, nevis sevi kritizēt: ak, es, muļķis, esmu to pelnījis! Tā arī ir viena no tipiskajām upura filozofijām – ja pret mani slikti izturas, tātad esmu to pelnījis. No šādām domāšanas kļūdām ir jāatbrīvojas. Tāpat der ieklausīties, ko saka citi, un zināt arī baumas par sevi – varbūt draudzenes nevēlas tevi aicināt uz koncertu, jo tu visu laiku sūdzies par dzīvi. Ja to uzzini, būtu adekvāti nevis apvainoties, bet padomāt, ko vari mainīt un kā sākt vairāk runāt par pozitīvām lietām. Jāsāk rīkoties, un, ja to dara, savu uzvedības un domāšanas modeli pamazām var mainīt. Kaut vai lasīt grāmatas, kas palīdz mainīt domāšanu. Ja pašas spēkiem neizdodas pavirzīties uz priekšu, vērts apsvērt profesionāļa konsultāciju. Citādi ir ļoti grūti dzīvot ar upura un bezpalīdzības, bezspēcības izjūtu, kas tevi visu laiku žņaudz.
Izmēģini!
Paeksperimentē un sarīko dienu bez sūdzībām! Šīs dienas laikā nedrīksti sūdzēties, žēloties, aprunāt un paust neapmierinātību. Visticamāk, tev neizdosies iztikt bez žēlošanās pat pusi dienas, bet pamēģini! Jo kaut puse dienas bez žēlošanās un negatīvā var palīdzēt mainīt tavu domāšanas veidu.
