Rīga +20°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ideja
Vilsandi sala ir aptuveni 9 kvadrātkilometrus liela, un uz tās atrodas bāka. Tā uzbūvēta pēc tam, kad salas apkārtnē nogrima vairāki kuģi, jo ūdeņi tai apkārt ir visai sekli. Patiesībā šī mazā sala radusies vien pirms aptuveni 350 gadiem, un tiek lēsts, ka pēc dažiem gadu simteņiem tā celsies vēl augstāk, saplūstot kopā ar Sāremā.
Mūsdienās Vilsandi ir diezgan populārs tūrisma galamērķis – lai arī uz salas pastāvīgi dzīvo vien daži cilvēki, šeit ir viesu mājas, kuras piedāvā īrēt velosipēdus, bagijus un kvadriciklus, lai brauktu Vilsandi salas safari. Uz salu pāris reižu dienā kursē laiva, kas visus gribētājus nogādā šajā mazajā paradīzē.
Lūk, mēs, vienpadsmit jāņabērni, neko no tā visa nezinājām. Tikai to, ka uz šo saliņu ir iespējams aiziet kājām – no Sāremā pa jūru, cauri niedrēm un brikšņiem. Un tas bija vienīgais, kas mums šķita svarīgi. Galu galā – mēs bijām redzējuši Instagram, ka kāds tā ir gājis un to var izdarīt. Sagatavojām pārgājiena apavus, kuri iztur ūdeni (kādam tās bija sandales, citam – ūdensčības, bet vēl kāds gāja ar skriešanas kedām), un devāmies ceļā.
Taka
Tas bija jūnijs, tie bija Līgo svētki, kad nonācām Sāremā, apmetāmies kempingā un sagatavojāmies pārgājienam. Bijām aprēķinājuši, ka pārgājiens būs ap 10–12 kilometru garš. Es nezinu, kā tieši tas notika, bet te mēs atkal kļūdījāmies, jo beigās nogājām 21 kilometru. Ārā bija plus 30 grādu.
Šī, nebaidīšos teikt, eksotiskā pārgājienu taka ir oficiāla, marķēta, tāpēc nomaldīties nevar. Tās sākums atrodas Kuusnõmme pussalas pašā galā, kur ērti novietot mašīnas. Ielikām somā katrs pa pāris aliņiem, paņēmām divus pārus apavu un bijām gatavi iet.
Pirmais šķērslis bija jau pēc kādiem 200 metriem – liela, brūna peļķe. Šķiet, šis ir ceļš, pa kuru brauc lauksaimnieki ar traktoriem, jo redzami riepu nospiedumi, takas malās ganās aitas un pēcāk – arī zirgi. Nu neko, tāpēc jau esam šeit, lai ietu pa slapjumu. Kāpjam iekšā brūnajā zampā un ejam cauri. Pēcāk šādas peļķes atkārtojas vairākkārt. Citām apakšā bija dubļi, un kājas iestiga. Citām varēja apiet apkārt cauri niedrēm, kuras dažviet izaugušas cilvēka augumā.
Un tad mēs nonācām līdz jūrai. Šeit pāris reižu dienā kursē laivas, kuras par mums slinkākus tūristus ved šurpu turpu no Sāremā uz Vilsandi. Ūdens līmenis īsākiem cilvēkiem šeit ir līdz vēderam. Pamats nav vienmērīgs – solis sānis, un vari iekāpt arī dziļākā bedrē. Turpceļā bija tikai meiteņu spiedzieni un neveiksmīgi mēģinājumi nesaslapināt šortus, taču atpakaļceļā pārsteidza arī ātri braucoša laiva, kuras dēļ vajadzēja strauji mainīt virzienu un iet atpakaļ.
Pirmais pa jūru ejamais gabals nav ilgs, bet tas ir dziļākais. Tālāk seko neliels gājiens pa sauszemi un tālāk – ilgs gājiens pa jūru uz salu. Sākumā tas šķiet kaifīgi – iet pa jūru –, taču pēc minūtēm 20 kājas sāk sagurt no pretestības un galva kļūst aizvien dullāka no saules un nemitīgās skaņas, kas rodas, kājas velkot pa ūdeni, kurš ir līdz pusstilbam, dažviet – pāri celim. Apkārt peld mazi kazragi – gan dzīvi, gan ar puncīšiem uz augšu. Skats gleznains – jūra, mākoņi, tālumā sala, uz kuras ganās balti zirgi.
Sala
Gājiens no Sāremā līdz Vilsandi vienā virzienā ir aptuveni piecus kilometrus garš, bet mūsu plāns bija apiet apkārt arī pašai Vilsandi salai. Atgādināšu, mēs smalkāk neizpētījām informāciju. Jo gribējām pārsteigumu. Un esam nedaudz slinki. Bijām pārliecināti, ka ejam uz mazu, pamestu saliņu, kurai apiesim apkārt. Tā nenotika, jo Vilsandi ir lielāka, nekā šķita. Un šeit ir dzīvība! Cilvēki vēro putnus, atpūšas un izbauda salas safari ar velo, bagijiem un kvadricikliem, kurus iespējams īrēt. Bet nav laika skumt, ejam uz salas ievērojamāko objektu – bāku.
Salai pāri krustu šķērsu vijas arī Igaunijas oficiālās RMK pārgājienu trases, kas aizved uz bāku un smilšu pludmali, kuras Igaunijā reti sastopamas. Izvēlamies nedaudz nepareizu pārgājiena stratēģiju, sākot iet nevis pa taku, bet ceļu.
Saule svilina. Uznāk neliels besis, jo, šķiet, putekļainais ceļš, kuru kļūdaini esam izvēlējušies, nebeigsies. Glābiņu atrodam pludmalē, kur ierīkota patīkama nojume. Ieturamies, izdzeram aliņus un gar jūru soļojam uz bāku. Mana pieredze rāda, ka bākas mēdz sagādāt aplauzienus biežāk nekā citi apskates objekti. Tāda bija arī šī – tā atrodas privātā teritorijā, piekļūt nav iespējams. Apejot nelielu apli pa salu, kura ir pilna ar kadiķiem un lupīnām, uzsākam ceļu atpakaļ – pa ceļiem, ūdeni, peļķēm un takām.
Neskatoties uz pāris kļūdām, gājiens ir izdevies. Zināji, ka alus un šašliks pēc tik garas distances pieveikšanas garšo daudz labāk?
Noderīgi
- Dažādākai pieredzei Vilsandi salā iesaku rezervēt velosipēdu vai kādu motorizētu transportu. Ja tomēr patīk staigāt, tad šeit ir gan oficiālas, gan neoficiālas takas, un pārgājiens var kļūt tiešām garš un ilgs. Te iespējams arī uzsliet teltis, bet, tā kā sala atrodas Nacionālās parka teritorijā, medīt te ir stingri aizliegt un iepriekš jānoskaidro, kurās vietās drīkst kurināt ugunskurus.
- Vilsandi salā apmetušās vairāk nekā 100 putnu sugu, un te ir putnu vērošanas vietas – paņem binokli!
- Nevelc kājās gumijas zābakus – tie noteikti tiks piesmelti.
- Jūru un peļķes takā iespējams šķērsot arī basām kājām, bet neiesaku basām kājām iet pa niedrāju takām.
- Lielākajai daļa no mums bija divi pāri apavu: vieni, ar ko iet pa ūdeni, otri – ko pārvilkt, ejot pa salu un garākiem zemes posmiem. Stratēģija atmaksājās, jo iet ar sausiem apaviem ir daudz patīkamāk nekā slapjiem un smilšainiem.
- Uz salas ir arī vairāki muzeji. Ja patīk vēsture, noteikti paņem gidu un gan redzēsi māju, kurā apmeties salas pirmais iedzīvotājs (nīderlandietis, kuram šeit nogrima kuģis), gan uzzināsi faktus par Vilsandi Nacionālo parku.
- Ceļā neredzējām nevienu veikaliņu, kurā nopirkt dzeramo ūdeni, tāpēc bijām spiesti to pa kluso ieliet no kāda pagalma ūdens laistītāja. Uzkodas un dzērienus labāk paņemt tā, lai nepietrūkst.
- Gājiena laikā takā satikām vien pāris cilvēku – patīkami, ka te nav cilvēku baru.
- Mēs gājām sausā laikā – nebija lijis, un ārā bija karsti, tāpēc taka bija apžuvusi un visai viegli izejama. Slapjā laikā, kad ūdens ir vairāk un takas ir dubļainas, gājiens varētu būt daudz izaicinošāks.
