Rīga +3°C 
Man joprojām vajadzīga vīrieša roka
Dainu Garokalnu (70 gadi) no Garkalnes sazvanu, pirms viņa dodas ciemos pie dēla uz Ameriku. Lai gan jau pensijas gados, Daina mierā nesēž: «Kad no rīta atveru acis, guļu un domāju – kurā virzienā man tagad doties? Kas man ir svarīgākais darbiņš? To ir tik daudz, ka visu dienu esmu kā vāveres ritenī – darbs seko darbam, jo man ir divi biznesi: vīna darītava Pūces vīni un apgāds Pūce. Vai tie nav pilnīgi atšķirīgi savā būtībā? Nē, abos ir ļoti daudz kopīga! Un kopīgs ir tieši radošais process, un abi mani biznesi papildina viens otru. Tā kā man ir dotums rakstīt un dotums rediģēt, kas vajadzīgs apgāda darbā, tad, radot vīnu biznesu, varēju pati izveidot mājaslapu, etiķetes, vizuālo un tekstuālo noformējumu un man nebija jāmeklē palīgs, kas varētu uzrakstīt, – es to varu pati! Tāpat kā izdevējdarbība, arī vīna darīšana ir radošs process, tā ir nemitīga skološanās un sevis pilnveidošana.
Nekad nav bijis tā, ka vīns neizdotos, bet katru reizi ir savas nianses, un tad tās ir jāpieraksta, lai pilnveidotu un uzlabotu vīnu nākamajā reizē.
Kad atveru jaunu balonu un pamanu kādu jaunu niansi, kas man patīk, uzsitu sev uz pleca: «Redz, kāda esmu malacīte, – labs!» Kāpēc uzņēmumu nosaukumi saistīti ar pūcēm? Tas ir mans dzimtas uzvārds no mammas celma puses. To esmu izzinājusi jau no 19. gadsimta – mana mammīte atstāja pierakstus par maniem senčiem ceturtajā paaudzē, un tā tas ceļš turpinās līdz pat manai vīna darītavai.»
Būšu uzņēmēja!
«Mans dzīves ceļš gājis līku loču. Vispirms Latvijas Universitātē pabeidzu Žurnālistikas nodaļu, man ir arī maģistra grāds filoloģijā. Ilgus gadus strādāju laikrakstā Cīņa, tad žurnālā Zvaigzne. Kad omons ieņēma Preses namu un redakcijas gāja projām, man pieteicās dēliņš – desmit gadus dzīvoju mājās, kļuvu mājsaimniece, audzināju dēlu, aprūpēju vīru, māju, dārzu. Tad pienāca brīdis, kad bija jāatgriežas darba dzīvē, bet pasaule bija pilnīgi izmainījusies – bija jāapgūst datori, projekti. Aizgāju uz vieniem vērtīgiem kursiem, kuros visu laiku atgādināja – jūs būsiet uzņēmēji un darīsiet tā un tā! Klausījos un domāju: ko viņi tur runā, kāda es uzņēmēja! Bet šie kursi deva milzīgu pašapziņu, un tā vienā izdevniecībā, kas vairs neeksistē, kļuvu par galveno redaktori. Strādāju, bet no prāta neizgāja doma, ka varbūt man pašai vajag radīt ko savu. Tā 2002. gadā nodibināju apgādu Pūce, kas izdod grāmatas un kalendārus. Varu piekrist, ka tādā ziņā esmu uzņēmīga sieviete – jā!»
Izmisuma solis
«Šovā nebūtu bijusi, ja man nebūtu saistības ar vīnu. Kad sāku darīt vīnu, bija dzīvs vīrs Jānis, kurš atbalstīja mani visās aktivitātēs, arī dēls palīdzēja. Tad vīrs negaidīti saslima un aizgāja uz mākoņa maliņas, bet dēls devās svešumā, un es paliku pilnīgi viena. Vīna darīšana nav ļoti sievišķīga darīšana.
Pieteikšanās šovā bija izmisuma solis – kaut kā mēģināju izkārpīties no radušās situācijas.
Jo – ne jau ik dienu un ne jau ļoti smagi –, bet vīrieša roka ik pa laikam ir ļoti nepieciešama. Tāpēc pieteicos šovā. Līdz pēdējam brīdim gan šaubījos, vai man tas piestāv. Taču arī tuvākie cilvēki mudināja pieteikties, un tad pēdējā brīdī, īsi pirms pusnakts, nospiedu pogu un pieteicos. Un neko nenožēloju, jo bija ļoti interesanti. Tas bija lielisks piedzīvojums, lai gan bez reāla un praktiska seguma.»
Man viss vēl priekšā!
«Izvēlējos divus partnerus, un viņi izrādījās ļoti atšķirīgi. Viens bija ļoti saimniecisks, otrs – cilvēks ar interesantu biogrāfiju. Bet notika negaidītais – viens no kungiem publiskajā randiņā ļoti uzmācīgi lika noprast, ka vēlas, lai es apliecinu, ka domās jau esmu gatava intīmai tuvībai ar viņu. Tas bija ļoti pārsteidzoši, jo tā jau tas nenotiek – vīrietim sieviete ir jāiekaro. Tas ir process, kas prasa laiku, pacietību, arī zināmus izdevumus – ziedus vai konfektes. Un tikai ar laiku var redzēt – būs vai nebūs klikšķis. Manā ieskatā vīrietim jābūt bruņnieciskam, un otrs partneris tāds bija – viņš jau uz skatuves bija izdejojis bruņiniekus un randiņos bija ļoti galants.
Mana atziņa pēc šova – tādu vīrieti, kas būtu gatavs reizumis sievietei palīdzēt kādā darbiņā, laikam iepazīt ir grūti. Vienkārši mēģināju kaut kā izkārpīties no situācijas, jo, kā jau teicu, vīna darīšana ir vīrišķīga un man joprojām ir vajadzīga palīdzīga vīrieša roka. Cerība mirst pēdējā, jo vispār jau Visums ieklausās manī – kad palaižu gaisā savu vēlmi, tā piepildās, līdz ar to man viss vēl priekšā.»
Esmu tāds, kāds esmu!
Gunāru Eglīti (64 gadi) no Rīgas sazvanu dienu pēc viņa vārda dienas svinībām: «Man mammīte tā iemācīja, un es arī uzskatu, ka vienreiz divreiz gadā pasvinēt vajag! Tagad taisos pēc vakardienas mazgāt traukus un esmu pa māju – klausos mūziku, ziņas, atpūšos. Vispār man pašam ir mazs biznesiņš, naudiņas man pietiek, un es vairāk negribu strādāt. Arī no pensijas nebaidos: eju uz banketiem apkalpot kā oficiants vai pavārs – esmu beidzis pavāru skolu, man ir haltūriņas. Savā vecumā esmu diezgan aktīvs – neesmu no tiem gulošajiem, tā ka man ir nodrošinājums. Neko jau daudz dzīvē arī nevajag – lai būtu dzīvoklis, lai būtu drēbes un ēdiens, lai būtu kāda tehnika, zārkā jau neko līdzi nepaņemsi. Man ir viss, dzīvoju tīri labi – nevaru sūdzēties.
Zinu, ka ir cilvēki, kas neko daudz nevar atļauties, bet man tā nav – es māku to rubli griezt!
Nauda jāliek apgrozībā, nevar to turēt makā – jo vairāk liec, jo vairāk nāk atpakaļ.»
Dots devējam atdodas
«Visu mūžu strādāju viesmīlības nozarē. Beidzu Kulinārijas skolu, tad aizgāju armijā, kur ieguvu 5., augstāko, pavāra kategoriju. Kad atnācu no armijas, sāku strādāt restorānā Rīga par oficiantu. Tad uzcēla viesnīcu Latvija, un tiku strādāt Latvijā, Intūristā. Tur satiku daudz interesantu cilvēku – sapazinos ar Laimu Vaikuli, Noru Bumbieri. Mani dzīve savedusi ar slavenībām un vispār jaukiem cilvēkiem – kad viņi iedzer mazu graķīti, tad atraisās un kļūst dzīvīgāki. Visi esam mirstīgi, visi mēs iedzeram, un viss ir kārtībā. Man patīk šis darbs – man patīk, ka katru dienu mainās cilvēki, ka nav kā pie konveijera vai kā katru dienu likt papēžus kurpēm. Man patīk darbs ar cilvēkiem, patīk būt sabiedrībā, runāt, un katru dienu ir kaut kas citāds. Arī nauda nāk, tējas naudiņas maksā, esi paēdis, un tev nav jāstāv uz ielas un aukstumā jātirgo ābolīši vai kartupelīši.
Daudziem šajā jomā strādājošajiem ir izaicinājums ar alkoholu, bet es zinu savu mēru, jo darbs tomēr ir ar naudu, kases aparātu, signalizāciju. Vienkārši jābūt striktam raksturiņam, un man tāds ir. Gana daudzi draugi ir nodzērušies un zaudējuši biznesu, bet man laikam apkārt ir laba aura. Pats esmu labsirdīgs un vienmēr saku, ka dots devējam atdodas. Nekad nevajag žēlot, un jāpalīdz otram – ja nevari palīdzēt ar naudu, tad iedod kādu desas gabalu vai atdod kaut ko, kas tev lieks, un viss nāk atpakaļ. Esmu pozitīvs un tāds esmu bijis visu dzīvi.»
Čau, mīļā, iedzersim kafiju!
«Toreiz strādāju tirgū, kad iepirkties ienāca Indra Burkovska. Bijām jau pazīstami, un viņa man teica, lai nāku uz šovu, jo esmu atraktīvs un man jānāk! Tā arī aizgāju. Domāju, ka vispār tādā šovā var iepazīties. Uz ielas es nevarētu pieiet klāt tādai skaistai sievietei kā Ināra un teikt: «Čau, mīļā, iesim iedzersim kafiju!» Esmu atraktīvs, bet tomēr tā nevarētu. Savukārt šovā – jā, jo viņi jau mūs salika kopā tā, kā gribēja, un tas tomēr ir šovs. Mums ar Ināru ir labas, draudzīgas attiecības, bet mēs neplānojam ne precēties, ne ko tādu. Katram jau sava iedaba, un to neizmainīs. Svarīga ir kopīga laika pavadīšana un draudzēšanās.
Šovā man patika viss – tas bija kaut kas manā dzīvē nebijis, un es brīvi jūtos kameras priekšā. Man ļoti patika, taču neesmu ar to saslimis, ka man vajadzētu un gribētos piedalīties vēl kādā šovā. Ja gribēsies, tad varbūt aiziešu atkal. Jo visu mūžu man dzīvē bijis viss kaut kas citāds, un te pēkšņi – bam – atkal kas citāds!»
Gribu kopā minēt krustvārdu mīklas
«Man ir bijušas divas laulības. Taču man patīk neatkarība – tā ir pilnākā laime cilvēkam, ka neviens otru nekomandē un nebaksta. Ja runājam par otru pusi, tad man gribas, lai būtu kopējas intereses, lai patiktu iet sēnēs un uz teātri. Ja cilvēks neko nedara, viņš man nav interesants. Man vajag hobijus, lai abi kopā minam krustvārdu mīklas – katrs ar savu žurnālu – un tad viens otram prasām vārdiņus – kaut kas tāds, kas piesaista. Sekss it kā arī vajadzīgs, bet tagad tas vairs nav pats galvenais.
Gribu vienkārši cilvēku, kas ir tīrīgs, godīgs, atklāts.
Man ļoti nepatīk meli. Pārsvarā visi izliekas labāki, bet es esmu tāds, kāds esmu, – pašpietiekams un godīgs.
Pats daudz lasu, man ir tik liela bibliotēka, ka tagad Matīsa tirgū noīrēju būdiņu un tirgošu grāmatas. Man ir daudz dārgu grāmatu, bet dēls nelasa – tādu naudu esmu ieguldījis grāmatās! Bet vecās grāmatas es neatdošu, jo daudzas pārlasu joprojām, piemēram, par krietno kareivi Šveiku, un smejos kā senāk. Esmu ļoti enerģisks, neesmu tas, kurš guļ, – man patīk būt cilvēkos, visu ko darīt, arī kapeiciņa nāk. Man patīk arī apkalpot – pēdējo sūdu pārdošu, ja vajag. Tas man ir iekšā!»
