Rīga -2°C 
Iespējams, viens no dramatiskākajiem šī gada olimpisko spēļu notikumiem ir slēpotājas Lindsijas Vonas smagais kritiens. Viņa Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs izlēma startēt ar kreisā ceļgala krustenisko saišu plīsumu, tomēr īsi pēc izbraukšanas, tieši 13 sekundes pēc starta, Lindsija smagi nokrita. Vona uz starta izgāja ar 13. numuru, bet jau trases augšgalā pieļāva kļūdu, ar nūju aizķerot trases norobežojošo plastmasas stabu.
Kritiens bija tik smags, ka tas lika visiem klātesošajiem apklust biedējošā klusumā. Spēļu komentētāji televīzijas skatītājiem tobrīd atzina, ka uz trases kritusī Vona sāpēs iekliegusies. Jau drīz pēc tam 41 gadus veco slēpotāju no trases aizveda glābēju komanda ar helikopteru.
Vēlāk Vonas komanda sabiedrībai atklāja, ka sportiste lauzusi kāju un viņas stāvoklis ir stabils, taču Lindsija sociālajos tīklos atklājusi, ka trauma ir bijusi ļoti smaga un, ja nebūtu īstajā brīdī klāt bijis viņas ārsts Toms Hakets, viņa, visticamāk, būtu palikusi bez kājas.
«Tas bija sarežģīts lūzums. Vienkāršāk sakot, viss bija lauskās. Iemesls, kādēļ tas bija sarežģīts, jo man kājā bija izveidojies slēgtas fasciālās telpas sindroms,» savā Instagram publikācijā stāsta Lindsija. Tas ir stāvoklis, kad fasciālajā telpā ir paaugstināts spiediens un fascija (saistaudu tīklsi, kas aptver muskuļus) nevar izplesties.
«Ja ir pārāk stipri traumēta viena ķermeņa daļa, asinis iestrēgst vienā vietā. Būtībā viss kājā ir saspiests – muskuļi, cīpslas, nervi, saites. Dakteris Toms Hakets mani izglāba. Viņš izglāba manu kāju no amputācijas,» atklāj Lindsija. Sportiste norāda, ka tas «bija brīnums», ka viņas dakteris bija līdzās.
«Ja es iepriekš nebūtu saplēsusi savas krusteniskās saites kājā, Toms nebūtu tur. Neviens cits nevarētu glābt manu kāju. Es esmu laimīga un pateicīga, ka viņš tur bija. Sešu stundu garās operācijas laikā viņš principā uzbūvēja no jauna manu kājas kaulu. Operācija bija veiksmīga, bet man nācās palikt slimnīcā ilgāk nekā plānots. Man bija ļoti zems hemoglobīna līmenis smagās asiņošanas dēļ,» saka Lindsija. Kopumā viņai slimnīcā vajadzēja ārstēties divas nedēļas.
«Vēlos pateikt paldies ārstiem Itālijā un dakterim Tomam. Tas bija garš ceļš un priekšā vēl garāks atveseļošanās ceļš. Aizvien esmu ratiņkrēslā un nevaru pastaigāt, jo es arī salauzu arī savu potīti.»
