Rīga +3°C 
Literatūras pētnieki, kaunīgi sarkdami, laiku pa laikam ir mēģinājuši radīt dažādas erotiskās literatūras definīcijas, tomēr laikus aptvēruši, ka šī nodarbe tiem sagādās pornogrāfa laurus. Mierīgāk taču ir uzskaitīt pantmērus vai apspriest laiktelpu un likt slideno tēmu mierā. Par spīti tam, pastāv vērtības, kas cauri gadu simtiem un tūkstošiem liecina – erotika literatūrā ir tikpat sena kā pati literatūra. Turklāt, līdzīgi senajam pasaules uzbūves skaidrojumam, erotiskā literatūra balstās uz trim pamatīgiem vaļiem.
Vecā Derība. Dziesmu dziesma
Pasaules literatūras vēstures kursu lasošās pasniedzējas pat padomju laikos drīkstēja stāstīt, ka erotiskā literatūra esot dzimusi senajā Grieķijā. Kā piemērs te tika uzskaitīti dzejnieki, kuru darbi, ja arī kādreiz mēģināti tulkot sliktā latviešu valodā, maz kuru interesēja. Tomēr, par lielu izbrīnu mūsu puritāņiem, viens no pirmajiem erotiskās literatūras paraugiem atrodams jau Vecajā Derībā. Tā nu tiešām ir klasika, kuras esamībai līdz pavisam nesenai pagātnei bija grūti noticēt, jo vācu mācītāju klamzīgie Bībeles latviešu tulkojumi par erotikas klātesamību šajos tekstos neliecināja. Lai arī apmaldījusies tulkojumā, Dziesmu dziesma (viņa arī Augstā dziesma, Zālamana dziesma) tomēr ir izcils erotikas paraugs, ko radījis ģeniāls senatnes dzejnieks. Kad nu beidzot Bībele ir pieejama normālā latviešu valodā, katrs par to var pārliecināties pats.
Dziesmu dziesma, kaut arī dzimusi aizlaikos, ir erotiskās literatūras topa augstākā virsotne. Tā nenoliedzami ietekmējusi nu jau sen par klasiku dēvētos erotiskās dzejas romantiskos kalnus, kas radīti Eiropas kultūrā. Turklāt šis teksts pierāda, ka arī Vecās Derības praviešu laikmetā nekas cilvēcisks nebija svešs.
Tava naba –
apaļš trauks, kurā neizsīkst vīns.
Tavs vēders –
lilijām apsprausta kviešu stirpa.
Abas tavas krūtis
kā divi stirnēni,
kā gazeļu dvīņi.
[..]
Tavs augums ir palmai līdzīgs
un tavas krūtis kā ķekari.
Es saku – kāpšu palmā,
ķeršos pie zariem!
Un lai tavas krūtis kā vīna ķekari
un tavu nāšu elpa kā āboli.
Tavas aukslējas
kā labs vīns!
Tas glāsta mana mīļotā muti,
plūst man pār lūpām un zobiem.
Bībele, 2012, 1142.lpp.
Džovanni Bokačo. Dekamerons
Septiņas dāmas un trīs jauni cilvēki Florences mēra laikā, bēgdami no sērgas, 1348. gada pavasarī pamet pilsētu un dodas uz nomaļu pili, kurā, nošķīrušies no slimības māktās ārpasaules, laiku īsinot, stāsta cits citam dažādus pastāstus. Tā vienā teikumā var raksturot ģeniālo Džovanni Bokačo darbu Dekamerons, kas atstājis milzīgu iespaidu ne tikai uz visu turpmāko pasaules literatūras attīstību. Dekamerons iedvesmojis radīt gan augstās mākslas pērles, gan masu kultūras produktus un pornogrāfiju, īpaši jau kino jomā, bet, par spīti neskaitāmajām interpretācijām, ir un paliek spilgts, klasisks un neatkārtojams erotiskās literatūras šedevrs.
Loģiski domājot, ko gan lai citu jaunās dāmas un kavalieri šajā nošķirtajā pilī darītu?
Datoru, interneta un kabeļtelevīzijas tolaik taču nebija! Pils iemītnieku stāsti, tematiski sadalīti pa dienām, ir cits par citu pikantāki, un labi atklāj laikmeta tikumus: «Ko Pjetro izdomāja pēc vakariņām, lai apmierinātu visus trīs, man pagaisis no prāta. Zinu vienīgi tik daudz, ka nākamajā rītā jauneklis, aizgājis līdz tirgus laukumam, nevarēja tikt gudrs, kas vairāk šonakt bijis kopā ar viņu, sieva vai vīrs.» (Dekamerons, 2008, 303. lpp.)
Latviešu valodā Dekamerons izdots vairākkārt, tomēr tekstam atbilstīgu smalku ietvaru tas ieguvis tikai salīdzinoši nesenā pagātnē – Jumavas izdevumā. Padomju laiku versijā darbs atgādināja atbaidošu ķieģeli un neradīja ne mazāko vēlmi to izlasīt. Jāpiebilst, lai gan šķietami vienkāršs pēc struktūras, Dekamerons ir viens no tiem Eiropas civilizācijas brīnumiem, kas dzimis renesanses laikmeta Florencē – vietā, kas pulcējusi ģeniālus māksliniekus un iedvesmojusi viņus radīt neskaitāmus šedevrus, kuri veido Eiropas kultūras spožākās ikonas. Interesanti, ka pats Bokačo Florences mēra laikā bijis tikai piecpadsmit gadu vecs, bet liela daļa Dekamerona stāstu, visticamāk, noklausīti turpat Florences ielās un laukumos.
Marķīzs de Sads. Justīne jeb Tikumības nedienas
Gan aizliegta, gan lamāta un līdz ar to aizliegtā augļa saldmes apvējota, leģendārā marķīza de Sada daiļrade latviešiem nebija pieejama līdz pat 20. gadsimta nogalei. Arī šobrīd to reprezentē Justīne jeb Tikumības nedienas – tikai viens no galvenajiem de Sada darbiem. Pārējie, šķiet, nav tulkoti.
Nabaga marķīzs lielāko daļu dzīves pavada psihiatriskajās klīnikās vai aiz restēm.
Ja iepriekš viņu soda par Dieva zaimošanu, prostitūtas nolaupīšanu, spīdzināšanu un ieslodzīšanu pilī, par prostitūtu netīšu saindēšanu ar spāņu mušu, par sodomiju, tad pēdējoreiz aiz restēm viņš nonāk par literāro daiļradi. Kad Napoleons izlasa Justīni, imperators pārskaišas un nekavējoties izdod pavēli par de Sada apcietināšanu. Nevainīgā, dumjā, klosterī augusī trīspadsmit gadu vecā Justīne nonāk sabiedrībā un piedzīvo visu iespējamo un neiespējamo seksuālo vardarbību, kurai to pakļauj mūki, laupītāji, augstdzimuši kungi un kundzes. Apraksts ir gandrīz 300 lappušu garumā. Tiem, kas nav lasījuši, jāpiezīmē, ka no de Sada uzvārda darināti tādi vārdi kā «sadisms» un «sadists». Par spīti tam, seksuālo rūpju māktā marķīza literārais mantojums iedvesmojis neskaitāmus dzejniekus, rakstniekus, filozofus, psihiatrus, kulturologus, nerunājot nemaz par visām tām lietām, kas saistītas ar pornogrāfijas ražošanu un seksuālo baudu industriju. De Sads pirmais apraksta dēmonus, kas mājo ne viena vien cilvēka galvā, tomēr, ja runājam par erotiku, – netrūks arī tādu, kas, Justīni lasot, gribēs vemt.
Žanra nāve
Piedzīvojis vētrainus skandālus, uzplaukumus un arī klusu norietu, divdesmitais gadsimts būtībā iznīcina erotisko literatūru kā mākslas žanru. «Klasiskā literārā erotika», kurā dominē seksualitāte un kuras galvenais mērķis ir vieglu skudriņu radīšana, vairāk vai mazāk kļūst par specifisku produktu un industrijas objektu. Galu galā, kāda jēga krāmēties ar smalkām niansēm, ja var bliezt pa tiešo? Mūsdienās erotiskie «stāsti» visbiežāk pulcējas īpašās interneta vietnēs, bet to autori nesirgst ne ar labu stilu, ne gramatikas zināšanām. Literatūru tur nav vērts meklēt, jo rakstniecībā erotika jau sen iefiltrējusies citu žanru prozā un dažādās formās pasniegta, kļuvusi par tās dienišķu sastāvdaļu. Izpausmes te ir dažnedažādas – arī klišeju netrūkst. Piemēram, neiztrūkstošās «slapjās biksītes» un «lielie ērzeļi» tā sauktajos dāmu romantiskajos romānos. To pretmets ir vardarbīgas un naturāli perversas slimas seksualitātes ainas trilleros un krimiķos par atbaidošu maniaku noziegumiem.
Nopietnās literatūras darbos, kas divdesmitajā gadsimta pirmajā pusē tiek saistīti ar seksualitāti, erotiskais elements visbiežāk vajadzīgs, lai vēstītu ko sabiedriski nozīmīgāku. Diezin vai, piemēram, skandalozā Vladimira Nabokova daiļrade būtu vērtējama kā erotiska, kaut gan Lolita mūsdienās kļuvis par sugasvārdu ar īpašu pieskaņu. Arī, piemēram, skandālu skandāls – visu zemju pornogrāfus iedvesmojošais D. H. Lorensa romāns Lēdijas Čaterlejas mīļākais, ko izvazāja pa neskaitāmiem tiesu procesiem daudzviet pasaulē, savulaik vislielāko trādirīdi izraisīja ne jau tāpēc, ka kundze neapnikusi nodarbojās ar seksu, kamēr viņas vīrs gulēja gultā paralizēts. Lielākais nesmukums, pēc laikabiedru domām, radās tāpēc, ka augstdzimusī lēdija kniebās ar necilu zemākas kārtas vīrieti. Romāns vēl mūsdienās tiek pasniegts kā sociāls dumpis, kaut arī uzvārds Čaterleja jau sen kļuvis par vēl vienu seksa industrijas sugasvārdu un klišeju.
Cilvēka neremdināmā seksualitāte kā satīriska militārisma kritika (sarežģīti, vai ne?) vērojama Nobela prēmijas laureāta Mario Vargasa-Ljosas romānā Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota. Tas vēsta par Amazones džungļos savu dienesta pienākumus pildošo prostitūtu militāro vienību, kas izveidota, lai apmierinātu armijā dienošo kareivju seksuālās vajadzības. Ar šā romāna izdošanu reiz ieberzās Padomju Savienības ideologi, kas uzķērās uz tādām frāzēm kā «pret militārismu un imperiālismu vērsts» un «autors – kreisi noskaņots». Kapteini Pantaleonu viņi nopirka kā kaķi maisā, romānu nelasot, bet, tā kā līgums ar Ljosu bija noslēgts, – nedrukāt nedrīkstēja. Šā iemesla dēļ padomju Latvijā romāna pirmizdevumu grāmatu veikalā nopirkt nebija iespējams. Lai lasītu Pantaleonu, vajadzēja nodot divdesmit kilogramus makulatūras.
Kopumā tomēr maģiskā reālisma izcilie pārstāvji, tādi kā Ljosa un Markess, erotiku un cilvēka seksuālās dziņas savos darbos pacēla jaunā līmenī. Erotika lauza klusēšanas tabu un kļuva par dabisku viņu romānu varoņu dzīves sastāvdaļu. Intīmās ainas, piemēram, Markesa Simts vientulības gados, ir lieliskas, tomēr diezin vai kāds dēvēs šo romānu par erotisku. Tāpat erotika, par spīti nepārprotamajai seksa klātbūtnei, nudien nav dominējošā G. G. Markesa romānā Atmiņas par manām skumjajām maukām.
Divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta sadurē līdz ar franču jauno autoru ienākšanu erotiskais un seksuālais elements no dabiska procesa kļūst par ikdienišķu. Mišela Velbeka varoņi, īpaši jau romānos Elementārdaļiņas un Platforma, ar seksu nodarbojas nepārtraukti, tomēr cita lieta, vai no tā lasītājam tiek kāds līdzpārdzīvojums. Apbrīnojama ir arī sabiedrības evolūcija. Ja pirms gadiem septiņdesmit cilvēki bija sašutuši par atklāti erotiskām seksa ainām romānos, tagad viņi neskandalējas par anālā seksa aprakstu vai pusaudzes pavešanu, bet gan rīko tiesas procesus par to, ka Velbeks zobojas par bārdainā Arafata dvieļveidīgo galvassegu.
Uz lielā pārsātinātības fona namsaimnieču porno radītāja E. L. Džeimsa drosmīgi paplašināja 21. gadsimta sākumā dzimušās tumšās romantikas robežas, ieviešot tajā krietnu devu erotikas de Sada tradīcijās. Kombinācija izrādās neticami veiksmīga, kaut gan visdrīzāk tā jau no sākta gala ir balstīta uz aprēķinu, ka pasaule vēlas svaigas dvesmas banalizētajā erotikas piedāvājumā. Lai gan romānu sēriju tika lamāta, tomēr rakstniecei uz rūpnieciskiem pamatiem izdevies jaunās proporcijās savienot trīs erotiskās literatūras vaļu vēstījumu – Vecās Derības Dziesmu dziesmas romantisko saldmi, Dekamerona dzīves baudas apliecinājumu un de Sada kunga tumšo dziņu nesaprotamo pievilcību. Par spīti apsūdzībām bezgaumībā, tas viss iepakots gaumīgu un pat pedagoģiski pareizu mesidžu mērcē, bet lūpiņu zelējošā Anastasija reizēm ir krietni naivāka par tikumīgo Justīni.
