VIDEO. Diskusija: Cik vesela un izturīga ir Latvijas vīrieša sirds?

Piedalās

Latvijas kardioloģijas supertrio.

• Dr. med. Andrejs Ērglis. Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs un invazīvais kardiologs.
• Dr. med. Kārlis Trušinskis. Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Latvijas Universitātes Latvijas Kardioloģijas institūta pētnieks, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra invazīvais kardiologs.
• Dr. med. Oskars Kalējs. Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra kardiologs un aritmologs.

– Ir tāds teiciens: «Sirds ir maratoniste, tikai daži no mums nez kādēļ to cenšas padarīt par sprinteri.»

Andrejs Ērglis: Protams, sirds ir maratoniste. Tas ir vienīgais orgāns, bez kura nevar dzīvot, tāpēc sirdij jābūt stiprai. Reizēm jaucam sirdi un dvēseli, jo tas nav viens un tas pats. Sirds ir fenomenāla – nenormāli skaista: ar kambariem, priekškambariem un austiņām, ar dažādām struktūrām. Un vienlaikus sirds ar vārstuļiem un artērijām ir ļoti vienkāršs orgāns, kas ļoti viegli novalkājas.

Kāpēc maratoniste? Tāpēc, ka sprints mūža garumā nav iespējams. Par sirds taupīšanu jāsāk domāt jau kopš bērna ieņemšanas līdz brīdim, kamēr cilvēku sadedzina vai aprok. Sirdij no dabas ielikta adaptācija noskriet arī sprintu, bet trenēta sirds to var vieglāk izturēt.

Oskars Kalējs: Sirds visu laiku spiesta strādāt un tērēt savu resursu – tā nevar kādreiz aiziet pagulēt. Ja tai epizodiski liek bezjēdzīgi skriet, resurss diemžēl izsīkst. Ir tāds kalambūrs – vienu brīdi cenšamies visu maksimāli sačakarēt, pēc tam izmisīgi cenšamies visu sasmelt. Normāli darbojoties, sirds resurss ir ilgs un garš.

Kārlis Trušinskis: Ļoti labi, ja sirds gatava sprintiem, bet sprints nedrīkst pārvērsties par ikdienu. Ballēšanās ir viens tāds sprints. Vismaz es no vīkenda ballītēm ­neesmu ­gatavs atteikties. Amerikas ietekmē ļoti daudz tiek domāts par to, kā atpūsties, – nezaudēt ballītes gaisotni, bet vienlaikus to darīt veselīgi un tik ļoti nekaitēt sirdij.

– Ko nozīmē – atpūsties veselīgi?

Kārlis T.: Iet prom no nikotīna un alko­hola un doties dabas virzienā.

No alkohola pilnīgi prom?

Andrejs Ē.: Es būtu ļoti uzmanīgs ar pilnīgu iešanu prom, lai, bēgot no vilka, neuzskrienu lācim. Man ļoti patīk vārds ballīte. Oldingtons teicis, ka dzīvi vajag dzīvot ar baudu šā vārda plašākajā nozīmē. Bauda nav tikai alkohols vai nikotīns, arī tenisa treniņš un turnīrs ir pilnasinīga ballīte, mīlēšanās ir ballīte.

Visiem zīdītājiem ir determinēts sirdspukstu skaits dzīvē.

Kāmis ir tādā pašā situācijā kā cilvēks, tikai kāmja sirsniņa izsit daudz ātrāk, tāpēc dzīves ilgums īsāks.

Ja paredzēts X skaits sirdspukstu, vari izvēlēties, kā tos tērēt. Trenētam veselam cilvēkam sirds frekvence miera stāvoklī ir – 50–60 sirdspuksti minūtē. Ja cilvēks nakti vai pat divas noballē, sadalot uz kādu garāku termiņu – mēnesi vai pat vairāk –, redzams, ka neko daudz sirdspukstu viņš nav iztērējis.

– Ja trenējos un paātrinu sirdspukstus, būtu normāli, ka pēc tam tos miera procesā izlīdzinu?

Andrejs Ē.: Trenējoties stundu vai pusotru, sirdspukstus paātrina – līdz 120, brīžiem pat 160 sirdspukstiem minūtē. Pusstunda paiet, kamēr sirds atgriežas normālā ritmā, un tad 22 stundas sirdsdarbība būs no 50 līdz 60. Saskaitot vidējo, diennakts sirdspukstu skaits būs mazāks nekā tiem, kam sirdsdarbība visu laiku ir 75 un 80 puksti minūtē.

Ko tas īsti nozīmē – stipra sirds?

Andrejs Ē.: Stipra sirds ir disciplīna. Nerunājam par iedzimtām sirdskaitēm, ko gan arī ietekmē disciplīna, jo šodien medicīna spēj daudz palīdzēt. Disciplīna nozīmē spēju pietiekami daudz laba darīt savai sirdij un organismam – trenējamies, ne vienmēr ēdam to, ko gribas, atsakāmies no cigaretes. Ballīte – tas ir labi, jo cilvēkam vajag pozitīvas emocijas. Visa dzīve jāpadara par ballīti, tikai ar noteikumu, ka tā nepārņem citas lietas. Un tas atkal ir disciplīnas ­jautājums.

Oskars K.: Jēdziens ballīte nozīmē kvalitatīvi dzīvot, nevis tikai sanākt kopā un ballēties. Aizej uz treniņu – tā ir ballīte, aizej uz spēli – ballīte, aizbrauc uz kādu foršu vietu, vai tā ir Jamaika ar regeju vai kas cits, – arī tā ir ballīte. Arī cilvēkam pēc 65 un 75 vajag pozitīvas emocijas – kāpēc viņam nevarētu būt ballīte?

Kārlis T.: Stipra sirds noteikti ir kustība – gan veseliem, gan slimiem cilvēkiem. Tiem nav obligāti jābūt trīs vai 13 kilometriem, bet atbilstoši cilvēka spējām.  Ir virkne pierādījumu, cik svarīgas pat pavisam nelielas kustības, kaut vai aiziešana uz virtuvi, ir cilvēkiem ar smagām slimībām – onkoloģijas, sirds mazspējas pacientiem.

Andrejs Ē.: Vadlīnijās drīzāk ir ­otrādi – jo esi slimāks, jo vairāk sevi jāspiež kustēties. Jo agresīvāka problēma, jo agresīvāk tā jārisina. Sevi žēlodams, tu sevi nogalini.

Oskars K.: Arī es esmu par disciplīnu. Reizēm ļoti gribas ceptos kartupeļus un karbonādi ar sēnēm, bet tad atceries savus ģenētiskos riskus un iedod pats sev knipi pa pieri, ka varbūt tev tomēr to nevajag ēst. Ja sirdi nepārtraukti kustini un trenē, tā pieradusi strādāt – ja arī vajadzēs piepūlēties, tiks galā. Pētījumi pierāda, ka tiem, kas praktizē fiziskas aktivitātes, kritiskās situācijās gan sekmīgas atdzīvināšanas, gan izdzīvošanas pakāpe ir daudz augstāka.

Andrejs Ē.: Ateroskleroze ir pilnīgi normāls process, kā Bībele saka – mēs piedzimstot nomirstam. Tikko piedzimstam, jau sāk attīstīties ateroskleroze, bet mums tā jāaizkavē, un tas ir stāsts par disciplīnu. Pierādīts, ka aterosklerozi ietekmē zema blīvuma holesterīns – lielākoties tas, ko uzņemam ar pārtiku. Tad pārējie riska faktori – 100 % skaidrs, ka tas ir nikotīns, mazkustīgums, augsts asinsspiediens, stress. Savukārt par alkoholu nav tik skaidrs. Alkohols kā ekscess ir slikti, bet, ja alkoholu uztveram kā sarkano gaļu, tad riski ir diezgan līdzīgi. Alkohols būtu jālieto tikpat bieži kā sarkanā gaļa.

– Ja cilvēks alkoholu nelieto gadiem…

Kārlis T.: Tas nav slikti. Tomēr alkoholu un nikotīnu nevajadzētu likt vienā rāmī.

Andrejs Ē.: Smēķēšana nedrīkst būt nevienā tās izpausmē. Tā jāiznīdē no pasaules! Smēķēšana artērijas padara kokainas. Jā, smēķēšana ir socializēšanās, esam pie tās radināti, uzsverot kā vīrišķības pazīmi, bet vīrišķība ir atteikšanās. Visgrūtākā, bet vissaldākā māka ir atteikšanās.

Bet – par alkoholu. Atceros franču rakstu par to, vai ārstam vispār ir ētiski ieteikt cilvēkam nelietot alkoholu, jo tas ir sociālais lubrikants. Reiz kāds medicīnas profesors teica, ka mūsdienās jābūt ļoti biezai āda, lai cilvēks vispār nemaz neiedzertu, bet alkoholu var smuki aizvietot ar ko citu. Piemēram, sportu vai ielēkšanu āliņģī, saņemot to pašu eiforiju. Kā Artūrs Skrastiņš teica filmā – cilvēks ir ķīmijas kolba, nav nozīmes, no kurienes dabūjat endorfīnus.

– Ko dod aukstās peldes?

Andrejs Ē.: Tā ir fenomenāla lieta! Ļoti liela nozīme organismā ir mikrocirkulācijai. Artērijas asinsritē sadalās pa divām, aizejot līdz šūnām, bet katra šūna ir kā spēkstacija – tā ražo enerģiju. Ziniet, cik maksātu diennaktī viena cilvēka saražotā šūnu enerģija? Apmēram 400 000 eiro! Šūnām vajag skābekli, bet tā pievadei nepieciešama mikrocirkulācija. Ja cilvēks sver pusotra centnera, viņa tauki netiek apasiņoti – tur ir pretīgs, riebīgs, smirdīgs purvs, vispār nav vielmaiņas. Aukstajā ūdenī ­vismazākie asinsvadi ļoti sašaurinās, bet, izejot no ūdens, veras vaļā ar milzīgu spēku – tik nenormāli lielu, ka pat nevar iztēloties. Tagad ir arī sausās kriosaunas, pats rītos eju aukstā dušā – man tā ļoti palīdz. Mums jāmēģina organismu izmantot šādā veidā – racionāli, nepārslogojot. Mēs stāvam pilnīgi citas cilvēka organisma izpratnes robežšķirtnes priekšā.

– Ikdienā satiekot pacientus vīriešus, kā jums šķiet – sirds veselība iet uz labo vai slikto pusi?

Kārlis T.: Uz abām. No vienas – ļoti labi redzam sabiedrības daļu, kas noteikti kļūst veselīgāka, bet joprojām redzam arī četrdesmitgadīgus vīriešus ar, piemēram, miokarda infarktu bez redzamiem iemesliem. Agrīnā sirdsslimību problēma ir visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Turklāt – lai cik lielas cerības likām uz ģenētiku, daudzi pētījumi rāda, ka tieši primitīviem ietekmējamiem riska faktoriem ir milzīga nozīme. Savulaik domājām, ka genotipēšana dos visas atbildes – kādas slimības ir, kādas būs, kādas zāles jādod. Izskatās, tas nav tik vienkārši.

Andrejs Ē.: Pat ne izskatās, bet ir pierādīts.

Tā saucamajai sliktajai ģenētikai ar labu dzīvesveidu ir daudz labāks iznākums nekā labai ģenētikai ar sliktu dzīvesveidu.

Mums visu laiku gribas uz kaut ko novelt vainu, bet ģenētika ietekmē aptuveni 11 % no tā, kas ar cilvēku notiek.

Oskars K.: Ja ir laba ģenētika, iestājas vilinošs faktors – varbūt varu atļauties vairāk ballīšu, jo nedabūšu momentā no mātes dabas ar knipi pa pieri, bet ar sliktu ģenētiku ir potenciāli lielāks risks, ka knipis atnāks ātrāk. Te der teiciens, ka jāciena ne vien savu senču kultūras mantojums, bet arī slimības, ar ko viņi slimojuši un mums atstājuši.

Andrejs Ē:. 1997. gadā sirds asinsvadu katetrizācijas laboratorijā vidējais ­pacienta vecums bija 55, bet tagad 70 gadi. Mēs esam ieguvuši 15 gadus! Šodienas četrdesmitgadnieki ir agrākie divdesmitpiecgadnieki vai trīsdesmitgadnieki. Tas nozīmē, ka jābeidz runāt par tautas novecošanu, bet jārunā par garāku mūžu. No bioloģiskā viedokļa cilvēki dzīvo ilgāk, un jautājums ir par to, kā pases vecumam pieliekam klāt sociālo un kultūras dzīvi.

– Tātad pacienti tagad ir krietni vecāki?

Kārlis T.: Tā ir diena un nakts! Pirms 20–30 gadiem runas par 85 gadus vecu cilvēku aktīvu ārstēšanu bija caur smaidu, bet šodien sirds asinsvadu katetrizācijas laboratorijā akūtajā dienā var pēc kārtas būt četri 85 gadus un vecāki pacienti.

Oskars K.: Pirms 20 un 30 gadiem bija cita attieksme arī pret sirds ritma traucējumiem – kādreiz uzskatīja, ka virs 75 gadiem mirdzaritmija nav jāatjauno, tagad pavisam cita attieksme.

– Kas ir tā daļa, kuriem sirds veselība uzlabojas?

Kārlis T.: Nevar neredzēt lielo sabiedrības slāni, kas daudz vairāk domā par veselību – iet uz sporta zāli, ēd veselīgāk, izvēlas vietējos un sezonālos produktus. Piecas stundas dienā zvaigznes pozā necepinās saulē. Cilvēki par veselību sāk domāt arī daudz egoistiskāk. Ja maksā nodokļus, gribas no sociālā budžeta pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas kaut ko arī pasmelties.

Nesen izbijis basketbolists man teica, ka vispār jau vecums un slimošana ir diezgan pazemojoša.

Andrejs Ē.: Pilnīgi piekrītu!

Kārlis T.: Slimība saistās ar neatkarības zaudēšanu un bezspēcību. Tajā saklausu to, lai, piemēram, vidē, kurā sniedz veselības aprūpi, pret katru cilvēku izturas cieņpilni – kaut vai pacientu uzrunāšana ar kungs un kundze.

– Vai valsts neatkarība atnākusi ar daudz labāku sabiedrības veselību?

Andrejs Ē.: Nē. Pilnīgi visās postpadomju valstīs, kas piedzīvoja stereotipu maiņu, deviņdesmito gadu augstie riska faktori bija traģēdija, modernu tehnoloģiju nebija, mirstība drausmīga. Pārmaiņas lēnām sākās no 2000. gadu vidus, uzlabojums jūtams pēdējā desmitgadē. 2001. gadā 80+ vecumā Latvijā bija 55 600 cilvēki, bet 2021. gadā – 113 000. Mēs esam dubultojuši 85+ iedzīvotāju skaitu, lai gan tūkstošus zaudējām kovida dēļ. Parādiet man vēl vienu valsti pasaulē, kas desmit gados ir dubultojusi savu 85+ iedzīvotāju skaitu! Tāpēc mums jāpalielina cilvēku aktīvais periods pēc pensijas vecuma sasniegšanas – tad, kad viņš var baudīt to, ko dzīvē devis valstij, un tas ir pilnīgi normāli. Mēs ejam labā virzienā.

Kārlis T.: Visu laiku runā, ka medicīnai vajag naudu. Var uzzīmēt ļoti skaistu grafiku gan onkoloģijā, gan sirds slimību ziņā – kā, iedodot naudu ārstēšanai, palielinās cilvēku dzīves ilgums. Naudai un mūža ilgumam ir tieša korelācija. Protams, vienmēr var rūpēties par labāku naudas izlietojumu. Ko nozīmē nomirt – vienalga, no onkoloģijas vai sirds slimības? Tas nav stāsts tikai par šo cilvēku, bet par viņa ģimeni – bērniem, vecākiem, draugiem, radiniekiem.

Andrejs Ē.: Savulaik runājām par personalizēto medicīnu, kas vērsta uz ģenētiku, bet tagad aktuāls ir jauns termins – precīzijas medicīna, kas vairāk vērsta uz vidi, kurā dzīvojam. Universālā veselības definīcija nav slimības neesamība, bet gan tavas ģimenes, gan draugu fiziskā veselība un sociālā labklājība. Arī atjaunojamā enerģija ir viena no veselības ķīlām. Cilvēkam, kas dzīvo labā vidē ar labām domām un nečakarē savu veselību, dzīves ­kvalitāte pieaug. Sen pierādīta ir arī izglītības korelācija ar veselību. Pētījumi rāda, ka izglītoti cilvēki Latvijā dzīvo tikpat ilgi, cik izglītoti cilvēki Zviedrijā, – nav nekādu lielo atšķirību.

– Kāda ir sievietes loma vīrieša sirds ­veselībā?

Andrejs Ē.: Ir pilnīgi skaidrs, ka sieviešu sirds veselība nosaka vīriešu sirds veselību. Vienmēr priecājos, ja ģimenes pie ārsta nāk kopā. Ja vīram līdzi atnākusi sieva, zinu, ka viss daudzmaz būs kārtībā, lai gan ne vienmēr ir tik vienkārši – gadās, ka sievai jāpalūdz aizbraukt kaut kur atvaļinājumā, kamēr vīrs atkopjas.

Kārlis T.: Man kabinetā ir divi krēsli, ir bijušas situācijas, kad pacients ir vīrietis, bet tuvākajā krēslā apsēstas un uz jautājumiem atbild kundze. Sievietei līdzi pie ārsta vīrs atnāk daudz retāk. Starp citu, vīriešu populācijā pasaulē ir panākta mirstības samazināšanās no sirds slimībām, savukārt sievietēm šāda samazinājuma nav.

– Kāda ir atslēga, kā sievietei panākt, lai viņas vīrs tomēr aiziet pie ārsta?

Andrejs Ē.: Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši. Jāmēģina radīt apstākļus, lai iedvesmotu pārbaudīt savu sirdi. Teikšu diezgan skarbi. Negribu ar saviem dēliem kāpt kalnos, lai viņiem būtu mani jānes lejā. Tava veselība ir atbildība par ­citiem, jo tas ir egoisms – domāt tikai par to, kas notiek ar tevi. Visi cer uz ķeizara nāvi – dabūšu infarktu, nomiršu, būs manis žēl, un viss. Bet varbūt tu dabūsi smadzeņu trieku, būs šķībs mutes kaktiņš, nevarēsi parunāt, būs nolēmēta kāja, un pārējie dabūs tevi kopt. Tas nav godīgi! Protams, tā mēdz notikt arī tad, ja cilvēks veselības labā visu ir izdarījis, bet tad viņam ir tīra sirdsapziņa. Arī man kolēģi un ģimene saka –­ aizej pārbaudies! Aiziešu. Tā ir disciplīna – lietas, kas jāizdara, un nevar būt nekādu attaisnojumu.

Oskars K.: Vīrietim vajag pajautāt – par ko tev tik ļoti riebjas tava dzīvesbiedre, ja gribi, lai viņa maina tev pamperus? Tad aizej un pārbaudi veselību! Nerij vakaros tik daudz tos čipsus!

Ambulatorajās pieņemšanās skatos, pa kuru vietu šim vecim uzsist, lai gūtu rezultātu. Katram ir kāda vājā vieta. Saku: tev ir tikai 60 ar mazu astīti, bet ir holesterīns, spiediens un cukurs debesīs, tonnāža jau velk uz pusotra centnera. Ar ko tev tik ļoti riebjas ģimene, ka viņiem gribi uzkrāmēt savas slimības sekas? Reizēm tas nostrādā.

Andrejs Ē.: Gan tenisisti, gan basketbolisti cits citu pierunā atnākt pie ārsta. Ir arī daudz sliktu stāstu, kas beigušies sporta laukumā. Ja runājam par pusotru centneru, dažreiz tikai ar disciplīnu tikt galā nav tik vienkārši. Mediķiem jābūt ar izpratni, ka cilvēks nevar desmit dienās sasmelt to, ko ielaidis desmit gados.

Cilvēks ar lieko svaru apzog sevi – smadzenes, sirdi, potenci, kas ir viena no dzīves ballītes būtiskākajām sastāvdaļām. Sievietes vīrieša potence interesē pat vēl vairāk nekā pašus vīriešus.

– Vai vīrietis sportu var aizvietot ar seksu?

Kārlis T.: Nē, sekss nav tas pats, kas sports. Seksam ir citi efekti.

Seksuālā aktivitāte nav stāsts par kardiotreniņu, bet vairāk par to, ka seksā izdalās vielas, kas nomāc sliktu garastāvokli, bet depresijai un nomāktībai ir cieša saikne ar sirds slimībām.

Uzklausot pacientu, cenšos uzdod pāris īpašos jautājumus: par garastāvokli, miegu un to, kas notiek guļamistabā. Gadās, ka 59 gados cilvēks jautā, vai sekss viņa vecumā vispār vairs svarīgs? Nav jābūt supergudram ārstam, lai saprastu – ja cilvēkam ir augsts asinsspiediens, liekais svars un nav seksa, nav iespējams atrisināt ko vienu, jo tas viss ir savā starpā saistīts. Jā, mums ir tabletes – asinsspiedienam, ir potenci uzlabojošas zāles, bet vērtīgāk būtu mērķēt pa visām problēmām.

Oskars K.: Ja uzskaita rezultātu, tad sekss ir sports. Bet, ja nopietni, seksu un sportu tiešām nevar salīdzināt, lai arī pozitīvās emocijas un enerģijas patēriņš ir gan vienā, gan otrā. Ja sekss ir tāds, ka kaimiņi sauc policiju, enerģijas patēriņš ir diezgan liels – gandrīz kā tenisa laukumā.

Andrejs Ē.: Ja izrēķina, cik kaloriju patērējat, tad sekss mierīgi var būt arī viena no fiziskajām aktivitātēm. Bet, ja gribat labu seksu, ir jāgatavojas – jābūt labā fiziskā formā. Cik realizējams vispār ir sekss ar cilvēku, kam ir liekais svars, – cik viņš ir seksam atbilstošs un uzbudinošs? Tas ir stāsts par disciplīnu.

Diemžēl vispār nerunājam par 80 gadus veciem cilvēkiem – mums viņiem nav ne kultūras, ne kino. Šo cilvēku dzīve sabiedrības izpratnē ir dažādu stereotipu pilna. Lai cilvēki dzīvotu ilgāk par 90 gadiem, medicīna savu var izdarīt – mums ir jaunas zāles, bet lielākā vadzvaigzne ir mentālā ideja par to, kāpēc vispār ir ilgi jādzīvo. Ko mēs darīsim, kad mums būs 90? Tur sākas absolūti melns lauks, par kuru neviens nerunā. Kārli, izstāsti, ko tev laukos stāsta kungi, – tas ir absolūti dzīvelīgi un pareizi!

Kārlis T.: 59 gadus vecs kungs var pārsteigt, jautājot, vai seksu viņa gados vispār vajag, bet 80+ gadus vecs kungs var pārsteigt pretējā virzienā – ar to, ka viņš ­savukārt ir seksuāli ļoti aktīvs. 

– Pateicoties kam, viņš to spēj?

Kārlis T.: Nav viens iemesls, bet noteikti veselība vārda plašākajā izpratnē, varbūt arī neliels atbalsts ar zālēm. Šodien varam ne tikai dzīvot ilgāk, bet ir arī gana daudz iespēju uzlabot un diezgan ilgi uzturēt ­dažādas funkcijas.

Mēs te runājam it kā jokojot, bet katram izskanējušajam teikumam varam piemeklēt zinātniskas atsauces, piemēram, par to, kā dzimumaktivitāte samazina risku saslimt ar sirds kaitēm un onkoloģiskām slimībām, un to, kā erektilā disfunkcija var būt redzamā aisberga virspuse nopietnai sirds slimībai.

– Minētajam kungam noteikti ir stipra sirds!

Kārlis T.: Jā!

Andrejs Ē.: Ja viņš var izturēt seksu – noteikti. Arī dzimumorgānus apasiņo artērijas. Ja tās ir pārkaļķotas un holesterīna pilnas, potence samazinās. Ja negrib ārstēt sirdi, lai ārstē nespēju nodarboties ar seksu! Cilvēkam, kurš sver 150 kilogramu, 80 gados nodarboties ar seksu ir diezgan grūti. Bet, dzerot holesterīnu pazeminošus līdzekļus un dažādas zāles, apasiņošana un līdz ar to citas funkcijas visiem orgāniem būs labākas.

– Vai kāds no jums lieto asinsspiediena tabletes?

Andrejs Ē.: Es kādus četrus gadus lietoju tabletes, kurās ir holesterīnu samazinoša, artēriju atjaunojoša viela un viela, kas tur artērijas plašāk. Dzeru arī vitamīnus. Tagad mums ir vesela rinda jaunu vielu, kas ir padārgas, bet mēs varēsim desmit reizes ­kvalitatīvāk nodzīvot mūžu.

Oskars K.: Savā sporta kompānijā dažreiz jautāju – pag, tu savas spiediena tabletes dzer? Kad nākamreiz ej uz kontroli? Es to daru tāpēc, ka viņi man ir forši draugi un čomi, es gribu pēc iespējas ilgāk ar viņiem kustēties. Tāpēc es vaktēju, lai viņi to dara.        

– Minējāt mentālo ideju. Pašam tāda ir?

Andrejs Ē.: Man ir divi mazbērni. No viņiem varu daudz ko mācīties. Piemēram, kad viņi spēlē Nintendo vai ko citu, redzu, kādas varētu būt nākotnes idejas medicīnā. Es gribētu saglabāt disciplīnu, un tad – kā Dievs lēmis. Vēl gribētu palīdzēt atdot zināšanas tik ilgi, kamēr varu tās uzturēt pietiekami pieklājīgas. Slava mums, ārstiem, tā kā īsti nav vajadzīga, materiāli esam pietiekami nodrošināti, mums vairāk interesē apkārtējo, ģimenes locekļu veselība. Pēc tam ir Selindžers – kad esi uz kraujas rudzu laukā un mēģini nosargāt, lai bērni neiekristu. Kamēr tu to vari darīt, esi vajadzīgs – tā ir mentālā ideja. Negribētu būt Blanšas kopija, kad visu mūžu esi atkarīgs no citu cilvēku žēlastības. To mēģinu nodot saviem bērniem, skolniekiem. Jāmēģina izdarīt tik daudz, lai mēs būtu pašpietiekami, un tad jums palīdzēs arī citi.

Oskars K.: Ja maksimāli spēj dot atpakaļ, esi spējīgs būt vidē un joprojām aktuāls. Te pie līdzsvara pieder jēdziens hobijs, intereses. Tas ļoti palīdz. Lai nav tā, ka pēkšņi ir tukšpadsmit.

Hobiji ļauj saglabāt jušanu, ka visu laiku esi laivā, pie burām un regulāri tās turi.

Kārlis T.: Ļoti jauki, ka šis laiks ļauj paplašināt normālības definīciju. Esmu daudz atradies starp cilvēkiem, kuri ar ko ­aizrāvušies. Ir gradācijas – aizrautība, apsēstība, varbūt pat maniakāls stāvoklis. Ne vienmēr var pateikt, kurā spektrā katrs esam. Tas arī veido dzīvi interesantu – pašam ar ko aizrauties un atrasties starp tādiem cilvēkiem.

Andrejs Ē.: Nesen noformulēji vienu domu. Pasaules Veselības organizācija gan saka, ka tas nav īsti akceptēts, bet ideja apmēram tāda: līdz 65 gadiem tu esi jauns cilvēks, no 65 līdz 80 – brieduma gados, no 80 līdz 90 – seniors. Mēs grasāmies būvēt jauno slimnīcu un domājam, kā izskatīsies medicīna nākotnē. Bet tad mums jāsaprot arī, kā nākotnē izskatīsies sabiedrība.

Ārstējam cilvēkus 85+, pat līdz 100, mainām vārstuļus. Bet vajadzības viņiem tomēr ir citas nekā cilvēkiem starp 30 un 50. Diezgan labi zinām, ko darīt ar bērniem, – lai būtu skolas, interešu pulciņi. Sporta sacensībās redzu, ka 85 gadus vecie dažkārt strīdas par bumbu kā mazi bērni. Arī medicīnā viņiem nepieciešamas citas lietas. Kad sāksim rakstīt grāmatas arī šiem cilvēkiem, viņu seksuālajām interesēm? Mums ir drusciņ bailes no nāves, no nezināmā, bailes no tā, ka kļūstam vecāki, jo nezinām, kas tur būs. Ja iedosim perspektīvu, būs daudz vieglāk sevi saglabāt. Galvenais arguments parasti ir – negribu tik ilgi dzīvot, jo tad gulēšu uz gultas. Tas ir nepareizi.

– Ja Latviju salīdzinām ar pārējām Baltijas valstīm, vai sirds veselības jomā labi izskatāmies?

Andrejs Ē. Miokarda infarkta skaitu pēdējos 20 gados esam samazinājuši 3–4 reizes. Ja skatāmies uz riska faktoru daudzumu, izskatāmies pat ļoti labi. Baltijas valstis strauji iet uz augšu. Tehnoloģijās esam pirmajā vietā. Bet sirds veselība un ārstēšana ir divas dažādas lietas.

Oskars K.: Pirms 20–30 gadiem ritma traucējumu ārstēšanā salīdzinājumā ar Lietuvu bijām bez variantiem, toties – ko tagad darām, spējam paveikt un kādā kvalitātē! Apache helikopters bez cilvēka, kurš prot lidot, ir tikai lūžņu čupa. Toties mums ir gan tehnoloģijas, gan cilvēki, kas ar tām prot strādāt. Ir sarežģītas situācijas, ar kurām tiekam galā daudz labāk.

Andrejs Ē.: Lietuvā kardioloģija, aritmoloģija un sirds ķirurģija padomju laikā un vēlāk bija kā Kauņas Žalgiris. Kopš mēs paņēmām Lietuvas izlasei basketbolā, esam ar mainīgām sekmēm paņēmuši arī ­kardioloģijā.

– Pateicoties kam, aizgājām garām ­lietuviešiem?

Oskars K.: Komandas darbam.

Andrejs Ē.: Latvijas kardioloģijā intuitīvi salasījušies mazliet tādi frīki, mākslinieki, bet te arī nevar strādāt tādi, kas neievēro disciplīnu. Ir kopīgā neapstāšanās. Mums visi ir galvenie, tikai dažreiz jāievēro ­koordinējošā loma. Esam sacensību cilvēki – nepieļausim, ka kāds aiziet garām. Kardioloģijas zinātnē esam tālu priekšā ne tikai lietuviešiem un igauņiem, bet arī daudzām citām Eiropas valstīm. Mums ir lielākais kardioloģijas centrs Eiropā. Ar mums var konkurēt tikai Ķīna.

– Pie jums nonāk arī ārzemju pacienti?

Andrejs Ē.: Neesam uz to daudz strādājuši. Ir divas lietas, ka man ne pārāk patīk. Ja esam maksimāli apmierinājuši savas vajadzības, tad var eksportēt medicīnu. 

Neuzskatu arī, ka mums medicīnā tik daudz jāmāca ārzemnieki, jo nevaram savējos izmācīt. To, kas attiecas uz tehnoloģijām, bioloģiju, ķīmiju, uz bāzi – pirmajiem trīs kursiem lai māca, cik grib. Bet tikko apmācībā iesaistās mūsu pacienti, lieta kļūst sarežģītāka. Tas ir arī valsts drošības jautājums. Te drusku jāspēlējas ar uguni, lai saglabātu savu, bet arī neatdotu pārāk daudz.

– Pēdējā laikā vairāk nācies dzirdēt par tā saucamo pusmūža krīzi. Atnāk vīrietis pie ārsta – analīzes labas, bet nav spēka dzīvot.

Oskars K.: Pusmūžs – tas ir 45–55. Reizēm varētu būt resursu izsīkums. Bet ir viens cilvēks, kuram nekad nespēsi samelot, – tas, kuru redzi spogulī. Reizēm cilvēks uzdod sev jautājumu – kāda jupja pēc esmu dzīvojis un ko esmu sadarījis? Ja atbilde nav pārāk apmierinoša, viņš nonāk konfliktā ar savu es.

Andrejs Ē.: Jānodefinē, ko saprotam ar pusmūža krīzi. Visu laiku lietojam terminoloģiju, kas ir no Annas Kareņinas laikiem vai vēl agrāk. Pusmūža krīze tajā laikā bija 20 un 30 gadi. Te ir jautājums – vai fiziski un mentāli spējam adaptēties laikmetā? Īstenībā ir stereotipu maiņas. Krīze rodas no konflikta starp sevi un vidi, kurā tu dzīvo.

– Juris Rubenis un Ričards Rors vīrieša dzīvi dala divos posmos. Pirmajā tu pumpē ego, ej plašumā, un tad ļoti organiski pienāk brīdis, kad līdzsvara ­dabūšanai vairāk jāiet dziļumā. Ja vīrietis to ­nesaprot, sākas krīze.

Andrejs Ē.: Bez garīgām lietām ir ­ikdienišķākas, tīri fizioloģiskas lietas.

Džekiem no 46 līdz 54 ir hormonālas izmaiņas, andropauze, līdzīgi kā sievietēm menopauze. Fiziskā aktivitāte ir disciplīna. Caur mentālo var sakārtot fizisko.

– KLUBA lasītājs ir vīrietis starp 30 un 50 gadiem. Ko un kā viņam darīt savas sirds labā?

Andrejs Ē.: Jebkuram trīsdesmitgadniekam jābūt zināmam savam slodzes testam, ehokardiogrāfijai, asinsspiedienam, pulsa frekvencei, holesterīnam un cukura līmenim, svaram. Aktīvi dzīvojot, noteiktās normās, viss būs ļoti labi.

Kārlis T.: Kustēties un septiņas stundas gulēt. Sagaidīt brīdi, kad ir izsalkums, – nav grēks ēst, kad gribas. Nav jāvaimanā, ja deviņos vai desmitos vakarā gadījies kārtīgi pieēsties, jo neviens netraucē nākamo maltīti ieturēt 12 vai 13 dienā.

Andrejs Ē.: Starp ēdienreizēm vajadzētu ieturēt 14 stundas. Mēs par daudz ēdam gaļu. Divreiz nedēļā pilnīgi pietiek. Esmu samazinājis to līdz 2–3 reizēm mēnesī.

Tagad ir iespēja reizi sešos mēnešos iespricēt spricīti, ko saucam par aterosklerozes vakcīnām, lai samazinātu holesterīnu. Šīs zāles pagaidām ir dārgas, maksā pusotra tūkstoša.

Oskars K.: Pēc iespējas vairāk kustēties un vairāk mīlēt sevi. Viss, ko dari savā labā, nāks par labu. Aizej uz pārbaudēm pie ģimenes ārsta ne tāpēc, ka kāds teica, bet tāpēc, ka negribi sev izdarīt pāri. Neapēd hamburgeru, jo negribi sevi sačakarēt. Nedari to, ar ko sevi bojā, kas dara tev ļaunu.

Kārlis T.: Neesmu ārsts moralizētājs, jo pašam ir šādas tādas vājības. Būtiski ir ­atrast kopēju valodu un reizēm izmainīt ko nelielu. Tāpat kā sirds nav sprintere, arī riska faktoru kontrole nav sprints, bet maratons. Darīt ilgtermiņā, nevis izdarīt kaut ko priekš ārsta un pazust.

Oskars K.: Pārāk strauji sākt jaunu dzīvi ir ļoti neveselīgi.

Andrejs Ē.: Tāpat kā beigt veco.

– Iedomāsimies! Atnāk pie jums paciente un saka: «Labdien, dakter, mani sauc Latvija! Kāda ir mana sirds veselība?»

Oskars K.: Ar elektrību sist un defibrilēt nevajadzētu. Uztaisām attēla diagnostiku. Vajadzētu katetrablāciju – uzbūvēt žogu, ­kuram visādi aplamie impulsi netiek pāri.

Kārlis T.: Man nešķiet, ka paciente ir tik slima. Te nav jāoperē, nekas nav jāamputē, jāpiešuj. Nevajag uz dīvāna tik daudz gulēt, jāpadomā par dzīvesveidu.

Andrejs Ē.: Valsts esam mēs kā tauta. Ir jāsadala – kas notiek ar tautu un kas ar valsti. Tas, kas notiek ar valsti, atkarīgs no perspektīvas, no kuras raugāmies. Ja slimnīcā paskatāmies, kā mums iet tagad un kā ir gājis, tad saķeru galvu, domājot, ka ­sapņoju, cik ir labi.

Ar mūsu valsti viss ir kārtībā, ir tikai jāaug un jāattīrās. Kovids un karš ir daudz ko satīrījis, salicis atpakaļ akcentus un virzienus, kur mums jāiet. Vai varam izdarīt vēl labāk? Noteikti. Ne revolūcijas, bet ­evolūcijas ceļā.

Mums jāsaglabā Latvija un sava latvietība globālajā pasaulē. Tautas uzdevums ir būt ar stipru sirdi!

Latvijai kā sievietei ir ļoti augstas prasības, ātrākas, nekā spējam realizēt. Bet es nemēģinātu prasības samazināt. Vienkārši jākustas ātrāk, tad būsim vēl laimīgāka tauta. Mums nevajag būt tādiem kā citi. Nē, lai citi ir tādi kā mēs!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls «Gandrīz pratināšana» » saturu atbild «Žurnāls Santa».