Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Te tā ir – maģiska vieta Atlantijas okeāna Kanāriju arhipelāga rietumos, iepretim Marokas krastiem. Maza vulkāniska sala – biosfēras rezervāts. Tai ir robotas pērlenes forma un vien 370 kvadrātkilometru platība. Te var nonākt pēc septiņu stundu lidojuma no Rīgas un 50 minūšu kuģošanas no Tenerifes Los Cristianos ostas.
Kaut fiziski Gomeras sala atrodas tuvāk Āfrikai, tā, kā jau viss arhipelāgs, ir Spānijas jurisdikcijā. Unikālais klimats te saglabājis pirmatnējus mežus – UNESCO atzītus par pasaules dārgumu.
Tiešām dārgums, ja gribas savvaļu Eiropas Savienības robežās – noslēpumainu, zaļu, senatnīgu…
Te jūties tālu no pārējās pasaules, paslēpies, pazaudējies un laimīgs. Klusas pilsētiņas, sīki ciemati, kurus savieno labi asfaltēti ceļi līkumu līkumos. Un taku takas man ir kā radītas – botānikas brīnumi, putni un dramatiskas gleznas acu priekšā… Man arī patīk, ka tūristu te pamaz. Par laimi, tikai viens procents no visiem, kas apmeklē Kanāriju arhipelāgu, uzdrošinās atkuģot arī līdz Gomerai.
Guanču acis
Gomeras sala ir jaunākā no arhipelāga salām, erozija un vēji nav paspējuši nojaukt kalnus, un salas vizītkarte joprojām ir dižās Los Roques klintis. Tās mijas ar ziedošu vīteņu, palmu un sukulentu nogāzēm. Dzīve te rit septiņās galvenajās ielejās – katra kā atsevišķa pasaule.
Salā mīt tikai mazliet pāri par divdesmit tūkstošiem ļaužu. Vairs nav seno vulkāna dēlu guanču, kas te dzīvojuši noslēgtu dzīvi saldūdens deficītā un nežēlīgās tradīcijās, ieskaitot zīdaiņu upurēšanu. Leģendas stāsta – vispirms tie bijuši stalti un zilacaini blondīni ar vairākiem nikniem suņiem (canis) pie sāniem, kam par godu vārdu dabūjis viss arhipelāgs. Kas viņi īsti bija, vai tiešām blondi zilači, tagad vairs nezina neviens, tikai – ka atnākuši no tālienes (varbūt no vikingu zemēm?). Tomēr stāsts par viņiem ir tik mīklains, pretrunīgs un skaists, ka izvēlos tam ticēt.
Ir antropologi, kas uzskata – šie ļaudis tiešām bijuši kādas augsti attīstītas civilizācijas pēcnācēji, jau akmens laikmetā rakstījuši un pratuši mumificēt.
Pēc tam uz šejieni atburāja nepielūdzamie berberi, tad – augumā sīkie spāņi, kas atveda kristietību, verdzību un salinieku imunitātei svešas slimības…
Gadu gaitā saliniekos uzkūlies pamatīgs eiropiešu un afrikāņu asiņu mikslis. Viņi joprojām atšķiras no kontinenta spāņiem – viņu DNS glabā augstu procentu berberu asiņu. Protams, kā jau noslēgtā vidē, daudz posta ienesa tuvā saradošanās, maz līdzēja varas noteiktais likums mīlēt vien to, kurš cēlies attālās ielejās, bet vislabāk – ieklīdis no citām zemēm. Šādi reglamenti briedināja romantiskas leģendas par pārakmeņošanos, ja nav ļauts mīlēt, par pašnāvībām, divatā ielecot aizā… Tā arī Garai (Gara) un Honajam (Jonay) mīlēt nebija ļauts, tāpēc viņi bēga, līdz, cilvēku vajāti, atņēma sev dzīvību salas augstākajā virsotnē, dodot tai vārdu Garajonay.
Sēžu Sansevastjanas (San Sebastian de la Gomera) kafejnīcā ar tasi stipras café solo, skatos uz cigārpalmu gludajiem stumbriem un vēroju šejieniešus – neliela auguma smalkas uzbūves vīriešus –, un iedomājos, kā reiz viss varēja būt.
Sansevastjana ir senākā galvaspilsēta arhipelāgā, tagad te dzīvo aptuveni astoņi tūkstoši cilvēku, iespējams, pirmatnējo spāņu mūsdienu atvases.
Pēcpusdienas siltajā vējā dodos uz baznīcas pusi. Te ir salas vecākā baznīca, kur pirms ceļa uz Jauno pasauli lūdzies un svēto ūdeni smēlis pats admirālis Kristofors Kolumbs. Reiz postīta pirātu uzbrukumos, mūsdienās – salas galvenā baznīca. Mazā baltā skulptūriņa virs ieejas – Svētā Gvadalupe, salas patronese. Prieks, redzot, kā to te no sirds godā. Garām traucas jaunietis ar skrejriteni, piestāj iepretim skulptūrai, pārmet krustu un aiztraucas tālāk.
Griežos uz jahtu piestātnes pusi. Tur, gleznainu klinšu ieskauta, būs mana pirmā iepazīšanās ar melno smilšu pludmali. Cepure ar platām malām te neder, vējā ar to grūti navigēt, jāpaliek pie naģenes. Vakaram ceļoties, skaļākas kļūst cikādes. Baltu oleandru mākoņos nosēžas gaišpelēkas dūjas ar tumšu svītru pāri sprandam – tiešām gleznieciski. Uz nakti viesnīcas istabas loga slēģus atstāju pusvirus – aizmiegot tomēr gribu dzirdēt vēju un ūdensputnus, kas ligzdo netālo klinšu iedobēs.
Kolumba mīla
Jā, spāņu jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs… Gomera bija viņa karavelas pēdējā pietura 1492. gada septembrī pirms slavenās ekspedīcijas uz iecerēto Indiju, kas izrādījās Amerika. Sansevastjanā ir dzīva ēka, kur viņš toreiz apmeties. Staigājot šaurajās ieliņās, vēroju šīs liecības.
Reiz šajā salā Kolumbs aizkavējies pat uz gadu. Vieni saka – remontējis kuģi, citi – ķēris vergus, vēl citi – viņš ieskatījies salas gubernatora izcili skaistajā atraitnē Beatrisā Bobadiljā (Beatriz de Bobadilla). Pazinis viņu kopš Spānijas galma laikiem, kad, būdama precēta sieva, viņa neslēpti valdzinājusi pašu karali. Stāsta, ka Kolumbs iemīlējies. Kur gan tikai Kolumbam nebija romāni – lūk, arī Gomerā!
Skeptiķi gan teic – nekāda mīla tā nav bijusi, Kolumbu interesējusi Beatrisas nauda.
Savukārt viņa, dzirdējusi par plānu atklāt ceļu uz Indiju, sapņoja pārbaudīt nostāstus par indiešu garšvielām un greznajiem audumiem. Pie Casa Colon, grāfu mājas, kur Beatrisa ar Kolumbu reiz mitusi, joprojām aug tie paši piecsimt gadu senie koki.
Beatrisas vīrs bijis cietsirdīgs vietvaldis, nelaidis garām arī skaistākās iezemiešu jaunavas. Par šo kaislību dārgi maksājis – viņu nogalinājuši piesmieto meiteņu radinieki. Vīra nāvi Beatrisa atrieba, kā mācēdama – slepkavodama un gūstīdama. Pati slēpusies tornī, pirmajā mūra ķieģeļu ēkā, kas salā tapusi. Ar vārdu Torre del Conde tā saglabājusies līdz mūsdienām. Bet jautājums par Kolumbu Gomeras salā joprojām ir sensitīvs: te neaizmirst, ka viņš noniecinājis iezemiešus.
Kolumbs noteikti dzirdēja arī el silbo gomero – pasaulē vienīgo svilpošanas valodu, lai sasauktos gani, lai brīdinātu, ka piekrastē piestājis svešs kuģis… Mazā pirkstiņa vai rādītājpirksta falanga mutē, un frāze tiek izsvilpota gari, spalgi – bezvēja laikā to sadzird pat otrpus ielejai. Parādoties telefoniem, saziņa svilpojot pamazām atmira, tomēr kā tradīcija tā ierakstīta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. El silbo kultūra iekļauta arī Gomeras skolu mācību programmā.
Reizi nedēļā pirmklasnieki, siekalām šķīstot, mācās svilpot, bet pusaudži sasvilpojas ikdienā – lai sasauktu kaimiņu: ei, paņem telefonu, es tev zvanu!
Mūsdienās viņi prot izsvilpot vārdus dažādās valodās, ir pārsteidzoši dzirdēt, kā spēj atkārtot tik precīzu intonāciju, ka nerodas ne vismazākās šaubas, kas tiek teikts. Arī es Agulo pilsētiņā piedzīvoju šādu paraugdemonstrējumu.
Sienāžu brālēni
Mana galvenā interese šajā salā bija zaļais tūrisms un haikings. To te var piedzīvot pilnā mērā – vairāk nekā 30 dažādu grūtuma pakāpju takās pāri par 600 kilometru kopgarumā. Jebkura diena te ir laba pārgājienam. Takas ir pārbaudītas kopš laikiem, kad tās bija vienīgās Gomeras satiksmes dzīslas – gar okeānu, cauri zvejnieku ciematiem ar senām tunča faktorijām, cauri pamestiem banānkoku dārziem, gar kalnu namiņiem ar kazu aplokiem un dziedošu gaiļu būriem… Ej, un aizraujas elpa no klinšu varenuma un ūdeņu ziluma.
Salas dienvidos ievēroju bariņu vīru, kas, ignorējot takas, kalnu kazas vieglumā lēca no kalna lejup gandrīz pa taisno – piezemējās, balstoties pret garu, asu kārti un zibenīgi pa to nošļūcot. Izbrīnā pat aizmirsu nobildēt – tikai skatījos… Pamazām sapratu – tas taču ir Gomeras leģendārais salto del pastor, ganu lēciens ar trīsmetrīgu nūju, kam galā metāla šķēps.
Senlaikos – dzīves nepieciešamība nepieejamu akmeņu un krauju vidū, tagad – sportiska izklaide.
Nav nozīmes ne laikam, ne vietai – viņi te joprojām lec kazu vieglumā. Katra kultūra, kam nākas pielāgoties dzīvei kalnos, ir izstrādājusi savas metodes. Salto izdomāja tāpat kā svilpošanu – lai valdītu pār ainavu.
Kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad taku infrastruktūru te nomainīja asfaltēti ceļi un salto ir tikai sports, ir noteiktas bīstamās zonas, kurās šķēpu izmantot nedrīkst. Uzzināju, ka Gomeras salā darbojas īpaša salto federācija, kas rūpējas par lēciena kā nemateriālā mantojuma aizsardzību. Lēkātāji, kurus redzēju kalnos, bija Valle Gran Rey sporta nodarbības dalībnieki – uzmanīgi, mierīgi, pārliecināti. Kājās akmeņainam trekingam domāti apavi, rokās cimdi…
Miglas dārzs
Pa līkumotu ceļu dodos augšup – uz salas vidieni. Izbraucam cauri Hermigua ielejai salas ziemeļos. Pasaules meteorologi atzinuši, ka te valda zaļajiem augiem pasaulē tīkamākais klimats – liels gaisa mitrums, temperatūra nenokrīt zemāk par 14 grādiem. Pilns botāniskiem retumiem, kādus Eiropas savvaļā neatrast, – Gomeras limonija jeb jūras lavanda, divmetrīga margrietiņa…
Ceļš ved aizvien augšup. Apmēram kilometra augstumā mūs sagaida gluži cita, spocīga pasaule. Te ir Gomeras salas augstākais punkts 1487 metrus virs jūras līmeņa – Alto de Garajonai. Un lielākais dārgums – blīvais lauru lietusmežs (laursilva), vecākais mežs pasaulē, vismaz pāris miljonu gadu vecs.
Te jūtos kā nokļuvusi zaļā svētnīcā, kā dabas muzejā.
Retas saules stīgas uz brīdi iesniedzas starp lapām un ieķeras sūnu matos, kas klāj koku stumbrus un zarus. Miglas lāses iemirdzas… Šis mežs ļāvis Gomeras salā reiz apmesties cilvēkam, bez tā sala paliktu neapdzīvojama: migla un pasātu vēji ražo saldūdeni. Guanči uzskatīja, ka no šī meža ūdeni viņiem sūta dievi. Citām arhipelāga salām pasāti pūš garām, tāpēc tur ir sauss, bet Gomeras salā tie noglauda kalnu reljefu, atstājot mitrumu.
Migla te ir vienmēr – smalks horizontāls lietus. Tas vajadzīgs vulkāniskās salas dzīvībai: miglas kondensāts izaudzē sūnas un papardes, tās uzkrāj mitrumu, kas caur grunti nonāk ieleju krātuvēs. Horizontālais lietus sniedz 100 litru ūdens uz kvadrātmetru – visu gadu, katru dienu.
Sajūtu sejā pasāta brīzi un esmu sajūsmā, kaut kontrasts ar piekrastes silto vēju ir milzīgs.
Labi, ka uzvilku lietusjaku, varu pa īstam izbaudīt faktu, ka, pateicoties nemainīgai temperatūrai un mitrumam, senā flora te saglabājusies miljons gadu sena. Te dūdo lauru baloži, te virši izaug kā daudzmetrīgi koki, uzziedot krēmīgi baltiem ziediem. Te aug divmetrīgas papardes, pavasarī un rudenī – pieneņu māsīcas, kam gara sakne sniedzas virszemē, uzstumjot kātu vairāku metru augstumā un lapotnes pušķī raisot nelielu ziedu.
Garahonajas parka vidū ir La Laguna Grande, maģiska vieta, kur konstatēta telūra klātbūtne. Tas ir viens no visretāk sastopamajiem elementiem Zemes garozā. Te reiz veikti senie pilnmēness rituāli. Kad sāk krēslot, vietējie ļaudis uz šejieni nenāk, lai netraucētu meža garus: mežs tad ir dzīvs. Cilvēks, te ienācis tumsā, mājās var nepārnākt.
2012. gads lauru mežam bija melns – ugunsgrēks pelnos pārvērta 20 procentus nacionālā parka. Par šo nelaimi atgādina posteri ar liesmojošiem laurkokiem.
Esot Gomeras salā, noteikti aizbrauciet uz Agulo, šo unikālo pilsētiņu ar flīžu mājām, bruģētajām ielām un auglīgajiem dārziem. Klintis te veido atvērtu pusloku, te var iet augstas grūtības pārgājienā, kāpums no Agulo ir stāvs un prasa gan veiklību, gan no augstuma bailēm brīvu prātu. Bet galā sagaida pārsteigums: Mirador Abrante – stikla platforma, kas 200 metru augstumā pārkaras virs ielejas septiņus metrus tālu. Te paveras kristāliski dzidrs skats uz Atlantijas okeānu. Te var piebraukt arī ar auto (auto īre maksā no 30 eiro dienā), tomēr nervus kutinošāks būs gājiens pār klintīm.
Sevi var apbalvot ar vēsu malku vietējā baltvīna restorānā La Vieja Escuela. Šajā salā atradīsiet izcilus baltvīnus. Tos malkojot, paturiet prātā, ka vīnogu audzēšana te ir grūts uzdevums: nogāzēs speciāli jāizbūvē terases. Es baudīju maigu Agulo apkaimē tapušu vīnu no unikālās vīnogu šķirnes 'Forastera gomera’.
Hipiju pietura
Gomeras salas piekraste izraibināta ar pludmalēm un intīmiem anklāviem. Pat vasarā te cilvēku maz. Pirms trim gadiem salas dienvidu piekrastē nogruva klints. Aculiecinieku filmētajos video redz, kā no klints atdalās gabali, gandrīz aprokot līdzās esošo autostāvvietu, bet cilvēkiem neciešot.
Salas dienvidrietumos, netālu no Playa del Ingles pludmales, klinšu aizsegā paslēpusies Vueltas osta – viena no salas gleznainākajām vietām. Te es tiešām gribētu palikt. Te ūdenī šūpojas spožas zvejas laivas, te ir zivju krodziņš El Puerto, kur pasniedz lieliskas mīdijas zaļumu panniņā, te piestātnē ciemoties iepeld mantelina jeb taureņraja… No šejienes var aizburāt līdz dabas arhitektūras brīnumam Los Órganos klintij, kur vulkāna lava sacietējot atstājusi vertikālus, metru biezus pīlārus kā gigantiskas ērģeļu stabules gandrīz 200 metru platumā.
Vueltas pusē staigājot, jābūt uzmanīgam, klinšu aizvējā sildās ķirzaciņas.
Kas zina, varbūt var ieraudzīt arī reto, metru garo Gomeras ķirzaku. Tās ilgi uzskatīja par izmirušām, līdz manīja La Mérica klintīs.
Ostmalā vairāki vīri pie galda spēlē domino. Saskatu viņos hipijiskas jaunības atlāzmu. 70. gados, tverdamies no iesaukšanas Vjetnamas karā, Vueltas ostā iebēga daudz amerikāņu jaunekļu. Viņi dzīvoja Playa del Ingles, iemīlējās vietējās meitenēs, tās izauklējušas kopīgas atvases. Hipiju kultūra šajā reģionā dzīvo joprojām, un Playa del Ingles vēl tagad ir viņu iedibinātā nūdistu pludmale.
Gomeras sala ir okeāna straumju tikšanās ceļā, kas piekrastē pulcina zivis. Sala ir privileģēta vaļu vērošanai brīvībā. No Vueltas ostas izbrauc kuģītis, vedot ļaudis, kas grib viņus satikt.
Delfīnu sarunas
Arī es iebraucu dziļi okeānā. Man apsola, ka varēšu ieraudzīt sugas, kas pie Gomeras krastiem dzīvo visu gadu, – pudeļdeguna delfīnus, plankumainos, zobainos… Vaļu gide Ulla piemin arī pilotvaļus.
Kalsns vīrs ar binokli vēro okeāna putnus no kapteiņtiltiņa jumta – kur tie pulcējas, tur arī ir zivis, tur planktons, tur arī delfīni un vaļi… Putni pamanīti – kuģītis noslāpē dzinēju, un mēs dreifējam klusēdami un gaidās iespringuši. Un tur jau viņi ir – delfīni un pilotvaļi. Tie atpeld cieši pie kuģīša sāna, šķiet, ja es pastieptos vēl, spētu pat noglaudīt ūdenī nolakoto muguru.
Sirds izkūst, kad viņš no ūdens izbāž savu pudeļdegunu un kā tusnīgs večuks izelpojot enerģiski nošņācas teju pie auss.
Vēroju vētrasputnu (Calonectris diomedea), vienu no lielākajiem okeāna putniem, kas apmetas Gomeras salas klintīs, tikai lai izdētu vienu baltu olu. Tūkstošiem vētrasputnu ligzdo klintīs, kas paceļas virs ostas, un naktīs mulsina ar skaļiem saucieniem. Tā viņi atrod ligzdu, kad atgriežas no okeāna pabarot mazuļus. Kad vēlā rudens naktī mazuļi atstāj ligzdu, lai dotos okeānā, pirmajos lidojumos piekrastes gaismas tos maldina, viņi var nokrist atpakaļ sauszemē un nespēt bez palīdzības atkal pacelties… Tādēļ vietējā pašvaldība te rīko iedzīvotājus izglītojošas kampaņas.
Otrs man mīļākais punkts šajā salā ir Santjago pludmale. Baltās niedru nojumītes te krāšņi kontrastē ar zilo okeānu un melnajām smiltīm.
Te uzvedos kā svētdienas tūriste: tikai pabradāju seklumā, lasu akmentiņus un socializējos.
Atnāk spānis lokainiem matiem… Noliek mugursomu, nomet drēbes un dodas ūdenī. Nopeldējies atgriežas pie somas, uzrunā mani angliski: «Tev patīk akmeņi?» Atbildu, ka patīk gan – vulkāniskie, porainie. Viņš, protams, jautā, no kurienes esmu. Stāstu un ieraugu, ka vīrietim asiņo piere, tā ievainota, pret akmeņiem peldot. Saku to viņam. «Jā, te jāuzmanās!» vīrietis nopūšas, aptīdams pieri ar dvieli.
Atvadāmies, paeju garām pludmalei, tuvāk dārziem, parkiem. Pēkšņi no koka lapotnes atskan debešķīga balss, ko pazīstu uzreiz, – savvaļas kanārijputniņš. Apstājos un atspiežos pret stumbru – pāris minūšu terapijas.
***
Atlidojusi mājup, jau tūlīt plānoju atgriešanos. Sāku ar to, ka piesekojos oficiālajai La Gomera tūrisma lapai feisbukā. Tagad regulāri saņemu pa iedvesmas attēlam. Šorīt – foto no La Rajita pludmales zilajiem ūdeņiem ar aicinājumu, lai paceļu roku, ja gribētu tur ienirt. Es pacēlu roku.
P. S. Paldies Spānijas tūrisma aģentūrai, personīgi Rakelei Peresai Sampedro!
Ko atvest:
- El Cercado podnieku darinātos sarkanīgos traukus no māla, kas sajaukts ar smiltīm un sarkano okeri,
- vietējo, zelta medaļām godalgoto kazas sieru,
- palmu medu jeb sīrupu,
- tipisko salas produktu mojo vai almogrote gomero – maltu kazas siera pastu ar piedevām,
- gofio paciņu – tikai rēķinies, ka gaišā pulvera dēļ lidostā bagāža var tikt papildus kontrolēta,
- kvalitatīvas vulkāniskā akmens rotas,
- palmu liķieri Gomeron.
Kur apmesties?
Salas ziemeļos iesaku viesnīcu Torre del Conde pašā Sansevastjanas centrā, salas dienvidos – dabas ieskauto četru zvaigžņu Jardín Tecina – viesnīcu uz klints ar skatu uz okeānu. Tur ir arī lielisks restorāns, kurā izmanto produktus no viesnīcai piederošas bioloģiskās saimniecības.
Noteikti jāpaņem līdzi:
- saulesbrilles un saules aizsargkrēms – tos te vajag ik brīdi,
- labi trekinga apavi,
- lietusjaka,
- ūdenskurpes,
- spāņu vārdnīcas saiti – internets salā ir labs.
Ko baudīt:
- baltvīnu no endēmiskās vīnogu šķirnes 'Forastera gomera’,
- gofio – grauzdētos kukurūzas miltus, brokastīs tos iemaisot karstā pienā, pieliekot palmu medu,
- svaigas zivis, mīdijas, astoņkājus, kalmārus – tikko no okeāna,
- mazos endēmiskos banāniņus Plátano canario – lēni gatavinātos, saldos. Šie ir vienīgie banāni pasaulē, kam ir aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes zīmogs. To aromāts – intensīvs, mīkstums – sulīgs,
- papaiju, tikko no dārza.
