Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
Visupirms vākšana jāatdala no nekārtības un krāšanas. Proti, ir cilvēki, kas pēc dabas ir nekārtīgi, – viņiem nav svarīgi, ka mantas mētājas, kur pagadās. Tāpat ir cilvēki, kas krāj vardītes, raganiņas, kolekcionē porcelāna tasītes – cilvēkam ir hobijs, aizraušanās, viņš var ar prieku izrādīt savus ieguvumus. Un tad ir vākšana – visu iespējamo mantu vākšana un uzkrāšana iekšēja diskomforta dēļ.
Tas saistīts ar trauksmi, iekšēju nedrošību, kuras dēļ rodas obsesīvi kompulsīvi traucējumi –uzmācīgas domas un atkārtotas rituālas darbības.
Vākšanai raksturīga pārmērīga vēlme iegūt lietas: pat ja mājās jau stāv piecas akcijā iegādātas mugursomas, vācējam vajag arī sesto. Viņš vēlas iegūt lietas, nešķirojot, vai tās ir vērtīga vai ne. Vācējs, piemēram, ar prieku uzkrāj arī uz ielas bez maksas dalītos bukletus un pieņem visu, ko citi met laukā.
Šāda cilvēka dzīves vieta vai vide ap viņu kļūst tik ļoti nekārtīga, pieblīvēta ar mantām, ka vairs nav droša un piemērota dzīvošanai.
Piemēram, cilvēks sāk likt savas mantas dušas kabīnē, līdz ar to tajā vairs nav iespējams mazgāties. Sliktākajos gadījumos mājoklī paliek tikai šauras ejas, pa kurām var knapi paiet, turklāt vide kļūst bīstama – mantu kalni taču kuru katru brīdi var gāzties. Vācēji var krāt ne tikai lietas, bet arī dzīvniekus: ik pa laikam televīzijā redzam, ka kādā dzīvoklī antisanitāros apstākļos mīt saimniece ar desmitiem kaķu vai suņu, kas dzīvo savos izkārnījumos.
Vākšana lielākoties ir pa pusei vai vispār neapzināta, taču vienmēr ar šķietami loģisku skaidrojumu: šī lieta var noderēt, tā ir laba, izmantojama vai žēl mest ārā.
Cilvēks savu rīcību mēģina izskaidrot racionāli, veidot alibi savai uzvedībai, bet vienmēr aiz vēlmes paturēt lietas slēpjas trauksme vai nedrošība, kas ir vākšanas ierosinātāja. Savukārt vākšanas rituāls ir absolūti nepieciešams, lai šo trauksmi mazinātu. Krājot lietas, neizmetot tās laukā, cilvēks gūst atalgojumu, gandarījumu – man atkal ir foršs, jauns korķītis vai tukša kastīte, kur varēs ielikt kurpes vai fotogrāfijas. Vēl viena svarīga pazīme – kad kāds cits met laukā lietas vai tas jādara pašam, rodas milzīgs stress, nepatīkamas emocijas.
Kāpēc cilvēks var kļūt par vācēju?
- Nabadzība. Ja cilvēks nācis no trūcīgiem apstākļiem, kur nebija iespējams neko nopirkt, var parādīties vēlme veidot uzkrājumus.
- Pazemojums. Vēlmi krāt var radīt arī pazemojums, ko cilvēks piedzīvojis bērnībā. Piemēram, nav bijusi iespēja nopirkt firmīgu apģērbu, par ko ticis apcelts, pazemots. Tas ir veidojis trauksmi, mazvērtības izjūtu, un krāšana var būt kā aizsardzības mehānisms – man vienmēr viss būs, mani neviens nepazemos, un es būšu neatkarīgs.
- Ģenētiskie faktori, iedzimtība. Par vācēju var kļūt arī ģenētisku iemeslu dēļ (ja ģimenē kādam šāda problēma jau ir, tad risks palielinās). Kā liecina pētījumi, pirmās vākšanas pazīmes ģenētisku iemeslu dēļ parādās jau bērnībā, agrīnos pusaudža gados un turpina pieaugt.
- Traumatiski dzīves notikumi. Jebkādas milzīgas, sāpīgas pārmaiņas – pārcelšanās, tuvinieka nāve, bērniņa ienākšana ģimenē, karjeras kāpums – arī var radīt vēlmi vākt. Pat ja stress ir pozitīvs, tas var palaist vākšanas mehānismu, īpaši, ja tas noteikts ģenētiski.
Ja vācēja esi tu pats?
- Apzināties problēmu. Ir svarīgi apzināties savas jūtas – kā es jūtos, kad es vācu, kā jūtos, kad nevaru vai nedrīkstu paturēt kādu lietu. Svarīgi saprast, ka tā ir trauksme, kas rodas attiecīgajā brīdī.
- Atpazīt savas izjūtas. Nākamais, ko būtiski atzīt, – jā, manī ir nemiers, jā, manī ir trauksme, es jūtos nevērtīgs, nedrošs. Svarīgi no šīm izjūtām nemukt, bet tās atzīt. Kāpēc? Apzinoties to, kā jūties, cilvēks spējīgs reaģēt uz trauksmi citādi – pārtraukt veco musturu.
- Transformēt sevi. Tas nozīmē – saprast un izdomāt, kā mainīt sevi, savu reakciju. Ja līdz šim trauksmes situācijā vāci mantas, tad tagad ir jāizdomā kāds jauns rituāls, ar ko aizstāt iepriekšējo. Brīdī, kad mantu kaudzei gribas pievienot vēl kādu, ej nūjot, dziedāt korī, palasīt, braukt ar riteni, piezvanīt draudzenei…
- Saprast cēloņu un seku sakarību. Svarīgi saprast, kuri ir tie apstākļi, kas mani padarījuši par vācēju: ar ko viss sākās, kurā brīdī sākās, cik ilgi juties vientuļa, apdraudēta utt. Svarīgi to atpazīt un piedot apstākļiem, cilvēkiem, kas to radīja.
Ja vācējs ir kāds no ģimenes?
Vispirms jāsaprot, cik ļoti šis cilvēks gatavs sadarboties. Vislabāk, ja ģimenē tiek izvirzīts viens atbildīgais par ģimenes locekli ar vākšanas māniju. Šim cilvēkam jāizglītojas par traucējuma būtību. Jāsaprot, ka tā nav vienkārši vēlme krāt, tas ir sarežģīts psiholoģisks, varbūt pat psihisks traucējums, kura risināšana tikpat kā nav iespējama bez profesionāļu palīdzības.
Īpaši vissmagākajā gadījumā, kad cilvēks savu problēmu nemaz tā īsti neatzīst.
Nevar vienkārši pateikt – tev viss jāizmet, saņemies. Tas ir līdzīgi kā ar depresiju un citiem garīgās veselības traucējumiem, kas ir bioķīmisks process. Ieteicams atrast psihoterapijas speciālistu, kurš palīdzēs atrast taktiku darbā ar vācēju, ņemot vērā to vākšanas stadiju, kurā cilvēks atrodas. Jārēķinās, ka sarunas nebūs vieglas un risinājums ātrs. Svarīgi, lai neviena no sarunām nenotiktu uzbrūkošā veidā.
Būtiski parādīt, ka šī ir sarežģīta problēma. Ka viņš nav vienīgais cilvēks, kuru tas piemeklējis.
Svarīgi, lai vācējs nenobīstas pats no sevis un lai saprot – tie, kam šāda problēma ir, var saņemt profesionālu palīdzību. Vācējam jāakcentē arī tas, ka šī problēma pati no sevis nepāries – tieši pretēji, ar gadiem kļūs arvien nopietnāka, smagāka.
Svarīgi! Nekādā gadījumā nedrīkst izmest otra cilvēka savāktās lietas. Pirmkārt, tas var sadusmot vācēju, otrkārt, viņam radīsies milzu trauksme , kas var pasliktināt savstarpējās attiecības.
Tā vietā jāpalīdz cilvēkam ieraudzīt, ka viņa idejas ir atrautas no realitātes, – ir jāiemācās izturēt diskomfortu un nepārvaramo vēlmi vākt.
Piedzīvot – ja viņš nepaņem kādu lietu, pasaule tai mirklī nesabrūk. Parastā loģika šeit, tāpat kā depresijas, panikas vai trauksmes gadījumā, nedarbojas. Cilvēkam tās ir milzīgas ciešanas. Ar tām var tikt galā, taču ne ar vienkāršu pierunāšanu, bet tikai ar lielu psiholoģisku darbu.
