Rīga +18°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
2
-
Ja paskaita, cik daudz esi izdzēris un izsmēķējis, tevī nav sajūtas, ka ar šo nevērīgo attieksmi esi pamatīgi nodedzinājis savu veselības kredītu?
– Nekad nebūtu domājis, ka varu nostāties uz galvas. Tagad es to varu. Paldies jogai. Protams, ja tev nozāģēs roku, tā neataugs, bet veselības kredītu var atjaunot, pat ar uzviju. Ikvienā no mums ir baigais potenciāls. Un to var aktivizēt, ja ļoti grib. Jāsāk pamazām, mainot dzīvesveidu. Tas ir šausmīgi grūti, bet ne neiespējami.
–Tavā gadījumā dzīvesveida maiņa pieprasīja arī dienestu veģetāriešu rindās?
– Es biju veģetārietis, bet esmu atpakaļ. Darba specifikas dēļ dažkārt prasās uzēst gaļu. Šad tad bez kautrības kādu kotleti vai karbonādi apriju. Tad man ir spēks un dusmas. Dusmas šeit (norāda uz galdniecības ēku) ir vajadzīgas. Uzņēmumā nevari ļaut darbiniekiem peldēt. Jābūt kārtībai. Lai kārtība būtu, jābūt arī dusmām. Bet tām jābūt arī pozitīvām. Ar ļaunām dusmām dabūsi nazi mugurā.
– Iesākām par jogu un veģetārismu, un apiet jautājumu par karmu nebūtu korekti. Kā tev šķiet, dzīves laikā savu karmu esi pačakarējis?
– Grūti pateikt. Zināmā mērā ticu, ka mūsu dzīves ceļš jau ir uzrakstīts. Mēs šeit esam, lai to atstrādātu. Tiesa, mēs varam visu arī sačakarēt. Bet varam arī no tā izvairīties. Viens no veidiem, kā izvairīties no nepatikšanām, ir netaisīt problēmas citiem. Ja tu cilvēkiem palīdzēsi, vairāk dodot nekā ņemot, redzēsi, kādas būs izmaiņas.
– Trīsdesmit gadu biji matainais. Kā juties, kad matus nogriezi?
– Atceros, bija baigi jocīgi. Jutos, it kā atdalu no sevis kaut ko garīgu un fizisku. Runā, ka Austrumu mācības paredz, ka nogrieztie mati jāiemet upē.
Tā nu es gāju ar saviem matiem maisiņā un metu tos Lielupē no tilta.
Pēc tam sajutos vieglāk. Aizgāju uz kafejnīcu, kur uzsaucu sev tēju.
– Šķiet, brīdī, kad paziņoji, ka no metālista esi kļuvis par jogu, tu satracināji vietējos metālistus. Dažiem tavas pārmaiņas bija vēl sāpīgākas nekā tad, ja kāds no Nacionālās apvienības pieslietos Saskaņai.
– (Nopūšas.) Šķiet, man vajadzēja sajusties kā nodevējam. Un man bija iemesls, lai par tādu kļūtu. Kaut vai problēmas ar alkoholu. Bija pienācis brīdis no tā atbrīvoties. Savukārt ar Huskvarn nonācām posmā, kad vajadzēja likt punktu. Jaunais sastāvs sāka spēlēt tik izteikti mūsdienīgi agresīvu mūziku, ka es ar kaulu un dibenu jutu – tas vairs nav Husis. Iespējams, daļa metālistu, kas metālam tic ekstremāli, manu aiziešanu uztvēra kā uzmetienu. Bet vairums tomēr ir elastīgi domājoši. Pat nezinu, vai cilvēkam vajag pie kaut kā pieķerties un turēties kā pie svētbildes. Ir svētīgi iemācīties dzīvot tā, lai citiem nečakarē prātu, veselību un emocijas. Ja tu dzīvo, netraucējot citiem, tā ir augsta pilotāža.
– Kā bija spēlēt Huskvarn atvadu koncertu, zinot, ka esi atkāpies no savas līdzšinējās dzīves uzskatiem?
Baigi labi. Es varēju nodot zēniem vēstījumu, ka nav tikai aliņš un plikas meičas. Ir arī citi virzieni. Mēs varam pacīnīties par savu veselību. Un varam labi justies bez tumsas, jo ir arī citas krāsas. Starp citu, šobrīd ar daļu no vecās Huskvarn gvardes turpinām muzicēt ar nosaukumu Urbix, spēlējot latviešu rock zelta fondu savā versijā un strēlnieku un tautasdziesmas hard rock manierē.
– Kā tu tagad jūties?
– Šogad sūdīgāk. Lai vai kā, bet alkohols relaksē un atbrīvo. Šogad mums galdniecībā sakrituši atbildīgi pasūtījumi, kas liek sasprindzināt smadzenes. Galdniecībā vispār nav viegli, te ir gan milimetri, gan darbs ar klientu un saviem večiem. Turklāt jādomā arī par saviem un citu pirkstiem. Brīžiem, visiem komponentiem samaisoties, spriedze nepāriet, pat esot mājās, un tu par darbu domā arī miegā. Tad pienāk svētdiena, bet es guļu gultā, jo man ir besis. Es negribu celties. Negribu neko. Izrādās, esmu iekritis depresijā. Kādam no maniem vienaudžiem un līdzgaitniekam bija līdzīgi simptomi un iznākums. Izrādās, arī tādas lietas aptumšo cilvēka prātu.
Vissliktāk ir tad, ja esi vesels, bet guli gultā un neko negribi.
Tagad esmu atpakaļ amatniecībā. Kad izrāpos no gļuka, kas man uznāca, jutu vēlmi fiziski pastrādāt. Dzīvei jābūt kā kārtainam pīrāgam. Man trūka tās pīrāga kārtas, kurā jādarbojas fiziski. Zini, kas mani daļēji noveda tādā stāvoklī? Cerības, kuras loloju, un standarti, kuros dzīvoju. Izrādījās, pēkšņi tas viss var sabrukt. Vēl jo vairāk, izrādās, tavas idejas ir sūds, un tās nevienam nav vajadzīgas. Un, ja papēta vēl dziļāk, arī tev pašam to nevajag. Mēs daudz ko uztveram pārāk sarežģīti. Vajag vienkāršāk. Un vēl svarīgi ir atrast savu miera ostu. Savu baznīcu. Svarīgi ir nomierināt prātu. Nomierināsies pats, un visiem būs labāk.
– No depresijas izkārpījies saviem spēkiem?
– Es atcerējos laikus, kad sāku nodarboties ar jogu un man nekas nesanāca. Nevarēju ne pieliekties, ne pakustēties. Biju tizls, resns un svīdu. Bet, izrādās, cilvēks ir baigi spējīgs. Guļot gultā, es sev jautāju – kāpēc man ir slikti? Atkal sāku runāt ar sevi. Un viena no lietām, ko atgādināju sev, – esmu atbildīgs par citiem, gan ģimeni, gan darbiniekiem. Tikai tāpēc, ka man ir slikti, pārējos nedrīkst piečakarēt. Protams, ja iedzertu, iespējams, tiktu sliktumam pāri. Bet tagad vienīgais, kurš var atlaist manu prātu, esmu es pats. Laist sevi postā vai izdegt nav tā vērts.
Mēs neieradāmies šeit no kosmosa, lai tikai klausītos metālu, mocītos, vergotu vai lai tikai dzertu, vai mīlētos.
Cilvēkiem dzīvē ir jākrīt un jāceļas. Tā tam jābūt. Perfekti un svēti cilvēki, aiz kuriem nav nekā, šajā pasaulē nedzīvo. Man ļoti patika, kā Ivars Ījabs pateica par nacionālboļševiku Lindermanu. Viņš esot tāds tips, kuram revolucionāro gaisotni vitāli vajag. Ja tās nebūs, viņš to izprovocēs.
– Tev nekad nav bijusi vēlme dzīvot īstu rokenrola dzīvesveidu, proti, dzert, spēlēt mūziku un nestrādāt?
– Četrpadsmit gadu vecumā man šķita, ka rokenrols ir īstais dzīvesveids. Taču tas pārgāja. Kopš tā laika darbs vienmēr bijis paralēli citām lietām. Mūsu platuma grādos cilvēkam ir jāšancē. Varbūt Indijā var nestrādāt. Te nevar.
– Indijā esi bijis?
– Pirms laika gatavojos braukt, bet tagad esmu atslābis. Kad intensīvāk ņēmos ar jogu, jutu baigo uzrāvienu. Man gribējās redzēt Indiju, jo skolotāji, kas brauca no turienes, bija atbrīvoti, mierīgi. Varēja redzēt, ka tie nav māņi. No otras puses, ja esi nolēmis dzīvot savā tēvu zemē, tev jābūt baigi saprātīgam, raugoties, kā dzīvo cilvēki citās kultūrās. Ja godīgi, es pat nezinu, vai esmu bijis metālists, jo man simpatizēja arī panki. Bet ar metālistiem draugos esmu. Daudzi sportisti un aktieri klausās metālu. Viņi tāpēc ir metālisti?
– Latvijas Futbola federācijas prezidents Kaspars Gorkšs nesmādē metālu.
– Var redzēt, ka viņam ir šī nobīde. Tas ir labi (smejas).
– Bet kāpēc tu sevi vairs nepieskaiti šai kopienai?
– Lielā mērā tāpēc, ka neapmeklēju koncertus un festivālus. Līdz ar to neesmu apritē. Tagad mana publika ir arī citi ticīgie. Piemēram, krišnaīti, kuriem ir savs redzējums. Man patika, kā teica skolotājs Edgars Ganašs. «Jogs ir visneitrālākais. Vērotājs. Neatkarīgais.»
– Šāda nostāja gandrīz garantē iespēju nekļūt fanātiskam.
– Jā! Bet ar izdevīgumu es nedomāju komerciālu labumu. Vērot nozīmē mācīties un gūt secinājumus. Domāju, nav prātīgi sēdēt vienā zonā, nemainot it neko.
– Pats vienā dzīves pozā ilgi nosēdēji?
– No 1986. gada līdz 2015. gadam dzīvoju metāla zonā. Tuvojoties 2015. gadam, beidzot pavēros uz sevi no malas. Man bija drusku pāri četrdesmit, liekais svars un patika ieraut. Vēl visam klāt smēķēšana un uzskats, ka esmu pareizais, kamēr pārējie ir idiņi. Daži no malas teica, lai piebremzēju, ka šāda dzīve var nebeigties labi. Visbeidzot sad..sos ar saviem tuvākajiem, pasakot, ko par viņiem visiem domāju. Tam sekoja pauze, sajūta, ka krītu.
Es piezemējos un rāpos ārā no bedres. Bet varēju krist arī tālāk. Smēķēšanu atmetu pirms 40 gadu vecuma, bet alkoholu pēc. Viens no radiniekiem man prasīja, cik ilgi varu nedzert alu. Pie sevis prātoju, ka nedzert alu ir pilnīgs neprāts. Viņš jautāja, vai varu izturēt nedēļu. Atbildēju, ka varu mēģināt. Lai gan pašam šķita, ka tas ir pārāk ilgs laiks, lai atturētos. Pagāja nedēļa, divas. Mēnesis. Tad galvā kaut kas sakustējās. Mainījās ēšanas paradumi. Mazāk gribējās gaļu, vairāk zaļumu. Kopš tā laika līdz šim brīdim ne reizi neesmu pat pagaršojis alkoholu.
– Tad jau joga ir diezgan loģisks iznākums.
– Kamēr es aizrāvos ar alkoholu, sieva paklusām apmeklēja jogu. Viņa jutās arvien labāk, tāpēc arī es nolēmu apskatīt, kas tā joga un, kas tas skolotājs tāds ir. Es sāku iet divreiz nedēļā un reizēm praktizēt jogu arī mājās. Jutos ļoti labi. Taču tad pienāca brīdis, kad vairs nespēju sajusties labāk. Sākas kaut kas līdzīgs paģirām. Sāku domāt, vai maz vērts ir dziļāk līst un no tā visa ir kāda jēga. Bet, zini, dažreiz pietiek, ka svešs garāmgājējs tev pasaka vienu vienīgu vārdu, un tu atkal redzi jēgu. Ar mani notika līdzīgi, un es metos jogā no jauna.
– Pieminēji paģiras. No laika, kad ar zaļo pūķi vēl brāļojies, atceries smagākās paģiras?
– (Nopūšas.) Jā, pēc viena no Liepājas dzintariem šķita, ka gals būs klāt. Es dzīvoju Rīgā mazā dzīvoklītī Avotu un Čaka ielas stūrī. Tas bija kašmars – laiks, kad pazuda Royal spirts un tā vietā nāca Aslanov un Balvanov vodka.
– Šīs sajūtas ir izliktas dziesmā Bloody nightmare?
– Tās dziesmas pamatā paģiras bija daudz maigākas. Bet tie, kuri ir izcietuši nāvīgas pohas, spēj pieslēgties, lai veidotu dziesmas kompozīciju. Es komponistam Raimondam Macatam izstāstīju, ka mums vienas dziesmas sākumam, kura būs par paģirām, vajag ievadu. Viņš teica – tas skan tā. Un uzreiz iespēlēja. Žēl, ka alkohola reibuma dēļ mēs bieži vien izšķērdējam labus dzīves brīžus, ko ikdiena pienes. Turklāt dzērumā var iekulties nenormālās nepatikšanās.
– Tad jau tu netici tam skaistajam vidusceļam – aliņš pie pusdienām, un viss?
– Ticu. Bet es tā nevaru. Citi var. Sevišķi to spēj cilvēki, kas ikdienu pavada kantorīšos. Turklāt bieži vien šie ļaudis ir arī ļoti labi amatieru sportisti. Viņi ir dulli. Brīžam jāuzmanās, lai viņi tevi nesatraumē. Mēs šad tad ar večiem futeni uzsitam, un piedalās arī pa kādam no biroju vides. Tad viņi parāda, ko nozīmē ikdienā papīru ēst (smejas).
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada augustā.
