Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tavi muskuļi ir īsti?
– Jā, protams! (Paskatās uz rokām.) Tie ir simtprocentīgi mani. Es sāku trenēties pirms astoņiem gadiem, kuru laikā piecas reizes esmu veicis dopinga analīzes. Esmu trīskārtējs pasaules un trīskārtējs Eiropas čempions. Sāku piecpadsmit gadu vecumā un jau pēc trim mēnešiem zālē, kurā trenējos, mani varēja nolauzt tikai treneris un klasesbiedrs, kurš ārmreslingā bija trenējies jau četrus gadus. Pirmajā Eiropas čempionātā Druskininkos, lai gan biju saindējies ar pārtiku, paliku septītais, bet pēc trim mēnešiem pasaules čempionātā ar labo roku jau kļuvu par čempionu.
– Ko tu pats redzi, kad paskaties uz savām rokām?
Cilvēki saka, ka manas rokas ir lielas, bet es pats to nejūtu.
– Trenē arī kājas?
Nē, jo tas būtu lieks svars, kas varētu traucēt iekļauties savā svara kategorijā.
– Par tādiem kā tu saka – tev ir krampis.
Un labi gēni. Man ir dabas dota laušanas kustība, kura ārmreslingā izsaka ļoti daudz. Dažiem šī kustība ir jāmācās, bet es rīkojos instinktīvi. Turklāt pēc treniņiem vispār nejūtu sāpes vai lielu nogurumu. Ja tev nekas nesāp, tu vari progresēt.
– Cik pretinieku rokas esi salauzis?
Nevienu. Kad laužos ar amatieriem, atveru viņiem muskuļus, lai viņi neko sev nesalauž. Laužoties ar rokām, nevajag spiest, bet gan vilkt pie sevis.
– Mānīšanās, lai lauztos, arī jāapgūst?
– Protams. Mānīšanās jāliek lietā, kad tiesneši aicina salikt rokas tvērienā. Piemēram, ja jūtu, ka pretinieka pirksti ir pārāk gari un tie pārāk daudz apņem manu plaukstu, darīšu visu, lai, iekārtojoties tvērienam, no pretinieka pirkstiem drusku atsvabinātos. Es pēc pretinieka tvēriena jau zinu, ko viņš darīs. Ja pretinieks stāv izslējies, viņš lauzīs ar augšu. Ja stāv ar ierotētiem pleciem, pretinieks centīsies mani ierotēt, lai nospiestu lejā. Iztaustīt pretinieku pirms starta – tā ir ļoti liela māksla.
– Uzskati sevi par profesionālu sportistu?
– Nē, jo es par to nesaņemu algu. Piemēram, Kazahstānā un Gruzijā ir atlēti, kuri to vien dara – trenējas, piedalās sacensībās un saņem par to algu. Taisnību sakot, ārmreslings tikai no pagājušā gada ir atzīts kā oficiāls sporta veids, jo tika uzņemts Starptautiskajā sporta federāciju asociācijā.
– Pasaulē tevi labi pazīst. Amerikāņi pat tev ir iedevuši iesauku Vlad the Destroyer.
– Šī iesauka radās pagājušā gada vasarā, kad viesojos un lauzos Amerikā. Startēju visās trijās svara kategorijās un nepaliku zemāk par pirmo trijnieku.
Amerikā normālas pārtikas vispār nav. Sešu dienu laikā mans svars krietni pieauga. Arizonā bija paredzēts turnīrs. Lai startētu savā svara kategorijā, vajadzēja nomest divus kilogramus. Pirmajā piegājienā izsvīdu pusotra kilograma, bet otrajā atlikušo puskilogramu.
– Kā notiek svara nomešana?
– Sēžot riktīgi karstā sāls vannā. Viegli nav. Tas nav dabisks process, bet, tā
– Tu nolauzi arī Amerikā populāro Maiku Ajello.
– Jā, bet viņš nav nekāds stiprinieks. Ajello drīzāk ir radījis tēlu par sevi. Tas, ka viņš ir milzīgs, gan ir fakts. Par mani vismaz divas galvas tiesas garāks, arī rokas viņam ir milzīgas.
– Bet liela būda vēl neko nenozīmē?
– Vispār neko nenozīmē. Daudz kas atkarīgs no tehnikas un spēka. Ir tāds cīkstonis Sandris Šedis, ar kuru es Latvijā spēkojos. Domāju, ja mēs ar vienādu sagatavotību trenētos vienādi, viņš būtu stiprāks par mani. Vispār mums bija paredzēts supermačs ar kreiso roku, bet Sandris pasaules čempī kārtīgi saķērās ar lielajiem čaļiem, ilgi sēdēja cīņās un samocīja saites.
– Kādā no Youtube video redzēju, kā tu uz mirkli zaudē savaldību un pabaidi pretinieku ar sitienā atvilktu dūri.
– Es neesmu agresīvs. Tur nostrādāja emocijas. Pirms tiesnesis paspēja pateikt – ready, go, pretinieks jau rīkojās. Viņam iedeva uzvaru. Es protestēju, jo tas bija falšstarts. Tiesneši apspriedās un ļāva pārlauzties. Kamēr tiesneši mūs sagatavoja cīņai, ukrainis čakarējās un kaut ko vēl arī man pateica. Es viņu nolauzu ar emocijām, un dūre to tikai apliecināja.
– Tātad tu ne reizi neesi emociju karstumā iekaustījis pretinieku?
– Nē, nē. Ir gadījies, ka nolamājos. Bet arī tā vairs nedaru. Kādreiz daudz kliedzu, bet tad sapratu, ka kliegšana tikai atņem spēkus.
– Cik laika vajag, lai nolauztu pretinieku?
– Dažreiz tās ir sekundes desmitdaļas, bet gadās arī saķerties. Garākā cīņa, ko pats esmu redzējis, ilgusi aptuveni desmit minūtes. Man garākās cīņas bijušas ar vienu gruzīnu, kuru vienmēr esmu uzvarējis kvalifikācijā, bet zaudējis viņam cīņā par medaļām.
– Kā ir lauzties ar gruzīniem?
– Viņiem ir liels iekšējais spēks. Katrā svara kategorijā gruzīniem ir divi sportisti. Aiz katra no šiem izredzētajiem stāv vēl vismaz desmit gribētāju, kuri kāro ieņemt tavu vietu.
Kazahstānā iekšējā konkurence ir vēl lielāka. Viņiem ir skolas, kurās junioros vien ir astoņdesmit cīkstoņu. Un tāda skola tur nav viena vien.
– Kāpēc Kaukāza reģionā ārmreslings ir tik populārs?
– Gruzijā par katru roku, ar kuru uzvari Eiropas čempionātā, valsts piešķir 12 500 ASV dolāru. Ja paveicas, no viena čempionāta vari atvest 25 000 dolāru. Tas pats attiecas uz pasaules čempionātu. Turklāt viņi saņem algu. Es gan nevaru iedomāties nevienu citu sporta veidu, kurā gruzīni dominētu.
– Tu vairākas reizes lietoji terminu – saķerties. Ko tas nozīmē?
– Saķeršanās gadās tiem, kuru spēku samēri ir daudzmaz līdzīgi. Neviens no mums šajā cīņā nedominē ar spēku, rokas stāv kā stāvējušas pa vidu. Šādās reizēs noteicošā ir tehnika. Tu stāvi un domā – ko darīt. Dažkārt palīdz, ja noslidini pretinieka pirkstus no savas plaukstas. Tad viņa tvēriens vairs nav tik spēcīgs. Pretinieks ir jātausta. Dažkārt vajag asi uzcirst, dažkārt paspiest tricepsā vai pavilkt uz sevi. Topa sportistu gājieni ir visiem zināmi, tāpēc bieži vien noteicošais ir spēks, kurš palīdz pretoties un izvairīties.
Es tagad esmu mainījis savu laušanās tehniku. Iepriekš lauzos caur augšu, mēģinot atvērt pretinieka plaukstu. Bet tagad laužos tikai uz iekšpusi.
– Mainīt laušanās tehniku ir viegli? Izklausās, ka tas ir kā mainīt rokrakstu.
– Tas nav viegli. Nianses un treniņa metodes ir pavisam citādas.
– Gadās arī nesaķerties un lauzt visus kā sērkociņus?
– 2013. gadā, kad tiku pie sava pirmā pasaules čempiona titula, mans tvēriens un plauksta bija tik spēcīgi, ka visus apturēju, bet nevienu nenolauzu. Lielākoties visi mani pretinieki izpelnījās elkoņu piezīmes (tie tiek atrauti no galda – aut.).
– Redzēju tavu cīņu ar Normundu Tomsonu**, kurā viņam piekāpies. Vai esi kādreiz viņu uzvarējis?
– Nē, ne reizi. Viņš ir vienīgais cīkstonis Latvijā, kuru ne reizi neesmu nolauzis. Mēs nesen tikāmies supermačā ar kreiso roku. Ja pirms manis ar Normundu lauztos Sandris Šedis, viņš būtu Normundu apstādinājis, pakausējis un man kā nākamajam būtu vieglāk. Bet stāties pretī Normunda svaigajiem spēkiem ir nereāli. Viņš mani burtiski pārmeta pāri galdam. Es stāvēju, iestutējies galdā, spiedu, bet viņš mani pacēla gaisā. Es pat palēcos.
– Ko tu dari ikdienā, kad netrenējies un nelauzies?
– Strādāju par spēļu iekārtu pārraugu spēļu zālē Ķengaragā. Es pats nekad neko par sevi nestāstu. Ja kāds man jautā, vai trenējos, atbildu, ka drusku trenējos, bet nesaku, ka esmu Eiropas un pasaules čempions ārmreslingā. To, ko daru, daru sev.
– Ja tas, ko dari, ir tev pašam, tad kāpēc tev to vajag?
– Man patīk. Pēc lielajiem mačiem nedēļu vai pat divas ņemu brīvas. Ja trīs dienas netrenējos, jūtos ne savā ādā, nevaru padomāt, esmu nomākts – šķiet, ka man dzīvē nekas nesanāk. Cīkstonis Jānis Amoliņš, kurš ir arī fizioterapeits, teica, ka tā notiek, jo ķermenī neizdalās endorfīni.
– Ik gadu, kad dodies uz čempionātu, tev ir sajūta, ka esi viens no līderiem?
– Nē, tas, kas bijis iepriekšējā gadā, lai paliek vēsturē. Tas neskaitās. Viss sākas no nulles.
– Un par ko tu domā, kad lauzies?
– Galvenokārt par to, kā pretiniekam neļaut ieiet viņam ērtajā pozīcijā. Bet visbiežāk nedomāju neko. Cenšos atstrādāt savu kustību, un viss.
– Ir kāds rituāls, kuru ievēro pirms sacensībām?
– Klausos mūziku austiņās. Ne ar vienu īpaši nekomunicēju. Kad tuvojas mana cīņa, nāku tuvāk skatuvei. Visbeidzot nometu jaku un dodos pie galda. Mums jāuzmana rokas, lai tās līdz pēdējam mirklim būtu siltumā. Pretējā gadījumā kaut ko var saraut.
– Un kā tu pārdzīvo zaudējumu, ja tāds gadās?
Man nepatīk zaudēt. Tagad, kad atgriezos no pasaules čempionāta, treneris man tā arī pateica, ka zaudējums nācis par labu, jo tas mani pamudinājis atkal domāt, mainījis attieksmi treniņos un cīņā pie galda. Man arī nepatīk apspriest zaudējumus un runāt par to, kā vajadzēja vai nevajadzēja rīkoties. Šādas runas mani var darīt traku. Kāda no tā jēga? Jātrenējas un jādomā, ko darīt, nevis jārunā par to, kā būtu, ja būtu.
– Tev vēl ir kāds mērķis, ko sportā vēlies sasniegt?
Es nekad neesmu uzvarējis pasaules čempionātā pieaugušo kategorijā. To man gribētos izdarīt. Tagad ir aizsācies arī jauns turnīrs ar nosaukumu TOP 8. Pirmajā turnīra kārtā lauzās astoņi pasaules smagsvari, kurā uzvarēja gruzīnu sportists. Par uzvaru viņš saņēma 50 000 ASV dolāru.
Šogad TOP 8 turnīrā 95 kilogramu kategorijā piedalīsies leģenda Džons Brzenks, kurš Silvestru Stalloni mācīja lauzties filmai Over the Top. Starp citu, kad biju Amerikā, mēs Arizonā viesojāmies pie Džona mājās. No rīta līdz vakaram lauzāmies, dzērām aliņu un peldējāmies baseinā. Tā ir lieliska sajūta, ka esi ciemos pie cilvēka, kuru ārmreslinga sabiedrībā zina un respektē teju visi, bet tu pie viņa ēd gaļu un lauzies.
* Vlads – iznīcinātājs (angļu val.)
* Normunds Tomsons ir supersmagā svara 95+ kg favorīts. Viņš Latvijas Armreslinga reitingā ar abām rokām ierindojas topa pirmajā vietā.
