Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Abu attiecību stāsts sākās Lauras labākās draudzenes un Ingmāra labākā drauga kāzās. «Noskaidrojām, ka dzīvojam vienās kopmītnēs un abi esam biologi,» stāsta Ingmārs. Mājup jau devušies kopā. Laura piebilst: ja jau biologi, tātad ir, par ko runāt. Viena saruna, otra, trešā… «Man nudien nebija nodoma kļūt par Ingmāra sievu, bet mūsu garās sarunas ļāva viņu diezgan labi iepazīt, un es sapratu – viņš ir foršs cilvēks,» atklāj Laura. Ingmārs smej: «Tas bija ārkārtīgi izdevīgi. Jebkurā laikā varēju aiziet uz meiteņu istabiņu, paēst vakariņas.»
Kā nonākuši līdz kāzu plāniem, to Līdakas vairs īsti neatceroties – tik dabisks šķitis šāds solis. Jautājums bijis tikai par to, kad tām notikt. «Dabūt vedējpāri nebija viegli. Galu galā viens pāris piekrita, bet tikai pastāvēt zagsā un parakstīties. Ar kāzu vadīšanu bija jātiek galā man pašam, tā nu biju gan līgavainis, gan organizators, gan kāzu vadītājs. Vēl kāzu rītā skrēju no savām mājām Skari Vecumniekos uz Rīgu pakaļ rupjmaizei. Biju tā noskrējies, ka Laurai teicu – nekad nešķirsimies, otrreiz tādu noskriešanos vairs negribu!» atklāj Ingmārs.
Kad pieteicās abu pirmais bērns – meitiņa Daija –, abi dzīvojuši kopmītnēs mazā istabiņā, kur ietilpusi tikai gulta un skapis. «Tas bija ļoti disciplinējoši – saproti, ka ar sievu strīdēties nedrīkst. Sastrīdēsies – kur tad iesi?!» smejas Ingmārs. Visai drīz Laura pārcēlusies uz laukiem Vecumniekos, bet Ingmārs palicis Rīgā, jo sācis strādāt Rīgas Zooloģiskajā dārzā par ekskursiju vadītāju. Tas ģimenei bijis visgrūtākais laiks. Laura visu nedēļu bijusi viena. Pilna kūts ar lopiem, govis jāslauc, siens jāgādā…
Laura uzsver – Ingmārs vienmēr bijis liels atbalsts, vīrietis, kurš nemēdz šķirot darbus.
Viņš tikpat labi mācējis mainīt autiņus kā skaldīt malku. «Arī noslēgt līgumu par stāšanos darbā Zoodārzā aizbraucu ar Daiju uz rokām. Sacīju: lūdzu, pagaidiet. Vispirms nomainīšu bērnam biksītes, tad parakstīšu līgumu,» smejas Ingmārs.
Kopā nodzīvoti vairāk nekā trīsdesmit gadi, un attīstīta savstarpēja jušana. Jau no sejas izteiksmes, žestiem ir skaidrs, kā otrs jūtas, kāds ir garastāvoklis. «Savulaik Ingmāra mamma sūdzējās manējai – no tiem jaunajiem neko nevarot saprast. Kad vienam prasa par otru, neko nestāsta, tikai labu. Kad otram prasa – tieši tāpat,» atceras Laura. Ingmārs, kad ir dusmīgs, parasti aizejot kaut kur tālāk, tāpēc nekāda lielā strīdēšanās nesanāk. Un lauku mājās iet var uz visām četrām debess pusēm. Bet pie vakariņu galda strīds jau ir aizmirsies. Ingmārs piebilst – galvenais ir sajust brīdi, kad vienas strīdu strīpiņas jau par daudz – kad otram mērs jau ir pilns un viņu vienkārši nevajag aiztikt.
Ilgus gadus Līdakas īrējuši dzīvokli Rīgā – tajā viņi pavadījuši darbdienas, bet brīvdienās devušies uz Skariem. Šis ir pirmais gads, kad dzīve pilnībā rit tikai laukos. «Man vienmēr paticis rušināties pa zemi. Bet Laurai tas iepaticies tikai pēdējos gados. Puķes nu ir arī mūsu kopīgais hobijs,» saka Ingmārs.
«Ja Ingmāru redzu rušināmies rožu dobē, es viņam klāt neeju. Tas nozīmē, ka viņam vēl nav aizvērušies darba faili un gribas pabūt vienam,» saka Laura. Ingmārs piebilst: «Tas mums abiem vienādi – pa dienu darbā esam izrunājušies, un vakarā ir labi kopā klusēt.» Tomēr arī runājamā abiem nekad netrūkstot. «Mums ir ļoti laba sadarbība.
Nevaru iedomāties, kā tas ir, kad nav, kam paprasīt padomu vai pastrīdēties par darba lietām.
Lai nonāktu pie labākā risinājuma, vajadzīgs otrs cilvēks, ar kuru pārrunāt lietas.»
Līdakas uzskata, ka attiecībās ļoti svarīga ir arī nemitīga kopīga attīstība. Gan Laura, gan Ingmārs visu laiku mācās ko jaunu. «Cilvēkam ir jāattīstās, jākustina smadzenes, jādzīvo līdzi laikam. Izcili, ja tas notiek tandēmā,» saka Laura. Nesen viņa apguvusi kursu par sociālo tīklu un digitālo mārketingu. Savukārt Ingmārs apmeklējis projektu vadības kursus. Jā, un abi nespējot dzīvot bez aizrautības – vai nu nedarot nemaz, vai darot ar aizrautību, vienalga, tā būtu puķu audzēšana, kartupeļu stādīšana vai vienkārši kopā būšana.
