Suzuki metode – kā mācīt bērnam mūziku citādi. Neparasti, taču dabiski un iedarbīgi!

Suzuki metode ir šķietami neparasts, taču būtībā ļoti dabisks veids, kā apgūt mūzikas instrumentu. Vienlaikus tā ir vesela filozofija, kuru var attiecināt ne tikai uz mūzikas apguvi vien. Tas ir arī veids, kā raudzīties uz bērna personības izkopšanu un pasauli vispār.

Stāsta Kristīne Rāviņa un Tamāra Gžibovska, Latvijas Suzuki klavierspēles skolotājas.

***

Šiniči Suzuki: «Es gribētu, ja vien to spētu, lai izglītība mainītos no vienkāršas apmācības uz tādu izglītību, kas šī vārda visdziļākajā nozīmē spētu iedvesmot, atraisīt un attīstīt cilvēka potenciālu pašā iedīglī. Tāpēc mani centieni ir veltīti talantu audzināšanas tālākai attīstībai: tas, par ko kļūs bērns, būs tieši atkarīgs, kā viņš tiks audzināts un skolots. No sirds vēlos, lai visi pasaules bērni kļūst par krietniem un laimīgiem cilvēkiem ar izcilām spējām, jo esmu pārliecināts, ka ikvienam bērnam piemīt neierobežots spēju potenciāls. Tāpēc veltīšu visus savus spēkus, lai īstenotu šīs pārmaiņas.»

Vijoļmeistara dēls

Japānā uzvārds Suzuki nav retums, un tāds ir ne tikai multinacionālās autobūves korporācijas dibinātājam, bet arī vijolniekam un vienam no izcilākajiem mūzikas pedagogiem. Šiniči Suzuki (1898–1998) ir pamatlicējs būtībā jaunai izglītības sistēmai ar savu filozofiju un metodi.

Viņš pats ir audzis vijoļu būvētāja ģimenē un bērnībā instrumentu nespēlēja, toties labi redzēja, kā top vijoles, un droši vien ar tām pat rotaļājās.

Vēlāk, būdams jau jaunietis, reiz atskaņotājā dzirdēja Guno skaņdarbu Ave Maria fantastiskā vijoļu izpildījumā. Tas Suzuki tik dziļi uzrunāja, ka viņš nolēma apgūt vijoles spēli pašmācības ceļā, spēlējot pēc dzirdes. Tas viņam izdevās diezgan labi, taču, protams, tie bija tikai pamati, un viņš nolēma apgūt vijoļspēli jau profesionālā līmenī.

Dzīves ceļš viņu aizveda uz Eiropu, Suzuki mācījās Berlīnē, turklāt mūzikas pasniedzējus meklēja, ejot uz koncertiem, – viņam bija svarīgi atrast cilvēkus, kuru izpildītā mūzika uzrunātu arī dvēseli, ne tikai dzirdi.

Vācijā Suzuki sabija astoņus gadus. Visu šo laiku cītīgi mācījās vācu valodu, darot to klasiskā veidā – vārdiņi, gramatika –, un kādā brīdī konstatēja acīmredzamu faktu – par spīti Suzuki pūlēm, piecus gadus vecs vācu bērns tik un tā runā daudz labāk par viņu.

Bērnam ir gan labāks vārdu krājums, gan perfekta izruna.

Un tas bija vēl viens apstiprinājums domai, kas viņu nodarbināja jau labu laiku, – metode, kā valodu mācās mazs bērns, acīmredzot ir daudz efektīvāka. Viņš teica saviem kolēģiem: «Bet iedomājieties, visi japāņu bērni taču runā japāņu valodā! Visi!» Viņam atbildēja, ka tas taču ir pats par sevi saprotams. «Nē, nav gan pats par sevi saprotams, acīmredzot ir apstākļu kopums, kāpēc tas noticis,» oponēja Suzuki.

Un, kad viņam reiz lūdza mācīt vijoļspēli četrgadīgam bērniņam, viņš iedomājās, ka varbūt bērns var apgūt mūziku tieši tikpat dabiski kā savu dzimto valodu.

Visi bērni spēj

Tamāra: «Te ir vietā pajautāt – kā tad mazi bērni mācās valodu? Katra mamma pateiks – klausoties, vērojot, atdarinot un vingrinoties runāt. Neviens viņiem burtus nemāca un gramatiku arī ne – viņi to apgūst, esot dabiski savā valodas vidē. Pētījumi liecina, ka bērniņam jau pirms piedzimšanas piemīt potenciāls atšķirt pilnīgi visas šīs pasaules skaņas.

Bet, protams, piedzimstot konkrētā vidē, viņš fokusējas uz valodu, kas skan viņa vidē.

Līdz ar to franču bērni runās franču valodā, latviešu – latviski, japāņu bērni no Osakas – Osakas dialektā. Un, kas visbūtiskāk, – nav jau tā, ka runā tikai tie, kam ir interese vai talants runāt. Ja vien nav kādas veselības problēmas, runā pilnīgi visi bērni. Visi spēj iemācīties runāt! Bērns automātiski atdarina to, ko redz apkārt, no vides, un uz to balstās Suzuki metode.»

Kristīne: «Mūsu sabiedrībā ir pieņemts dalīt – talantīgie, mazāk talantīgie, uzvarētāji, zaudētāji. Suzuki metode savukārt balstās uz to, ka visiem bērniem piemīt spēju potenciāls. Ja reiz visi bērni spēj dabiski iemācīties valodu, tad spēj arī apgūt mūzikas instrumentu. Mēs zinām, ka bērns, apgūstot vārdus, visu dara secīgi.

Sākumā bērns atpazīst, piemēram, sunīti, tad mācās izrunāt vārdu suns. Varbūt pat vispirms mazliet nepareizi, bet pēc tam arī pareizi.

Pēc tam viņš jau iemācās šo vārdu saburtot, tad veiklāk izlasīt, pēc tam uzrakstīt un tad arī apgūst gramatiku. Arī Suzuki metodē mūzikas apguvē – vispirms izrunā, proti, spēlē, ko dzird. Tas ir principiāli atšķirīgi no tradicionālās mācīšanas, kad uzreiz mācām arī notis, ritmu. Bet tad pienāk brīdis, kad apgūst vienkāršākas notis, pēc tam sarežģītākas… Svarīgi, ka tas notiek secīgi. Tas ir principiāli atšķirīgi no tradicionālās mācīšanas, kad uzreiz vienlaikus mācām spēlēt, lasīt notis, ritmu un teoriju.»

Tamāra: «Suzuki pašam Japānā bija ne vien mūzikas, bet vispārizglītojošā skola (šobrīd tādu pasaulē ir pavisam nedaudz, starp citu, viena arī Kauņā). Ja pie viņa atnāca skolotājs un teica, ka kādam bērnam nevedas aritmētika, Suzuki atbildējis – bet viņš taču runā! Runāt spējis iemācīties? Tātad spēj arī aritmētiku – vismaz tādā līmenī, kādā runā.

Jāsaprot, ka maziem bērniem rotaļa ir viņu mācīšanās veids, jo rotaļā bērnam nav pretestības, viņš labprāt tai ļaujas.

Turklāt rotaļa, prieks un uzslavas atraisa bērna spējas. Savukārt, ja mazam bērniņam aizrāda, ka viņš kaut ko dara nepareizi vai slikti, tas uz ilgu laiku var kļūt par traumu. Mazi bērni attīsta maņas, mācās un atceras ar sajūtu palīdzību, un jārūpējas, lai tās būtu labas.

Protams, ir gēni, ir dotumi, ar ko cilvēks piedzimst, bet potences ir visiem. Cik lielas, to mēs nezinām. Un, ja nav atbalstošas vides, tad arī neuzzināsim. Gadās, ka vecāki jau agrā vecumā nospriež, kur bērnam ir talants un kur nav. Mēs diemžēl ļoti šķaidāmies ar diagnozēm. Bet dia­gnoze ir briesmīga lieta – pietiek vienreiz pateikt, ka tev nekas nesanāks, un tas paliek uz ilgu laiku.»

Kā Mocarts kļuva par Mocartu

Kristīne: «Suzuki uzsvēris – ja Mocarts būtu piedzimis nevis lieliskā mūziķa Leopolda Mocarta ģimenē, bet akmens laikmetā, nez vai viņš būtu tas, kas par ko kļuva? Videi ir milzīga nozīme, un nozīme ir arī vecāku ticībai bērnam. Ir teiciens – ja tu savu trīsgadnieku neuzlūkosi tā, ka viņš dienās spēlēs Mocarta vijoļkoncertu, tad viņš tik tiešām arī nespēlēs.

Kad pati sāku apgūt Suzuki pieeju, mans bērns nespēlēja nevienu mūzikas instrumentu.

Toreiz domāju, kā lai nododu viņam šo pieeju, kas mani uzrunā, ja viņš nespēlē instrumentu. Nolēmu, ka centīšos kā vecāks ieaust Suzuki principus savā mājas vidē un visā, kas attiecas uz viņa izglītību. Es teicu – man nav tik svarīgi, kādu vērtējumu tu saņem, man ir svarīgi, lai esi izdarījis labāko, ko varēji. Gadu no gada piedāvājot šādu skatījumu, vieni viņa panākumi vairoja citus panākumus.»

Tamāra: «Dažkārt vecāki gaida, ka bērns gūs panākumus noteiktā tempā, un vēl salīdzina viņa sasniegto ar citiem bērniem. Taču ar bērniem ir kā ar dārzu. Dārznieks iesēj sēkliņas un gaida. Viņš katru dienu nerauj ārā persika kauliņu, lai paskatītos, cik tas ir izaudzis. Viņš laista, aprušina, dod katram stādiņam to, kas tam nepieciešams, un tic, ka izaugs visi.

Un katrs izaug par to, kas viņš var būt, vai tā būtu roze, maijpuķīte vai burkāns.

Ja ir pacietība, agri vai vēlu ir brīdis, kad pumpurs sprāgst vaļā un ir rezultāts, vai tas notiek nodarbībā vai koncertā. Visam ir savs laiks – arī bērniņam jāsāk staigāt tad, kad viņš ir gatavs, nevis kad vecāki gribētu. Bērnā pašā ir liela gudrība – tikai jāmācās to pamanīt.

Japānā Suzuki pieeju sauc arī par Talantu izglītības skolu, jo šī metode attīsta talantu. Suzuki vēlme bijusi panākt, lai izglītība nav tikai mācīšana, bet iespēja izaudzināt krietnus cilvēkus – šajā gadījumā ar mūzikas palīdzību, bet to var attiecināt arī uz citām jomām. Lai tev būtu vēstījums, ko mūzikā teikt, ir jābūt arī cilvēciskajām kvalitātēm, jāpiepilda dvēsele un sirds ar mīlestību un cēlumu. Mūsu sabiedrībā pastāv uzskats, ka bērns būs laimīgs, ja būs bagāts un slavens. Taču slavens un laimīgs nebūt nav sinonīmi.»

Trīs stūrakmeņi

Tamāra: «Šī metode tātad balstās uz vides nozīmi un uz bērna dzīves spēka dabisko vēlmi attīstīties. Taču – un tas ir ļoti būtiski! – tā nestrādā bez vecāku iesaistes. Trīsstūris vecāki–pedagogs–bērns ir obligāts, un šī ir tā atšķirība no citām pieejām.

Suzuki pieejā vecāku izglītība ir izšķirīga sastāvdaļa, lai viņi izprastu savu lomu un būtu labi sadarbības partneri.

Suzuki skolotājs ir neparasts ar to, ka aicina vecākus vienmēr būt klātesošiem visās nodarbībās un pasākumos. Sākumā tas ir milzīgs izaicinājums, bet, kad pierod, tas liekas neatņemami un palīdzoši.»

Kristīne: «Dažkārt vecāki jautā – cik ilgi jānāk līdzi uz nodarbībām? Te ir paralēles ar procesu, kā bērnam augot. Sākumā zīdainītim vecāku klātbūtne ir izdzīvošanas jautājums, līdz ar to jāvelta daudz uzmanības, ar laiku tā aizvien mazinās, bet, kamēr vien bērns mācās, vecāku klātbūtne ir nepieciešama. Bet tam ir arī pozitīvs blakusefekts – ģimenei veidojas kopīgas vērtības un kopīgs vaļasprieks, var dalīties mūzikas pārdzīvojumā.

Suzuki pieeja nav iespējama, ja liekas – iestumšu bērnu klasē, lai pedagogs nodarbojas.

Ja vecāki nav gatavi iesaistīties, droši vien jāizvēlas cita metode. Mūziku var mācīties dažādos ceļos, katrs var atrast sev piemērotāko.

Kā jau teikts, svarīgs Suzuki pieejas elements – mācāmies spēlēt vispirms pēc dzirdes. Pastāv mīts, ka Suzuki metodē bērni nemācās notis. Tā nav tiesa – viņi tās mācās. Tikai sākumā viņi mācās mūziku pēc dzirdes kā dzimto valodu, vēlāk notis, pēc tam mācās arī lasīt un rakstīt mūzikas valodā. Un tāpēc var sākt ļoti agri.»

Tamāra: «Cik agri? Varbūt atbilde pārsteigs, bet Suzuki ir ieteicis topošajām māmiņām sākt apgūt Suzuki metodi, pirms sāk gaidīt bērniņu. Jo ir svarīgi, kāda vide ģimenē veidojas vēl pirms bērna ienākšanas. Bet var sākt arī vēlāk – piecu, astoņu gadu vecumā, arī vēlāk.

Un tomēr – jo mazāks bērns, jo lielāka spēja visu dabiski uzsūkt, tāpēc mēs, Suzuki skolotāji, esam apmācīti, kā strādāt tieši ar maziem bērniņiem. Protams, pirmos soļus var piemērot arī citam vecumam.»

Kristīne: «Vēl viens būtisks Suzuki pieejas elements – atkārtošana. Mēs atkārtojam visus iepriekš apgūtos soļus jeb paņēmienus un skaņdarbus. Nevienu iepriekš apgūto darbu neliekam nost, sak, to esmu apguvis un vairs nespēlēšu. Tradicionālajā mūzikas pedagoģijā šis atkārtojuma un lietošanas spēks netiek novērtēts – ja to vienreiz ieskaitē esi nospēlējis, pat nedrīksti spēlēt otrreiz, ir jāmācās kas cits.

Suzuki pieejā ir otrādi – lielākā vērtība ir iepriekš apgūtajam, jo, balstoties uz to, veiksmīgāk spēsi apgūt nākamo, turklāt patstāvīgi, bez skolotāja palīdzības.

Katrā nākamajā skaņdarbā ir apmēram 75 procenti zināmā materiāla un 25 procenti jaunu elementu, ko bērns nevar zināt. Tas nozīmē, ka ir izstrādāts vienots Suzuki metodes repertuārs, kur katrs nākamais darbs izriet no iepriekšējā. Īpaši sākumā svarīgi turēties pie pamata, pēc tam var ieplūdināt citus skaņdarbus un paplašināt robežas.»

Sadarbība, nevis sacensība

Kristīne: «Uzņemot audzēkņus Suzuki programmā, mēs nepārbaudām bērnu spējas, jo tiešām ticam, ka visi bērni spēj. Mēs neatbalstām selekciju: šie talantīgi, šie – ne, tāda atlase mums griež ausīs. Var runāt par potenciālu, un to var attīstīt katram. Turklāt bērniem jau pat piecu gadu vecumā ir dažādi pamati – kāds jau ir nodarbojies ar mūziku, kāds ne, un tad kāda jēga salīdzināt? Svarīgāks ir jautājums, cik daudz darba bērni un vecāki ir ar mieru ieguldīt. Mēs ņemam bērnus, kuru vecākus uzrunā šī metode.

Ja vecāki būs ar mums, arī bērni spēs. Un, kad mūsu bērni spēlē koncertā, var redzēt, ka tiešām spēj visi.

Dažkārt iznāk saskarties ar priekšstatu, ka Suzuki ir tikai grupu nodarbības. Tā nav, līdzīgā proporcijā ir gan individuā­lās, gan grupu nodarbības. Grupu stundas ir būtiska Suzuki pedagoģijas daļa, un tai jābūt iekļautai visu instrumentu apguvē. Turklāt grupu nodarbībām ir arī kopības gara elements, kur svarīga bērnu draudzēšanās un kopā būšana ar skolotājiem, vecākiem, ar citu bērnu vecākiem. Sadarbība, nevis sacensība ir Suzuki pieejas spēks.»

Tamāra: «Lai gan tas nav pašmērķis, Suzuki metode sniedz iespēju bērniem muzicēt arī ļoti augstā līmenī. Daudzi audzēkņi ir kļuvuši par profesionāliem mūziķiem, taču profesionālu mūziķu sagatavošana nav galvenais uzdevums: uzsvars ir uz bērna audzināšanu un attīstību vienotā veselumā ar mūzikas izglītības palīdzību. Kad pasaulslavenais čellists Pablo Kazāls reiz redzēja uz skatuves simtiem bērnu, kas apguvuši mūziku pēc šīs metodes un spēlē kopā, viņš teica, ka varbūt mūzika tiešām būs tā, kas izglābs pasauli.»

Vairāk informācijas: suzukimetode.lv.

Suzuki metode balstās uz to, ka visiem bērniem piemīt spēju potenciāls.